Komentārs

Māris Zanders: Vērojot Krieviju – atkal vēlmju domāšana

Komentāri par protesta demonstrācijām Krievijā 26. martā atgādina kādreizējos apgalvojumus par "Breksitu" un Trampa ievēlēšanas neiespējamību. Atgādināšu – ievērojams daudzums komentētāju un ekspertu līdz, tēlaini izsakoties, pēdējam brīdim pauda šaubas par iespēju, ka referendumā vairākums nobalsos par izstāšanos no Eiropas Savienības vai ka Donalds Tramps kļūs par ASV prezidentu, jo tas neatbilda vērtētāju priekšstatam par loģiku un racionalitāti. Līdzīgi ir ar priecīgo rosību a la "opozīcija atdzimst!", ko izraisījušas nesenās protesta akcijas Krievijā.

Uzreiz jāsaka, ka es šo akciju dalībnieku rīcību nenoniecinu un vēl jo vairāk man ir grūti saprotami dažādu Krievijas ekspertu (piemēram) mēģinājumi to interpretēt kā instrumentu elites dažādo klanu savstarpējo attiecību kārtošanā. Tomēr atļaušos apgalvot, ka šīs akcijas un pat opozīcijas grupu lielāka aktivitāte kopumā mūsu kaimiņvalstī neko būtiski nemainīs. Arī putu kulšana ap Alekseju Navaļniju kā gandrīz vai pilnvērtīgu Vladimira Putina alternatīvu un pretinieku, manuprāt, vairāk izriet no izmisuma, nevis saskan ar šī nenoliedzami apņēmīgā un drosmīgā kunga reālajām iespējām.

Pārlūkosim iemeslus, kas mudinājuši komentētājus apgalvot, ka "Krievijā tomēr kaut kas mainās".

Navaļnija videomateriāls par Krievijas premjera Dmitrija Medvedeva iespējamo korumpētību esot internetā skatīts apmēram 15 miljonus reižu. Apbrīnojami – kopš kura laika pastāv korelācija starp kaut kā aplūkošanu internetā (arī kaislīgām debatēm sociālajos tīklos) un reālu politisku rīcību, kas turklāt Krievijas gadījumā draud ar nepatikšanām?

Šoreiz, atšķirībā no 2012. gada, protesta akcijas notikušas ne tikai dažās megapolēs. Krievijas mērogi – ģeogrāfiskie un, protams, arī problēmu – ir tādi, ka dažādas protesta akcijas notiek itin bieži, turklāt dažkārt (piemēram, nesenā šoferu tālbraucēju protesta akcija) tās ir pat izlēmīgākas un varai nepatīkamākas. Cita lieta, ka šīs protesta akcijas īsti neierakstās priekšstatā par politiskiem protestiem un nav tik ērti atpazīstamas kā, teiksim, krāšņi lozungi kādā Maskavas laukumā.

Pēdējās protesta akcijās esot bijis daudz lielāks gados jaunu cilvēku īpatsvars. Komentētāju loģika ir šāda: jaunā paaudze, kas tā īsti uz savas ādas nav izbaudījusi PSRS sabrukuma un pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmās puses notikumus, objektīvi nejūtas Putinam pateicīga par "stabilitāti" un "materiālā stāvokļa uzlabošanos" (pēdiņas lietotas, jo šādus raksturojumus tikpat labi var arī apstrīdēt). Attiecīgi Krievijas pilsoņi vecumā līdz, teiksim, trīsdesmit gadiem esot nobrieduši nebaidīties un būt savos spriedumos neatkarīgi. Neesmu mizantrops, tomēr personiskās pieredzes neesamību aicinu neuzskatīt par atbrīvojošu impulsu – daudzi gados jauni cilvēki Krievijā jūsmo par Staļinu un viņa laika PSRS, iespējams, arī tādēļ, ka paši šo laiku nav piedzīvojuši.

