Pētījumi

Satori aptauja: Par ko jūs smejaties?

Rūdolfs Kugrēns, komiķis: Es smejos regulāri un par ļoti dažādām lietām. Ja kaut kas liekas smieklīgs, smejos arī vienatnē. Nekad nesmejos pieklājības pēc, jo negribētu, lai par maniem jokiem smejas pieklājības dēļ. Ja smejas pieklājības pēc, cilvēks turpinās stāstīt sliktus jokus arī tālāk.

Valdis Melderis, "Radio Skonto" programmu vadītājs: Gan tiešajā radio ēterā, gan esot uz skatuves, esmu sapratis, ka vienīgais, par ko man ir tiesības tā kārtīgi iesmiet, esmu es pats. Ikreiz, kad ir tāda iespēja, es smejos pats par savām kļūdām un neveiksmēm. Nenopietnā attieksme man palīdz nepatīkamus notikumus atcerēties bez īpašas nožēlas. Īpaši smieklīgus gadījumus varu gadiem stāstīt kā anekdotes, lai pēc tam par sevi pasmietos jau plašākā kompānijā. Mans mīļākais citāts par šo tēmu nāk no padomju filmas par Minhauzenu: "Es sapratu, kas ir jūsu nelaime. Jūs esat pārāk nopietni. Gudrs ģīmis vēl neliecina par gudrību, kungi. Visas pasaules muļķības tiek paveiktas tieši ar šo izteiksmi sejā. Smaidiet, kungi! Smaidiet!"

Pauls Timrots, teātra režisors: Patiesība ir nežēlīga – smiekli neārstē! Pat neceri. Smiekli nav arī veselīgi, tie vienkārši ir. Tas, kurš sludina, ka vajag prast pasmieties par sevi, ir vienkārši dirsējs! Neviens no brīva prāta netaisās smieties par sevi. Smiekli nāk brīdī, kad pēkšņi kaut ko saproti. Iztēlojies? Pēkšņi! Ja tu visu saproti lēnām, tu nesmejies. Vienkārši.

Dzintris Kolāts, radio personība: Es smejos par absurdiem, par rīcībām, kuras pilnīgi pretējas situācijas kopējam diskursam, par veiksmīgiem valodas improvizējumiem. Ir notikumi, par ko smejos tikai noteiktās kompānijās, piemēram, studiju gadu trakumi ļauj smieties studiju biedru salidojumos, kaut tie jau sen zināmi un atkārtoti. Man ar smiekliem ir problēmas, jo, ja uznāk tie īstie, tad brāzmaini un tā, ka nākas meklēt tualeti. Ir komiski notikumi, kuri smieklīgi šķiet tikai noteiktā situācijā: vieta, cilvēks, laiks, apstākļi... Par nesmieklīgajiem jokiem, kur pieklājības pēc jāsmejas? Gan jau kādreiz konformisms pieveicis arī mani, bet tas notiek reti. Cita lieta – man patīk "nest cauri" nesmieklīgo joku stāstītājus, ar nopietnu ģīmi lūdzot izklāstīt dažādas "joka" detaļas. Līdzbiedri var apliecināt. Apkārtējie jau ķiķina, bet apceļamais turpina skaidrot, līdz atskan: "Ej takš tu dirst!" Mērķis sasniegts, stāstītājs arī sapratis, visi uzbrāzmo smieklos, un tiek ienests šampanietis.

Egils Zirnis, žurnālists: Varu izstāstīt situāciju, kurā esmu smējies, kad kādam smiekli nenāk, un kura apliecināja, ka humors ir lokāls. Sen atpakaļ Vladis Goldbergs mani un Juri Zvirgzdiņu bija paaicinājis laikam apspriest vai bagātināt ar jokiem kādu reklāmas projektu, īsti vairs neatceros, ko no mums gribēja. Kā tulce bija pieaicināta viena Amerikas latviete. Tad nu tajā reizē mēs ar Zvirgzdiņu ņēmāmies plēst jokus, paši smējāmies un bijām apmierināti ar savu humora izjūtu, laikam arī Vladis smējās, un tad vienā brīdī es pamanīju, ka Amerikas latviete uz mūsu jokiem nereaģē nu nemaz, it kā mēs runātu svešā valodā.

