Dzeja

Harijs Vagrants: Es un nāve

Veltīts dzena skolotājam Dogenam Zendži (1200-1253)

tsuki-no-kokoro
prāts skaidrs kā pilnmēness
mizu-no-kokoro
prāts plašs kā okeāns

šai pēkšņā esības zibsnī mīlošais cilvēks
arī ir sava veida klusums
 

***

es un nāve esam cieši kopā
kā zalktis un tā vēl nenomestā āda

nāve ir mana tempļa sargs
es - viņas bākuguns necaurredzamā miglā

nāve -  mana oāze kurā patverties
šķērsojot duļķainus un dūmakainus dzīvju laukus

***

dzīves pulss ir atmiņas
par Rodopes kalnu ceļu
līkumainu un nebeidzamu kā rītausmas  azāns no Aija Sofijas
lepnā mākoņus citu no cita šķirošā minareta

dzīves pulss ir Istiklala ielas drūzma
un apaļie Simit kliņģeri
tos pārdod kāds turks kuram nav māju
un kura vārds ir Umuts - Cerība

dzīves pulss ir Transilvānijas naktis ap ugunskuru
tik saltas
ka rokas pamostas pirmāk par visu citu radību
lai ziedotu degošajai dzīvības puķei vēl vienu sausu zaru

dzīves pulss ir Plovdives tempļa drupas
kurās mēs nākšņojām
rītos pētīdami ar dzeltenu iekrāsotās šosejas
savās salīmētajās nobružātajās papīra kartēs
nesaprazdami kā lai šķērso Bosfora šaurumu bez naudas prāmim


***

pērnvasar tu atkal atgriezies
šoreiz tavas varavīksnenes līdzinājās zaļu tūkstošgadīgu gobu klusajiem mūžiem
viegli uz pirkstgaliem ienāci manā nemierā vēja šalkām skandinot Atbrīvošanos
mana sirds kļuva tik klusa plaša un dzīva kā visums
viss visums bija manī atvēries caur tevi

es aizmirsu visu mēļu vārdus kuros tiku dēvēts no laika sākuma līdz cilvēces izskaņai
vairs neatminēju kā redzēt mirstību
dzirdēt ikdienu kļuva neiespējami
pirmsmiega nogurumu vairs nemācēju notvert aiz saldmes

laikmetu soļos nāvē sāpēs ausmā vētrā rūsā krusā vaidos salā zemeņogās
elpo tu elpo tu elpo Bhavani brīvotāja
un es tevī iemīlos alkdams reizi par visām dzīvēm nomest savas aizmirstības drānas

iemīlos kad tu atkal atgriezies manā nemierā
varavīksnenēm stāstot par tūkstošgadīgu gobu klusajiem mūžiem
vēja šalku lūpām skandinot tavu upadēšu - aicinājuma dziesmu visiem pasaules pabērniem:


’ suddhosi buddhosi niranjanosi
samsara maya parivarjitosi
samsara svapnam tyaja moha nidra
mandalasollapamuvacha putram’

‘’tu esi rītausmas pilns
seko man -  mosties no pasaules vijīgiem līkločiem,
 pamet savu snaudu kā karstums pamet ziemu,
dzer no mana avota un vairs nepazīsti slāpes pēc mūžīgā sapņa’‘


pērnvasar tu atkal atgriezies
šoreiz tavas varavīksnenes līdzinājās zaļu tūkstošgadīgu gobu klusajiem mūžiem
viegli uz pirkstgaliem ienāci manā nemierā vēja šalkām skandinot Atbrīvošanos
mana sirds kļuva tik klusa plaša un dzīva kā visums
viss visums bija manī atvēries caur tevi

***
gultne nosēta asiem oļiem
vilnīšu ņirbā paslēpušās zvaigznes
 vēlos lai šis nekad nebeidzas - tu saki
un ienirsti ūdens aklumā pametot valodu

upe mūs tomēr apmāj  -
kailie ķermeņi ievilina lamatās vijīgās straumes ritumu
to iztvaikojot par pilnmēness dūmaku
kas  šonakt mēmi uzgulst Alpiem

augstāk kalnā - starp koku vainagiem -  
nometnē trīs ugunskurs
 Kims kādam stāsta par pasaules līdzsvaru
ko šais dienās esot pārlieku viegli izšūpot
viņa vasara pagājusi strādājot vjetnamiešu restorānā Francijā
un tagad viņš jau iemanījies žonglēt ar sešām bumbiņām

tu izskaties pēc nāras
melniem vizuļojošiem matiem kā savvaļas saknēm ķerstīgām
ūdens lāsītēm atslēgkaulu iedobēs
- meža melnumā dūdo ūpis

