Sen-Džons Perss: Dzeja. Nobela lekcija 1960. gadā (0)

2003. gada 30. novembrī, plkst. 0:00

Rubrika: Nobela lekcijas

Dzejas vārdā esmu pieņēmis cieņas apliecinājumu, ko tā šeit ir izpelnījusies un ko es steidzos atlīdzināt.

Dzeja tiek godināta ne pārāk bieži. Jo atšķirība starp poētisko jaunradi un sabiedrisko darbību, kas pakļauta materiālām rūpēm, šķiet, pieaug. Šī attālināšanās, kuru dzejnieks pieņem, lai gan nekad nav tiecies pēc tās, vienlīdz lielā mērā skartu arī zinātnieku, ja vien zinātne nebūtu praktiski izmantojama.

Bet tiklab zinātnieku, kā dzejnieku šeit publiski godina par viņa nesavtīgo domu. Lai tad vismaz šeit viņus neuzskata par brāļiem sāncenšiem. Jo jautājumi, uz kuriem viņi meklē atbildes, atrodoties virs viena bezdibeņa, ir vieni un tie paši, atšķirīgi ir tikai meklēšanas veidi.

Kad mēs apzināmies mūsdienu zinātnes drāmu, kas pat matemātiskajā absolūtā norāda uz

prāta robežām; kad mēs redzam, ka divas lielākās fizikas pamatteorijas izvirza, viena – vispārēju relativitātes principu, otra – “kvantu” nenoteiktības un nedeterminētības principu, kas uz visiem laikiem ierobežo uzticēšanos fizikālajiem mērījumiem; kad mēs dzirdam, ka izcilākais šī gadsimta zinātnes atklājējs, mūsdienu kosmoloģijas pamatlicējs un uz vienādojumu attiecībām veidotas plašas intelektuālas sintēzes radītājs prātam palīgos sauc intuīciju un, pasludinot “iztēli par zinātnisko ideju īsteno augsni”, pieprasa zinātniekam balstīties patiesi “mākslinieciskā redzējumā”, vai mums nav tiesības poētisko instrumentu uzskatīt par tikpat likumīgu, kāds ir loģiskais instruments?

 

Patiesi, jebkura radoša prāta darbība sākotnēji ir “poētiska” šī vārda īstenajā nozīmē. Zinātnieka un dzejnieka darba pirmais pamudinājums ir vienāds – centieni pēc juteklisko un garīgo formu ekvivalences. Kas gan iet tālāk un nāk no lielāka tāluma: diskursīva doma vai poētiska elipse? Un šajā pirmatnējā tumsā, kur taustoties iet divi aklie, viens, kuram doti zinātnes līdzekļi, un otrs, kuram palīdz vien intuīcijas uzplaiksnījumi, – kurš no viņiem pirmais rod izeju, kurš atnes vairāk mirdzošas gaismas? Atbildei nav nozīmes. Noslēpums kopīgs. Un poētiskā gara drosmīgie centieni nav mazāk nozīmīgi par mūsdienu zinātnes atklājumiem. Astronomus satrauca visuma paplašināšanās teorija, taču citā visumā – cilvēka gara neizmērojamībā – notiek tikpat liela paplašināšanās. Lai cik tālu zinātne pārceltu savas robežas, ikkatrā jaunā robežas paplašinošā lokā mēs aizvien vēl dzirdēsim dzejnieka medību bara pakaļdzīšanās skaņas. Jo, lai arī dzeja neizteic, kā sacīts, “absolūto realitāti”, tās kvēlākie centieni un dziļākā izpratne ir vistuvāk tai līdzdalības galējai robežai, kur realitāte dzejolī itin kā atpazīst sevi.

Analoģiska un simboliska doma, ar tēla starpniecību panākta izgaismošanās un to savstarpējo attiecību saspēle tūkstošiem reakciju un savdabīgu asociāciju virknēs, un visbeidzot valoda, kas pauž pašas Esamības kustību, dzejnieka darbam piešķir to pārrealitāti, kādu nevar sasniegt zinātnē. Vai cilvēkam ir dota kāda vēl aizraujošāka un mobilizējošāka dialektika? Kad filozofi atkāpjas metafiziskā sliekšņa priekšā, dzejniekam ir jāstājas metafiziķa vietā, un tad jau vairs ne filozofija, bet dzeja izrādās īstenā “izbrīna meita”, kā teicis kāds antīkais filozofs, kurš gan dzejai īpaši neuzticējās.

Taču dzeja ir ne tikai izziņas veids; pirmkārt, tā ir dzīves – pilnvērtīgas dzīves – veids. Dzejnieks bija jau alu cilvēkā; tas būs arī atomu gadsimtu cilvēkā, jo dzejnieks ir neizdeldējama cilvēka daļa. Tieksme pēc dzejas, garīga tieksme, ir radījusi reliģijas, un, pateicoties dzejai, cilvēka kramā mūžam tiek uzturēta dievišķā dzirksts. Kad sagrūst mīti, tieši dzejā dievišķais rod patvērumu un varbūt pat nākotnes ķīlu. Un visiem kopīgajā kārtībā, tajā cilvēka esamības brīdī, kad līdzīgi kā antīkajā gājienā maizes Nesējas dod ceļu lāpu Nesējām, tieši poētiskajā iztēlē no jauna iedegas tautu cēlā kaisle, kas lūkojas pēc gaismas.