Dagmāra Legante, aktrise: Esot mājās ar maziem bērniem, smieties sanāk katru dienu. Bērni pārsakās, runā izdomātus vārdus, viņu dzīves filozofijas atklāsmes un joki tiešām liek smaidīt un smieties. Arī sadzīvē bieži sanāk saskarties ar smieklīgām situācijām un gadās arī pasmieties pašai par sevi. Es šeit runāju par jokiem, kas rodas paši no sevis, tie nav izdomāti. Labs joks ir retums. Gaumīgi, viegli un labi pajokot ir jāmāk. Es ar baudu skatos komēdijas un komēdiju šovus, kuros joki veidoti gaumīgi un viegli, it kā paši par sevi. Ja reiz esmu uztrāpījusi uz smieklu viļņa, tad smieties varu skaļi un līdz asarām. Bieži izmantoju humoru, lai izietu no neveiklas situācijas vai pateiktu nepatīkamu faktu. Humors atvieglo komunikāciju un, pēc pieredzes, labs joks ir labs ledlauzis sarunās pat ar nopietniem cilvēkiem. Vai ir sanācis smieties, kaut neviens nesmejas? Man liekas, ka ir. Un ko tad? Iesmieties vēlreiz!

Dainis Porgants, aktieris: Dīvains jautājums! Kā ikviens (normāls) cilvēks, un domāju, ka pagaidām vēl esmu pie pilna saprāta, es smejos par to, kas man šķiet smieklīgs.

Jānis Jarāns, aktieris: Man smiekli nenāk, redzot, kas notiek apkārt, tāpēc es daudz ceļoju. Kad atgriežos, ieslēdzu TV, atkal ieraugu šī pārnopietnās sejas un saprotu, ka nekas nav mainījies… Tad es sasmejos, jūtos laimīgs un braucu pie saviem skatītājiem.

Zuarguss Klororus-Zarmass, dzīves pētnieks: Smejos par pārsteidzošiem paradoksiem, absurdām situācijām, farsiem ala "Monty Python". Esmu iemācījies smieties par kaķiem, kas prasīja kādu laiku. Ir tāda smiešanās, kas man sagādā prieku, un tāda, kas ir nelāgs ieradums, ko lūkoju mazināt. Cenšos mazāk smieties par citu cilvēku neveiklību un vairāk kārtīgi iesmiet pats par sevi. Dikti labi, ja sanāk smieties, atklājot kādu jaunu patiesību, par sevi, visbiežāk muļķīgu. Var iesmiet arī tad, ja kāds cits godīgi atklāj šo patiesību par sevi. Luiss C. K. [amerikāņu stand-up komiķis] ir atbruņojoši atklāts par sevi un šajā ziņā šarmants. Es būtu priecīgs, ja arī tagad varētu uzrakstīt kaut ko smieklīgu un ironisku par sevi, piemēram, ka nevaru šo atbildi uzrakstīt gana veikli, bet ne visai sanāk. Laikam būtu jāiziet kādi joku kursi.

Anete Konste, publiciste: Es ļoti reti patiešām smejos. Draugi mani ir kaitinājuši par skaņu “ssss”, ar kuru reaģēju uz joku. Šī skaņa ir mans apliecinājums tam, ka joks ir saprasts un akceptēts, tomēr smiekli man nenāk. Tas drīzāk ir intelektuāls baudījums, veids, kā raudzīties uz lietām un notikumiem sev apkārt. Kad es pa īstam smejos, tas nekad nav labākais joks pasaulē. To pēc tam nevar ne kādam izstāstīt, ne izskaidrot. Ja es to tagad te mēģinātu, man būtu kauns. Tas vienkārši ir absurds, ko viens caur otru spēj radīt draugi, trešo dienu pavadot kopā vasaras festivālā. Vai absurds, kas dzimst tevis paša galvā, ieraugot šķietami visparastāko lietu. Viss negaidot saslēdzas tā, ka liekas – nomirsi no smiekliem. Šī absurda dēļ ir vērts turpināt dzīvot.

