Komentārs

Māris Zanders: Arvien vairāk krāsu tulpju laukos

Nīderlandes parlamenta vēlēšanas pagājušajā nedēļā bija kaut kas vairāk nekā "populistu sakāve".

1. Par sakāvi var runāt tad, ja izejas punkts bijis pieņēmums, ka Gērta Vildersa "Brīvības partija" (PVV) šajās vēlēšanās – salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām 2012. gadā – savus rezultātus būtiski uzlabos. PVV arī ieguva par piecām vietām vairāk parlamentā, un PVV būs otrā lielākā frakcija. Līdz ar to gaviles par "galēji labējo sakāvi" liekas mazliet amizantas – it sevišķi, ja patur prātā, ka premjera Rites vadītās liberāļu "Tautas partijas brīvībai un demokrātijai" (VVD) rezultāti ir pasliktinājušies (vietu skaits samazinājies no 41 uz 33).

Turklāt Vilderss ir pietiekami elastīgs, lai mainītu akcentus: cik noprotams ("The Economist", 18. marts, 22. lpp.), valdošajai koalīcijai daudz nepatīkamāki bijuši PVV priekšvēlēšanu kampaņas laikā izteiktie pārmetumi par sociālā nodrošinājuma jautājumiem nekā Vildersa tradicionālā retorika pret imigrantiem un islāmu.

Citiem vārdiem sakot, neatkarīgi no attieksmes pret Vildersu un PVV, nekas, tā teikt, nav beidzies.

2. Varbūt pat interesantāks aspekts šo vēlēšanu rezultātos ir procesi nosacīti kreisi liberālajā nometnē. Tātad "tradicionālie" leiboristi (PvdA) smagi cieta, iegūstot vien deviņas vietas parlamentā – pazaudējot 29! Tomēr acīmredzot nav pamata runāt par kreiso liberāļu norietu, jo salīdzinoši krietni labāk nostartēja "Zaļie kreisie" (iegūto vietu skaita kāpums no 4 uz 14), kā arī liberāļu grupa "D66", kas akcentē savu eiroentuziasmu (no 12 uz 19).

Tātad mēreni kreiso un liberāļu ideju lauks vismaz Nīderlandē ir pietiekami plastisks, lai gadījumā, ja viens projekts sāk stagnēt un pieriebjas, lauks ģenerē citus veiksmīgus projektus.

3. Vēlēšanās pirmoreiz startēja un parlamentā arī iekļuva (3 vietas) partija, kas specifiski orientējas uz etniskajām minoritātēm, lielākoties ieceļotājiem no Turcijas un Marokas un viņu pēcnācējiem. No vienas puses, ja kāda vēlētāju grupa nejūtas pietiekami pārstāvēta (konkrētajā gadījumā lielākā vilšanās esot saistīta ar PvdA), tad šāda "pumpurošanās" ir tikai loģiska. No otras puses, jaunā politiskā spektra sastāvdaļa, "Denk", riskē veicināt savu vēlētāju pašizolāciju.

Apzinoties salīdzinājumu nekorektumu, tas atgādina situāciju Izraēlā, kur parlamentā jau krietnu laiku dažas vietas sev nodrošina vietējo Izraēlas pilsoņu – arābu – politiskās grupas, bet diez vai tās spēj reāli ietekmēt politiskās dienaskārtības jautājumus. Skaitliski un proporcionāli relatīvi lielās etnisko minoritāšu grupas Vācijā un Francijā gan laiku pa laikam ir spēlējušās ar idejām par "savu" partiju izveidi, tomēr galu galā atzinušas, ka pragmatiskāk ir mēģināt sasniegt mērķus, strādājot jau esošajā politisko grupu infrastruktūrā.

4. Projektu saturs, protams, ir atšķirīgs, tomēr līdzīgs jautājums būtu uzdodams parlamentā iekļuvušajiem dzīvnieku tiesību partijas (PvdD) un pensionāru viedokli pārstāvošās partijas "50Plus" aktīvistiem. Veidojas interesanta situācija (pieļauju, ka tā var atkārtoties arī citās Rietumu demokrātijās), kad tradicionālās politiskās elites apjukums un nogurums ne tikai vai pat ne tik daudz nāk par labu daudz piesauktajām protesta grupām ("populisti", "radikāļi"), cik veicina t.s. vienas tēmas partiju izveidošanos un klātbūtni.

