Recenzija

Igors Gubenko: Nesavtīgo zināšanu dārgais prieks

Par Nučo Ordines grāmatu "Nelietderīgā lietderīgums", izdevis "Jāņa Rozes apgāds", 2017

Pirmā reakcija, ko raisa itāļu filozofa un literatūrzinātnieka Nučo Ordines grāmata "Nelietderīgā lietderīgums", ir centieni saprast autora aprēķinu, piešķirot savam darbam tik pretrunīgu, gluži oksimoronisku nosaukumu. Nedaudz vēlāk, iepazīstoties ar grāmatas saturu, rodas aizdomas, ka nekāda aprēķina te nav, jo grāmata ir par kaut ko gluži neaprēķināmu. Ordines uzmanības centrā ir tas neacīmredzamais, pat paradoksālais lietderīgums, kas piemīt "nelietderīgām", uz utilitāriem mērķiem neorientētām cilvēka aktivitātēm. Kā uzskata Ordine, mūsdienu pasaulē, kas arvien vairāk vadās pēc aprēķina loģikas, visas "nelietderīgās" aktivitātes un institūcijas, proti, tādas, kas nenes ātru kvantitatīvi mērāmu ieguvumu jeb peļņu, ­tiek atzītas par nevērtīgām un tāpēc ilgtermiņā pakļautas iznīkšanas riskam.

Darbs, kuru tā autors pozicionē kā manifestu, tuvākā aplūkojumā izrādās esam apoloģija – grandioza aizstāvības runa nelietderīgajam, kuras mērķis ir atmodināt cilvēkos pārliecību par tā vērtību. Kas tad ir šis peļņas loģikas apdraudētais nelietderīgums, par ko raksta Ordine? Pie parādībām, kuras piedzīvo strauju devalvāciju ekonomisko procesu determinētajā pasaulē, viņš pieskaita gan mīlestību, gan skaistumu, gan cilvēka cieņu (dignitas hominis), tomēr galveno uzmanību itāļu filozofs velta nesavtīgām, uz utilitāriem mērķiem neorientētām zināšanām. Uzdevums, ko viņš sev izvirza, nav vienkāršs: piedāvāt pārliecinošus argumentus par labu tam, ka "zināšanas zināšanu pēc" ir augstākā mērā lietderīgas par spīti savai šķietamajai ekonomiskajai nerentabilitātei.

Šī sarežģītā uzdevuma izpildi lielā mērā atvieglo atbildības dalīšana: autora aizstāvības balss neskan viena. Var pat teikt, ka pats sev Ordine grāmatā atvēlējis drīzāk kordiriģenta nekā izpildītāja lomu: viņa pausto nostādņu patiesumu un vispārcilvēcisko nozīmību apliecina plašs Rietumu tradīcijas ievērojamāko literātu, filozofu un zinātnieku ansamblis, kuru kanoniskā autoritāte un būtiskā loma grāmatas uzbūvē neļauj viennozīmīgi uzskatīt viņu partijas par sekundārām attiecībā pret paša autora sniegumu. Ordine to apzinās un, prezentēdams savu veikumu lasītājiem, ir visai pieticīgs: "Es tikai vēlējos sakopot un visiem pieejamā krātuvē ievietot citātus un domas, ko esmu savācis daudzu gadu gaitā, strādājot par pasniedzēju un pētnieku." (12. lpp.) Šajā sakarā īpaši jāuzteic tulkotājas Daces Meieres darbs, veiksmīgi tiekot galā ar tik daudzbalsīgu un daudzvalodīgu tekstu.

Gan Ordines akadēmiskā piederība, gan viņa grāmatas izteikti humānistiskā ievirze, gan arī neiepriecinošais Latvijas konteksts liek sagaidīt, ka runa pamatā būs tieši par humanitārajām zinātnēm. Šīs gaidas attaisnojas tikai daļēji, jo no grāmatas lappusēm lasītājus līdzās rakstniekiem, dzejniekiem, filozofiem, vēsturniekiem un māksliniekiem uzrunā arī prominenti eksakto zinātņu pārstāvji, tādi kā Nīlss Bors un Iļja Prigožins. Apzinādamies vajadzību savu interešu efektīvākai aizstāvībai veidot plašākas alianses, Ordine cenšas mazināt starp humanitāro un eksakto zinātņu pārstāvjiem pastāvošo plaisu. Viņš asi iebilst pret stereotipisko priekšstatu par eksakto pētījumu nepārprotamo utilitāro lietderīgumu, kas visai izplatīts arī Latvijā, un aicina visu zinātņu jomu pārstāvjus uz pārdisciplināru solidarizēšanos kopīga apdraudējuma priekšā.

