Domas

Pauls Bankovskis: Nereālisma manifests

Nesen kādā publiskā diskusijā gadījās atzīties, ka jaunāko daiļliteratūru nu jau kādu laiku spēju lasīt ar grūtībām, lai neteiktu – ar piespiešanos. Vai varbūt pat pateicu, ka nelasu to gandrīz vispār nemaz un tad jau labāk izvēlos kaut ko no populārās zinātnes, esejistikas vai pat poēzijas, lai gan līdz šādam sava sakāmā izvērsumam laikam pat netiku. Kā jau daždien acumirklī publikas priekšā izmesti apgalvojumi, arī šis nebija gluži patiess, precīzs un līdz galam pārdomāts, tomēr ar vāji maskētu uzmanības pievēršanas nolūku padarīts cik vien iespējami kaitinošs un droši vien tāpēc izpelnījās daža laba klātesošā neizpratni vai, kā man šķita, varbūt pat sašutumu. Un droši vien tieši tāpēc kopš tā vakara es vēl aizvien laiku pa laikam esmu par to juties spiests turpināt domāt. Jo patiesība ir tāda, ka patiesībā tā vis gluži nav, bet tajā pašā laikā – kaut kāda patiesības kripata vai pat vēl vairāk tur tomēr ir.

Tā nu es mēģināju turpmākajās dienās sava mīļā miera labad vismaz pats savai "iekšējai lietošanai" nedaudz precizēt iepriekš steigā pasacīto, lai neteiktu, ka mēģināju vienkārši saprast, ko pats esmu sarunājis. Jāpiebilst, ka man jau sen vairs nav nekādu ilūziju par to, ka cilvēki runātu, paustu savu viedokli, izteiktos vienīgi par to, ko zina, kam tic, ko saprot un ko jau nākamajā mirklī nebūtu gatavi atzīt par maldiem, muļķību, mirkļa vājību vai jau pagātnei piederīgu un tātad pagalam īsā laikā nederīgu un aizmirstamu aplamību. Un es esmu tieši tāds pats kā visi.

Nesen kaut kur lasīju – viens no izplatītākajiem cilvēciskajiem maldiem esot iedoma, ka ikviens vissīkākais atgadījums ir daļa no kaut kāda lielāka un sazarotām cēloņsakarībām sasaistīta veseluma: vēstures, mūža utt. Un tāpēc arī mums šķiet, ka tie, kuri mēdz pelnīt savu iztiku vai vienkārši pievērst apkārtējo uzmanību ar domāšanu un publisku izteikšanos par šo un to, savu sakāmo ievij kaut kādā šādā kosmiskā audumā. Piesauktajā, bet nu jau piemirstajā rakstiņā gan bija aizrādīts, ka pretēji šim šķitumam par daudzām mūsu ikdienas rūpēm un raizēm mēs nepavisam šādi nemēdzam domāt – bērns paraud, paraud, tad pārtrauc, un šo raudāšanu par būtisku notikumu bērna vai mūsu pašu visas dzīves kopsakarā mēs visbiežāk neuzskatām; zobs pasāp, pasāp, tad tiek salabots, un pēcāk, ja vien palaimējas, mēs par to nelauzām galvu visu atlikušo mūžu, jo iesāpēties jau allaž var kāds vai kaut kas cits. Tomēr publiskotas domas un izteikumi, ja vien mēs sekotu šai līdzībai, mums parasti šķiet kā kaut kas akmenī iecirsts, mūžīgi pieminams un nekādām pārmaiņām nepakļaujams (spilgtākā šīs parādības ilustrācija mūsu pusē varētu būt Alvis Hermanis ar saviem publiskajiem izteikumiem, kuros bieži vien runā pretī pats savam iepriekš sacītajam).