Lai slavēts ceļinieks, kurš savos plecos uzkrāvis mūžības nastu! Lai slavēts ceļinieks, kurš brīdī, kad viņam atklājas jauns humānisms, īsteni universāls un dvēseliski pilnvērtīgs, pieņēmis savas cilvēcības smagumu. Uzticīga savam pienākumam, kas nozīmē izdibināt cilvēka noslēpumu, mūsdienu dzeja nododas meklējumiem, kas saistīti ar pilnestīgu cilvēka esamību. Šajā dzejā nav nekā no pareģošanas mākas. Vēl jo vairāk tur nav nekā tīri estētiska. Tā nebūt nav balzamēšanas vai izskaistināšanas māksla. Tā neizceļ kultūras pērles, netirgojas ar simulakriem vai emblēmām, un nekādas muzikālas dzīres nespēj to gandarīt. Savos klejojumos tā savienojas, – augstākā savienība! – ar skaistumu, taču neredz tajā nedz savu mērķi, nedz vienīgo barību. Tā atsakās atraut mākslu no dzīves un mīlu no izziņas; tā ir darbība, tā ir kaisle, tā – spēks un mūžīgā atjaunotne, kas pārceļ robežstabus. Mīla ir tās pavards, nepakļāvība – tās likums, tās vieta ir visur, priekšnojautā. Nekad tā nepadosies vienaldzībai un noliegumam.

Tomēr no sava laikmeta tā negaida labumus. Ar personisko likteni saistīta un brīva no jebkuras ideoloģijas, tā apzinās sevi par tikpat vērtīgu, kāda ir dzīve, kas neprasa pēc jelkāda attaisnojuma. Un gluži kā liela, dzīva strofa tā vienā tagadnes skāvienā ietver gan pagātni, gan nākotni, gan cilvēcisko, gan pārcilvēcisko, gan zemeslodi, gan visumu. Tai pārmet neskaidrību, taču šo neskaidrību rada nevis dzejas iedaba, kuras uzdevums ir izgaismot, bet gan nakts, kuru tā iepazīst un kura tai jāiepazīst, – dvēseles nakts un tā noslēpuma nakts, kurā iemesta cilvēciska būtne. Dzejas valoda vienmēr pretojas tumsai, un šī valoda nav mazāk prasīga par zinātnes valodu.

Ar savu totālo piederību visam esošajam dzejnieks sasaista mūs ar Esamības pastāvību un vienotību. Un viņa mācība ir optimistiska. Viņš ir pārliecināts, ka pār lietu pasauli valda harmonijas likums. Šajā pasaulē nenotiek nekas tāds, kas pēc savas iedabas pārsniegtu cilvēka izturētspēju. Paši briesmīgākie vēstures satricinājumi būtībā ir tikai periodiskas taktis kāda daudz plašāka cikla savstarpējās sakarībās un atjaunotnē. Un fūrijas, kas, augsti pacēlušas lāpas, šķērso skatuvi, izgaismo vien kādu mirkli mūžam ilgstošajā tēmā. Nobriedušas civilizācijas nemirst norieta mokās, tās tikai nomet ādu. Bīstams ir tikai kūtrums. Dzejnieks ir tas, kurš mūsu vietā sarauj ieraduma pinekļus.

Tā dzejnieks, par spīti sev, izrādās saistīts ar vēstures pārmaiņām. Un sava laikmeta drāmā viņam nav vienaldzīgs itin nekas. Lai šajā negantajā laikā viņš skaidri mums izteic dzīves alkas! Jo dižena un jauna ir šī stunda, kad atkal sevi atrodi. Un kam gan mēs apliecināsim mūsu laikmeta godu?

“Nebaidies – bilst Vēsture, reiz noraudama savu nikno masku, un tās augšup paceltā roka veido iznīcinošā dejā apskurbušas aziātu dievības samierinošo žestu. – Nebaidies un nešaubies, jo šaubas ir veltas un bailes – verdziskas. Labāk ieklausies ritmiskajos sitienos, kurus mana augšup paceltā un visu atjauninošā roka ieskandina mūžam no jauna radāmajā diženajā cilvēciskajā frāzē. Nav tiesa, ka dzīve spētu pati sevi noliegt. Nekas dzīvs no nebūtības nerodas un nebūtību nemeklē. Taču nekas nav spējīgs saglabāt savu formu un mēru zem nemitīgā Esamības spiediena. Traģēdija nav metamorfozē. Īstenā gadsimta drāma ir attālumā, kam pieļaujam augt, starp cilvēku laikā un nelaicīgo cilvēku. Vai cilvēkam, kurš apgaismots uz vienas no nogāzēm, ir jāizdziest uz otras? Un vai viņa paātrinātais briedums sabiedrībā bez saskarsmes nebūs melīgs briedums?...”

Nesadalītajam dzejniekam ir jāliecina mūsu vidū par cilvēka divkāršo aicinājumu. Un tas nozīmē – gara priekšā nostādīt spoguli, kas visjūtīgāk spētu uztvert tā iespējas. Tas nozīmē arī šajā laikmetā atgādināt par cilvēciskumu, kas jau izsenis bijis pats godājamākais cilvēka nosacījums. Un visubeidzot tas nozīmē dāsni iesaistīt kopīgo dvēseli garīgās enerģijas apritē pasaulē... Vai līdzās atomenerģijai dzejnieka nolūkam pietiks ar viņa māla lampiņu? – Pietiks, ja vien māls mums atgādina par mums pašiem.

Un no dzejnieka jau netiek prasīts daudz, vien būt par sava laikmeta sāpīgo sirdsapziņu.

 

No franču valodas tulkojusi Jana Grostiņa

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma