Sarunas

Foto - Ģirts Raģelis

Nikija Kokrena: Es esmu teātra pūriste

Ņujorkiete Nikija Kokrena gada laikā apmeklējot ap 500 teātra izrādēm, par spīti tam, ka ir 78 gadus veca un ar visai ierobežotiem finansiāliem līdzekļiem, lai iegādātos biļetes. Viņas apmātība un entuziasms nu ir iemūžināts jaunā latviešu režisora Matīsa Kažas dokumentālajā filmā "Vienu biļeti, lūdzu!", bet mēs satikām Nikiju, lai parunātu par to, kādam ir jābūt teātrim, kur to meklēt un kāda ir dzīves jēga. Intervēja Ilmārs Šlāpins, video: Ģirts Raģelis.

Nikija Kokrena: Manuprāt, Ņujorkā ir vairāk teātru nekā jebkurā citā pasaules pilsētā. Dažkārt saka, ka daudz teātru ir arī Losandželosā un Londonā, bet cilvēki parasti nezina par mazajiem, paslēptajiem teātriem, kurus es apmeklēju. Tajos biļetes maksā 5, 10, 15, 20 dolāru, taču ir 500 dolāru vērtas, jo šo teātru izrādēs tiek likta gan sirds, gan dvēsele, kā arī viņu mērķi nav komerciāli. Viņi to dara, jo mīl teātri.

Ilmārs Šlāpins: Kāda veida izrādes tev patīk visvairāk?

Nikija Kokrena: Man visvairāk patīk ļoti nomācošas izrādes – tādas man patīk vairāk par visām. Es to meklēju – jo izrāde nomācošāka, jo labāk. Tādas var atrast, pacietīgi meklējot. Kad Nacionālais teātris uzaicināja mani uz Garsijas Lorkas izrādi, es biju ļoti pārsteigta, jo auditorija šķita diezgan konservatīva, taču viņi visi sēdēja, blenzdami uz tām trim stundām nepārtrauktu ciešanu. Nebija neviena mirkļa, kad izrāde nebūtu vienīgi bēdas, sāpes un ciešanas. Es aktieru sejās saskatīju pausto agoniju, bet es nesapratu valodu, tādēļ nespēju līdz galam izprast, kas viņus novedis pie šādām ciešanām. Bet režisors bija teicami padarījis savu darbu – ļoti radoša scenogrāfija, gaismošana un viss cits.

Es esmu teātra pūrists. Es domāju, ka autors, sarakstījis tekstu, skaidri pauž savu viedokli. Es tiešām uzskatu, ka pie autora vārdiem ir jāpieturas un tie ir jāciena, atstājot tos, kā viņš to ir paredzējis. Pretējā gadījumā, ja tu vēlies radoši izpausties, labāk saraksti savu lugu, jo tajā var tu vari darīt, ko vien vēlies. Esmu vīlusies, ja oriģinālais teksts tiek mainīts un izkropļots.

Es nemēģinu sagraut radošumu – es neesmu cenzors vai kas tamlīdzīgs; visiem ir jābūt mākslinieciskai brīvībai darīt to, ko viņi vēlas. Bet es tiešām neuzskatu, ka ir ētiski un morāli pareizi paņemt esošu darbu un to rediģēt. Tas nav pareizi. Tie ir neaizskarami darbi, kuri pieder autoram, un es nedomāju, ka kādam ir tiesības to pilnībā pārveidot. Es saprotu, ka režisori mēģina tos padarīt aktuālākus, taču tas man nepatīk. Es nepiekrītu iestudējuma aktualizēšanai vai vienkāršošanai. Apmeklētājiem vajadzētu papūlēties, lai saprastu oriģinālo tekstu. Ņujorkā kļūst aizvien spēcīgāka tieksme padarīt darbus prastākus, lai teātris kļūtu saprotamāks. Viņi ieved teātrī skolēnus, taču tā vietā, lai paceltu viņu intelektuālo līmeni, viņi nolaižas un pielāgojas zemākajam kopsaucējam. Un tas nav pareizi. Klasisks piemērs ir luga "Hamiltons", kas ir nožēlojami, tas ir nožēlojams darbs. Visi tā dēļ jūk prātā, maksādami tūkstošiem dolāru par biļeti; par šo izrādi ir radusies gandrīz masu histērija.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • malva  

