Dzeja

Foto - Andris Ogriņš

Andris Ogriņš: Ziema. Pavasaris

***

vienā rokā tu turi ledaina gaisa gludekli
otra šodien pamesta dīkstāvē
sveicienam augstu gaisā bet nē
tā tomēr pievilina saburzītos
mākoņus zvaigznes mēnesi un
tumsas tumi noderīgu mūsu gremošanai
kad zvaigžņu šķēpeles kairina
kuņģa kuģi dreifēt projām no krasta no
kursa
pilsēta šonakt ir piesmakusi pussala
birojs kurā aizsēdējušies uzticīgie vai
tie kurus mājā neviens gludināmais dēlis
nesagaida
tava plauksta iedegusies
kāds garāmgājējs tai uzspļauj un klausās
kā nočūkst
arī tev tuva šī simfonija
tramvaju riteņu klaboņas pavadīta
visu mirušo kora iedziedāta
mēs plaukšķinām nenoklausīdamies līdz galam


***

varbūt par daudz jau tā sakāmā
plaukstas
nospriegotas līdz pēdējam nervam
tik tikko spēj noturēt galvas putnu
un miega mēraukla draud pārtrūkt
kurš tad izdzīvos
gars vai dvēsele
tu apgalvo
dievs atstāšot garu
savukārt es
ka miesa kādu gadu vēl pavilks
garu neinformēdama
neapzinoties kurp liks soli pēc soļa
bet tu taču tik ļoti to esi vēlējusies
bez domām un tikai tavā virzienā
ar kioskā saplūktām puķēm
ar kārbām cepuru pilnām un konfekšu
un villām pie jūras
un volkswagen(u)
jo tu taču nākot no tautas
pie velna
es nolaižu rokas gar sāniem un klusēju


***

par ko var rakstīt pēc visu grāmatu izmešanas
varbūt nospēlēt kādu gammu
vai pārkrāsot plakstus katru savā tonī pēc tam
mainot vietām gan plakstiņus
gan krāsas
neapturot klavieru dārdoņu lai dzird kā augšā
tā arī pagrīdē
jo mēs nemīlam savus kaimiņus īpaši tos kuri
kā spāres lidinās virs griestiem
laiku pa laikam ieskandinot spuldzītes zvanu
bet mēs turpinām mīlēt
izmesto grāmatu ierakstus


***

būtu tikai piecas minūtes pagaidījusi
zinot
cik bieži tās visu izšķir
piemēram dievu no viņa gaisa kuģa
vai atšķir grāmatu
vietā kas liek aizdomāties
par iespējamo palikšanu uz vietas
kad tik ļoti gribētos laisties projām
no ubagojošiem baložiem
un viņu kolēģes strūklakas skvērā
no arhaiskas operas mēģinājuma
dzirdama pa nošu atslēgtiem logiem
no vasaras
lai paspētu vēl pirms viņas
un varētu sacīt
es pirmais
un gandarīts dzirdēt
es pēdējā


***

vienmērīgi ieskanas diena
tava noskaņa citāda
saules salāpītie cimdi dedzina
pirkstgalu frontēs krīt saprašana
un tu
rakstot zem svešas ādas
izpildi kontroldarbu
XXI gadsimta diktātu
bez cilvēkmīlestības un naivas romantikas
karā un mierā
par acs virskārtā iestigušajiem
ļaudīm bez jumta zem galvas
bez domuzīmēm
vien izsaukumiem un jautājumiem
staru pulētiem pārpalikumiem
akliem
no tumsas gaismā
ar varu izrautiem citātiem
ar nemākulīgiem portretiem
…apstājies


tu tomēr iesi līdz galam

 

***

nakts karafē skalojas stundas
lēnos aisbergos laika lāsti
kad uzvilkdami smilšu pulksteņus
mūsējie stīvējas pretī
es parauju debesu malai atirušu diegu
un melno nomaina zilais
nekad neko neaizmirstošais tonis
gribētos lai tu nebūtu tik jauna vai arī es
nelaikā tik cieši uzausts un sašūts
ka neirst
gribētos staru teikuma vietā
segu aizdedzinošu sākumu un
eņģeļu miriādes
tavos no aplokiem izlaistajos matos
nebeidzama rīta diorāmu
smeltu no saullēkta inertu ķermeņa vielu
gribētos sirdi neliktu sietā
bet atkal tās stundas… tās stundas…
kaut ūdens jau aizpilējis

 

***

kaut kas komisks un kosmisks
kad gribas paklusēt
ačgārni vērstajā teleskopā
kā rindu māju tālākajā logā un

ziemassvētku kaktusa ultravioletajā sejā
es ieraugu savu atspulgu
aso smieklu caurdurtu klaunu visu svēto
piknikā

viņa vai manējās bērēs
mēs abi klusējam
jo mirušo etiķete izgaiņā odus un vārdus
ierādot galveno vietu
ar sērām apdarinātam diriģenta kociņam
ko uzšķilt
īsi pirms svētdienas saulrieta

 