Šo apdraudējumu Ordine saskata izglītības un zinātnes arvien pieaugošajā komercializācijā visas pasaules mērogā, kuras gaitā universitātes strauji pārvēršas par uzņēmumiem, studenti par klientiem, bet profesori par pakalpojumu sniedzējiem un finansējuma piesaistītājiem. Ordine pamatoti norāda, ka šāds uz peļņu orientēts modelis ir pretrunā klasiskajai, akadēmiskās brīvības imperatīvā pamatotajai universitātes idejai. Situācijā, kad tiek prioritizēti pelnošāki pētījumu virzieni, tiek būtiski apdraudētas visas tās zinātņu nozares, kuras principiāli nespēj nopelnīt – nevis sliktas performances dēļ, bet gan tāpēc, ka pēc savas būtības nav vērstas uz peļņas gūšanu. Reizē šīs nozares, iespējams, visvairāk atbilst universitātes pastāvēšanas iemeslam un mērķim, kā tas ir definēts, piemēram, Lielajā universitāšu hartā, proti, kultūras radīšanai un izplatīšanai izglītības un zinātnes ceļā. [1] Jautājums par to, cik lielā mērā kultūru kopumā nosaka ekonomiskie procesi, ir atsevišķas sarunas vērts, bet Ordine katrā ziņā ir pārliecināts: "Kultūras būtība pamatojas tikai un vienīgi uz brīvību no aprēķina." (82. lpp.)

Lai arī itāļu filozofa pretošanās "peļņas loģikai" ietver nepārprotamu kapitālisma kritikas noti [2], sadzirdēt viņa teiktajā tikai Itālijas akadēmiskajai videi raksturīgo kreiso orientāciju nozīmētu palikt kurliem pret "Nelietderīgā lietderīguma" izteikti humānistisko patosu, kas caurstrāvo grāmatas autora rūpes par cilvēka cilvēcīgumu un tādām ētiski politiskām vērtībām kā demokrātija, brīvība, taisnīgums, iecietība un vienlīdzība (31. lpp.). Iestājoties par šīm vērtībām, Ordine lielā mērā seko Martai Nusbaumai, kura par pasaules mēroga krīzi, kas mūsdienās piemeklējusi humanitāro izglītību, raksta grāmatā "Ne jau peļņas dēļ". Amerikāņu filozofe konstatē humanitāro zināšanu devalvāciju sabiedrībās, kuru galvenais attīstības orientieris ir ekonomiskā izaugsme. Viņas centrālais arguments ir norāde uz humanitārās izglītības vitālo nozīmi šādu sabiedrību ilgtspējai, kuru lielā mērā nodrošina to politiskais ietvars – demokrātija. Padarot cilvēkus cilvēcīgākus, attīstot viņos kritisko un radošo domāšanu, palīdzot izkopt empātiju un citādi paplašinot viņu intelektuālo un garīgo horizontu, humanitārā izglītība veido cilvēkus par labiem pilsoņiem, kuri ir spējīgi pieņemt ne tikai kompetentus, bet arī vispārcilvēciskās vērtībās pamatotus lēmumus. [3] Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc ekonomiskā attīstība, pēc Nusbaumas domām, nevar kļūt par izglītības sistēmas vienīgo mērķi. Viņa aicina uz krietni plašāku un humānāku attīstības izpratni, kurā centrālā loma atvēlēta tieši humanitārajai izglītībai. [4]

Ordines un Nusbaumas nostādnes ievērojami sasaucas: abi autori norāda uz vajadzību veicināt tās zinības, kuras pastāv "ne jau peļņas dēļ", un abi piedāvā līdzīgu šo zināšanu vērtīguma pamatojumu. Tomēr kas ir šis paradoksālais lietderīgums, par ko runā Ordine? Varētu domāt, ka viņš balstās uz Rietumu intelektuālajā tradīcijā jau senatnē iestrādāto nošķīrumu starp lietderīgo un labo, pēc kura lietderīgais ir līdzeklis, kas derīgs kāda labuma sasniegšanai, bet labais ir labs pats par sevi neatkarīgi ne no kādiem ārējiem mērķiem. Tā "pašmērķīgas zinības [..], pateicoties savai dāsnajai, nesavtīgajai dabai, kurai svešas jebkādas praktiskas vai komerciālas saistības, [..] mums palīdz kļūt labākiem" (9. lpp.). Šīs rindas atsauc atmiņā vārdus, ko Aristotelis savulaik bija veltījis filozofijai: visas pārējās zinības ir lielākā mērā nepieciešamas, bet labākas nav nevienas.

