Recenzija

Armands Znotiņš: Kamermūzikas koncerti, Latvijas simtgadi gaidot

Vēlme 2017. gada 18. martā un dienu vēlāk apmeklēt divus kamermūzikas koncertus bija pašsaprotama.

Pirmkārt, pašu mākslinieku dēļ – pēdējā laikā vairāk iepazīts Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Klavieru trio (Indulis Cintiņš, Dace Zālīte un Mārtiņš Zilberts), taču tas Latvijā nebūt nav vienīgais šī sastāva kameransamblis, arī citos darbojas ne mazāk profesionāli mūziķi. Klavieru trio "Opera" 2001. gadā izveidojuši vijolniece Svetlana Okuņa, čelliste Inga Sunepa un pianists Juris Žvikovs, apliecinot, ka abas Latvijas Nacionālajā operā augstu novērtētās orķestra mākslinieces vēlas izpausties arī kamermūzikas jomā, savukārt Juris Žvikovs – pierādīt savas spējas ne tikai solokoncertos un priekšnesumos ar orķestri. Šīs spējas Lielās mūzikas balvas žūrija novērtēja jau 1993. gadā, turpretī otrs klavieru trio, kas uzstājās Mazajā ģildē 19. martā, ir īpašs ar to, ka katrs tā dalībnieks savulaik saņēmis Lielo mūzikas balvu tieši par izcilu darbu ansamblī – vispirms čellists Ēriks Kiršfelds, pēc tam – vijolnieks Sandis Šteinbergs, bet 2013. gadā – arī pianiste Herta Hansena.

Otrkārt, koncertu koncepcijas un repertuāra dēļ – trio "Opera" programma Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē izskanēja ar pieteikumu "Veltījums Latvijai simtgadē", un tajā mūziķi, saprotams, pievērsās latviešu komponistu darbiem – gan nesen radītiem opusiem, gan partitūrām, kas nebija spēlētas gadu desmitiem ilgi. Turpretī Šteinberga, Kiršfelda un Hansenas koncerts "Mūzika trim" vilināja ar iespēju dzirdēt Maijas Einfeldes jauno klavieru trio. Lai arī programmā tika minēts maģiskais vārds "pirmatskaņojums", patiesībā pirmoreiz komponistes jaundarbu dzirdēja Ventspils publika (un kādam, starp citu, tieši šī paša iemesla dēļ derētu izlabot arī maldīgo informāciju par Pētera Vaska klavieru kvarteta Latvijas pirmatskaņojumu); taču tā ir piezīme vienīgi mūzikas vēsturnieku precizitātes labad, un uzreiz jāteic, ka Einfeldes klavieru trio pilnā mērā piepildīja gaidītās cerības. Un arī koncertā dienu iepriekš bija ne mazums priecējošu atklājumu.

Pirmais no tiem – Oļģerta Grāvīša klavieru trio trešā daļa. Latviešu mūzikas vēsturē jau pierasts sastapties ar stāstiem par mistiski pazudušām partitūrām, kuras pēc daudziem gadiem tikpat mistiskos apstākļos ir laimīgi atradušās – tā tas bija ar Jāņa Ivanova Pirmo un Otro simfoniju, ar Jāzepa Mediņa vijoļkoncertu, ar Jāņa Kalniņa vijoļkoncertu, tagad arī ar Grāvīša klavieru trio. Interesanti, protams, būtu kādreiz dzirdēt šo 1961. gadā tapušo ciklu kopumā, jo vismaz trio finālā mūzika ir melodiski izteiksmīga un raksturā dažāda, ļaujot apjaust, ka sava laika redzamākais mūzikas kritiķis koncertus apmeklējis ar lielu prieku, šiem iespaidiem bagātīgi izpaužoties viņa paša oriģināldarbos.