***

sniega roku no zemes izrautie koki
ar galotnēm atduras debesīs

es brienu pa nekad netīrītu trotuāru
cerot uz balto un vilnaino
vai melnā uzasinātajām vārnām
kurām janvāra saltums nerūp nenieka

mēs labi saprotamies
bez vārdiem bez ķērcieniem jo arī man

pretī nāk visas cilvēces māte
smagi stumdama ratus
ar viņas soļu ritma nedaudz atdzīvināto
bērna līķi

kupenas seja
kaut saule šo dienu vēl nav izsmēlusi
neskaitāmajās acīs galaktiska tumsa
un sasistas zvaigznāju vāzes
uz apsega
izšūts daudzkrāsains uzraksts happy

un arī mēs
garām paslīdot lieliski saprotamies

 

***

gribas kaut ko paņemt no tevis
bet es skatos spogulī
un redzu ka nebūs kur likt
jo sudraba plauksta zem stikla elpo
jo amalgama kliedz
par gaismā mazgājoties
sakrātajiem netīrumiem arī zem
maniem nagiem
jo tu man nekad neatklāsi
vai tas bija sapnis
vai šis kailums ir tikai īstenība
pirksti turpina parādē soļot
tāpat kā lūpas
uz ielām atstājot zilumus
un es tev atdodu
savu tumsas sasisto atspulgu


***

vakariņās tu iztukšo glāzi vājpiena kefīra elpa
tas esot veselīgi
bet ir pārāk vēls un tev jau vienalga
arī ledusskapī nekā cita nav
šonakt tu radi nelielu
pilnīgi nevajadzīgu feijerverku
uzklādams gultu
labi zinot ka vienalga atmodīsies
apmēram vienu metru zem dēļiem
un tieši tā otra tev tradicionāli pietrūks
kā katru tumsu nedaudz iesācis trūdēt
pēc mikrorajonam pielāgotās
zaļās tējas ceremonijas
ietilpīgā baltumu zaudējušā krūzē ar noplēstām
osām
tavas melnās šūnas pamazām reģenerēsies
tu uzvilksi drēbes
kuras vēl nesmird tomēr lūdzoši glaužas
pie ādas lai izmazgā
vai kaut vai sagādā par minimālo lielāku algu
tu ej
tu dari
tu dzīvo
tu apvelc citas
dažs labs vairs netic
ka tavā norēķinu kartē tik maz atlicis
cits vienkārši pārstājis tev ticēt
lai arī neskaitāmas reizes ar asinīm
tu sevi uz spilvena papīra esi parakstījis
bet ir viena
kura tev neapstāj ticēt
pat zem neuzklātās gultas
bez rītu atverošajām tējas ziedlapiņām
absolūti kailam
bez asiņainiem kricelējumiem
viens solis viens metrs tev jāpaiet viņai pretim
un tas ir tik viegli
un tas ir tik smagi

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2014. gada 3. martā, plkst. 6:27

    Pauls Bankovskis: Arī krievi mīl savus bērnus? (2)

    Pārliecība, ka bērni būtu jālaiž pasaulē tāpēc, lai būtu kāds, ko iesaukt armijā un sūtīt karā (vēl viens nesaprātīga pienākuma arguments), šķiet, mūsu gadsimtā vairs nav pārāk populāra.

  • 2017. gada 1. aprīlī, plkst. 12:14

    "Subject Creativity" sarunas: Lukas Lukosevičus

    Saruna pēc uzstāšanās radošo industriju konferencē "Subject: Creativity" Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 2017. gada 17. februārī.

  • 2016. gada 28. decembrī, plkst. 0:59

    Alise Zariņa: Sievietes tiesības uz asti (1)

    Recenzija par Ivana Tverdovska filmu "Zooloģija".

  • 2015. gada 16. martā, plkst. 6:03

    Ivars Ījabs: Vārdu, māsa! Vārdu! (8)

    Runājot par Valsts prezidenta vēlēšanām, varbūt tomēr ir vērts pievērsties dzīviem cilvēkiem, nevis abstrakti bailīgām runām par kritērijiem. Protams, tas prasa zināmu atklātību un drosmi.

  • 2014. gada 5. septembrī, plkst. 0:09

    Inga Pizāne: Ne runāt, bet klusēt pretī (1)

    Parīzei – šī dzīve par pareizu. Parīzei – šie papēži par zemu. Tāpēc pacel mani uz rokām un nes nepareizāk mazliet.

  • 2014. gada 14. martā, plkst. 1:44

    Uldis Krastiņš: 1944. gada 13. oktobris no krūštura perspektīvas (2)

    Operācija bija jāveic parastiem zaldātiem, kuru vidū jau 1941. gadā bija nokļuvis arī bijušais LKF referents. Viņam tika tas gods noskūt matus no savas sievas galvas. Viens no šiem matiem iekrita starp manām mežģīnēm.

  • 2012. gada 1. novembrī, plkst. 0:19

    Toms Ķencis: Sniegbaltītes divsimtgade (3)

    Īstenums jeb autentiskums Grimmu izpratnē attiecās vairāk uz stāstu saturu nekā to formu, valodas vai izteiksmes īpatnībām. Līdz ar to tika radīti savdabīgi tekstuāli hibrīdi.

  • 2014. gada 3. martā, plkst. 6:27

    Pauls Bankovskis: Arī krievi mīl savus bērnus? (2)

    Pārliecība, ka bērni būtu jālaiž pasaulē tāpēc, lai būtu kāds, ko iesaukt armijā un sūtīt karā (vēl viens nesaprātīga pienākuma arguments), šķiet, mūsu gadsimtā vairs nav pārāk populāra.