Svetlana Bless, aktrise: Es smejos par to, ka nāk pavasaris. Smejos arī par savu jaunāko mazmeitu, kura, goda vārds, varētu būt aktrise, tikai viņai vēl nav pat trīs gadi. Smejos par daudzām lietām – par filmām, par algām, par pensijām. Gadiem tiek risināta pensijas paaugstināšana, un gadiem tiek atbildēts: "Mēs risinām." Tas ir traģikomiski. Latvijā jau ir ļoti daudz smieklīgā. Vairāk jādzīvo smejoties, smaidot. Ir jādzīvo ar smaidu. Jāsmaida ģimenei, garāmgājējiem. Cilvēki vairāk smejas nekā raud. Ar smaidu vieglāk dzīvot. Smaids rada smaidu. Atceros, kā ar Jāni Skani esam smējušies gar zemi krizdami, taisot Žurku. Ja nesaprot humoru, tā ir cilvēka lielākā nelaime. Vislielākā māksla ir pasmaidīt tad, kad ir pavisam grūti. Es priecājos, kad aizeju uz teātri. Man patīk smiekli, patīk skatīties komēdijas.

Elza Rozentāle, dziedātāja: Es ļoti bieži smejos skaļi viena, arī tad, ja esmu sabiedriskā vietā. Pārsvarā par atmiņām, kas saistītas ar kādu atgadījumu, vai visbiežāk par savām kļūdām un neveiklām situācijām. Visvairāk man patīk ironija, jo tā ļoti atbrīvo cilvēku. Jāatzīst, ka es neatminos sevi smejamies par joku, ja citi nesmejas. Piemēram, kad esmu stand-up izrādē, smejos daudz retāk nekā citi. Nevis tādēļ, ka nesaprotu, bet tāpēc, ka man joks liekas pārāk jēls vai bez pietiekama āķīša apakšā. Kaut gan daudz esmu smējusies par nesmieklīgiem jokiem, ko stāstīja mana vecmamma, – viņai vienmēr sanāca galīgi nesmieklīgi joki, bet es smējos, lai viņu neapbēdinātu. Kaut kā tā!

Agnese Rakovska, dziedātāja: Principā es smejos ar sevi par sevi. Savu draugu lokā smejos par draugiem un kopā ar draugiem. Ar draugiem smejamies cits par citu. Gan par kļūdām, gan neveiksmēm un apģērbu. Man ir nācies smieties par nesmieklīgu joku, lai neaizvainotu to, kurš stāsta. Tā ir tāda pieklājības forma. Ir arī gadījies smieties situācijās, kad citiem smiekli nenāk. Bieži vien iesmejos par pilnīgi stulbām lietām. Sevišķi savdabīga humora izjūta man piemīt savā draugu lokā. Viņi netiek aizvainoti, kad sanāk apsmiet kādu, nepiefiksējot, ka tas var būt arī aizvainojoši pret otru. Tādos gadījumos sanāk smieties kopā.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • malva  

