Recenzija

Alise Zariņa: "Jūs nemaz nesmiesieties, kad viņu izvaros"

Recenzija par Pola Verhovena filmu "Viņa" ("Elle", Francija, Vācija, Beļģija, 2016)

Nav grūti nosaukt filmas, kuras uzbūvētas ap sievietes izvarošanu. Tiklīdz sāk sarunu par sievietes tēlu kino, uzreiz parādās izvarošana kā neizbēgams sievietes ciešanu simbols un briesmīgākā pieredze, ko savai varonei var sniegt režisors. Piemēram, "Kino Bize" marta "izaicinošo filmu un sarunu" programmā "Wuminators", kuras centrā bija sievietes tēls kino, trijās no piecām filmām izvarošana spēlēja nozīmīgu lomu sižetā. Statistiski katra piektā sieviete dzīves laikā saskaras ar seksuālu vardarbību, kas tātad nozīmē, ka tās biežā klātbūtne kino lielā mērā atspoguļo realitāti, tomēr var iebilst pret šīs atspoguļošanas veidu un pamatojumu. Sakot, ka ar kino starpniecību par izvarošanu būtu jārunā veidā, kas norāda uz nepieciešamību šo parādību izskaust, es riskētu nonākt līdz tādam pašam apgalvojumam arī par slepkavībām un citiem noziegumiem, tādējādi uzkraujot kino atbildību, ko primāri vajadzētu uzņemties pavisam cita veida medijiem un instancēm, turklāt ar šādu domu gājienu es ātri vien nonāktu līdz diskursam, kurā datorspēles kultivē vardarbību un Kventins Tarantīno ir vainojams pie ievērojama skaita reālās dzīves slaktiņiem. Izvarošanas estetizēšana patlaban tiek uzskatīta par daudz lielāku grēku nekā, piemēram, ekrāna slepkavības pārvēršana par perversi skaistu un vizuālu baudījumu. Smieties par izvarošanu diezgan neveikli 1993. gada filmā "Kika" mēģināja Pedro Almodovars – rezultātu kritizēja gan kritiķi, gan skatītāji. Mūsdienu kino nevar pārmest bezrūpīgu attieksmi pret izvarošanas ainām, atšķirībā no kinovēstures, kurā var atrast gan "viņa pati uzprasījās" ainas, gan tādas, kas pierāda, ka "dažas sievietes to ir pelnījušas", gan seksa ainas, kas kvalificējas kā izvarošana, taču tolaik par tādu nav uztvertas. Laiks, kad vesterni un gangsterfilmas izvarošanas ainas izmantoja sižeta saasināšanai, ir pagājis. Taču izvarošanas attēlojuma banalitāte un tik absolūti identiskās attieksmes, kā uz izvarošanu reaģē sieviete (cieš) un "viņas" vīrietis (dodas atriebties), mūsdienu kino vēl aizvien šķiet spiedīgi nomācošas.

Studiju posmā pati mēģināju filmēt ainu, kurā parādās izvarošanas motīvs, tāpēc meklēju kinoatsauces, kuras izmantot iedvesmai. Vīrietis, ar ko tobrīd uzturēju romantiskas attiecības, uzzinot, ka gribu atrast tāda tipa filmu ainas, teica, ka šī ir laimīga sagadīšanās – viņš šādas ainas esot sakrājis personīgai kolekcijai. Nākamajā tikšanās reizē viņš parādījās ar četriem DVD diskiem, uz kuriem ar marķieri glīti bija uzrakstīts "RAPE A", "RAPE B" un tā tālāk. Noskatoties visu šo materiālu, sapratu divas lietas – pirmkārt, man steidzami jāpārtrauc šīs diezgan svaigās attiecības, otrkārt, lai arī kino ir pārpildīts ar visdažādākajām sieviešu izvarošanām, tomēr tās visas ir garlaicīgi līdzīgas. Viena no slavenākajām un mokpilnākajām izvarošanas epizodēm – filmas "Irreversible" vairāk nekā 10 minūšu garā aina, kas nofilmēta nepārtrauktā kadrā, – man kā skatītājam rada neizpratni: kāpēc Monikas Beluči varone nepretojas? Atbilde ir vienkārša: bez šādas nevarības vīrietis nevarētu viņu tik krāšņi atriebt. Izvarošana parasti tiek uzlūkota kā noziegums pret īpašumu – kāds ir nodarījis pāri kaut kam, kas pieder tev. Šī domāšana tik dziļi iesakņojusies sabiedrības priekšstatos, ka, piemēram, pamatojot, kāpēc vīriešiem jācīnās ar vardarbību, kas vērsta pret sievietēm, Labklājības ministrija pirms pāris gadiem izmantoja frāzi: "Mums katram ir māte, meita, māsa, vecmāmiņa, kolēģe vai draudzene, par kuru drošību vēlamies būt pārliecināti." Citiem vārdiem – nevis nevajag aizskart sievieti vispār, bet nevajag aizskart kāda sievieti.