5. Ja pieņem, ka Vildersam un viņam saturiski tuvajiem politiķiem citās Eiropas valstīs ir stabils un mobilizēts elektorāts, tad jo vairāk no svara, vai līdz iecirkņiem aiziet citādi domājošie vēlētāji. Vēlētāju līdzdalība šajās vēlēšanās Nīderlandē bijusi salīdzinoši augsta – mazliet virs 80% –, un tiek pieņemts, ka tas arī noteicis iznākumu kopainu. Citiem vārdiem sakot, ja vienu politisko mobilizāciju līdzsvaro cita (nevis ņerkstēšana), tad prognozētie "uzvaras gājieni" var nenotikt. Tas droši vien attiecas arī uz gaidāmajām vēlēšanām Francijā.

Vēl par politikas "tehnoloģisko" aspektu – iespējams, Vildersam par sliktu nāca atsacīšanās piedalīties vairākās būtiskās TV debatēs, kas savukārt varbūt izrietēja no viņa paļaušanās uz savu aktīvo un efektīvo darbošanos t.s. sociālajos tīklos.

6. Konkrētās vēlēšanas iecirta robu priekšstatā, ka dažādi satricinājumi nāk par labu radikālajiem flangiem. Balsojums Nīderlandē sakrita ar pamatīgu diplomātisku salamāšanos starp Turciju, no vienas puses, un Nīderlandi, kā arī Vāciju, no otras. Tika prognozēts, ka Erdogana izteikumi, bet vēl vairāk turku izcelsmes indivīdu sadursmes ar policiju Nīderlandē, pamatīgi palīdzēs Vildersam. Tomēr Rites valdība noturēja "cietu" pozīciju jautājumā par Turcijas ministru mēģinājumiem uzrunāt tautiešus Nīderlandē, lai mobilizētu viņus uz Turcijas prezidentam būtisku referendumu par jaunu konstitūciju, un Vildersam papildu balsis netika. Zināmā mērā "esteblišmentam" piederīgo kristīgo demokrātu (CDA) labie panākumi vēlēšanās (vietu skaits pieaugs no 13 uz 19) apliecina, ka tradicionālie labējie var pabradāt arī "Brīvības partijas" un tai līdzīgo lauciņā. Ja nekautrējas nočiept konkurentiem daļiņu viņu retorikas. Ja neironizē, Nīderlandes rezultāti liecina: ja vien ir nepieciešamās politiskās prasmes, konkrētajā brīdī pie varas esošie var tieši izspēlēt "stingras savaldības", "pieredzes" utt. kārtis, kas satrauktiem pilsoņiem simpatizē vairāk nekā aicinājumi uz radikālāku rīcību. Formulēšu citādi: iespējams, Nīderlandes vēlētāju vairākums ar savu balsojumu demonstrē, ka radikālākai retorikai un piedāvājumam ir un būs vieta mūsdienu Rietumu demokrātijā, tomēr šis modelis tiek vairāk uztverts kā t.s. nepatīkamo patiesību izrunātājs un nagla elites mīkstumos, kas ir zināma, pat nepieciešama funkcija; vienlaikus reālas varas uzticēšana šim modelim pagaidām tiek uzskatīta par pārāk riskantu.

Tiesa, vispārināt faktu, ka Vildersa partija neuzvarēja vēlēšanās, nevajadzētu, jo Nīderlandes gadījumā ir zināma specifika. Piemēram, tā, ka vēlēšanās piedalījās divi trīs jauni politiskie projekti, kas orientējās uz eiroskeptiķiem un/vai elites nogurdinātajiem. Nekādus dižos panākumos tie neguva, bet kaut kādas balsis PVV atņēma. Piemēram, Francijas gadījumā "Nacionālajai frontei" šādu konkurentu nav.

