Pētījumi

Jeļena Solovjova: Tas baltais plastmasas krēsls

Kad pagājušā gada vasarā arhitektu birojs "Mailītis A.I.I.M." Cēsīs atklāja Alus brūža prototipu laukumu, starp mēbelēm, kas tika izvēlētas āra kafejnīcas iekārtošanai, bija vairāki balti viengabala mēbeļu komplekti. 12 plastmasas krēsli un 3 galdi tika izmantoti atbilstoši tiem paredzētajai funkcijai, savukārt viens komplekts bija nokļuvis pašā konstrukcijas korē. Tur tas atradās visu kafejnīcas darbības laiku un, līdzīgi mākslas instalācijai, baltam karogam vai, citējot autorus, jokam, slējās pār pilsētas jumtiem un sveica atnācējus jau no attāluma.

"Izvēle notika intuitīvi. Viengabala galdi un krēsli ir funkcionāli un savstarpēji viegli kombinējami. Tie ir lēti un pieejami, un, lai arī plastmasa neasociējas ar videi draudzīgu materiālu, tā ir viegli pastrādājama citā plastmasas objektā, izmantojot nelielu enerģijas patēriņu. Visbeidzot, Viengabala krēsls ir dizaina klasika un, no mūsu puses, ironija par to, ka varam izmantot priekšmetus, kuru lietošana, iespējams, ilgu laiku nav bijis labas gaumes apliecinājums. Viengabala krēsls ir pretrunu pilns. Jau pašā tā dizainā slēpjas acīmredzams konflikts: priekšmetam ir vēsturiska forma, taču tas tiek izgatavots no plastmasas. Šīs krēsls šobrīd piedzīvo renesansi, un tas notiek ne tikai Latvijā," mēbeļu izvēli Cēsīs komentē arhitekts Austris Mailītis.

Bert Loeschner, "Chair memorial", 2013

Jāatzīmē, ka ievērojama pasaules daļa pagaidām vēl nav gatava piekrist Austra sacītajam un viengabala krēslu vērtē nevis kā dizaina ikonu, bet gan primitīvu un relatīvi neglītu priekšmetu. Taču, neraugoties uz skepsi, šis ir vienīgais krēsls dizaina vēsturē, kura saražoto eksemplāru daudzums ir mērāms miljardos. Versijas par precīzu krēslu skaitu atšķiras un svārstās no 1 000 000 vienībām līdz daudzumam, kas pārsniedz cilvēku skaitu uz zemeslodes. Nav zināms nedz krēsla dizaina autors, nedz precīzs ražojošo rūpnīcu skaits, vien tas, ka krēsli kopš debijas septiņdesmitajos gados tiek izgatavoti dažādās pasaules vietās un viena eksemplāra izstrādes laiks nepārsniedz 60 sekundes.

Tina Roeder, "White billion chairs 33", Berlīne, 2009

Viengabala krēsla nosaukums – monoblock – skaidro tā uzbūvi un izgatavošanas specifiku: tas ir monolīts plastmasas apjoms, kas tiek ražots ar formēšanas tehnoloģiju, iesmidzinot materiālu veidnē. Lai arī dizaina terminoloģija paredz, ka ar vārdu "monobloks" var apzīmēt jebkuru monolītu plastmasas izstrādājumu, sarunvalodā šis nosaukums pārsvarā tiek lietots, runājot par plašu pazīstamo dārza krēslu tipoloģiju. Eiropā un Ziemeļamerikā šie krēsli visbiežāk tiek ražoti no baltas vai tumši zaļas plastmasas, savukārt dienvidu reģionos krāsas variē no neitrāliem līdz ļoti košiem toņiem. Krēsls ir sastopams visdažādākajās pasaules vietās: atšķirīgās valstīs un klimatiskajās zonās, ieskaitot Ziemeļkoreju, kur ir aizliegts pat "Coca-Cola" zīmols. Par plašo viengabala krēsla izplatības ģeogrāfiju var pārliecināties, apmeklējot interneta vietni plasticchair.org. Mājaslapa piedāvā iepazīties ar virtuālu viengabala krēslu karti, kas tiek atjaunota ik reizi, kad lapas apmeklētāji publicē jaunu krēsla attēlu, norādot fotogrāfijas uzņemšanas vietu. Arhīva saturs ir raibs un variē no koši zaļiem krēsliem Tanzānijas Universitātē un saulē izbalējušam krēslam Irākas tuksnesī līdz eleganti baltiem eksemplāriem Venēcijas biennālē un diviem bronzā lietiem viengabala krēsliem Ēvalda Valtera piemiņas vietā Kuldīgas centrā.