Retas un neierastas ir filmas, kurās sieviete pati drīkst izvēlēties atriebties vai neatriebties. "Meitene ar pūķa tetovējumu", šķiet, pārstāv vienīgo šāda tipa Holivudas filmu. "Izdrāz mani" jeb "Baise-moi", Virdžīnijas Despontas maigi vājprātīgais trilleris ar tā dēvēto B klases filmu elementiem, kļuva skandalozi slavens tieši šīs sieviešu uzdrošināšanās bezkaislīgi atriebties dēļ. Šogad "Oskara" balvu par labāko ārzemju filmu ieguva irāņu režisora Asgara Farhadi "Komivojažieris", kurā brūk divu cilvēku savienība tieši tāpēc, ka vīrs nespēj cienīt sievas lēmumu nesodīt to, kas viņai nodarījis pāri. Un tagad ir arī "Viņa" – citējot interneta žurnālu "IndieWire" – gaišs un sirsnīgs stāsts par izvarošanu un atriebību. Provokācija nav netīša. Fakts, ka režisors Pols Verhovens sākotnēji gribējis filmēt Holivudā, bet neviena aktrise neesot piekritusi, tāpēc filma pārvākusies uz Franciju, bet galveno lomu uzņēmusies Izabella Ipēra, liecina par jau iepriekš nolemtu pretrunību. Verhovens gan aizstāvas – "ir izvarošana, un ir komēdija. Jūs nemaz nesmiesieties, kad viņu izvaros". Šī ir režisora pirmā mākslas filma pēc desmit gadu pauzes, bet deviņdesmitajos viņa kinokarjera bija spilgta, provokatīva un plašu publiku pievelkoša, balansējot kaut kur starp savdabīgām popkornfilmām ("Robokops") un Holivudas izaicinošāko pusi ("Pamatinstinkts"). Cita starpā viņš arī pamanījās sabojāt bērnību visiem "Glābējzvana" skatītājiem, nofilmējot rātno Džesiju (Elizabeti Bērkliju) striptīzdejotājas lomā diezgan mizogīniskā filmā "Showgirls", kas šodien ieguvusi zināmu kulta statusu, jo atbilst apzīmējumam "tik slikta, ka laba".

Katrā ziņā Pols Verhovens nekvalificējas kā režisors, no kura kāds sagaidītu tādas intensitātes psiholoģisku drāmu kā "Viņa", tomēr cieņpilnā uzmanība, ko saņēmusi šī filma, nav vienas pašas Izabellas Ipēras nopelns. Viņa gan savu lomu nospēlējusi absolūti ģeniāli, izpelnoties "Oskara" balvas nomināciju un "Zelta globusu", bet tas šīs filmas kontekstā ir vismazākais pārsteigums. Ipēra intervijās pauž, ka savu varoni lielā mērā radījusi pati, bet Verhovens devis viņai lielu brīvību, jo viņa kā sieviete vienkārši "zinot labāk". Nekādu mizogīniju filmā noteikti nevar just, to aizvieto maiga un ironiska mizantropija – tāds nez kāpēc ne-skumjš secinājums par to, cik neciešami un dzīves satraumēti ir pilnīgi visi cilvēki. Protams, var strīdēties par to, cik patiess ir Ipēras apgalvojums, ka viņas varone atbilst priekšstatiem par postfeminismu, jo viņa pati diktējot savu vidi un uzvedību. Taču skaidrs, ka stāsta centrā šeit – ja ne stipra, tad biedējoši izturīga sieviete.

