Recenzija

Marta Martinsone: Skatuves putekļu mierinājums

Par Matīsa Kažas dokumentālo filmu "Vienu biļeti, lūdzu!"

Bija pirmdiena, es sēdēju pie skaņotāju un gaismotāju galdiņa "Dirty Deal Teatro", visi palēnām gatavojās izrādes mēģinājumam, kad piepeši es izdzirdēju pazīstamu balsi. No sākuma nesapratu, kur tieši šo balsi esmu dzirdējusi, bet tad zālē ienāca filmas "Vienu biļeti, lūdzu!" galvenā varone Nikija Kokrena. Šis bija viens no tiem realitāti brucinošajiem mirkļiem, kad ikdienas dzīvē ielaužas kaut kas, ko tikko esi redzējis uz kinoekrāna. Nikijas pavadone laipni izskaidroja, kas šis ir par teātri un ka vakarā šeit notiks izrāde. Un uzreiz sekoja jautājums, kuru klusībā gaidīju: "Un kas ir izrādes dramaturgs?"

Matīsa Kažas dokumentālā filma par "kaislīgāko teātra apmeklētāju", manuprāt, ir lieliska mārketinga piemērs. Pirmkārt, ieinteresēt Latvijas publiku ar jauna, pagaidām vēl nezināma režisora darbu nav vienkārši. Otrkārt, ir atrasts ļoti labs "āķis", kas pievilina skatītājus: stāsts par ekscentrisku un gandrīz vai apsēstu teātra mīļotāju. Var piekrist Kristīnes Matīsas paustajam viedoklim "Kultūras Dienā", ka plaši ekspluatētā "Nikijas atkarība un apsēstība" nav galvenais filmas virzītājspēks. Taču tas rosina skatītāju interesi un, cerams, panāks arī kāroto rezultātu: ievilinās skatītāju kinoteātrī, lai noskatītos dokumentālo filmu. Jo, jāatzīst, joprojām plaši izplatīts ir uzskats, ka tikai aktierkino ir "īsts kino".

Mani vienmēr ir fascinējis dokumentālā kino "aizkadra" iztēlošanās process. Kādas ir bijušas režisora un Nikijas sarunas brīžos, kad kamera nav ieslēgta? Kā jūtas operators, kad bezkaislīgi ir jādokumentē intīmas un neērtas sarunas vai situācijas? Man tas vienmēr ir šķitis kaut kas neticams un apbrīnojams: protams, ir muļķīgi un bezjēdzīgi mēģināt salīdzināt to, kuru kino veidot ir grūtāk, bet pati nespēju sevi iztēloties dokumentālista lomā. Ja aktierkino nojauc robežas starp iztēli un realitāti, tad dokumentālais kino nojauc dažāda līmeņa privātuma robežas. Un tas ir ļoti trausls process, kurā daudz kas ir atkarīgs no režisora un operatora gaumes, bet par gaumi, kā mēs zinām, it kā jau nestrīdas.

Taču, runājot par konkrēto filmu, šis ir viens no aspektiem, kas īpaši valdzina: visu notiekošo pavada izteikta dabiskuma un nepiespiestības sajūta. Kamera nešķiet pārlieku uzmācīga (tai pašā laikā tā ir ļoti asredzīga), kā arī situācijas nerada aizdomas par kādu "uzpūsta" dramatisma veidošanu. Šajā ziņā, protams, liels nopelns ir pašai Nikijai Kokrenai, kuras ikdienas dzīve viņai ir tikpat ierasta, cik mums, skatītājiem, dīvaina un tādējādi aizraujoša. Nav nepieciešamības viņu "iesviest" kādos ārkārtējos apstākļos, lai radītu dramaturģiskus pavērsienus un kulminācijas punktus. Mēs vērojam interesanta dzīves ritējuma un savdabīgu pasaules uzskatu kombināciju.