Kuldīga, Latvija. www.plasticchair.org arhīvs

Ninīve, Irāka. www.plasticchair.org arhīvs

Viengabala krēsla popularitāte ir skaidrojama ar tā labo īpašību apkopojumu, kas pagājušā gadsimta sākumā būtu bijušas katra modernista sapnis. Krēsls ir universāls, funkcionāls un, būtiskākais, – lēts. Ja pirmo krēslu eksemplāru cena sasniedza 50 dolārus par vienību, tad šodien to tirgus vērtība nav lielāka par 5 dolāriem. Krēsla forma ir pielāgota efektīvam ražošanas procesam, tā ir "visdrošākā un stabilākā ģeometrija, kas tiek panākta ar minimālāko materiālu patēriņu". Vairumā gadījumu šī krēlsa izskatu nosaka rūpnīcu tehnologi un pārdošanas vadītāji, jo, balstoties uz patērētāju pētījumiem, vizuālās aprises ir sekundāras. Neatkarīgi no krēsla izskata tā pircējs izvēlēsies lētāko versiju, bieži pat nepārbaudot, vai mēbele ir pietiekami ērta. Fakts, ka krēsla cena variē no vienas picas šķēles līdz vīna pudeles izmaksām, ir radījis duālu efektu: nodrošinājis miljoniem lietotāju iespēju aprīkot dzīves telpu ar demokrātiskām mēbelēm un licis sašutumā trīcēt tiem dizaina lietotājiem, kuri ir pārliecināti, ka viengabala krēsls ir lielākais ļaunums, ko industrija jebkad ir pieļāvusi. Vairākās Eiropas pilsētās, Bāzeli un Bratislavu ieskaitot, šī krēsla lietošana publiskā vietā bez pārseguma ir aizliegta ar likumu.

Berlīne, Vācija. Flicker grupas "Those White Plastic Chairs" arhīvs

"Plastmasas visuresamība ir acīmredzama. Tā ir pirmā maģiskā substance, kurai bijis lemts kļūt banālai," reiz atzīmēja Rolāns Barts. Pirmā valsts, kas aktīvi pievērsās plastmasas izmantošanai dizainā, bija ASV. Četrdesmitajos gados, kamēr Eiropa atguvās no kara, Amerika piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu, un pieredze, kas bija uzkrāta militārajā jomā, varēja tikt izmantota sabiedrības labā. Dizains kļuva par vienu no valsts prioritātēm, un atbalstu saņēma gan ražotāji, gan dizaina autori. 1948. gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzejs organizēja konkursu "International Competition for Low-Cost Furniture Design", un amerikāņu duets Čārlzs un Reja Īmsi pieteica dalību, demonstrējot pirmo krēslu, kura sēdvietas daļa bija pilnībā veidota no stikla šķiedras un plastmasas. Plastmasas krēsls ar Eifeļa torņa bāzi kļuva par plaši pazīstamu Īmsu darbu, taču kādā lekcijā, komentējot materiāla izvēli, Čārlzs saviem studentiem sacīja: "Ja jūs lietojat granītu, tad jums ir jāapzinās, ka tas ir ļoti sarežģīts materiāls un, lai arī ir ļoti grūti no tā izveidot kaut ko patiesi labu, līdzvērtīgi neiespējami ir no tā realizēt kaut ko sliktu. Ar plastmasu ir citādi. No šī amorfā materiāla ir ārkārtīgi vienkārši uztaisīt kaut ko atbaidošu: katrs var panākt neskaitāmas nejēdzību variācijas, pat īpaši nepiepūloties. Plastmasai nav pretošanās spēka, un šajā gadījumā autoram pašam ir jābūt pietiekami saprātīgam, lai saglabātu kontroli."