***

Pilnmēness svētki bija iesākušies  -
visu mīklaino un neskaitāmo daiņotāju apveidi strauji vērtās krāsās
vairs nematīja robežas starp zāli zvaigžņu zvirgzdiem meliem visšķīstāko sirdi
zaļām acīm sarkanām lūpām un vilinošiem augumiem

Kizils taurēja ragainu visu krāsu gliemežnīcu  -  no tās plūda skaņa kā blīva nakts gaisma kā esības jutekliskā pirmssajūta kā salda aizmirstība uz katru no mums

kas ļāvās gliemežnīcas dziesmai - nezināja pats sevi un pasauli
 tam vairs nebija dienas nakts miega nomoda dzīves gadu elpas redzes un dzirdes un taustes un garšas un sevis tam vairs nebija

tūkstošiem lūpu sāka bikli skart cita citas
 savvaļas ugunsgrēki kā nekad ātri un neko savā degošās kaisles ceļā neapžēlodami
dzima starp dučiem acu skatienu un vēlāk miriādēm maigi slīdošu pieskārienu
un seklo ritmisko elpu garaiņi mandžiru skaņas un gliemežnīcas dziesma
ietina Pilnmēnesi vasaras burību dzemdinātas savādības mirdzumā

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2014. gada 20. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Ījabs: Vienā caurā maisā (12)

    Kā tad tas īsti nācās, ka virkne šodienas patriotu, kas visu padomju okupācijas laiku esot lolojuši sirdī sapni par brīvu Latviju un tā vien sapņojuši par dziesmoto revolūciju, nez kādēļ masveidā sastājās PSKP un komjaunatnē?

  • 2013. gada 29. maijā, plkst. 7:05

    Jans Grarups: Attēlā patiesības nav

    Esmu uzņēmis ļoti daudzas fotogrāfijas savā karjerā, kuras ir kļuvušas nozīmīgas, pateicoties virsrakstam vai kontekstam. Un dažkārt, ja es būtu samelojis bildes parakstā, tā būtu varējusi kļūt vēl labāka. Taču tā nebūtu patiesība.

  • 2013. gada 3. janvārī, plkst. 0:01

    Šelda Puķīte: Trešās telpas iekšpuses un ārpuses

    Izstāde "Iekšpuse un Ārpuse" nodarbojas ar uztveres dekonstrukciju saistītiem jautājumiem, kā tēmas priekšmetu izraugoties jēdzienu starptelpa vai no postkoloniālās teorijas aizlienēto trešās telpas jēdzienu.

  • 2014. gada 31. oktobrī, plkst. 6:10

    Santa Remere: Uzdevums "Ceļš"

    Ar sarakstu es varētu pastāstīt par ceļu, to neaprakstot. Uzskaitīt lietas ir gandrīz kā pierādīt, ka tās faktiski eksistē. Mans saraksts būtu patiess ceļa atainojums, jo nosauktās lietas runātu pašas par sevi.

  • 2014. gada 5. septembrī, plkst. 0:09

    Inga Pizāne: Ne runāt, bet klusēt pretī (1)

    Parīzei – šī dzīve par pareizu. Parīzei – šie papēži par zemu. Tāpēc pacel mani uz rokām un nes nepareizāk mazliet.

  • 2015. gada 17. aprīlī, plkst. 6:04

    Vilis Lācītis: Ģenētiskais kaujas suns Bentlijs (3)

    Visa cilvēces akumulētā gudrība sakopojas apmēram tādā atziņā: neviens ne velna nezina un neko vispār zināt simtprocentīgi droši nav iespējams. Principā nekad.

  • 2017. gada 11. martā, plkst. 8:15

    Sieviešu stendaps: Aiva Birbele (2)

    Dramaturģes Aivas Birbeles uzstāšanās Sieviešu stendapā, kas veltīts tēmai "Ideāls vīrietis – latvju varonis".

  • 2014. gada 13. novembrī, plkst. 8:11

    Anete Piņķe: Risto Reperis un bērnības garša

    Pēc garas un nogurdinošas dienas skolā es braucu gara vilciena priekšpēdējā vagonā pie loga un lasīju grāmatu. Mēs kupejā bijām trīs – pretī sēdošā dāma adīja, bet onkulis viņai līdzās klēpī turēja portfeli, kam rokturis notīts ar zilo līmlenti. Un tad es iesmējos.