Tikpat nepamatoti man šķiet izteikumi, ka nu jau gan Krievijā ledusskapis laikam uzvar televizoru, respektīvi, ekonomiskās grūtības ņem virsroku pār propagandas efektu. Pirmkārt, ekonomisko problēmu smagums var atkal mazināties, citiem vārdiem sakot, tas nav arguments, lai prognozētu reālas politiskas izmaiņas. Otrkārt, šie izteikumi ir konstruēti atbilstoši izpratnei, ka ir noteikta likumsakarību ķēde: ja pilsoņu pārticības līmenis samazinās, tas dod impulsu viņu aktīvai neapmierinātībai, tai skaitā gatavībai radikālai politiskās elites nomaiņai. Šī nav īstā vieta vēsturisko piemēru uzskaitīšanai, bet Krievijas vēsturē šādas korelācijas nav; pat skatoties uz notikumiem pirms simts gadiem – cara režīma gāšanu un boļševiku apvērsumu vairāk par ekonomisko krīzi, iespējams, veicināja pašas elites un varas demoralizācija un rīcības nespēja.

Taisnības labad jāpiezīmē, ka tēze – ja vara ir izveidojusi efektīvu represīvo sistēmu, ekonomiskās problēmas varu neapdraud – neattiecas tikai uz Krieviju. Kaut minam nacistisko Vāciju Otrā pasaules kara pēdējos gados vai mūsdienu Ziemeļkoreju.

Vienlīdz skeptiski izturos pret apgalvojumiem, ka Krievijas elitē esot klanu cīņas, kas savukārt varot novest pie būtiskām politiskām izmaiņām. Klanu cīņas pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija tādas, ka auksts pār kauliem, bet tas nemainīja kopējo gaisotni un politiku padomju Krievijā, vēlāk PSRS. Var jau teikt, ka "laiki tomēr ir mainījušies". Šaubos. Es, protams, ļoti nekorekti izrīkošos ar kādu cienījamu Krievijas vēsturnieku konceptu, jo viņu lietotie jēdzieni ir citi (ieskats šeit), tomēr kopīgs paliek pieņēmums, ka tas, kas aizsākās 1917. gadā, nav beidzies – par spīti PSRS sabrukumam. Tā sauktā normalizācija nav notikusi.

Īsi sakot, es aicinu beigt ņemties ap iespēju, ka Krievijā notiks politiskās izmaiņas, un samierināties, ka vismaz tuvākajos piecos gados tādu nebūs. Un, ja būs, tad to noteiks varas elites intereses, nevis "demokrātiskā opozīcija", "sabiedrības spiediens" utt.

Viens no iemesliem, kāpēc daudzi Rietumos Krieviju nesaprot un spītīgi cenšas tai piemērot Rietumu likumsakarības, ir mērogu jēdziena vulgarizēšana. Ar vulgarizēšanu es domāju banalitātes a la baltie lāči, māmuļa Volga, taiga, dvēseles plašums un citas muļķības. Manuprāt, ģeogrāfiskie parametri veicināja vairāk vai mazāk autoritāras valsts nepieciešamību neatkarīgi no konkrētajā vēstures periodā lietotajiem karogiem, lai šos plašumus kaut cik savāktu kopā. Vienlaikus tieši mērogi darīja pretējo – deva iespēju atrast savu "alu" kaut daļējai privātai autonomijai. Savukārt autonomija nereti veicina vienaldzību pret valsts politisko virsbūvi, kas tāpat ir kaut kur "tālu", attiecīgi nav lielas motivācijas aktīvai politiskai rīcībai.

Apzinos, ka iepriekš paustais var radīt aizdomas – teksta autors patiesībā piekrīt Kremļa kultivētajam konceptam par Krievijas "īpašo ceļu". Manuprāt, viss atkarīgs no jēdziena "īpašs" konotācijām. Vai veids, kādā attīstās mūsdienu Ķīna, nav "īpašs"? Un vai "īpaša" nav, piemēram, arī Pakistāna? Atzīt, ka nosacīto Rietumu modelis nav saistošs vienmēr un visur, nenozīmē atšķirīgā simpatizēšanu. Tas var pat dziļi nesimpatizēt, tomēr atzīt atšķirīgumu ir pragmatiskāk nekā nepārtraukti mēģināt citiem pielaikot savu modeli un pēc tam brīnīties, ka dažos gadījumos tas neder vis. Galu galā konkrētās valsts politiskais modelis neizsmeļ šo valsti. Tas, ka Krievija no varas konstrukciju viedokļa ir tāda, kāda tā ir, nemazina tās rakstnieku vai zinātnieku izcilību, tāpat kā tas, ka Ķīnā valdošais režīms ārpolitiski no šīs valsts kaimiņu viedokļa nav mazāk agresīvs par Putina izdarībām Eiropā, taču neanulē iespēju Ķīnā sastapt brīnišķīgus cilvēkus.

