Recenzija

Lena Sme: Atļauties atrasties

Par grupas "Mona de Bo" albuma "Kur ir šeit?" prezentācijas koncertu 2017. gada 11. martā Anglikāņu baznīcā

Pavasara sākumu Latvijas kultūras telpā iezīmēja neierasts un drosmīgs notikums. Ģitāras un bungu duets "Mona de Bo" pārsteidza savus klausītājus ar jaunu, tonāli ritmiskā minimālisma stilā ieturētu 84 minūšu garu albumu un, vēl jo vairāk, ar albuma prezentācijas pasākumu, kas notika 11. martā Anglikāņu baznīcā. Operējot vien ar diviem nemainīgajiem mainīgajiem – ritmu un harmoniju, divu stundu garumā Edgars Rubenis un Edgars Eihmanis piepildīja baznīcas telpu ar jautājumu "Kur ir šeit?"’, liekot ikvienam klātesošam pašam meklēt uz to atbildes. Sekojot grupas pieredzei un attīstībai, nonākšana līdz "Kur ir šeit?" šķiet likumsakarīga. Izkāpjot no formu un saturu priekšā diktētā skanējuma lauka, ejot prom no skaņdarbu ierastajiem rāmjiem, atbrīvojot tos no pašas pieredzes un sajūtām, realizējot radikālo caur minimālo un pilnībā izmainot muzikālos pamatskatpunktus, "Monai de Bo" ir izdevies kardināli izmainīt muzikālā piedzīvojuma dimensijas.

Izstiepti un meditatīvi, caururbjoši, bet nepiespiesti, atslābinoši, bet kādam varbūt pat garlaicīgi vai kaitinoši skaņdarbā iestiepās divas skaidras un nemainīgas līnijas – epizodisku bungu sitienu struktūru lakoniskās sienas zibeņoja ērģeļu un ģitāras skaņu piepildītajā gaisā. Pieskārienveidīgi iezīmējās skanējuma nebeidzamo izskaņu formas, un koncerts savā monotonijā šķita bezgalīgs, nepārtraukts, mūžīgs. Atšķirībā no divās skaņuplatēs izdotā albuma, priekšnesumam tomēr piemita nedaudz ekspresīvāka daba, kas izpildījumā ieguva nedaudz citās krāsās ieturētu skaņdarba interpretāciju. Tikpat labi tas varētu izsklausīties pēc eksperimenta vai improvizācijas, tomēr priekšnesumā nebija nekā spontāna – tam piemita skaidra un specifiska struktūra, kuru veidoja tikpat noteiktu skaņas elementu kopums, kāds tas ir albuma ierakstā.

Japiemin, ka jau pats albuma nosaukums rotaļīgi norāda uz telpas iezīmēšanas spēli, kas, manuprāt, tika realizēta arī priekšnesuma laikā, turklāt saglabājot kutelīgo un nenoteikto jautājuma pozīciju, norādot tikai uz iespējamiem un potenciāliem, nevis noteiktiem skaņdarba uztveršanas virzieniem, visu atstājot emocionāli vērtējošā klausītāja ziņā. Brīžiem šķita, ka šādā procesā nevis pieredze tika pakārtota atbilstoši notiekošajam, bet gan notiekošais raisījās saskaņā ar pieredzi. "Kur" un "šeit" katra klātesošā apziņas krāsojamajā grāmatiņā iezīmējās ar savu nenoteiktību, caurspīdīgumu un bezformīgumu un vienlaikus laistījās iepriekšnolemtos, mūziķu paredzētos toņos.

Priekšnesuma laikā, šķiet, varēja just abu uz skatuves esošo mūziķu savstarpējo spriedzi, it kā starp tiem pastāvētu kāds neredzams magnētisks lauks, kas vienlaikus pievilktu un atgrūstu vienu no otra, turklāt likās, ka abiem tā ir vienīgā patiesā eksistences forma. Izpausme, kuras ietvaros mūzikas instrumenti vairs nediktēja savus noteikumus. Priekšnesums, kurā nenotika lieka nozīmju piešķiršana vai notiekošā izskaidrošana. Vai nu atskaņotā skaņdarba, vai arī mūsu pašu juteklisko klātbūtnes uztvērumu pamatā caur retām notīm un ārkārtīgi garām, gandrīz statiskām harmonijām notiekošo strukturēja ritms, kas izskanēja kā pulsācija, no vienas puses, sadalot laika plūdumu, bet, no otras, ievedot klausītāju atkārtojamībā un cikliskumā. Šķita, ka šis cikls darbojas kā likums, kas, konstruējot mainīgo mūžīgajā, izstāsta nemainīguma pamatprincipus, it kā paverot logu uz bezgalīgas pārpasaulīgās telpas apjausmi. Brīžiem pieklusinātāk un intīmāk, brīžiem atkal ar vienā sitienā sakoncentrētu, no dzīlēm dzimstošu neizturamu intensitāti, tas ietriecās klātbūtnē tik tieši kā dzemdību laikā piedzīvotās kontrakcijas.