Tomēr dīvainā kārtā Ordines grāmata ir tieši par nelietderīgo zināšanu lietderīgumu. Vai nesanāk tā, ka, kritizēdams peļņas loģiku, itāļu filozofs cenšas skaidrot nesavtīgu zināšanu vērtību šīs pašas loģikas terminos? Jāatzīst, ka, līdzīgi grāmatas nosaukumu inspirējušās esejas "Nelietderīgo zinību lietderīgums" autoram Abrahamam Fleksneram, Ordine (kā arī viņa citētie autori) tik tiešām pieliek lielas pūles, lai pierādītu, ka nesavtīgas zināšanas pastarpināti nes arī praktisko labumu. Piemēram, viņš atgādina, ka "lielākoties visi būtiskākie atklājumi, kas revolucionizējuši cilvēces vēsturi, ir izrietējuši no pētījumiem, kam bijis svešs jebkāds utilitārs mērķis" (104. lpp.).

Ordines aizstāvības daļēja pakļautība "peļņas loģikai" atklājas arī dziļākā līmenī. Piemēram, vienuviet viņš apgalvo, ka "vienīgi zinības – apstrīdot un iedzenot krīzē valdošās peļņas paradigmas – var dot citiem, neko nezaudējot un nekļūstot nabadzīgākiem" (110. lpp.). Februāra beigās viesojoties ar priekšlasījumu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, Ordine šo domu ilustrēja, izmantojot matemātikas skolotāja piemēru: iemācot skolēniem Pitagora teorēmu, viņš nezaudē to – skolēni iegūst zināšanas, skolotājs tās patur, visi ir ieguvēji. Lai arī šis piemērs pilnībā neiekļaujas ekonomiskās apmaiņas modelī, kur katrs ieguvums paredz noteiktu zaudējumu (piemēram, samaksas vai ieguldījuma veidā), tas tik un tā apelē pie šim modelim būtiskā faktora – peļņas. Proti, Ordines piemērā visvairāk akcentēts nevis tas, ka zināšanas ir no aprēķināmas peļņas radikāli atšķirīgs ieguvums, bet gan tas, ka, apmainoties ar zināšanām, "bagātāks kļūst gan tas, kurš dod, gan tas, kurš saņem" (15., 110. lpp.).

Šajā spriedzē starp peļņas kāri un nesavtīgumu, starp utilitāro lietderīgumu un pašmērķīgumu, starp aprēķinu un neaprēķināmību es saskatu lamatas, kurās iekrīt lielākā daļa humanitāro zināšanu un humānisma ideālu aizstāvju. Tā kā šī aizstāvība visbiežāk notiek visai prozaisku mērķu vārdā, aizstāvjiem nākas runāt viņu adresātiem – finansējuma devējiem – saprotamā valodā. Tāpēc, pierādot aprēķina un peļņas loģikas pārņemtajai sabiedrībai savu pētījumu vērtību, humanitārie prāti ir spiesti gan ar vēl lielāku peļņu sološiem aizstāvības vārdiem, gan ārējam pieprasījumam atbilstošiem pētniecības darbiem kompromitēt savu nesavtīgo sūtību. Un šo kompromisu, kurš Ordines grāmatā ir īpaši uzskatāms kaut vai vārda "lietderīgums" apzināti pretrunīga lietojuma dēļ, pašreizējā situācijā nevajadzētu uzskatīt par kaut ko nosodāmu. Laikā, kad humanitāro zinātņu un citu "nelietderīgo" nozaru budžets turpina sarukt visā pasaulē, savas konkurētspējas pierādīšana zināšanu tirgū bieži kļūst par vienīgo izdzīvošanas stratēģiju. Nesavtīgums ir dārgs prieks, un vienīgais, kas mums, zinātniekiem, atliek, pacietīgi gaidot uz nākotnes mecenātiem, kuriem vairs nebūs īpaši jāskaidro nelietderīgā lietderīgums, ir saglabāt morālo stāju, proti, nepārdoties pilnībā, lai pilnībā neaizmirstu, kāda ir mūsu darba sākotnējā jēga. Paldies Nučo Ordinem un viņa citētajiem klasiķiem par vērtīgu un bezgala savlaicīgu atgādinājumu!