Barselona, Spānija. Flicker grupas "Those White Plastic Chairs" arhīvs

Ar nelielu laika nobīdi Amerikas dizaina industrijas attīstību panāca un apsteidza Itālija. Ekonomikas brīnums, kas piecdesmitajos gados ļāva Itālijai īstenot grandiozas valsts atjaunošanas plānu, kļuva par lielisku platformu jaunai un konkurētspējīgai dizaina industrija. Cita pēc citas Itālijā tika dibinātas dizaina rūpnīcas, kas aizrautīgi eksperimentēja, attīstot ražošanas tehnoloģijas un atklājot arvien jaunus rūpniecībai piemērotus materiālus. Sešdesmitajos gados plastmasa kļuva par modernāko pēckara dizaina izteiksmes līdzekli. Pirmais piepūšamais krēsls, pirmās poliuretāna mēbeles bez karkasa un pirmais maiss sēdēšanai: katram no šiem izgudrojumiem tika radīts jauns plastmasas polimēra veids. Taču tas, kas joprojām aktīvi nodarbināja ražotāju un dizaineru prātu, bija vēlme izgatavot viengabala plastmasas krēslu. Ieceres īstenošanai bija nepieciešami vairāki gadi, jo neviens no pieejamajiem plastmasas veidiem nebija pietiekami izturīgs, lai veiktu krēsla balsta funkciju. 1964. gadā ražotājs "Kartell" nāca klajā ar pirmo bērnu krēslu, kas bija veidots tikai no plastmasas, taču arī tas nebija viengabala: krēsla kājiņas tika ražotas atsevišķi un pieskrūvētas pie sēdes pēdējā ražošanas stadijā.

Pirmais autors, kuram izdevās realizēt sapni par rūpnieciski ražotu viengabala plastmasas krēslu, ir dāņu dizainers Verners Pantons. Viņa iecere paredzēja ekstravagantu viengabala sēdmēbeli, kas atveido cilvēka aprises un funkcionē bez aizmugurējā balsta. Projekta izstrādei viņš veltīja gandrīz desmit gadus, līdz 1967. gadā Šveices dizaina ražotājs "Vitra" prezentēja pirmo viengabala plastmasas krēslu, kas par godu autoram tika nosaukts par "Panton Chair". Ar nelielu pārtraukumu septiņdesmitajos gados krēsls tiek ražots arī mūsdienās, ir apskatāms muzejos, izsmalcinātos interjeros un mēbeļu miniatūru kolekcijās, taču tas joprojām ir pārāk provokatīvs un dārgs, lai nonāktu plašā sabiedrības lietošanā.

Konceptuāls pretmets Pantona darbībai ir plaši zināmais un mūsdienās anonīmais viengabala krēsls, kura ražošana sākās desmit gadus pēc dāņu dizainera inovācijas. Fabrika, kas debitēja ar viengabala krēsla koncepciju, bija franču ražotājs "Grosfillex", kas arī mūsdienās ir viens lielākajiem plastmasas krēslu izgatavotājiem. "Grosfillex" kolekcijā ir vienpadsmit viengabala krēslu modeļi, trīs no tiem ir īpaši populāri: "Miami", "Fidji" un "Kantara" krēsli, kas visi ir ar vēdekļa formas atzveltni. Bez agrīnā Francijas piemēra mūsdienās viengabala krēslu ražošana norisinās visā pasaulē. Lai uzsāktu šāda veida uzņēmējdarbību, ir nepieciešamas lielas investīcijas: dārgas ir gan ražošanas iekārtas, gan polipropilēna sagataves, kas tiek tirgotas tikai lielos apjomos, taču ieguldījums ātri atmaksājas. Cilvēka roku darbs plastmasas krēslu izgatavošanas procesā ir sarucis līdz minimumam: iekārta gandrīz visu spēj paveikt patstāvīgi. Izgatavošanas process sākas ar polipropilēna granulu kausēšanu 220 grādu temperatūrā, turpinās ar materiāla pildīšanu metāla veidnē un beidzas ar atdzesēšanu. Viena krēsla izgatavošana nepārsniedz vienu minūti. Tādējādi 8 stundu darba dienas laikā var izgatavot līdz 500 viengabala krēsliem, un vienas rūpnīcas gada apjoms sasniedz līdz pusmiljonam krēslu vienību. Kad Rietumu ražotāju iekārtas nolietojas un veidnes mehānisms nenodrošina sākotnējo precizitāti, tās tiek pārdotas attīstības valstu rūpnīcām, un krēslu izgatavošana turpinās.