Nikijas un teātra attiecības ir ļoti neparastas: ja reiz preses relīzēs tiek izmantots vārds "apsēstība", es drīzāk sliektos to aizvietot ar "apņēmība" un dīvaina "pienākuma apziņa". Līdzīgi kā mēs ielūkojamies viņas dzīves telpā, kurā ir manāmas spēcīgas vācējas iezīmes, arī Nikijas teātra apmeklēšanas paradumi šķiet savā ziņā līdzīgi: nepalaist garām nevienu izrādi, jo, "ja nu tur kaut kas noder". Ja šī būtu tīra sirds kaislība, tad kinokamera nebūtu piefiksējusi to, kā Nikija izrāžu laikā iesnaužas vai vēro tās ar brīžiem pat aukstu, kalkulējošu skatienu. Protams, es nepretendēju uz to, ka atklāšu patiesos iemeslus, kāpēc viena labi izglītota dāma gados ir nolēmusi katru dienu apmeklēt dažnedažādākās kvalitātes teātra izrādes, turklāt ar dzelžainu pārliecību, ka tās visas ir jānoskatās līdz galam. Jo – līdzīgi kā neko nemetot laukā – arī tajās pietiekot tikai ar vienu teikumu vai ainu, lai kaut ko iegūtu.

Teātris ir maģiska un neizprotama vieta, kā arī mākslas veids. Bieži vien joprojām brīnos par to, ka tas dzīvo, ka to skatās un ka ap to virmo tik daudz kaislību. Reti par kuru filmu Latvijā var dzirdēt tik kaismīgas diskusijas kā par izrādi, kura kaut kādā veidā ir atšķirīga vai ne tāda, kādu skatītāji ir gaidījuši. Telpa, kurā tu zini, ka viss, ko tu vēro, ir neīsts, bet tai pašā laikā tev pretī ir dzīvi cilvēki šajā konkrētajā brīdī. Viņi reizēm iekleposies ne tad, kad to ir paredzējis režisors, vai sajauks dramaturga rūpīgi izstrādāto tekstu. Šajā ziņā tā ir ideāla vieta, kur doties, ja ir nepieciešamība pēc kaut kāda cilvēciska tuvuma, bet paša rakstura īpatnības neļauj to veidot ar cilvēkiem "reālajā dzīvē".

Iespēja "paslēpties teātrī" nav rezervēta tikai teātra veidotājiem, un Nikija Kokrena tam ir spilgts piemērs. Viņas attiecības ar bērniem nevarētu saukt par mīlestības pilnām. Arī draugi viņas dzīvē drīzāk pilda "reizēm noderēs" funkciju, bet teātris ir solījums, turklāt katram skatītājam tas sola kaut ko citu. Nikijas gadījumā tas ir vispārcilvēcisku vērtību un pasaules uzbūves izskaidrojums. Taču acīmredzot vienīgo un patieso atbildi viņa vēl nav saņēmusi, ja reiz spītīgi turpina apmeklēt izrādes citu pēc citas.

Filmā "Amēlija" galvenajai varonei patika slepus vērot kinoteātra apmeklētāju sejas, lai notvertu viņu emocijas dažādu filmu skatīšanās brīdī. Taču, lai cik interesanti būtu vērot Nikijas seju, kad viņa skatās izrādes, tā līdz galam neatklāj emocijas. Tā skrupulozi vēro, reizēm pat garlaikojas, ja redzētais nesniedz gribēto, bet tieši emocijas paliek otrajā plānā. Un šajā ziņā konceptuāli veiksmīga pieeja ir praktisko apsvērumu radītie "izrāžu inscenējumi". Tie atveido dažādas Nikijas atmiņu ainas, padarot viņu par šo racionālo, atsvešināto vērotāju attiecībā arī pret pašas dzīvi. Tiesa, pret šo inscenējumu realizāciju man ir duālas izjūtas: "kinocilvēks" manī uzteic idejisko pieeju, kura piešķir stāstam vēl vienu dziļi metaforisku līmeni, kā arī atsvaidzina paša dokumentālā vērojuma stilistiku. Tai pašā laikā "teātra cilvēks" manī nespēj šīs ainas uztvert kā ticamus "izrāžu fragmentus". Tās drīzāk šķiet kā kinocilvēka versija par to, kā teātris varētu izskatīties.