Filma var izraisīt riebumu upura un pāridarītāja īpatnējo attiecību dēļ – Ipēras varone, kas pati sevi neuzskata vai vismaz neatzīst par upuri esam, iesaistās psiholoģiskā un psihopātiskā spēlē ar savu izvarotāju. Tas ir grūti aptverams un pamatojams. Lai arī "Viņa" lielā mērā veidota kā personības izpētes filma, tas ir arī trilleris, un būtu rupji sabojāt intrigu tikai tāpēc, lai izvirzītu teorijas. Katrā ziņā novēroju, ka skatītājiem radušās ārkārtīgi dažādas interpretācijas par filmā notikušo, un interpretācija "te nav pilnīgi nekādas loģikas" ir tikai viena no tām. Lai arī ekstrēmā manierē, Mišela (Ipēras varone) ar visiem spēkiem tomēr mēģina saglabāt kontroli, bet, pat ja mēs saprotam, kāpēc viņa neiet uz policiju un kāpēc izjūt savādu vilkmi pret uzbrucēju, paliek daudz brīvas telpas iztēlei un analīzei. "Viņa negrib būt upuris, tas ir pats par sevi saprotams, bet viņa arī negrib pārvērsties par atriebēja varoņa karikatūru," saka Izabella Ipēra. Šī filma pārāk nemīl cilvēkus, bet arī nesteidzas tos tiesāt. Tas, ka kāds ir savas pieredzes upuris, neattaisno to, ko viņš nodara citiem, taču – vismaz paskaidro. Šeit es nerunāju par izvarošanu, bet gan par savstarpējām attiecībām, kas aizņem krietni vairāk ekrāna laika, pat ja visu spriedzi rada nodarījums un tā sekas. Cīņa ar bērnības traumām un vienlaikus cīņa ar savos bērnos jau iedēstītajām traumām, morālās izvēles un eleganti izspēlētas varas dalīšanas epizodes – tas viss būvē pilnasinīgu varoni, kuram piemīt fascinējošs magnētisms un kuru vērot Izabellas Ipēras izpildījumā ir patiesa bauda. Šķietami nesavienojamas lietas – tēva fanātiskā reliģiozitāte un tās atstātie nospiedumi varones psihē, brutālas datorspēles un, teiksim, ļoti franciskas svētku vakariņas – perfekti saguļas savās vietās: vietās, kas Mišelai uzspiež konkrēto rīcību un attieksmi. Tā noteikti nav brīvā griba, kas vada "Viņas" varoņus, bet gan apstākļu summa. Tie, kas sauc "Viņu" par melno komēdiju, manuprāt, mazliet pārspīlē, taču filmas (kuru gandrīz uzfilmēja Amerikā) izteiksmīgais uzjautrinājums par tipiski franciskajiem sociālajiem manierismiem un uzvedības kodiem piešķir tai krietnu devu viegluma. "Viņa" apmulsina, jo atsakās atbilst jelkādiem žanra kanoniem un pat pieredzējušu skatītāju spēj pārsteigt nesagatavotu, tomēr vienlaikus tai nepiemīt pārmērīgs nesakarīgums un nerodas sajūta – kaut kas ir "izzīsts no pirksta" vai bezjēdzīgs. Filma, iespējams, spētu izstāstīt saistošu stāstu arī bez izvarošanas epizodes un tās sekām, lai gan šī filmas daļa, protams, ir skarbs āķis, lai pievilinātu (un atbaidītu) skatītāju.

Atgriežoties pie izvarošanas koncepta kino – Verhovens kopā ar Ipēru izveidojuši stāstu, kurā uz seksuālo vardarbību tēls reaģē saskaņā ar savu "bagāžu", pārliecībām un personību. Rīkojas "nepareizi", kā arī par šo rīcību uzņemas atbildību. Verhovens nepakļauj izvarošanai mītisko sievieti upuri, bet gan konkrēto Ipēras atveidoto Mišelu. Ar Mišelu noteikti viss nav īsti kārtībā, par to nav šaubu, taču netiek risināta diskusija par to, vai sieviete tā rīkotos vai nerīkotos. Varbūt tāpēc man šī filma patika. Pārmaiņas pēc tā nemēģināja izvarot visu manu dzimumu vienlaikus, bet vienkārši izstāstīt stāstu – tā rīkojas tieši šī sieviete. Tāpēc lieks ir jautājums, vai mēs redzam vīrišķo vai sievišķo skatpunktu. Kā rakstā žurnālam "Pacific Standard" precīzi norādījusi Keitija Kilkenija – filma jau ar sākuma kadru no Mišelas mājdzīvnieka perspektīvas skaidri un burtiski norāda, ka tiek ieņemts kaķa skatpunkts. Tomēr Polu Verhovenu, kas režisē drāmu, ir grūti neuztvert ar vieglu ironiju – šis ir cilvēks, kas reiz lika "Glābējzvana" Džesijai laizīt stieni, filmējis dižpārdokļus par kukaiņiem-citplanētiešiem un Arnolda Švarcnēgera piedzīvojumiem uz Marsa, kā arī ietetovējis mūsu apziņā Šēronas Stounas kāju sakrustošanu. Taču šoreiz, šķiet, viņš uz mums pretī skatās ar tieši tādu pašu ironiju. Un var jau būt, ka viņš tā darījis vienmēr: mēs vienkārši neesam pamanījuši. 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • elizabetelukso > madris  

