Komentārs

Māris Zanders: "Lielie stāsti" neko daudz nepastāsta

Aizvadītajā nedēļā Latvijā ieradās militārais kontingents no Slovākijas. Ak jā, ir tāda valsts.

Šajā rakstā netiks kritizēti Latvijas sabiedrības priekšstati par citām Eiropas valstīm. Pirmkārt, pieņemu, ka tikpat virspusējas zināšanas citai par citu ir arī citām Eiropas valstīm. Otrkārt, plašākai publikai obligāti nav arī jāseko līdzi procesiem citviet. Tādēļ runa ir par to, cik adekvāti profesionālās grupas, kas nodarbojas ar Latvijas ārpolitikas un ekonomisko sakaru veidošanu, pārzina ārpus "lielajiem stāstiem" ("Breksits", Krievija, vēlēšanas Francijā un Vācijā, Tramps) notiekošo. Tā nav moralizēšana ietvarā "zināšanas ir vērtība per se": patiesībā šis ir ļoti praktisks jautājums, ja atceras, ka valstis nav tikai nosaukumi un vai nu tām ir tādas pašas balsstiesības kā Latvijai, vai arī tās ir nozīmīgas Eiropai (attiecīgi arī Latvijai).

No šī viedokļa, manuprāt, Austrumeiropas naratīvā pārāk dominē Polija un Ungārija. Neapšaubāmi to pašreizējās valdošās elites ar savu retoriku vai rīcību piesaista vairāk uzmanības, tomēr, atkārtošos, tās abas ir tikai "divas no". Diez vai jāpierāda, ka Latvijai ir būtiski, ko par imigrācijas tematiku domā Čehijā un Slovākijā, kā attiecības ar Krieviju un Rietumiem veido mūsu tuvākie kaimiņi, Baltkrievija, un galu galā arī tas, kas notiek valstīs, kuras potenciāli iekļausies Eiropas Savienībā (ES) vai arī kuru politiskā elite faktiski ir Krievijas ietekmes aģenti.

Ja mūsu profesionāļi neredz Eiropas valstis ārpus kombinācijas "Vācija, Francija", tad neviļus šādi tiek veicināts priekšstats par dalībvalstu interešu ignorēšanu lēmumu pieņemšanas procesā ES, kas savukārt veicina eiroskepticismu ar visām no tā izrietošajām sekām. Turklāt nepietiek ar to, ka "redz" kolēģus citās valstīs – plānu profesionālo diplomātu, ierēdņu un politiķu slāni –, jo šie slāņi nevar ignorēt sabiedrības noskaņojumu konkrētajā valstī. Nepietiek ar to, ka ir priekšstats par kolēģu konkrētu personāžu attieksmi pret Kremli (pielaidīgāka vai asāka), jo, par laimi, šis nav vienīgais Eiropai svarīgais jautājums. Līdzīgi kā – prezidenta Porošenko Rīgas vizītes kontekstā – mūsu interesei par Ukrainu ir jāsniedzas arī ārpus Krimas un Donbasa tematikas, jo Ukrainas vieta šodienas un nākotnes Eiropā ir krietni daudzveidīgāka.

Atkāpe: plašāks fokuss nepieciešams arī citā, draudīgākā kontekstā. Droši vien ziņas par to, ka teroraktos Sanktpēterburgā un Stokholmā varbūt iesaistīti cilvēki ar saknēm Uzbekistānā un Kirgizstānā, var mulsināt, jo "iegājies", ka islāma radikāļi ir nosacītie "arābi" (un "čečeni"). Ko mēs vispār zinām par Centrālāziju [1]?

Vēlreiz. Eiropas valstu mijiedarbību nevar reducēt uz konkrētu valstu ekonomisko ietekmi un attiecīgi salīdzinoši mazāk spēcīgās uztvert kā "kori" (starp citu, šāda optika nozīmē tieši tādu pašu attieksmi arī pret Latviju). Šie "koristi" spēj ietekmēt daudz, pat ja kāda skatījumā ar mīnus zīmi. Piemēram, mēs, protams, varam neinteresēties par, teiksim, Serbijā vai, pasarg dievs, kaut kādā Bosnijā notiekošo, bet realitāte ir tāda, ka Rietumbalkāni Eiropas stabilitātei un attīstībai ir ļoti nozīmīgi. Turklāt nevarētu teikt, ka Latvijā būtu vērojama kāda kopēja informatīva tuvredzība – cik nu vietējais tirgus spēj pieņemt, radošo cilvēku līmenī informācijas apmaiņa notiek. Droši vien, piemēram, Arvis Viguls un Ingmāra Balode par attiecīgi Balkāniem un Poliju var pateikt krietni vairāk nekā mūsu profesionālie eksperti Ārlietu ministrijā & Co. Tikai jāatgādina, ka politiku veido eksperti.

Plašāks ārējais fokuss ir noderīgs ne tikai pragmatiskā informētībā par to, kurš varētu būt mūsu sabiedrotais un kurš oponents vai kurš kādas galvassāpes var sagādāt.

Nu jau banālas kļuvušas diskusijas par to, vai ierastās demokrātiskās prakses piedzīvo krīzi un piekāpjas dažādas formas populismam. Vienlaikus apcerīgāki ļaudis jautā, kāpēc diskusijas caurvij pieņēmums, ka tas ir tieši Rietumu stāsts. Piemēram, arī demokrātiskās Āzijas valstīs (t.i., ne Ķīnā, Vjetnamā u.c.) ir vērojams t.s. stipro, harismātisko līderu pieprasījums sabiedrībā: Nodi – Indijā, Duterte – Filipīnās utt., politiķa kaudiljo nevīstošais šarms vairākās Latīņamerikas valstīs. Respektīvi, ja mēs tiešām vēlamies veltīt laiku sarunām par demokrātijas krīzi, nevar aplūkot tikai ASV un Eiropu.