    2017. gada 8. aprīlī, plkst. 0:28

    Vistrakāk jau jāsmejas, kad pielīp. Un vēl trakāk - ja pielīp nelaikā. Bija gadījums kādas skolotājas bērēs. Diena auksta. Bet izvadītājs par stundu pārpratis izvadīšanas laiku. Visi pārsaluši. Paplānāk ģērbies meitiņš pat tā, ka ziedi pušķī pur kā vētrā. Kāds bēru viesis piebiksta blakusstāvētājam un norāda uz lēkājošajiem ziediem, kas nezkāpēc izraisījis lēkmi (smieklu, protams). Pēc brīža jau sasmējies vēl viens blakusstāvētājs, tad nākamais, tad nākamais. Nu še tev bēres! Es arī to meiteni redzēju. Arī to, ka dreb un kā dreb. Bija tikai žēl, pavisam smiekli nenāca. Labi, ka nepamanīju smejošos. Visticamāk - būtu jau pielipuši. Arī man.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2013. gada 2. aprīlī, plkst. 7:04

    Pauls Bankovskis: Zemnieks kā priekšstats (6)

    Zemnieks: latviešu mitoloģijā – gars, kas pārvalda māju, saimniecību. Rudeņos Z. upurēja lopus. Sākotnēji Z., visticamāk, bija saistīts ar laukiem, druvām, zemi; sal. latviešu valodā – "zeme", Zemes māte u.tml.

  • 2017. gada 18. martā, plkst. 11:15

    "Subject Creativity" sarunas: Ēriks Ešenvalds

    Saruna pēc uzstāšanās radošo industriju konferencē "Subject: Creativity" Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 2017. gada 17. februārī.

  • 2015. gada 29. septembrī, plkst. 6:09

    Marija Leščinska: Par cilvēcisku ilgošanos

    Jau tad, kad Rīgā spēlēja pēdējo "Revidentu", Alvis Hermanis atzina, ka noteikti gribētu taisīt vēl vienu, tikai citā teātrī un citā valstī: "Tikai savādāk, tā grafiskāk, skumjāk." Vai tas ir izdevies?

  • 2012. gada 26. jūnijā, plkst. 8:06

    Ieva Viese: Sniegbaltītes iniciācijas rituāli (8)

    Sniegbaltīte tiek rādīta pilngadības sasniegšanas priekšvakarā, kad atklājas, ka karalis ir savainots un mirs. Zūdot tēva aizsardzībai, Sniegbaltīte var tikai bēgt, slēpties un gaidīt, kad rūpes par viņu uzņemsies kāds cits vīrietis.

  • 2014. gada 5. septembrī, plkst. 6:09

    Inga Gaile: Ceļš (4)

    kāds cīnās ar vārdiem, lai pateiktu, saproti, varbūt, ja tā, tad varbūt sanāktu ceļš, varbūt, ja visu pārtrauktu, pārkliegtu, uz mirkli tikai apstādinātu, un savādāk, ne jau sāktu no sākuma, nē, vienkārši tā

  • 2014. gada 25. jūlijā, plkst. 6:07

    Gundega Šmite: Grieķijas dienasgrāmata portretskicēs (1)

    Dzīvojot Grieķijā, Salonikos, valsts otrajā lielākajā pilsētā, uz kuru pār Egejas jūras līci noraugās Olimpa smailes, manas dienasgrāmatas iedvesmas avoti ir dažādos apstākļos satikti grieķu ļaudis: bērni, pensionāri, dažāda kaluma profesionāļi.

  • 2012. gada 15. martā, plkst. 8:03

    Haralds Sīmanis: Mežs ir manas mājas, pļava - istaba

    Es zinu daudzus komponistus, kuriem viss ir sarakstīts, bet viņi saka: "Nē, es neatdošu, kamēr man par to nesamaksās!" Man atkal ir otrādi - es gribu atdot! Tas ir jūsu!

  • 2016. gada 30. martā, plkst. 5:56

    Satori diskusija: Vai mākslai cilvēks ir jāaudzina?

    Diskusijā piedalījās mūziķis Jānis Holšteins-Upmanis, tēlnieks Aigars Bikše, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docente Signe Mežinska, mākslas kuratore Inga Šteimane, dzejniece Inga Gaile un mākslas zinātniece Aiga Dzalbe.