Tas, kā Matīss Kaža ir izvēlējies atklāt savu varoni, ir filmas lielākā pievienotā vērtība. Jo jebkura dokumentālā filma par "ekscentrisku cilvēku" riskē iekrist paštīksminošā "frīkšova" attēlošanā, vienlaikus it kā sevi tā mierinot: labi, ka mēs esam tie normālie. Taču "Vienu biļeti, lūdzu!" nepavisam nav stāsts par to, kā viena jocīga tante izbesī visus Brodvejas teātra darbiniekus. Nikijas pārliecība par to, ka viņa dzīvo pareizi, ir fascinējoša, viņas vientulība arvien vairāk izkristalizējas kā apzināta izvēle, un skatītājs savā priekšā ierauga īstu, dzīvu cilvēku. Nevis karikatūru vai neparastu tipāžu, bet veselu vērtību sistēmu un sarežģītu iekšējo pasauli. Un, pat ja mēs to nekad nespēsim saprast, šī filma sniedz nelielu ieskatu tajā un atstāj plašu telpu iztēlei. Gluži kā laba teātra izrāde, kas tev nevis ilustratīvi parāda notiekošo, bet gan ļauj to iztēloties tik dzīvi, it kā tu būtu to redzējis pats savām acīm.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2014. gada 10. martā, plkst. 1:40

    Ivars Ījabs: Mēs viņiem vēl parādīsim (19)

    Atcerēsimies, kā jauni cilvēki brauc prom no Latvijas, kādā stāvoklī ir augstākā izglītība un zinātne, cik atbildīgi ir mūsu lēmumu pieņēmēji – un sapratīsim, ka iespēja pārvērsties par быдло valsti ir visnotaļ reāla.

  • 2016. gada 21. oktobrī, plkst. 5:46

    Satori diskusija: Kāda jēga kaut ko mainīt? (1)

    Ne vienmēr nevalstisko organizāciju darbā garantēti panākumi, gadās tā, ka vilšanās, šķēršļi, resursu trūkums liek nolaist rokas un zaudēt ticību pārmaiņu iespējai. Kā pilsoniskajām iniciatīvām saglabāt entuziasmu un enerģiju?

  • 2015. gada 1. septembrī, plkst. 6:08

    Kaspars Groševs: Vēsture nav beigusies

    Attēlos paša Kluča ir maz, lielākoties redzam mākslinieku Miku Mitrēvicu, kurš kinolentē attēlo tās galveno varoni, klīstam pa dažādām filmēšanas lokācijām un skatoties tālumā.

  • 2012. gada 14. martā, plkst. 8:03

    Ilmārs Šlāpins: Kā notiek jaunā mūzika? (5)

    Ģēniji un virtuozi ir bijuši vienmēr, taču tik daudz izcilu orķestru un ansambļu, kas spēj nevainojami izpildīt vissarežģītākos mūsdienu komponistu skaņdarbus, vēl nekad cilvēces vēsturē nav bijis.

  • 2012. gada 11. maijā, plkst. 13:05

    Jānis Hvoinskis: Marijas sapnis (13)

    Un negribēt vairs ne nāves ne alkohola vien skumjas pārklājas aizvien bezgalīgākām kārtām un līdzinās pāršķirtu grāmatu lapām

  • 2015. gada 6. decembrī, plkst. 5:41

    Pauls Bankovskis: Pasaules vēsture (2)

    - Un kas tagad būs? - Jēkaupiņš ieprasījās. - Vai pasaules gals?
    - Nē, puiškān,- cienīgtēvs nopietni teica. - Pasaules gals tas vēl nebūs. Lai gan var teikt arī tā, ka tas ir pasaules gala sākums, un melnās iekšas ir šī sākuma zīme.

  • 2016. gada 11. novembrī, plkst. 6:56

    Inna Gīle: Aizšautais vanags (4)

    Arvien biežāk plašsaziņas līdzekļos sastopam informāciju par karu, tā tuvošanos, sekām un iespaidiem, bet vienmēr licies, ka tas ir kaut kur tur, tālu, bet ne te, blakus.

  • 2015. gada 16. janvārī, plkst. 8:01

    Klāvs: Bērnība beidzas sešu gadu vecumā (2)

    Sarunā Klāvs stāsta par to, kā atšķiras bērni no pieaugušajiem, atklāj, kas ir viņa dzīves lielākā bagātība, un paziņo, ka bērnība cilvēkam beidzas ap sešu gadu vecumu.