Recenzija

Marta Martinsone: Skatuves putekļu mierinājums

Par Matīsa Kažas dokumentālo filmu "Vienu biļeti, lūdzu!"

Bija pirmdiena, es sēdēju pie skaņotāju un gaismotāju galdiņa "Dirty Deal Teatro", visi palēnām gatavojās izrādes mēģinājumam, kad piepeši es izdzirdēju pazīstamu balsi. No sākuma nesapratu, kur tieši šo balsi esmu dzirdējusi, bet tad zālē ienāca filmas "Vienu biļeti, lūdzu!" galvenā varone Nikija Kokrena. Šis bija viens no tiem realitāti brucinošajiem mirkļiem, kad ikdienas dzīvē ielaužas kaut kas, ko tikko esi redzējis uz kinoekrāna. Nikijas pavadone laipni izskaidroja, kas šis ir par teātri un ka vakarā šeit notiks izrāde. Un uzreiz sekoja jautājums, kuru klusībā gaidīju: "Un kas ir izrādes dramaturgs?"

Matīsa Kažas dokumentālā filma par "kaislīgāko teātra apmeklētāju", manuprāt, ir lieliska mārketinga piemērs. Pirmkārt, ieinteresēt Latvijas publiku ar jauna, pagaidām vēl nezināma režisora darbu nav vienkārši. Otrkārt, ir atrasts ļoti labs "āķis", kas pievilina skatītājus: stāsts par ekscentrisku un gandrīz vai apsēstu teātra mīļotāju. Var piekrist Kristīnes Matīsas paustajam viedoklim "Kultūras Dienā", ka plaši ekspluatētā "Nikijas atkarība un apsēstība" nav galvenais filmas virzītājspēks. Taču tas rosina skatītāju interesi un, cerams, panāks arī kāroto rezultātu: ievilinās skatītāju kinoteātrī, lai noskatītos dokumentālo filmu. Jo, jāatzīst, joprojām plaši izplatīts ir uzskats, ka tikai aktierkino ir "īsts kino".

Mani vienmēr ir fascinējis dokumentālā kino "aizkadra" iztēlošanās process. Kādas ir bijušas režisora un Nikijas sarunas brīžos, kad kamera nav ieslēgta? Kā jūtas operators, kad bezkaislīgi ir jādokumentē intīmas un neērtas sarunas vai situācijas? Man tas vienmēr ir šķitis kaut kas neticams un apbrīnojams: protams, ir muļķīgi un bezjēdzīgi mēģināt salīdzināt to, kuru kino veidot ir grūtāk, bet pati nespēju sevi iztēloties dokumentālista lomā. Ja aktierkino nojauc robežas starp iztēli un realitāti, tad dokumentālais kino nojauc dažāda līmeņa privātuma robežas. Un tas ir ļoti trausls process, kurā daudz kas ir atkarīgs no režisora un operatora gaumes, bet par gaumi, kā mēs zinām, it kā jau nestrīdas.

Taču, runājot par konkrēto filmu, šis ir viens no aspektiem, kas īpaši valdzina: visu notiekošo pavada izteikta dabiskuma un nepiespiestības sajūta. Kamera nešķiet pārlieku uzmācīga (tai pašā laikā tā ir ļoti asredzīga), kā arī situācijas nerada aizdomas par kādu "uzpūsta" dramatisma veidošanu. Šajā ziņā, protams, liels nopelns ir pašai Nikijai Kokrenai, kuras ikdienas dzīve viņai ir tikpat ierasta, cik mums, skatītājiem, dīvaina un tādējādi aizraujoša. Nav nepieciešamības viņu "iesviest" kādos ārkārtējos apstākļos, lai radītu dramaturģiskus pavērsienus un kulminācijas punktus. Mēs vērojam interesanta dzīves ritējuma un savdabīgu pasaules uzskatu kombināciju.