    2017. gada 8. aprīlī, plkst. 0:53

    ``Es saprotu, ka režisori mēģina padarīt tos aktuālākus, taču tas man nepatīk.`` Mēs laikam esam radinieces. Man arī tas nepatīk. Un es arī esmu pūriste. Rakstītāji līdzīgā kārtā mēģina padarīt aktuālāku (modernāku, laikmetīgāku, čomiskāku) valodu, taču man tas nepatīk. Ja kādi mēģina ko rakstīt prasti ( kā saka Nikija), lai ``padarītu`` uzrakstīto saprotamāku ar parazītvārdiem un vārdiem, kuru nozīmi rakstītājs pats nesaprot, tas manī izraisa sašutumu. Jo vairāk, ja rakstītāji manipulē ar frāzi ``bet valodai jāļauj attīstīties``. Pielāgošanās ``zemākajam kopsaucējam`` valodas laukos nav nekāda valodas attīstība, bet vienkārši dumjums. Tāpat kā teātra laukos.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2013. gada 12. augustā, plkst. 7:08

    Guna Kalniņa: Sabiedriska cilvēka dzeja (2)

    Krieviski 1997. gadā sarakstītais un netulkotais, domāju, pat netulkojamais "Предплюсна, плюсна, фаланги пальцев" ir vissenāk rakstītais un uzdod krājumam toni, atgādinādams, kā dzejnieks sāka.

  • 2017. gada 2. martā, plkst. 23:16

    Krists Auznieks: Minūte klusuma

    Saruna ar komponistu Kristu Auznieku, kas publicēta Satori grāmatžurnālā "Plūdi".

  • 2015. gada 9. jūnijā, plkst. 6:06

    Armands Znotiņš: Postfolklora un klasika Dzintaru koncertzālē

    Latvijas mūzikas dzīve 2015. gada maijā kļuvusi bagātāka ar kādu priecīgu notikumu – pēc rekonstrukcijas atklāta Dzintaru vēsturiskā koncertzāle.

  • 2016. gada 14. novembrī, plkst. 6:38

    Pauls Bankovskis: Pasaule pirms un pēc (1)

    Pretēji iepriekš izteiktajām piesardzīgajām prognozēm un minējumiem Hilarija Klintone nav savākusi balsu vairākumu un atkal ir pienācis brīdis, pēc kura pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk.

  • 2013. gada 31. janvārī, plkst. 22:01

    Sergejs Timofejevs: Klusais Dievs (3)

    Un šajā mirklī Klusais Dievs mani uzrunāja, viņš teica, lai es necenšos traukties kājās un mesties sāņus, Viņš teica: "Atpūties!" Un es jutu, ka gaisma noguļas man uz pieres kā roka. Un es atcerējos, kā gulēju mammas vēderā, un savilkos līdzīgā kamoliņā un gulēju.

  • 2015. gada 30. oktobrī, plkst. 8:19

    Helga Tormane: Zaļie āboli (1)

    Līne apēda kādus četrus zaļus ābolus, vairāk nevarēja, jo bija jābrauc uz upi. Līdz upei Līnes vēders jau bija piepūties kā bundziņas, ar velosipēdu braukt kļuva arvien grūtāk.

  • 2012. gada 8. martā, plkst. 9:03

    Ivars Zviedris: Sākumā man uzlika lāstu un piekāva (4)

    Intervija ar Ivaru Zviedri par viņa jauno dokumentālo filmu "Dokumentālists", kā arī darbā neiekļautie kadri.

  • 2014. gada 20. novembrī, plkst. 8:11

    Ilva Skulte: Dažas domas par patriotismu

    Tāpat kā vērtībām, arī tradīcijām piemīt īpašība mainīties, un, pat ja tieši to mēs negribam pieļaut, ir skaidri jādefinē, kurā vēsturiskajā fāzē un telpiskajā izplatībā tradīcijas tiek pieņemtas kā nacionāls kods.