Ouidah Benina, www.plasticchair.org arhīvs 

Viengabala krēsls ir tik globāls fenomens, ka tam nepiemīt nekāda ģeogrāfiska, politiska vai kultūrvēsturiskā piesaiste: krēsls ir ārpus vides un laika konteksta. Ironiski, ka šādu notikumu pavērsienu itāliešu arhitekti paredzēja jau sešdesmito gadu beigās, kad pēckara ekonomisko uzplaukumu aizstāja aukstā kara realitāte un naftas krīze. 1969. gadā radikālās arhitektūras grupa "Super Studio" nāca klajā ar kolāžu "Monumento Coninuo": radikāli depresīvu vēstījumu par globalizāciju jeb monumentu, kas balta tīkla veidā izritināsies pāri zemeslodei un padarīs to vienādu. Vairs neeksistēs atšķirīgas nācijas un valodas, cilvēki brīvi pārvietosies pa pasauli un aizvadīs dienas, bezjēdzīgi klejojot pa iedomātu monumentu. Raugoties uz "Super Studio" idejām no mūsdienu skatpunkta, jāsecina, ka arhitektu redzējums ir bijis trāpīgs: 2017. gadā ar virtuālā tīkla starpniecību esam tik vienoti kā nekad. Jāpiemetina, ka divus gadus pēc kolāžas prezentācijas "Super Studio" teorētiskos apcerējumus papildināja ar reālu mēbeļu kolekciju, kas citēja "Monumento Coninuo": lietas bija elementāri vienkāršas un veidotas no balta lamināta. Visticamāk, ja "Super Studio" komanda sešdesmitajos gados būtu pazīstama ar "to balto plastmasas krēslu", tad tas viņu pasaules modelī iekļautos tikpat organiski kā mūsdienās viengabala krēsls Francijā, Korejā vai Cēsīs.

Mumbaja, Indija. www.plasticchair.org arhīvs 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2015. gada 14. septembrī, plkst. 6:09

    Zaiga Pūce: 250. Par vai pret? (6)

    Nekad iepriekš Latvijas informācijas telpā un politiskajā kārtībā nav bijis tik daudz dažādas informācijas un viedokļu par globālu problēmu. Katrā ziņu izlaidumā ir informācija par bēgļiem.

  • 2016. gada 26. jūlijā, plkst. 6:58

    Dace Vosa: Katram latvietim ir savs Janis Rozentāls

    Mēs tikāmies ar Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja vadītāju Daci Vosu, lai parunātu par Rozentālu kā vienu no ietekmīgākajiem māksliniekiem latviešu mākslas vēsturē un ārkārtīgi pretrunīgu personību.

  • 2014. gada 27. augustā, plkst. 1:08

    Arvis Viguls: Pieradinot asmeņus (1)

    Atklādami realitātes asās šķautnes, tie necenšas mūs par varītēm pārliecināt par dzīves bezjēdzīgumu, reizēm pat atklādami, ka aiz smagā un ērkšķainā iepakojuma atrodams arī kaut nedaudz siltuma.

  • 2016. gada 18. februārī, plkst. 22:57

    Pauls Bankovskis: Pēdējā ziņa no Purva ciema (3)

    Vēstules viņš rakstīja no reizēm apsnigušā, bet citkārt kaut kā citādāk raksturotā "Purva ciema". Tur, daudzdzīvokļu mājas augšstāva darbnīcā, es viņu arī pirms nu jau nezin cik ziemām pirmoreiz sastapu.

  • 2016. gada 21. oktobrī, plkst. 5:58

    E. F. Kuks: Mans dārzs

    tu man dod vīnogu ķekaru es tev sēkliņas
    uzsauc man dzērienu un es par tevi sarakstīšu tekstiņu
    es tev varu iedot ibumetīnu un pudeli ūdens ja ieteiksi filmu

  • 2015. gada 20. novembrī, plkst. 5:20

    L.Curiha: Vēl var paspēt (3)

    Kad tev ir sešdesmit pieci, atrast jaunu vīru nav nemaz tik viegli. Pirmkārt, vīriešiem patīk jaunākas sievietes, kas nozīmē, ka viņa varētu šķist interesanta tikai vīriešiem ap septiņdesmit.

  • 2015. gada 6. janvārī, plkst. 6:01

    Diskusija: Vai laikmetīgajai mākslai ir vieta skolu programmās? (4)

    2014. gada 30. septembrī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā (LLMC) notika diskusija par laikmetīgo mākslu vispārizglītojošo skolu mācību saturā.

  • 2016. gada 22. jūnijā, plkst. 10:59

    Luīze Pastore: Detektīvi modē vienmēr

    Izrādes sausais atlikums ir patstāvīgas kritiskās domāšanas norise bērnos vecāku acu priekšā. Bērns te ir nevis vienkārši pasīvs izrādes vērotājs bet gan, tieši otrādi, – interaktīvs izrādes dalībnieks izklaidējošā līmenī.