Komentārs

Romas līguma parakstīšana 1957. gada 25. martā

Māris Zanders: Pārāk daudz "šeit un tagad"

Drūmā retorika, ko dzirdam, sagaidot Eiropas Savienības bloka 60. gadadienu, ir saprotama, tomēr pārspīlēta.

Nepārstāstīšu argumentus, kas liek daudziem Eiropas politiskās un intelektuālās elites pārstāvjiem nu jau ilgāku laiku runāt par "nepieredzētu krīzi", "milzu izaicinājumiem" utt., kas jārisina ES dalībvalstīm. Nevarētu teikt, ka šie argumenti ir sadomāti, tomēr skepsi rada situācijas unikalitātes piesaukšana.

Jāuzsver, ka te nav runa par nošķīrumu Eiropas Savienība – Eiropa, kura cienītāji (vulgarizēšu, protams) uzskata, ka ES var kaut izjukt, savukārt t.s. Eiropas vērtības galu galā nekur nepazudīs. Man personīgi šis spriešanas modelis neliekas noderīgs kaut tā iemesla dēļ, ka Eiropas vērtību jēdziens ir dažādi interpretējams gan starp mūsdienu Eiropā dzīvojošajiem, gan arī tas nav bijis vēsturiski nemainīgs.

Tādēļ palikšu pie satricinājumiem, ar kuriem saskaras tieši izveidojušos regulējumu, savstarpējo politiski ekonomisko attiecību struktūra, ko varam saukt par ES. Tomēr, lietojot arī šādu optiku, neliekas, ka pašreizējā status quo saļodzīšanās ir kaut kas 21. gadsimta otrajai desmitgadei unikāls. Manuprāt, mēs objektīvu iemeslu dēļ nespējam iejusties aizgājušo paaudžu eiropiešu situācijā. Tajā pašā laikā var vismaz pieņēmuma līmenī teikt, ka gan jau situācijas apraksts "viss iet uz galu, pasaule, ko pazinām brūk!" Eiropā tika lietots ne tikai Pirmā pasaules kara, bet, piemēram, arī Franču revolūcijas kontekstā. Un arī šajos citos vēstures posmos viedoklis par iepriekš nepieredzētu pastāvošās lietu kārtības apdraudējumu no šajos posmos dzīvojošo viedokļa bija pilnīgi pamatots.

Padomāsim, lietojot šādu metodi, par dramatisko vērtējumu sastāvdaļām. Tātad ir Putina režīms, visnotaļ spēcīgs spēlētājs, kas vēlas redzēt Eiropu vāju. Jā, bet gan jau 16.–17. gadsimtā eiropieši līdzīgi vērtēja, turklāt izbaudot to uz pašu ādas, Osmaņu impērijas nolūkus. Var minēt arī citus piemērus par Lielo pretinieku Eiropas vēsturē. Ir vienotās valūtas sistēmas nepilnības, kas draud ar pamatīgām jukām. Jā, bet gan jau savulaik zelta dukātu kā vispārpieņemtas, stabilas valūtas nomaiņa ar sudraba tāleru (pēc tam, kad Venēcija pazaudēja zelta atradnes Balkānos jau pieminētajiem turkiem) nervus eiropiešiem pabojāja vareni. Tu, cilvēciņ, balsti tirdzniecību vienā sistēmā, tā gluži labi funkcionē, bet tad izčākst. Ja runājam par "vērtību krīzi" un līdzīgām smalkām lietām, diez vai, piemēram, Reformācijas laika eiropieši jutās šajā ziņā komfortablāk.

Iepriekš paustais nav vedinājums uz paviršo uzstādījumu "vēsture atkārtojas", no kura konkrētajā tēmā izrietētu optimistisks "ja citas reizes Eiropa izkārpījās, gan jau izkārpīsies arī tagad". Nekas neatkārtojas. Pat visvienkāršāko dzīvo būtņu visvienkāršākās reakcija ir plastiska un lielā mērā neprognozējama. Runa ir par to, ka mūsdienu Eiropas problēmu smagums per se nav kaut kas unikāls, attiecīgi ir jābeidz psihot. Tas jau būtu labs sākums.

Viens no iemesliem sērīgajām pārdomām ir atklāsme, ka ES dalībvalstu intereses atšķiras ne tikai merkantīlā (cīņa par tirgus daļām un līdzīgi), bet arī dziļākā līmenī. Savukārt šis atšķirīgums draudot ar dažādu "ātrumu" Eiropu, tas kaut kā (t.sk., viedokļu paudējiem Latvijā) nav pieņemams.