Nikijas un teātra attiecības ir ļoti neparastas: ja reiz preses relīzēs tiek izmantots vārds "apsēstība", es drīzāk sliektos to aizvietot ar "apņēmība" un dīvaina "pienākuma apziņa". Līdzīgi kā mēs ielūkojamies viņas dzīves telpā, kurā ir manāmas spēcīgas vācējas iezīmes, arī Nikijas teātra apmeklēšanas paradumi šķiet savā ziņā līdzīgi: nepalaist garām nevienu izrādi, jo, "ja nu tur kaut kas noder". Ja šī būtu tīra sirds kaislība, tad kinokamera nebūtu piefiksējusi to, kā Nikija izrāžu laikā iesnaužas vai vēro tās ar brīžiem pat aukstu, kalkulējošu skatienu. Protams, es nepretendēju uz to, ka atklāšu patiesos iemeslus, kāpēc viena labi izglītota dāma gados ir nolēmusi katru dienu apmeklēt dažnedažādākās kvalitātes teātra izrādes, turklāt ar dzelžainu pārliecību, ka tās visas ir jānoskatās līdz galam. Jo – līdzīgi kā neko nemetot laukā – arī tajās pietiekot tikai ar vienu teikumu vai ainu, lai kaut ko iegūtu.

Teātris ir maģiska un neizprotama vieta, kā arī mākslas veids. Bieži vien joprojām brīnos par to, ka tas dzīvo, ka to skatās un ka ap to virmo tik daudz kaislību. Reti par kuru filmu Latvijā var dzirdēt tik kaismīgas diskusijas kā par izrādi, kura kaut kādā veidā ir atšķirīga vai ne tāda, kādu skatītāji ir gaidījuši. Telpa, kurā tu zini, ka viss, ko tu vēro, ir neīsts, bet tai pašā laikā tev pretī ir dzīvi cilvēki šajā konkrētajā brīdī. Viņi reizēm iekleposies ne tad, kad to ir paredzējis režisors, vai sajauks dramaturga rūpīgi izstrādāto tekstu. Šajā ziņā tā ir ideāla vieta, kur doties, ja ir nepieciešamība pēc kaut kāda cilvēciska tuvuma, bet paša rakstura īpatnības neļauj to veidot ar cilvēkiem "reālajā dzīvē".

Iespēja "paslēpties teātrī" nav rezervēta tikai teātra veidotājiem, un Nikija Kokrena tam ir spilgts piemērs. Viņas attiecības ar bērniem nevarētu saukt par mīlestības pilnām. Arī draugi viņas dzīvē drīzāk pilda "reizēm noderēs" funkciju, bet teātris ir solījums, turklāt katram skatītājam tas sola kaut ko citu. Nikijas gadījumā tas ir vispārcilvēcisku vērtību un pasaules uzbūves izskaidrojums. Taču acīmredzot vienīgo un patieso atbildi viņa vēl nav saņēmusi, ja reiz spītīgi turpina apmeklēt izrādes citu pēc citas.

Filmā "Amēlija" galvenajai varonei patika slepus vērot kinoteātra apmeklētāju sejas, lai notvertu viņu emocijas dažādu filmu skatīšanās brīdī. Taču, lai cik interesanti būtu vērot Nikijas seju, kad viņa skatās izrādes, tā līdz galam neatklāj emocijas. Tā skrupulozi vēro, reizēm pat garlaikojas, ja redzētais nesniedz gribēto, bet tieši emocijas paliek otrajā plānā. Un šajā ziņā konceptuāli veiksmīga pieeja ir praktisko apsvērumu radītie "izrāžu inscenējumi". Tie atveido dažādas Nikijas atmiņu ainas, padarot viņu par šo racionālo, atsvešināto vērotāju attiecībā arī pret pašas dzīvi. Tiesa, pret šo inscenējumu realizāciju man ir duālas izjūtas: "kinocilvēks" manī uzteic idejisko pieeju, kura piešķir stāstam vēl vienu dziļi metaforisku līmeni, kā arī atsvaidzina paša dokumentālā vērojuma stilistiku. Tai pašā laikā "teātra cilvēks" manī nespēj šīs ainas uztvert kā ticamus "izrāžu fragmentus". Tās drīzāk šķiet kā kinocilvēka versija par to, kā teātris varētu izskatīties.