Arī Oļģerta Grāvīša skolotāja Jāņa Ivanova kamerdarbu sarakstā klavieru trio ir viens vienīgs – atšķirība tā, ka Grāvīša opusa finālu caurauž 60. gadiem raksturīgā romantiskā jūsma (nedaudz naiva, toties patiesa), turpretī Jānis Ivanovs savu klavieru trio radīja 1976. gadā, kad viņa dzīve jau tuvojās izskaņai, un šeit atklājas pavisam cita pasaule – eksistenciāli dramatiska un traģisku domu un jūtu piesātināta. Protams, arī caurcaurēm patiesa, bez kāda ārišķīga patosa un afektētiem žestiem. Klausoties šī meistardarba otro un trešo daļu, neizbēgami rodas salīdzinājums ar vēlīno Šostakoviču – tūlīt gan jāpiebilst, pašam latviešu mūzikas klasiķim tas būtu pagalam netīkams salīdzinājums, jo Šostakovičs bija viens no daudzajiem, kurš bez kāda apzināta nodoma komponista egocentrisko raksturu savā laikā smagi aizskāra. Bet līdzības tiešām ir – gan izcilās mākslinieciskās kvalitātes ziņā, gan tematiskā materiāla strukturālismā un formveides slīpējumā, gan noskaņu gammā un spējā ar abstraktiem tēliem atspoguļot šķietami visslēptākās un vienlaikus pašas būtiskākās visa laikmeta un sabiedrības norises. Atliek vien pieminēt, ka Svetlana Okuņa, Inga Sunepa un Juris Žvikovs Jāņa Ivanova klavieru trio saturu atainoja pienācīgā veidolā – stīgu instrumentu kontrastaino tembru sadursmes atbilda muzikālo pārdzīvojumu rakursiem, savukārt uz pianista spēju izveidot pārliecinošu dramaturģisko arhitektoniku varēja paļauties visa koncerta gaitā.

Tā pirmajā daļā pēc Oļģerta Grāvīša un Jāņa Ivanova darbiem vēl skanēja Lūcijas Garūtas mūzika – 1948. gadā komponētā klavieru trio otrā un trešā daļa. 1948. gadam, kā zināms, kultūras vēsturē ir nelāga slava – Padomju Savienības vadītāju organizētajās vajāšanās cieta režisori, rakstnieki, komponisti, viņu vidū arī Dmitrijs Šostakovičs un Jānis Ivanovs, no mākslas kā vienīgo atļauto vēstījumu agresīvi prasīja vienkāršas, visiem saprotamas emocijas tāda paša līmeņa viltota neoklasicisma formā – un ar visu cieņu pret Lūcijas Garūtas daiļradi viņas klavieru trio nekādi nevar uzskatīt par komponistes veiksmīgāko darbu. Viens tautasdziesmu citāts virknējas aiz otra, skaņuraksta izklāsts kaut cik viengabalainu formu ieņem ar lielām grūtībām, un rezultāts izklausās pārmēru ilustratīvs. Starp citu, arī vijolnieces un čellistes spēlei te būtu nākusi par labu bagātīgāka un noapaļotāka izteiksme, taču šādā mūzikā acīmredzot dzīvību iedvest grūti, un šim akadēmiskā stila tautiskajam romantismam (profesionālā un emocionālās iedarbības ziņā ne jau vienmēr bezcerīgam) latviešu mūzikā rodami arī spilgtāki piemēri.

Koncerta otrajā daļā beidzot bija dzirdams kāds cikls pilnībā – Romualda Kalsona 1985. gada "Trio piccolo". Tipisks komponista daiļrades piemērs – mūzika vairāk racionālas nekā emocionālas dabas, skaidri strukturēta doma, aktīvi tempi, groteski un ironiski vaibsti ar asi dramatiskām zemstrāvām, kas parādīti ar līdzīga rakstura tembrāliem vilcieniem. Svetlanas Okuņas, Ingas Sunepas un Jura Žvikova ansamblis Kalsona mūzikā iejutās tikpat veiksmīgi kā agrāko paaudžu latviešu autoru darbos, un arī koncerta turpinājums vēstīja – lai gan vijole un čells palaikam varētu ieskanēties kolorītāk un krāšņāk, nav noliedzamas abu mākslinieču dotības skaņdarbu satura un to stilistisko atšķirību prasmīgā iedzīvinājumā un visa ansambļa saliedētā saspēle ar Jura Žvikova precīzi realizētā klavieru partijas lasījuma maģistrālo balstu.