Iespējams, šī uzdrošināšanās grupai bija līdzīga dzemdēšanas procesam: iepriekšējie "Monas de Bo" albumi, lai arī ar vieglu spēles elementu un centieniem neievērot formas un satura šķietami izvirzītās prasības, tomēr turējušies ne tikai pie stāsta satura, bet arī pie lielākas dažādības un krāsainības. Mūsdienu kultūras telpā, kurā dominē naratīva diktētie likumi, klausītāji ir pieraduši pie cita vieda attiecībām ar radošā priekšnesuma sniedzējiem. Stāsts mūzikā ir ierasta saskarsmes forma, starpnieks starp klausītāju un mūziķi, ārpusmuzikālās domas komunikācijas starptelpa. Šķiet, ka "Mona de Bo" ar sava priekšnesuma minimālistisko darbu aicināja mūs pašus pārvērsties par stāstniekiem, izstāstot pašiem sev savu pieredzi un piedzīvoto. Iespējams, šāda veida mākslinieciskais kairinājums iedarbina pavisam citus pašizziņas mehānismus – vērojot kādu, kas skatās caur palielināmo stiklu uz vienu iezīmētu punktu, mēs dažbrīd nevēlamies ieraudzīt tieši to punktu, uz kuru fokusējas mūsu novērojuma subjekts: mūs aizrauj pats fokusēšanas process, un mēs jūtam aicinājumu imitēt šo iezīmēšanas un palielināšanas procesu paši, neatkarīgi no ārpus esošiem objektiem. Protams, bija arī tādi klausītāji, kuriem šķita grūti pieņemt šo izaicinājumu, un tie nespēja pretoties savām ierastajām mūsdienu atkarībām, smalko, necerēti garo piedzīvojumu nomainot pret pierasto vēršanos savos telefona ekrānos. Jāpiebilst gan: lai arī šāda veida neierastums var šķist pārāk liels izaicinājums, tomēr tieši šīs grupas kontekstā tas jau sākotnēji nelikās neiespējams. Turklāt, lai arī grupai "Mona de Bo" šis tomēr bija pagrieziena punkts un sava veida jauna pieredze, Edgaram Rubenim darbošanās šajā žanrā nav sveša – pirms pāris gadiem viņš sniedza vairākus koncertus, kuru laikā atskaņoja neierasti minimālistiskus skaņdarbus, operējot tikai ar dažām skaņām.

Savdabīgākais un pārsteidzošākais koncertā bija tas, ka caur pakļaušanos šai uz atkārtošanos vērstajai, nedaudz pat mantriskajai laika plūduma dabai tomēr iznira kaut kāda maigā pretestība, transformējot un deformējot ierasto laika ritējumu. Šim maigumam piemita arī zināms valdonīgums, kas izraisīja pretestību ierastajam laika diktātam. Beznosacījuma gaidas mijās ar uzmanības galējo sakoncentrēšanu un eiforisku ļaušanos atmiņām, un līdzās saasinātai laika notveršanas un apturēšanas spējai radās arī neremdināmā vēlme pavisam no tā atbrīvoties. Ar šāda veida metodēm un tehnikām, kas ar skaņdarba palīdzību deformē laika izjūtu, savulaik aktīvi spēlējies arī Endrū Makenzijs un projekts “H3O", veidojot pat 16 stundu garas performances, pēc kuru apmeklēšanas neviens no klātesošajiem nav varējis noticēt, ka ir pagājušas tik daudzas stundas.