Īsti nesaprotu problēmu, ja vien a) dalībvalsts "ātrumu" izvēlas brīvprātīgi, nevis tiek piespiesta, b) izvēloties tā apzinās, ka atteikšanās no kādām saistībām nozīmē arī atteikšanos kādām priekšrocībām (lai nav rozīņu izlasīšana no ogu maizes). Ja šie nosacījumi tiek ievēroti, dažādi integrācijas "ātrumi" nav ES krahs.

Tikai nojausmu līmenī pieņemu, ka nepatika pret atšķirīgiem "ātrumiem" saistīta ar bažām, ka rezultātā ekonomiskās attīstības līmeņu atšķirības starp dalībvalstīm saglabāsies vai pat padziļināsies. Priekšstatā par "bagāto Eiropu" parādītos plaisas. Tomēr arī šajā aspektā ir divi pretjautājumi. Pirmkārt, šādas atšķirības tāpat ir – gan starp štatiem ASV, provincēm Ķīnā (tātad pat vienas valsts ietvaros). Otrkārt, šādas atšķirības nav nepieņemamas to nemainīguma dēļ – ja mēs novērtējam procesus nevis dažu desmitgažu ietvaros, bet ilgākā laika periodā, konkrētu teritoriālo vienību pozīcijas var būtiski mainīties. Vēl 20. gadsimta sākumā Argentīna bija krietni turīgāka valsts par Šveici. Man un maniem vienaudžiem, kā saka, no tā vieglāk nekļūst, tomēr atgādināšu, ka šī teksta fokuss ir Eiropa ārpus personīgā komforta konteksta. (Līdzīgi kā pašmāju politisko procesu vērošanā – tam, ko personīgi domāju par darbojošos personu kvalitāti, nav jāietekmē procesa novērtēšana.)

Atgriežoties pie dažādiem integrācijas "ātrumiem". Pieņemu, ka nervozā attieksme Latvijā pret šo ideju saistīta ar bažām, ka rezultātā mūs no "lielo puišu" pulciņa atstums perifērijā, ar visām no tā izrietošajām finansiālajām un drošības jautājumu konsekvencēm. Būšu ārkārtīgi cinisks: tas nozīmē, ka varnešiem Latvijā būs jācenšas "lielajiem" pierādīt, ka mēs daudz netraucēsim ar pasēdēšanu pie kopīgā galda.

Mūsu (t.sk., manu) novērtējumu problēmām, ar kurām saskaras Eiropa, apgrūtina arī tas, ka kopumā esam pieraduši pie kaut cik drošas, saprotamas un prognozējamas vides. Pieļauju, ka skatījums uz virkni jautājumu atšķiras, tomēr varu saprast tos, kuri ļoti nervozi skatās uz terorismu un radikalizētām kopienām Eiropā. Tās tiešām ir problēmas, tomēr – atkal – ne unikālas. Ja vērtējam tieši no cilvēka dzīves vērtības skatpunkta, tad nav lielas atšķirības vai iet bez vainas bojā teroristu uzbrukumā vai no sirojošu karakalpu rokas; nav lielas atšķirības, vai jūsu dzīves veidu par grēcīgu sauc citai reliģijai vai tās pašas reliģijas citam atzaram piederīgs cilvēks. Eiropa ir ilgstoši dzīvojuši, saudzīgi izsakoties, ļoti nemierīgos apstākļos. Cita lieta, ka mums (t.sk. man) bija nostiprinājies labākajās progresa idejas tradīcijās sakņots pieņēmums, ka "tas viss" kopumā ir pagātnē.

No šī viedokļa mūsdienu Eiropas problēmas ir atsvaidzinošs (vai atskurbinošs) atgādinājums, ka ir diezgan kļūmīgi vēstures gaitā saskatīt kaut ko jēgpilnu, turklāt jēgu interpretēt kā virzību uz t.s. labāko nākotni. Nav tādu "pagātnes problēmu". Ir problēmas, kas saturiski nemainās, bet, ņemot vērā arvien mainīgo kontekstu, tām nepieciešami jauni risinājumi (citiem vārdiem sakot, nav iespējams lietot t.s. vēsturisko pieredzi). Un tā tas ir noticis gadsimtiem ilgi, nav iemesla uzskatīt, ka pašsaglabāšanās instinkts un izdoma ir tā mazinājusies, lai nenotiktu arī 21. gadsimtā.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • dzimmijs13  