Šo īpašību dēļ tad arī Artūra Maskata opuss "Kad pienāks laimīgais laiks…" no baleta "Bīstamie sakari" izskanēja ar tādu romantisku tēlainību un transcendentālu vispārinājumu, kādu komponists bija iecerējis, bet Pētera Plakida "Romantiskā mūzika" un "Burleska" – ar visiem instrumentālo līniju un tematiskā materiāla apvērsumiem, kas Plakida daiļradē pauž viņa mūzikas psiholoģisko saspringtību un vēstījuma daudznozīmību. Sekoja piedeva ar Emīla Dārziņa "Melanholisko valsi", kas, protams, nebija slikti, tikai neskaitāmas reizes atskaņotā latviskā jūgendstila vietā labprātāk būtu dzirdējis Jāņa Ivanova un Oļģerta Grāvīša klavieru trio pilnībā, kas koncerta mērķtiecīgāka ritējuma apstākļos nemaz arī nepārsniegtu saprātīgas hronometrāžas robežas. Un tas, protams, nenozīmē, ka iepriekšminētajiem skaņdarbiem būtu jāpaliek tikai un vienīgi trio "Opera" repertuārā.

Koncerta "Mūzika trim" dalībnieki bija Sandis Šteinbergs, Ēriks Kiršfelds un Herta Hansena; komponisti – Dace Aperāne, Ludvigs van Bēthovens un Maija Einfelde. Sākās viss ar Daces Aperānes "Variācijām par latviešu tautasdziesmas tēmu", kuras, lai gan raksturojamas kā tipisks pielietojamās mūzikas paraugs (un oriģinālā arī rakstītas baleta uzvedumam trimdas latviešu Dziesmusvētku ietvaros), atmiņā paliek ar lielāku oriģinalitāti un radošās domas mērķtiecīgumu nekā Lūcijas Garūtas klavieru trio. Skaņdarba ritmiskie vaibsti katrreiz dažādojas, izjūtu gamma aptver gan lirisku apceri, gan spraigu aktivitāti, bet mūzikas stilistiskā izteiksme un harmoniskās saskaņas Aperānes veikumu tuvina Bartoka estētiskajiem modeļiem, tostarp viņa skatījumam uz folkloras mantojumu. Arī interpretācija atstāja labu iespaidu – uzreiz bija dzirdams, ka Mazās ģildes akustika jūtami atšķiras no operas Beletāžas zāles, un tas pat varētu būt gaumes jautājums, lai gan priekšroku tomēr dotu operas nama kamerzāles samērā sausajai akustisko līniju skaidrībai, taču arī Mazās ģildes skaniskajā sapludinājumā mūziķi prata diferencēt instrumentālo partiju sabalsojumus un tembru pretstatījumus. Kā vijoles, tā čella toņa emocionālās variācijas te skanēja pietiekami daudzveidīgi, turpretī Herta Hansena, tikpat noteikti kā Juris Žvikovs dienu iepriekš, tikai ar atšķirīgāku piesitienu un spēles manieri, lieliski tika galā ar klavierēm piešķirto uzdevumu kameransamblī – veidot formas apjomu un muzikālā izklāsta plūdumu, kurā bez grūtībām varētu iekļauties arī stīgu instrumenti.

Šīs pianistei piemītošās prasmes lielā mērā nodrošināja interpretācijas veiksmi Ludviga van Bēthovena Piektās sonātes čellam un klavierēm Re mažorā un Astotās sonātes vijolei un klavierēm Sol mažorā lasījumā. Abi opusi, kurus šķir divpadsmit gadu starpība, daudzējādā ziņā atšķirīgi – vijoļsonāte klasiskāka un raksturā viengabalaināka, turpretī pēdējā no komponista piecām čella sonātēm tuvojas Bēthovena vēlīnajam stilam ar visām tā raksturiezīmēm – augstu intonatīvā materiāla koncentrācijas pakāpi, metafizisku atklāsmju klātesamību, emocionālā vēstījuma individualitāti un izklāsta polifoniskumu. Un tieši čella sonātes atskaņojums saistīja visvairāk, Ērika Kiršfelda un Hertas Hansenas duetam droši ielūkojoties Bēthovena mūzikas daudzdimensionālajos labirintos un atainojot tās apbrīnojamo lirisko skaistumu un iekšēji sakāpināto intelektuālo enerģiju, kas, bez šaubām, nebūtu iespējams bez bagātīgām čella skanējuma niansēm un izkoptas klavieru artikulācijas. Salīdzinājumā ar šo veikumu vijoļsonātes versija nesa mazāk pārsteigumu, lai gan arī ar Sanda Šteinberga līdzdalību divu instrumentu saspēlē muzikālo ainu un raksturu kontrasti izgaismojās visnotaļ kolorīti.

Skaidrs ir viens – Maijas Einfeldes jaundarbā Sandis Šteinbergs, Ēriks Kiršfelds un Herta Hansena iedziļinājās rūpīgi, rezultātam pārliecinot ar noslīpētu interpretāciju un komponistes paustās jūtu un domu pasaules mērķtiecīgu atklāsmi. Un skaidrs arī tas, ka Einfeldes klavieru trio saucams par īstu meistardarbu, kura psiholoģiskais dziļums un muzikālās izteiksmes vēriens raisīja asociācijas ar jau pieminēto meistaru – Ludviga van Bēthovena, Jāņa Ivanova, Dmitrija Šostakoviča, Bēlas Bartoka, arī Gustava Mālera un Gundara Pones daiļradi. Tuvākā līdzība tomēr ar Einfeldes skolotāju Jāni Ivanovu – kaut vai tādēļ vien, ka Einfeldes postromantiskajai ekspresijai ir svešas groteskas intonācijas un intelektuāls izaicinājums (uzskatāmā kontrastā, piemēram, Romualdam Kalsonam) – viss tiek pateikts ļoti nopietni un ļoti patiesi. Un Maijas Einfeldes klavieru trio ar dienu iepriekš dzirdēto Jāņa Ivanova opusu vieno vēl kāda cita īpašība – šī mūzika ir dziļi dramatiska, tajā jaušama traģiska pasaules izjūta, taču vienlaikus te jūtams arī harmonisks izlīdzinājums, kas izslēdz destruktīva posta bezkompromisu atainojumu. Citiem vārdiem sakot, Maijai Einfeldei tuvākas ir traģēdijas, kas noslēdzas ar katarsi, nevis, piemēram, Elfrīdes Jelinekas romānos paustais riebums pret cilvēkiem un cilvēci. Un atliek tikai piebilst, ka Einfeldes klavieru trio arī tādas kvalitātes kā intonāciju loka atlase, tematiskā attīstība un mākslinieciskā dramaturģija vēstīja par izcilu profesionalitāti, no kuras komponiste arī 78 gadu vecumā neko nav zaudējusi. Arī šai ziņā viņu var salīdzināt vēl ar kādu citu ievērojamu personību – Sofiju Gubaiduļinu.