Vēlreiz. Krievijā gandrīz vienmēr ir bijušas cilvēku grupas, kas nav pieņēmušas šai valstij raksturīgo varas modeli, nereti samaksājot par to dārgu cenu, tomēr primāri tas ir tikai indivīdu neatkarīga viedokļa apliecinājums, kas varas modeli ir maz ietekmējis. 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Circus Maximus > :)  

    2017. gada 3. aprīlī, plkst. 12:12

    Nav jau pirmā reize, kad tas vai cits Rietumu grupējums cenšas Krievijai uzstiept tās vērtības, kas attiecīgajā laikā ir bijušas aktuālas R-Eiropā. Poļi to gribēja izdaŗit 17. gs, Napoleons 19, Hitlers 20. Zīmīgi, ka visos gadījumos aizgāja pat līdz Maskavai, bet beigās tomēr izgāzās. Neba nu šoreiz būs citādāk. Vai tas labi vai slikti, tas cits jautājums.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2016. gada 8. februārī, plkst. 6:53

    Māris Zanders: "Britu zinātnieki atklājuši, ka..." (1)

    Zinātnes un pārējās publikas savstarpējā komunikācijā ir noticis viegli prognozējamais. No zinātniekiem tiek paģērēts būt t.s. publiskajām personām, kas operatīvi komentē un izskaidro.

  • 2014. gada 13. novembrī, plkst. 1:42

    Prozas lasījumu sarunas: Toms Kreicbergs

    Tuvojoties gadskārtējiem Prozas lasījumiem, mēs uzsākam sarunu sēriju ar literātiem, kas šogad piedalīsies ar saviem prozas darbiem un tulkojumiem. Pirmais no viņiem - noslēpumainais latviešu rakstnieks, kas raksta angliski.

  • 2016. gada 16. augustā, plkst. 4:54

    Juta Ance Romberga: Guļot divu skudru pūžņu un dažādu krāsu mušmiru ielenkumā

    Festivāls iesākās divas dienas pirms piektdienas, kad tika publiskota informācija par to, ka atcelts viens no festivāla centrālajiem notikumiem.

  • 2013. gada 6. jūnijā, plkst. 7:06

    Olga Procevska: Kas ir intelektuāļi? (26)

    Intelektuāļiem attiecībās ar varu pieklājas sekot vienai no divām stratēģijām: ignorēt to vai kritizēt to. Jebkura cita veida iesaistīšanās politikā, piemēram, sociālas kustības līdera lomā, intelektuāli nogalina.

  • 2012. gada 6. jūlijā, plkst. 9:07

    Andris Habermanis: Mazas skaņas Lielajā Klusumā (1)

    Svētā veidā vēroju meiteni, kura nevērīgi ēd; varbūt piedzer kefīru vai mazkaloriju jogurtu. Dzīve tomēr ir arī vienkāršai meitenei pati svētā vienkāršība. Kā piena produkts, kas vairs nav govs organismā, nav vēl manējā.

  • 2012. gada 21. septembrī, plkst. 10:09

    Māris Bērziņš: Gūtenmorgens un vidus (20)

    "Kaut kā jāprovē tikt vairāk uz vidu," Gūtenmorgens sērīgi nopūtās. Viņš neilgojās atrasties ne augšā, ne apakšā, ne pa labi, ne kreisi, bet tieši vidū, kur, pēc empīriskām aplēsēm, vajadzētu būt vissiltāk un mājīgāk.

  • 2012. gada 12. novembrī, plkst. 8:11

    Laila Kundziņa-Zvejniece: Filantropijas evolūcija (4)

    Mecenāta atbalstītais pulciņš devis romiešu dzejai lielākos sasniegumus tās klasiskajā laikmetā - Horācijam viņš dāvājis villu Sabīņu kalnos, bet Vergīlijam palīdzējis atgūt īpašumu.

  • 2013. gada 22. oktobrī, plkst. 8:10

    Inga Gaile: Dzīvnieku fabulas bez morāles

    Savukārt, ja grāmata neietver morāli, vai vispār ir iespējams pateikt, par ko tā ir, un vai tādā gadījumā tā nav tikai "tukša" izklaide?