Taču, vērīgāk palūkojoties visapkārt, šādus šķietami cieši saausto un nepārtraukto vēstījumu pārrāvumus var atrast malu malās. Mākslas vēsture ar tajā nākošajām un ejošajām modēm droši vien ir viens no vizuāli (bet jo īpaši – verbāli) uzskatāmākajiem piemēriem. Vai jūs atceraties, kad saistībā ar laikmetīgās mākslas izpausmēm kāds, neriskējot palikt smieklīgs, būtu spriedelējis par to, kas ir skaistums? Taču, ticiet man, "skaistums" šādā kontekstā pēdējoreiz šķita nozīmīga un visādām teorijām pakļaujama tēma vēl pavisam nesen. Pat es šīs runas vēl atceros. Nopietni. Pamēģiniet par skaistuma nozīmi iepīkstēties tagad, un tad gan jūs redzēsiet. Skaistums is out. Kaut kas cits is in. Un nav nekāda nepārtraukta pavediena, cieši saausta auduma, ir tikai atsevišķi un savā starpā nesaistīti dzīpari, acumirkļi un zibšņi.

Bet atgriezīsimies pie daiļliteratūras un manas tagadējās izvēlēšanās to pārāk daudz nelasīt. Patiesībā ar daiļliteratūru es droši vien tai brīdī biju domājis ļoti konkrētu un specifisku literatūru. Es zinu, viena vispārinājuma aizstāšana ar citu, nekad nav tas labākais veids, kā attaisnoties vai kaut ko izskaidrot, taču pirmais vārds, kas man, domājot par šādu literatūru, nāk prātā, ir reālisms. Nevis tas vecais sociālistiskais, bet drīzāk mūždien jauni vecais un pagalam garlaicīgais reālisms. Vēl to varētu nodēvēt arī par naivo reālismu, tādējādi īpaši uzsverot tā radniecību ar naivismu arī citās mākslas jomās un arī tā uztveres un vērtēšanas īpatnībās.

Šāda naivā reālisma atskaites punkts allaž ir tas, vai mākslas darbā viss ir "kā dzīvē", bet šo izteiksmes formu kopjošs mākslinieks tieksies parādīt, "kā ir" vai "kā bija". Reizēm, protams, varbūt arī gadīsies, ka attēlus vai kādas citas realitātes druskas arī viņam vai viņai palaimēsies izmantot kaut kā cita izteikšanai – vienalga, vai tā būtu kāda ideja, paša vai citu bažas, attieksme pret kaut ko, mīlestība vai naids, taču šāds rezultāts drīzāk būs sagadīšanās, nevis mērķtiecīgas darbošanās rezultāts. Šādas domu gaitas piekritējs tāpat vērtē ikvienu mākslas darbu – viņa vai viņas patikšanu no nepatikšanas vai nesaprašanas šķir tas, vai darbā viss ir "kā ir" jeb "kā dzīvē" vai arī, piemēram, darbs izskatās tāds, ka "tādu jau spētu uzzīmēt mans bērns". Naivā reālisma ikonas ir pamatskolas matemātikas teksta uzdevumi un pases foto, taču tā burtiskās izpausmes un atblāzmas var atrast jebkurā no mākslām, protams – arī literatūrā.

Pirmoreiz gan šai parādībai uzmanību pievērsu nevis literatūrā, bet opermākslā un teātrī, jo kādā brīdī pamanīju, ka pamazām zaudēju interesi par centieniem izrāžu uzvedumos un scenogrāfijā imitēt kaut kādu realitāti, bet ar arvien pieaugošu interesi uztveru pat pašus kuslākos mēģinājumus darboties ar abstrakcijām, ar vizualizācijai vai burtiskai verbalizācijai nepakļaujamiem vēstījumiem.