    2017. gada 10. aprīlī, plkst. 14:41

    Paldies par norādi uz kļūdu, tā tiks labota. Satori redakcija

  • madris  

    2017. gada 10. aprīlī, plkst. 11:11

    Paldies par recenziju, es arī biju patīkami pārsteigts par Verhovena spēju iedziļināties varones pasaulē un rīcībā (ne jau velti filmai tāds nosaukums), vienlaikus spējot saglabāt savu rokrakstu, nemitīgi lavierējot uz kiča un trash robežām, taču nepārvēršot visu šo pasākumu par karikatūru. Cita starpā izvarošanas ainas viņam ir ļooti tuvas, tās ir nozīmīgi pagrieziena punkti arī citās viņa filmās - vēl Nīderlandē tapušajā "Spetters" (turklāt šeit tiek izvarots džeks), tais pašās "Showgirls" (kur atriebību par draudzenes izvarošanu pēc labākajiem exploitation paraugiem realizē Bērklijas varone), un arī "Pamatinstinktā" ir viena seksa aina, kas robežojas ar izvarošanu.
    Tomēr vienam sīkumam piesiešos - beigās minēts, ka viņš uztaisījis divus dižpārdokļus ar Švarcenegeru, taču tā gluži nav - kino vēsturē iegājusi tikai viena šāda filma, izcilā "Totall Recall" pēc Filipa Dika stāsta motīviem.

  • Circus Maximus  

    2017. gada 10. aprīlī, plkst. 9:03

    Mēģināsim uzkonstruēt analoģiju.

    9/10 (izņemot varbūt pilnīgi trulos un debīlos) vīriešu zin un saprot, ka karš ir traģiska, traumatiska, postoša pieredze, bieži vien ar baisām sekām. Un tomēr pasaule nepārtraukti karo un liela daļa no šim deviņām desmitdaļām apzināti vai neapzināti pamanās iegrozīties tā, lai vismaz kādā bruņotā konfliktā sava mūža laikā vairāk vai mazāk būtu bijuši iesaistīti...kaut gan nebūtu taču nemaz tik grūti no tā izvairīties...bet zemapziņa prasa. Un tad jau vairs neko...

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2014. gada 10. martā, plkst. 1:40

    Ivars Ījabs: Mēs viņiem vēl parādīsim (19)

    Atcerēsimies, kā jauni cilvēki brauc prom no Latvijas, kādā stāvoklī ir augstākā izglītība un zinātne, cik atbildīgi ir mūsu lēmumu pieņēmēji – un sapratīsim, ka iespēja pārvērsties par быдло valsti ir visnotaļ reāla.

  • 2017. gada 24. martā, plkst. 6:05

    Diskusija: Bēgļa tēls. Starp realitāti un reprezentāciju (1)

    Uz sarunu tika aicināti režisors un kinoeksperts Dāvis Sīmanis, teātra un kino režisore Krista Burāne, kultūras pētnieks Deniss Hanovs un mediju eksperte Rita Ruduša.

  • 2012. gada 13. jūnijā, plkst. 8:58

    Katrīna Kuduma: Sulīgu dzērveņu sauja kā ēsma (8)

    Tā ir grāmata, kas izlasāma vienā paņēmienā un ko gribas lasīt un pārlasīt vēl un vēlreiz, katrā no šīm reizēm uztaustot kādu līdz šim nepamanītu šķautni.

  • 2012. gada 3. decembrī, plkst. 0:12

    Edīte Sarva, Aleksandrs Vorobjovs: Kā ievērot iekšējās kārtības noteikumus skolās? (3)

    Skolēni kārtības noteikumus nereti mēģina apiet vai neievēro – palielinās neattaisnoto stundu kavējumi, aizvien brīvāka ir skolēnu uzvedība stundās un starpbrīžos. Kāds ir iemesls šīm pārmaiņām?

  • 2015. gada 7. augustā, plkst. 6:08

    Andris Ogriņš: Pusnakts lipīgajos troņos

    tu nevēlies atzīt ka tuvākajā apkārtnē nav neviena īstena drauga un visticamāk tādu nav bijis (kokos slēpjas vārnas un tikko tu uz tām paskaties aizlido)

  • 2012. gada 5. decembrī, plkst. 6:57

    Dace Šteinberga: Divpadsmit kraukļi (24)

    Istabas vidū uz gara ozolkoka galda pretī vienādām gaļas bļodām sēdēja divpadsmit vienādi kraukļi. Satvēra gaļas gabalu knābī, pameta gaisā, atvēra knābi platāk un norija.

  • 2016. gada 26. aprīlī, plkst. 6:22

    Ilze Fedosejeva: Lāčplēsis – sendienu varoņa nedienas mūsdienās (1)

    Tautas pastāvēšanai liktenīgo robežsituāciju pieredze vienmēr ir bijusi un būs kolektīvās identitātes neatņemama sastāvdaļa. Šai ziņā būt latvietim nozīmē būt Lāčplēsim.

  • 2013. gada 18. septembrī, plkst. 8:09

    Luīze Pastore: Nepareizas uzvedības skola (2)

    Sabiedrība, kas sastāvētu no nepieradināmām Pepijām, būtu milzīga katastrofa – tieši tāpēc šis Astrīdas Lindgrēnes darbs ir aizliegts vai tiek cenzēts vairākās valstīs, kur valda totalitārie režīmi.