Tas, kā Matīss Kaža ir izvēlējies atklāt savu varoni, ir filmas lielākā pievienotā vērtība. Jo jebkura dokumentālā filma par "ekscentrisku cilvēku" riskē iekrist paštīksminošā "frīkšova" attēlošanā, vienlaikus it kā sevi tā mierinot: labi, ka mēs esam tie normālie. Taču "Vienu biļeti, lūdzu!" nepavisam nav stāsts par to, kā viena jocīga tante izbesī visus Brodvejas teātra darbiniekus. Nikijas pārliecība par to, ka viņa dzīvo pareizi, ir fascinējoša, viņas vientulība arvien vairāk izkristalizējas kā apzināta izvēle, un skatītājs savā priekšā ierauga īstu, dzīvu cilvēku. Nevis karikatūru vai neparastu tipāžu, bet veselu vērtību sistēmu un sarežģītu iekšējo pasauli. Un, pat ja mēs to nekad nespēsim saprast, šī filma sniedz nelielu ieskatu tajā un atstāj plašu telpu iztēlei. Gluži kā laba teātra izrāde, kas tev nevis ilustratīvi parāda notiekošo, bet gan ļauj to iztēloties tik dzīvi, it kā tu būtu to redzējis pats savām acīm.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2012. gada 19. decembrī, plkst. 2:12

    Valdis Segliņš: Šoreiz vēl ne (3)

    Olmekiem, protams, ir savi priekšstati par pasaules galu – un tā ir Kukurūzas un Lietus dieva vienlaicīga novēršanās, kam neizbēgami sekos bads. Arī šai tautai labi zināms ir mīts par septiņiem liesajiem gadiem un nelaimēm.

  • 2012. gada 16. oktobrī, plkst. 0:10

    Deivids Langs: Es būvēju mazliet plašākas durvis (1)

    Mākslas būtība ir darīt to, ko tu vēlies darīt – līdz brīdim, kad tu vairs to nevēlies. Nevienā citā jomā to nevar atļauties, bet mākslā tas ir nepieciešams.

  • 2016. gada 1. jūlijā, plkst. 8:10

    Raimonds Ķirķis: Kad dzeja vairs neuzbudina

    Šķita, te mēs beidzot būsim pārvarējuši postmodernismu, tā mērķtiecīgo haotiskumu, sadrumstaloto domu spontānu izlādi, meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus, kas tiektos ietvert domas, kuru pieraksts kaut ko nozīmētu, apzīmētu un attēlotu, nevis tikai skanētu.

  • 2016. gada 14. janvārī, plkst. 6:28

    Māris Zanders: Mani interesē tavas domas (5)

    Kad tiek runāts par "kritisko domāšanu" kā nepārprotami pozitīvi vērtējamu prasmi, kuru jāveido arī jaunajai paaudzei, neesmu pārliecināts, ka šī jēdziena lietotājiem ir viena izpratne par vārdu savienojuma saturu.

  • 2014. gada 23. maijā, plkst. 0:05

    Andris Ogriņš: Desmit (23)

    ar asins lāsēm salijusi otro roku diena un es eju uz veikalu pielaikot datumu starp kabīnēm ir plāni pieneņu aizkari nopūšot pūkas no galvām var samanīt ko mēra mana kalendāra līdzgaitnieki

  • 2015. gada 16. oktobrī, plkst. 6:15

    Helga Tormane: Trips

    Ar Loti ir tā, ka tas ir multiplikāciju tēls, arī grāmatas sarakstītas, bērniem ļoti patīk. Lote pati ir tā kā suns, suņu meitene, citi ir kaķi, spāres – visādi dzīvnieki cilvēku drēbēs.

  • 2014. gada 5. februārī, plkst. 7:02

    Ruta Paidere: Latviešu komponista dilemma (7)

    Latvijas profesionālā mūzika vēl aizvien barojas no padomju laikos noteiktās, uz izcilību orientētās mūzikas izglītības tradīcijas, kas funkcionēja nevis komerciālās, bet gan tikai un vienīgi ideālās kategorijās.

  • 2014. gada 20. augustā, plkst. 7:08

    Marija Leščinska: Nepieradinātais festivāls

    Teju katram ir viedoklis par bērniem un, kas vēl būtiskāk, ar tiem nesaraujami saistīto audzināšanas konceptu. Tāpēc jo lielāks ir prieks par Latvijā vienīgo teātra festivālu, kas paredzēts tieši šai auditorijai.