Līdz ar to vēlēšanu iznākumā lielāka nozīme par PVV "procentiem" drīzāk ir psiholoģiskajam efektam – varbūt mazināsies viegli histēriskās runas pēc "Breksita" un Trampa ievēlēšanas par gandrīz vai neapturamo antiesteblišmenta uzvaras gājienu Rietumos.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Circus Maximus  

    2017. gada 20. martā, plkst. 16:49

    Labā ziņa ir tā, ka Francijā Nacionālajai frontei ir viens, bet toties ļoti bīstams konkurents/nelabvēlis/kapracis. Un tas ir Marinas dzimums. Katoliciskā dienvidu zemē ievēlēt par prezidenti sievieti...nu, laikam jau tas pats, kas cerēt, ka Latvijā tauta ievēlētu par prezidentu homoseksuālu krievu, kurš atrodas čekas maisos un ir tiesāts par koruptīvu noziegumu.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2017. gada 2. janvārī, plkst. 5:08

    Māris Zanders: Kārtējie "tumšie laiki"? (1)

    Aizvadītajā gadā daudz pārspriestā tēma: internets veicinot puspatiesību un pilnīgu izdomājumu brīvu, neatspēkotu izplatību.

  • 2016. gada 20. aprīlī, plkst. 7:37

    Uldis Bērziņš: Mēs pat nezinām, kā valoda veidojās (2)

    Piedāvājam noskatīties sarunu ar dzejnieku un tulkotāju Uldi Bērziņu, kam šogad Latvijas Literatūras gada balvas žūrija piešķīrusi specbalvu par atdzejojumiem no senislandiešu valodas grāmatā "Eddas dziesmas".

  • 2013. gada 8. septembrī, plkst. 23:09

    Marta Martinsone: Pasaule ir neērta, neērta vieta

    Pirmā doma, kas man iešāvās prātā pēc izrādes "Serža efekts" noskatīšanās, bija: pilnīgs mīļums. Tiešām – sēdēju un visu izrādi smaidīju tā, it kā būtu tikko iemīlējusies. Bija smiekli, bet ne tie skaļie un nebeidzamie, kad nevar elpu ievilkt, bet tie klusie, smaidīgie smiekli.

  • 2012. gada 26. jūnijā, plkst. 8:06

    Ieva Viese: Sniegbaltītes iniciācijas rituāli (8)

    Sniegbaltīte tiek rādīta pilngadības sasniegšanas priekšvakarā, kad atklājas, ka karalis ir savainots un mirs. Zūdot tēva aizsardzībai, Sniegbaltīte var tikai bēgt, slēpties un gaidīt, kad rūpes par viņu uzņemsies kāds cits vīrietis.

  • 2012. gada 4. oktobrī, plkst. 8:10

    Eduards Aivars: Dzejoļi. Grūtāk bez nosaukuma (23)

    Nu jau esam pie mērķa, te nu tas ir un, guļot uz muguras ūdenī redzam klintis un pleķīšus, un saplūstam ar tām gleznām, kuras mūs nesaistīja, kamēr paši nekļuvām par dažiem otas vilcieniem kailu ķermeņu tonī.

  • 2015. gada 31. jūlijā, plkst. 6:07

    Rihards Bargais: Par nesatikšanos (5)

    Reiz kādā lauku ciematā netālu no Rīgas dzīvoja trīs geji, šis būs stāstiņš par viņiem. Un par kādu ziemas vakaru. Par nesatikšanos. Vai, ja saņem visu kopā, tad par trīs geju nesatikšanos kādā ziemas vakarā lauku ciematā netālu no Rīgas.

  • 2013. gada 21. oktobrī, plkst. 7:10

    Anda Baklāne: Filozofa darbīgums (28)

    Čakluma un slinkuma diskursā ir arvien grūtāk nošķirt arī "īsto" slinkumu un slimību vai psiholoģiska rakstura problēmas, kas rada nepatiku pret darbu. Galvenokārt šeit ir runa par depresiju un darba atlikšanas problēmu.

  • 2016. gada 14. aprīlī, plkst. 6:36

    Jolanta Pētersone: Orķestris, kurmis un citi zvēri

    Vērtējot kultūras piedāvājumu bērniem neatkarīgi no žanra, vienmēr izmantoju kādu subjektīvu kritēriju – vai, manuprāt, piedāvājuma radītāji izturas pret bērniem nopietni un ar cieņu.



Kultūras Ministrija
vkkf