Protams, arī šo manu vērojumu cēloni, kā nesen lasīju kādā kritiskā esejā, droši vien var meklēt vienkārši personīgā pagurumā no realitātes, tā sacīt – realitātes pārsātinājumā un vēlmē rast no tā glābiņu, taču šāds izskaidrojums, manuprāt, ir pārāk vienkāršots. Drīzāk skaidrojums būtu meklējams jau iepriekš pieminētajā dažādu modes virzienu un interešu viļņveida, uzplūdu un atplūdu kustībā. Un ko gan lai iesāk, ja vismaz patlaban šo nerimtīgo un nenovēršamo pārmaiņu iespaidā man nav ne mazākās vēlmes lasīt tādu daiļliteratūru, kurā, piemēram, divi palīgstrādnieki vairāku desmitu lappušu garumā spriedelē par politiku; tādu literatūru, kurā reālpsiholoģiskā manierē risināta paaudžu nesaskaņu tēma kaut kur mūslaiku ASV; tādu literatūru, kurā izdomāti, bet "gandrīz kā no dzīves norakstīti" personāži rosās tādā pašā izdomātā, "bet gandrīz kā mūsu pašu pasaulē". Man vienkārši ar to ir par maz. Gleznotāju ierobežo izraudzītās krāsas un gleznas laukums, komponistu – cilvēka ausij dzirdamo skaņu diapazons un laiks, tēlnieku – izraudzītās skulptūras materiāls vai svars. Rakstnieks no šādiem ierobežojumiem ir pilnīgi brīvs un ar valodā pieejamajiem rīkiem var radīt gan pavisam mikroskopiskas, gan gigantiskas pasaules, turklāt neierobežotā daudzumā; ar šiem rīkiem var mainīt laika tecējuma virzienu, priekšstatus par fiziskās pasaules pamatlikumiem, Visuma uzbūvi vai pasaules ģeogrāfiju. Ja vien ir vēlēšanās, Zemi var atkal pasludināt par plakanu, un tāda tā tai pašā mirklī arī kļūs. Vai ņemt un paša radīto pasauli iznīcināt – arī tas ir iespējams un nav neviena aizliegts. Tā ir brīvība, uz kādu savās gleznās tiecās, piemēram, Hieronīms Boss, taču arī viņam, protams, allaž bija jāatduras pret audekla malu, pret nenovēršamo laika plūdumu. Bet literatūrā taču šādiem ierobežojumiem nevajadzētu būt.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • ko_neko  

    2017. gada 5. aprīlī, plkst. 23:04

    Pirmkārt, tas var būt tikai abstrakti dokumentēts, no tā, kas pakļauts sistēmai (Lakāns pat mēģināja matematizēt šīs neapzinātā struktūras), tas bez šaubām ir pārspīlējums, jo Freida slaveno "tur, kur ir TAS jābūt Ego" saprast paŗāk burtiski būtu pavisam atteikties no Bergsona zīmīgo žestu intuīcijas virzienā. Viņam piekritīs arī Gēdels, pēc viņa teorēmas izriet: sistēmām ir jāmainās, jo universālās metasistēmām principā jābūt pretrunīgām. Bezapzinātais NAV sistēma, drīzāk stihija, un zinātne (analīze domāts) tikai līdzīgi meteorologiem cenšas pareģot - bieži izdodas, bet te pēkšņi -- nē! Tāpēc dokumentēšana, sarakstu veidošana, to pašu jau pieminēto "klucīšu" kraušana pirmajā acu uzmetienā "skaisti, estētiski" izskatās, bet... Ar mākslu ir savādāk - māksla "spēlē līdzi", tā izvairīgi dokumentē, vai arī dara to "taktiski" bez varas spiediena. Šai vietā es atcerējos Liotāru. apskatot performances problēmu viņš saka: "šīs procedūras horizonts ir šāds - tā kā no "realitātes" iegūst pierādījumus zinātniskai argumentācijai ..... kļūstot par kungu pār "realitāti", var kļūt par kungu pār pierādījumiem un rezultātiem". Vārdu sakot, psihoanalīze pēta neapzināto, bet:
    1. ir arī daudz dokumentētu pārspīlējumu, 2. tā brīža valdošās akadēmiskās aprindas var arī drusku - apzināti, neapzināti - novilcināt kada paradoksa apstiprināšanu (pārāk grauj sistēmu) 3. tādu taktiku savukārt uztur minētās varas (apzinātas, neapzinātas) manipulāciju stratēģijas un gājieni...
    Vārdu sakot, dabā nekas vēl nav tik ļoti dokumentēts, lai varētu teikt, ka tagad viss apzināts, metaforiski: ka Visums pārvarēts un iestājies pilnīgs Kosmoss.

  • Andaa > ko_neko  

    2017. gada 5. aprīlī, plkst. 21:45

    Kad neapzinātais ir tik labi dokumentēts, jautājums, vai tas vēl uzskatāms par neapzinātu.