    2017. gada 28. martā, plkst. 7:07

    Nesaprotu kur problēma "divu ātrumu Eiropai" - atliek tikai pieņemt attiecīgu direktīvu, ka "ātrāko valstu elitārajā klubiņā" jāuzņem nevis pēc kaut kādiem tur neizprotamiem ekonomiskākiem rādītājiem, bet gan pēc dažādo direktīvu, rīkojumu, norādījumu pieņemšanas un ieviešanas dzīvē ātrumu. Vēl papildus bonusus varētu piešķirt par to skrupulozu, burtisku piemērošanu, ne pa milimetru neatkāpjoties no rakstītā.
    Un tur nu kaut kādi francūži vai spāņi labi ja spēs mūsu izplūdes gāzes saskatīt, pa kādu apzīšanu pat nerunājot! Esam čempioni.

  • akmens  

    2017. gada 27. martā, plkst. 15:19

    Nekādas vēstures nav. Uz Zemes dzīvo Absolūtais Gars ar miljoniem seju. Ja dzīvo VIENS, tad atkrīt morāle kā tāda. Cilvēku domāšana VIENKĀRŠOJAS, tas nozīmē neko citu, kā Absolutā Gara novecošanu.
    Visi kliedz, ka vajag izglītības sistēmu reformēt. Tas neko nedos, jo viens ir viens un viņš noveco.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2012. gada 29. oktobrī, plkst. 1:10

    Ivars Ījabs: Labi aizmirsts jaunais (5)

    Savā kultūraristokrātismā Frankfurtes skola tā arī nepamanīja lielisko māksliniecisko potenciālu, kuru sniedz tieši masu kultūras standartizācija. Runa ir par tiem mākslas darbiem, kuru autori nehaltūrē.

  • 2013. gada 18. janvārī, plkst. 8:01

    Alise Joste: Tas ir vienīgais veids, kā es spēju būt (1)

    Man nav tādas sajūtas, ka kaut kur būtu jāskrien, ka kaut ko varētu nokavēt. Man pat dažbrīd liekas, ka es varētu būt tāda, kurai bija viens albums un viss. Un vairs nekad.

  • 2013. gada 8. septembrī, plkst. 23:09

    Evija Trofimova: Tukšā zeme (1)

    Skatītājs netiek konfrontēts ar ierastu vardarbību tuvplānā, kā tas, visticamāk, notiktu, raugoties kino vai TV ekrānā. Tā vietā darbība lielākoties risinās tālumā, "kadru" perifērijās, kur izstumti dzīvei nepiederošie tēli, visi tāpat vienlīdz nolemti.

  • 2012. gada 5. oktobrī, plkst. 8:10

    Pauls Bankovskis: Grāmatas vāks (12)

    Kopš mazotnes manī ieaudzināta pietāte pret jebkuru cietos vai mīkstos vākos iesietu lappušu apkopojumu. Grāmatas ir jāsaudzē, tās nedrīkst plēst, nedrīkst atlocīt lappušu stūrīšus, nedrīkst tajās zīmēt un rakstīt.

  • 2016. gada 29. jūlijā, plkst. 4:55

    Krista Anna Belševica: Es izsūkšu šo pasauli sausu (3)

    Heine ir miris Markss viņu nogalināja
    tā šodien raksta
    uz visām durvīm kā pieklājas

  • 2013. gada 5. februārī, plkst. 8:02

    Pauls Bankovskis: Tinte

    Bono dzied, kliedz un sludina pret aparteīdu. Pret genocīdu. Par badā mirstošajiem Āfrikā. Par bez vēsts pazudušajiem, mocītajiem, spīdzinātajiem un pazemotajiem. Par visiem apspiestajiem, kas dzīvo vietās, kur ielām nekad nav bijis vārdu.

  • 2013. gada 4. novembrī, plkst. 7:11

    Vents Sīlis: Drosme dzīvot (27)

    Lai nebēgtu, ir vajadzīga drosme. Dzīvot brīvi nozīmē nevis atbrīvoties no pasaules un sevis, bet, tieši otrādi, pietuvināties, cik cieši vien iespējams – ar visām savām jūtām un domām. Dzīvot spontāni.

  • 2013. gada 9. aprīlī, plkst. 7:04

    Krista Burāne: Meklējot bērniem draudzīgu teātri (4)

    Diemžēl teātra laukā, kas domāts bērniem un jauniešiem, bieži vien nav izvēles – jāņem tas, ko dod, un uzreiz, jo piedāvājums ir mazs, bet iešana uz teātri joprojām ietilpst gan ģimeniskās kopā būšanas rituālos.