 

[1] Šis Boloņas procesa pamatdokuments, ko no Latvijas puses parakstījušas Latvijas Universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte, nosaka arī to, ka augstākajai izglītībai ir jābūt "morāli un intelektuāli neatkarīgai no politiskās varas un ekonomiskajiem spēkiem" (Lielā universitāšu harta).

[2] Pat jābrīnās, kāpēc Ordines apkopotajos domugraudos nav iekļauta, piemēram, šī Komunistiskās partijas manifesta pasāža: "Cilvēka personīgo cieņu tā [buržuāzija] padarījusi par maiņas vērtību, un neskaitāmo [..] brīvību vietā tā nodibinājusi vienu vienīgu nekautrīgu tirdzniecības brīvību" (Markss, K., Engelss, F. Komunistiskās partijas manifests. Rīga: Zvaigzne ABC, 2008, 7. lpp.).

[3] Kopīgu vērtību izkopšana tiek atzīta par humanitāro zinātņu prioritāti un svarīgāko uzdevumu arī Maijas Kūles darbā "Jābūtības vārdi", ar to atšķirību, ka latviešu filozofe krietni lielāku nozīmi piešķir nacionālām vērtībām. Sk. Kūle, M. Jābūtības vārdi. Etīdes par zināšanām un vērtībām mūsdienu Latvijā. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts/Zinātne, 2016.

[4] Nussbaum, M. Not for Profit: Why Democracy Needs the Humanities. Princeton/Oxford: Princeton University Press, 2010. Sk. arī Venta Sīļa rakstu "Kam vajadzīgas humanitārās zinātnes" ("Satori", 12.06.2014.).



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2017. gada 6. februārī, plkst. 5:31

    Māris Zanders: Jauni aktieri ieilgušā seriālā

    Pēc zināma pārtraukuma politiskajā retorikā – ar to saprotot partiju piedāvājumu gaidāmo pašvaldību un parlamenta vēlēšanu ciklā – atgriežas cīņa pret korupciju.

  • 2015. gada 26. jūlijā, plkst. 15:07

    Andrejs Ivanovs: Ceļojumā es jūtos kā mājās

    Sadarbībā ar Venstpils Rakstnieku un tulkotāju māju piedāvājam video sarunu ar rezidences viesi rakstnieku Andreju Ivanovu.

  • 2012. gada 10. jūlijā, plkst. 8:07

    Andris Saulītis: Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes (14)

    Ko īsti laukos simbolizē "dānis" ar savām cūku fermām? Kāpēc lauku sētas neatņemama sastāvdaļa ir agresīvi suņi?

  • 2012. gada 4. oktobrī, plkst. 8:10

    Linda Vēbere: Art of Resilience (Māksla pielāgoties) (9)

    Risinot ekoloģijas un tehnoloģiju tēmu, ievainotās dabas tēls vai populārā ekoloģiskā retorika, šķiet, ved strupceļā. Tā vietā, lai domātu par cilvēka vietu dabā, būtu jāsaprot cilvēces vieta vēsturē.

  • 2013. gada 6. martā, plkst. 7:03

    Anna Dzintare: Minora skaņa (3)

    Viņa dejoja pati sev Un gaiši violetajiem Zīda aizkariem Viņa spēlēja viesības Mirušā gadsimtā Pirms viņš vēl bija pārnācis mājās Viņa klausījās zvirbuļos Otrpus logam tur ārpusē Kur diena garšoja kā lakrica Un rotaļājās Leduspuķēs Pirms vēl uzsniga sniegs.

  • 2017. gada 10. martā, plkst. 5:40

    Luīze Briede: Nekas nav maināms

    "Dzīvot vajag vieglāk," var mani pamācīt labvēlis. Nē, cilvēks ir dzimis tāds, kāds viņš ir.

  • 2014. gada 11. septembrī, plkst. 2:03

    Gundega Šmite: Dzeja un mūzika (1)

    Ja vokālajā darbā tiek savienots iepriekš eksistējošs poētisks teksts un mūzikas teksts ar savām patstāvīgām nozīmēm, pastāv potenciāla spriedze starp abiem mākslas veidiem.

  • 2013. gada 19. decembrī, plkst. 8:12

    Svarīgas ir gan "lielās", gan "mazās" mākslas

    Pēdējā BIKIBUKS laidiena mākslinieki stāsta par saviem bikibukiem, domā par to, kas vajadzīgs mūsdienu bērniem un atceras savu bērnību.