Vienīgais, ko koncerta laikā atskaņotajā skaņdarbā varētu saukt par negaidītu eksperimentālo papildinājumu, bija neparedzētais, specifiskas pašas telpas piespēlētais instruments – koncerta garumā ar zināmu regularitāti tika pavērtas baznīcas durvis, kas iemeta baznīcā ne tikai trīsstūrainu blāvu gaismu, bet arī spalgus eņģu čīkstienus, uz kuru daļa no publikas reaģēja ar galvas grozīšanu. Tā kā priekšnesumam piemita zināma meditatīva intimitāte, raugoties no klātbūtnes kategorijām, šīs skaņas ielauzās kompozīcijā, piešķirot tai negluduma un neparedzētības perspektīvu, bet tomēr neizjauca pieredzējuma konceptuālo plāksni. Kopumā baznīcas sienas sekmēja sakrālā pieredzējuma principa pielietojumu, kas aicināja no fiksētā skatpunkta raudzīties neaptveramā bezgalībā. Telpiskā izplatība kā vērojuma pamats un priekšnosacījums uzmanības fokusēšanai vienlaikus tika izkliedēta un sakoncentrēta vienā punktā, tuvums un tagadne šķita kā garāmslīdošs un reizē arī nekustīgs mirklis.

Pēc albuma iznākšanas vairāki mūzikas kritiķi uzdeva autājumu, vai "Kur ir šeit?"’ vispār ir dēvējams par pilnvērtīgu albumu un vai kāds to izdotu, ja tas būtu "Monas de Bo" pirmais veikums. Nepiesaucot saikni starp vienkāršo un ģeniālo, kādam šis jautājums aizvien paliks neatbildēts, tomēr, par spīti šaubām un tendencēm, atļaušanās atrast savu ceļu un spēja tajā jēgpilni atrasties ir drosmīgs solis, kas nav pa spēkam jebkuram. Varbūt grupa tikai kārtējo reizi deva mums iespēju "nekavēties uz spēli ar sevi", piebilstot, ka "īstenībā nekas traks nenotiks, ja šo slēgsi ārā", tomēr, rodot ievērojamu rezonansi, tas var iezīmēt ne tikai jaunas pieredzes telpas, bet arī ietekmēt vesela laikmeta kultūras aprises.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2013. gada 30. augustā, plkst. 3:36

    Ivars Ījabs: Ne vairs vakarējais (22)

    Šodien, 30. augustā, aprit 1633 dienas, kopš par valdības vadītāju ievēlēts Valdis Dombrovskis. Viņš kļuvis par visilgāk Ministru prezidenta amatā nostrādājušo premjerministru pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

  • 2014. gada 16. aprīlī, plkst. 17:04

    Ieva Melgalve: LaLiGaBa 2013

    Latvijas Literatūras gada balvas nominante kategorijā "Labākais prozas darbs", rakstniece Ieva Melgalve sarunājas ar Ilmāru Šlāpinu.

  • 2017. gada 7. aprīlī, plkst. 4:46

    Inga Žolude: Atvainoties lietām

    Recenzija par Ķēstuša Kasparaviča grāmatu "Īsi stāstiņi par lietām".

  • 2012. gada 29. februārī, plkst. 0:02

    Entonijs Horovics: Vai mums joprojām nepieciešami izdevēji? (2)

  • 2015. gada 14. augustā, plkst. 6:08

    Ulvis Zirnis: Ansels un Glorija (1)

    šeit viss smird, un es neeju no mājām, es lieki atceros tavus greizos smaidus, spēlējot monopolu tie padsmit gadu, uz kuriem tu uzstāj mūsu sarunās un tavās vēstulēs

  • 2017. gada 6. janvārī, plkst. 5:45

    Iļja Marija Boļšakovs: Pakāpiens

    Viņai sen jau nav nekā. Nav tieksmju, nav vēlmju. Nav gribas. Viņai ir tikai pakāpiens.

  • 2014. gada 20. martā, plkst. 7:03

    Satori aptauja: Kā jūs vērtējat latviešu mīļāko grāmatu TOP 100? (11)

    Televīzijas šovā "Lielā lasīšana" ir nosaukts latviešu simt iemīļotāko grāmatu saraksts. Šajā sakarā aptaujājām dažādus sabiedrībā pazīstamus un lasošus cilvēkus par to, ko tas pasaka par mums kā grāmatmīļu nāciju.

  • 2013. gada 1. martā, plkst. 8:02

    DEBESSmANNA: Animācijas filmas

    Tehniskās jaunrades namā "Annas 2" animācijas studijā "DEBESSmANNA" darbojas paši jaunākie latviešu animatori, kuri mācību gada pirmajā pusgadā jau radījuši vairākas multenes. "Satori" "Ar bērniem" ik pa laikam parādīs dažus no jauno mākslinieku darbiem.