  • ko_neko  

    2017. gada 5. aprīlī, plkst. 15:15

    skaidrs. fragmentārisms un ideju pārlēcieni protams ir nevēlami, tas tikai laika un vietas trūkuma dēļ, čats tomēr nav īstā vieta, kur pamatot katru sasaisti. tādas cerības es neloloju.
    Par nesaprašanās fokusa vietu.
    Intereses nesakrīt. Nemēģinu šo uzskatu vispārināt, bet subjektīvi man būtu garlaicīgi kopēt ikdienas "reālās" norises mākslā, jo es nezinātu, vai informācija, kas pienāk no ideoloģizētām instancēm nav primitīva manipulācija (šīs tehnikas visi zina, piemēram "straw man" tehnika ir ielikt kāda sarunu biedra teiktajā savus apgalvojumus un tad tos veiksmīgi apstrīdēt). Tai vietā es censtos uzdot jautājumus par dzīļu psiholoģijas ietvaros aplūkojamām tēmām, tad es varētu lietot no sapņa darba pētījumiem gūtās šīs tehnikas un veidot zināmu "laboratorijas vidi" - savu "visādo fantāziju"un citu muļķību analīzei, ar ko ir nodarbojušies daudzi pagājušā un šī gadsimta psihes analīzes meistari, lai kā viņi to nenosauktu - par psihoanalīzi, analītisko psiholoģiju, logolīzi utt.
    Mākslas darbā tādi pētījumi prezentētos kā NEREALITĀTE, ja lūkojamies no dominējošo ideoloģiju skatu punkta.
    Būtībā tā ir cilvēka dabā visīstākais reālais, tādējādi izpētes vērta tēma. Neuztrauktos, ja ideoloģiski noskaņoti personāži noliegtu šādas darbības jēgu.
    par tīri teorētiskiem uzstādījumiem:
    To, kas jau prezentēta, es sauktu par "sugas pārstāvja pasaulainu", jo nevienai būtnei (lai ko mēs ar to iedomātos) nav dots pilnībā aptvert visu tās realitāti, var tikai minēt, kāda tā priekšstatās citu būtņu pasaulainās. Bet pat tajā gadījumā, ja šo eksistenciālo parādību labākas komunikācijas dēļ vajadzētu nosaukt par "realitāti" maz ticams, ka šīs realitātes juteklisko un neapzināto daļu arīdzan konstruē ideoloģijas, kas ir apziņas un galvenokārt prāta būvējumi, tas būtu pretrunā ar to, ka apziņas konstrukcijas pakļaujas bezapziņas vadībai, neskatoties uz to, ka vēl līdz šim nav noskaidrots, kā tāda "virsvadība" darbojas. Pēc Junga: sevišķi intensīvi tās darbojas, ja apziņa noliedz bezapziņas pastāvēšanu.

  • Andaa > ko_neko  

    2017. gada 5. aprīlī, plkst. 13:10

    Nav jābūt Džonam Lokam, lai saprastu, ka šāds argumentēšanas stils nav ieteicams.

    Mūsu iepriekšējās diskusijas priekšmets:
    A: Ideoloģija nosaka indivīda realitāti
    B: Indivīdi aktīvi konstruē ideoloģijas.

    Jūsu diskusijas temati šobrīd:

    1) komunikācijas iespējamības nosacījumi (ja mēs neesam fiziski klāt kādā komunikācijas situācijā, tad mums katram ir savs galds, savukārt, fiziski esot klāt, galds mums ir viens);
    2) patiesuma nosacījumi prāta konstruētās (un ticībā pamatotās) sistēmās un mākslā;
    3) neapzinātais un valoda;
    4) klucīšu metaforas kritika (klucītis pārāk masīvs objekts, lai reprezentētu informācijas vienību;
    5) rakstnieku loma ideoloģiju veidošanā;
    6) kritiski domājošo attiecības ar ideoloģijām;
    7) vai ir vērts vispār diskutēt par šiem tematiem;
    8) realitātes personiskie mērķi.

    Ikviens no šiem tematiem būtu pelnījis dedzīgu iedziļināšanos. Tomēr sakarā ar to, ka pusdienas pārtraukums jau iet uz beigām, piebildīšu vienīgi pie mūsu sākotnējā diskusijas priekšmeta. Šeit nav pretrunas. Gan ideoloģija konstruē indivīda domas, gan otrādi - indivīdi konstruē ideoloģijas. Un, kad es saku, "realitāte", es ar to domāju (jau) reprezentēto realitāti, nevis kādu dabu, patiesību vai lietu par sevi.