Mēs, protams, varam teikt, ka citur demokrātija ir kaut kāda citāda, tomēr tad mums arī jāatzīst, ka mūsu demokrātiskās procedūras nav vienīgās iespējamās, un tādā gadījumā mēs nonākam pie jautājuma, kādēļ mēs tomēr savu demokrātiju uzskatām par universāli labāku?

Man savukārt šķiet, ka tieši tādēļ, ka šajā citādajā demokrātijā ir mazāk iesakņojusies liekulība un t.s. politkorektums veidā, kādā tiek runāts par politiku, tā ir noderīga arī mūsu demokrātijas izpratnei. Piemēram, lai domātu par to, kā demokrātiskas elektorālās prakses var sadzīvot ar neiecietību pret minoritātēm (Indonēzija, Mjanma), kā vēlētāju vairākums var referendumā nobalsot it kā iracionāli (Kolumbija, jautājums par izlīgumu ar FARC grupējumu), kā cilvēku leģitīmas bažas par drošības jautājumiem tiek izmantotas kā politisks instruments (Bangladeša, Filipīnas), kā – lai būtu arī, tā teikt, kaut kas gaišāks – demokrātiskās procedūras spēj reģenerēties arī pēc ilgstošāka to apspiešanas perioda (Argentīna). Cituriene nav eksotika. Tā ir, varētu teikt, sabiedrisko modeļu un prakšu tēzaura sastāvdaļa.

Atgriežoties pie Eiropas konteksta – mēs, protams, varam spriest par eirokluba nedienām lielo stāstu (Itālija, Francija) kontekstā, bet tikpat labi ir jēga aplūkot Portugāles stāstu – vismaz pagaidām neprognozēti veiksmīgu izkārpīšanos no pamatīgas bedres [2]. Mēs varam skatīties uz "Breksitu", pievēršot milzu uzmanību ik vārdam, ko saka kāda amatpersona, bet tikpat labi var teikt, ka visreljefāk pārmaiņas būs redzamas sētas pusē – uz Lielbritānijas un Īrijas robežas.

Jēgpilnas politikas veidošanā mazie stāsti ir ļoti vērtīgi.

 

[1] Ieskats tēmā, cik vispār sarežģīti veidojušās identitātes Vidusāzijā.

[2] Piemēram, "The Economist", 01.04.2017., p. 23.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2014. gada 28. aprīlī, plkst. 7:04

    Pauls Bankovskis: Mēs visi pa pusei esam krievi (11)

    Savienojumā ar autoritāru valdnieku kūtrums ir īpaši grūti ārstējams, jo ļaudīm pašiem savu uzskatu un ideālu vakuumu allaž ir iespēja aizpildīt ar tiem uzskatiem un ideāliem, kādi ir viņu vadonim.

  • 2015. gada 3. janvārī, plkst. 6:01

    Krievu literāti: Mēs sajutām, ka mums ir spēks (1)

    Sadarbībā ar Ventspils Rakstnieku un tulkotāju māju piedāvājam Andra Akmentiņa sarunu ar krievu dzejniekiem un izdevējiem Alexandru Fiļutu, Borisu Kolimaginu un Vadimu Mesjacu.

  • 2016. gada 20. janvārī, plkst. 6:23

    Zane Zajančkauska: Mazo lietu lielā ietilpība

    Ekspektāciju spriedze jūtama izstādes centrālajā attēlā ar meitenīti, kas mulsi aiz sevis slēpj otas un zīmuļus. Attēls pārzīmēts no padomju laika aploksnes un esot bijis pirmais darbs, kuru Saulīte radījusi Reikjavīkas rezidencē.

  • 2016. gada 9. novembrī, plkst. 2:49

    Una Feminiskaite: Sievietes vai lelles – prostitūcija sievietes skatījumā (12)

    Kādu cilvēku interesēs prostitūcija pastāv? Vai to veido piedāvājums vai pieprasījums? Es esmu pārliecināta – prostitūcijas eksistenci nodrošina pieprasījums. Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu arī piedāvājuma.

  • 2014. gada 28. novembrī, plkst. 6:11

    Andris Ogriņš: Novembra dzejoļi

    lietus pagriežas pret viņas logu nolaiza stiklu meklēdams plaisu kā vienīgo ieeju un es apskaužu lietu zinot viņš nezina tikai sniegpārsla uzmeklēs pareizo ceļu

  • 2015. gada 6. novembrī, plkst. 5:49

    Vilis Lācītis: Rozīte (3)

    Īstam darbarūķim brīvdienām ir divi varianti. Pirmais ir tad, kad darba nav. Otrs variants gadās tad, kad sēdi objektā, uz sitiena padarāmais viss izdarīts un tu tupa gaidi, kad atvedīs materiālus.

  • 2012. gada 2. februārī, plkst. 23:02

    Ieva Sniedze: Par došanos ceļā, lai atgrieztos mājās (4)

    Nilss Holgersons ir gadus četrpadsmit vecs, problemātisks pusaudzis bez respekta pret vecākiem un sabiedrību — sīks huligāns.

  • 2013. gada 26. februārī, plkst. 8:00

    Latgaliešu grāmata bērniem: "Munā sātā"

    Martā ceļu pie lasītājiem sāks latgaliešu bērnu grāmata "Munā sātā" ("Manās mājās"), kuras galvenie varoņi ir Latgales lauku sētas mājdzīvnieki. Dzīvnieki grāmatā dzīvo gan oriģinālos prozas darbos, gan dzejā, mīklās un ilustrācijās.