Gubaiduļinas darbus pazīst visā pasaulē. Arī Maijas Einfeldes mūzika jau 90. gados izskanējusi ārpus Latvijas robežām. Līdz ar to pirmkārt pašu latviešu mūziķu ziņā ir pievērst savu ārzemju līdzgaitnieku uzmanību tam, ka Einfelde radījusi jaunu šedevru, kas noteikti jāiekļauj arī viņu repertuārā. Protams, nepiemirstot Jāni Ivanovu, Gundari Poni un Artūru Grīnupu. Un tam vajadzētu būt tikai laika jautājumam, kad Einfeldes jaundarbs parādītos arī citu Latvijas kameransambļu programmās – galu galā gan Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra Klavieru trio, gan trio "Opera" ne reizi vien pierādījis, ka viņu redzesloks ir pietiekami plašs.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2014. gada 21. novembrī, plkst. 0:11

    Vents Zvaigzne: Latvija, mūs' dārgā tēvija (49)

    Es nevēlos, lai Latvijas himna tiktu mainīta. Man tā ikreiz ir atgādinājums par ļaudīm, kas uzdrošinājās izrunāt, uzrakstīt, izdziedāt, daudzināt, bērniem iemācīt Latvijas vārdu laikos, kad tas nebija ļauts.

  • 2015. gada 6. septembrī, plkst. 12:09

    Diskusija: Par mediju atbildību

    Diskusija notika 2015. gada 2. septembrī 19. Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma atklāšanā kinoteātrī "K. Suns" pēc filmas "Redakcijas aizkulises" ("The Newsroom – Off The Record") seansa.

  • 2014. gada 19. maijā, plkst. 23:05

    Pauls Bankovskis: Galvā kāds visu laiku runā (5)

    Šķiet, Verners Hercogs jau pirms daudziem gadiem teica, ka visas viņa mākslas filmas ir dokumentālas, bet dokumentālās filmas – iestudētas fikcijas. Kā jau viņam tas ierasts, Hercogs, protams, drusku pārspīlē.

  • 2016. gada 21. aprīlī, plkst. 5:38

    Māris Zanders: Vai ekonomikas mācībgrāmatas novecojušas? (2)

    Vērtējot t.s. politiskos procesus, mēs cenšamies izvairīties no vispārinājumiem (piemēram, "imigranti – musulmaņi – radikāļi"). Savukārt, aprakstot ekonomikā notiekošo, mēs turpinām turēties pie novecojušām vai pašizdomātām cēloņsakarībām.

  • 2016. gada 9. decembrī, plkst. 4:41

    Einārs Pelšs: Zaibalisms

    zaibalisms ir izteikti intelektuāls virziens kas aktualizē elitārās mākslas koncepciju literatūrzinātnē zaibalisma dzeja (bieži pārspīlējot) raksturota kā izteikti neformāla

  • 2014. gada 10. oktobrī, plkst. 5:10

    Andris Habermanis: Sudraba stīgu klusumā

    Kad kāds runāja, šeit zināja, par ko. Kad kāds jautāja, zināja, kuram vaicāts. Visbiežāk šeit sapratās domās, bet joprojām ik pa brīdim vārdus bija tik patīkami ripināt – kā īsti gatavas meža zemenes mēlei pāri.

  • 2012. gada 29. jūnijā, plkst. 9:06

    Santa Remere: Dabas zīmuļi (3)

    Japānas vārdu lielākoties saista ar tehnoloģijas attīstību, nevis ar fotogrāfijas praktizētājiem. Mums ir priekšstats par lieliski ekipētajiem japāņu tūristiem, taču maz informācijas par tehniski izciliem fotogrāfijas meistariem.

  • 2014. gada 30. janvārī, plkst. 8:01

    Unda Avota: Praktiskā vienlīdzība (1)

    Kad pirms pāris gadiem domāju, kur ir tā robeža, kad vecākiem ar bērnu jāsāk runāt kā ar vienlīdzīgu sarunas dalībnieku, man nācās secināt, ka šādas robežas nav.