  • ko_neko  

    2017. gada 4. aprīlī, plkst. 23:12

    "Informatīvo "klucīšu" tēls arī tāds mehaniskas (izklausās gan vairāk pēc zīmes denotācijas, kas izsaka šīs zīmes nozīmi tiešā informatīvā slēdzienā, tiklīdz pieslēgsies konotāciju mākonis - katrs klucītis izplūdīs Barta aprakstītajā "mirdzošo putekļu mākonītī) Un fakts, ka rakstnieku tādā vai citādā šķautnē pārbīdītos Klucīšus vai labāk viens otrā pārplūstošos "mākonīšus" izmanto ideoloģiju "skrūvētāji" - tā nav rakstnieku vaina. Vai tad mums kritiskā prāta kalpiem būtu jākrīt ceļos kādas atkal-no-jauna-uzbūvētās Ideoloģijas virsvarenības priekšā labi zinot, ka uzbūts tas pats visiem zināmais Titāniks, tikai piemēram kosmosā? Varbūt var kaut kā neierobežoties shēmās (kuras protams allaž sevi definēs, kā pašas Dabas produktus, kā neierobežotas, kā atvērtas un tādā garā? Vai ir tik obligāti? Varbūt var - kā šeit -- paspēlēties, pamētāt terminus un atkal aizmirst? Kas zina, varbūt realitāte mūsu apziņas dzīlēs to vien gaida - varbūt tās vēlmes sauciens ir: lai nekas valodiskajās shēmās netiek nobeigts ar galiem?

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2017. gada 30. janvārī, plkst. 5:14

    Māris Zanders: Atgriešanās pie tradīcijām kā nepieciešamība (4)

    Tramps & Co. t.s. kreisajiem var būt iespēja atrast tādu politisko valodu un mērķus, kas ļautu pārņemt iniciatīvu politiskajā cīņā.

  • 2016. gada 18. augustā, plkst. 6:31

    Satori diskusija: Mākslas darba interpretācija kā teātra valoda (1)

    "Satori" diskusijā par teātra valodu un mākslas tulkošanu piedalījās teātra kritiķe Edīte Tišheizere, teātra producente Gundega Laiviņa. režisori Mārtiņš Eihe un Viesturs Meikšāns.

  • 2016. gada 9. novembrī, plkst. 5:33

    Andrejs Vīksna: Toms un Pēteris

    Romānā uzkrītoši – pat kaitinoši bieži – tiek atkārtota ideja, ka visi cilvēki ir pasažieri vilcienā, kura maršrutu nav iespējams ietekmēt un kura mērķis nav zināms.

  • 2012. gada 13. aprīlī, plkst. 15:26

    Andris Gauja: Vēstule no 6. nodaļas (I) (22)

    Prātam bija pienācis laiks paskatīties pašam uz sevi. Un lietām apkārt. Pirmais, ko savā stāvoklī varēju sākt vērot, bija abi kameras biedri.

  • 2016. gada 15. janvārī, plkst. 6:45

    Volha Hapejeva: Kā piemirsts gramatikas likums

    es noslīdēšu
    kā temperatūra aiz logiem
    zemāk par Celsija kungu

  • 2014. gada 5. novembrī, plkst. 6:11

    Irina Romanovska: Caur tonētu stiklu (1)

    Vispār jau nāves tuvums ienes banalitāti. Nāvei vajadzētu būt banālai – ierastai, piederīgai ikdienišķajam. Varbūt kādreiz tā arī bija. Bet tagad trūkst vārdu un iemaņu, lai runātu vai klausītos par nāvi, kas ir tepat.

  • 2012. gada 22. jūnijā, plkst. 9:06

    "Satori" aptauja: Manu Jāņu dienu stāsti (3)

    Laikā, kad dienas kļūst garākas par naktīm, bet naktis ir gaišas un trauksmainu piedzīvojumu pilnas, latviešu literāti jums stāsta par saviem īpašajiem Jāņiem, kas palikuši atmiņā.

  • 2015. gada 30. aprīlī, plkst. 10:04

    Dita Jonīte: Margarita Stāraste leļļu teātrī

    Latvijas Leļļu teātrī nesen iestudēta izrāde-ilustrācija, kuras iedvesmas avots ir kāds labi zināms Latvijas kultūrvēstures elements. Šoreiz tas ir Margaritas Stārastes pasaku stāsts "Kas notiek Dižmežā?".