Recenzija

Sarmīte Kolāte: Okupantu sievas un mīļākās

Par Andras Manfeldes romānu "Virsnieku sievas", apgāds "Dienas grāmata", 2017

Reiz, kad gatavoju rakstu par mazajām grāmatu izdevniecībām Latvijā, viena no uzrunātajām izdevējām man atzinās, ka grāmatas izdošanai izvēlas pēc tā, vai, izlasot pirmās piecdesmit lapas, pašai "aizies" vai ne. Lūk, Andras Manfeldes jaunā romāna komunikācija ar mani bija tāda sarežģītāka, taču es noteikti jutu, ka tas nav zemē nomests laiks, "tur kaut kam ir jābūt", ausīs nodun Gustavo – jeb kā viņu tur tagad sauc – teksts. Jau grāmatas otrajā pusē tā sajūta pienāca.

Atzīšos, līdz sagūstīšanas brīdim, mani kaitināja šķidrumi. Autore liek lasītājam izgaršot ne vien tradicionālos dažāda veida un smaržas sviedrus un šķidrumus, kas izdalās no cilvēku dzimumorgāniem, bet samitrina arī visu pārējo ķermeni, pārvēršot cilvēkus par gļotainiem krupjiem. Jo nožēlojamāka situācija un bezcerīgāks ir kļuvis tēls, jo gļotaināks.

Atzīšos, ka es vēl joprojām neesmu sapratusi, ko domāt par šo "Dienas grāmatas" izdoto sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts", ko atbalsta arī Valsts kultūrkapitāla fonds. Šajā sērijā izdotās grāmatas saņēmušas balvas, tās var manīt grāmatnīcu pārdošanas topos, tirāžas pieklājīgi izskatās arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas apkopotajā statistikā par izdevējdarbību. Un šie darbi pavisam noteikti ir rosinājuši sarunas par literatūru. Es lasīt sāku jau brīvā Latvijā, taču dzīvoju ar sajūtu, ka agrāk visi bija izlasījuši visas dažas grāmatas un varēja par tām sarunāties. Tagad, kad tiek izdots daudz lielāks skaits izdevumu un lasīšanas tradīcijai ir daudz mazāk sekotāju, šķiet, ka ir grūti sastapt vairāk nekā trīs cilvēkus, kas ir lasījuši vienu un to pašu darbu. Ar šīs vēsturiskās sērijas grāmatām ir citādāk. Taču pēdējā laikā arī jādomā par to, ka šādi taču mēs, latviešu tauta, iespējams, pārveidojam sociālo atmiņu. Manfelde pati, piemēram, pēcvārdā norāda, ka septiņdesmitajos cilvēki nelietoja tādus vārdus kā "dzelzs priekškars" un "padomju impērija", lai gan viņas romānā tie ir. Šie romāni nav tikai refleksija par laiku, labāka vai sliktāka literatūra. Tie ietekmē arī to, kā mēs šodien domājam par vēsturi – vienalga, pašu pieredzētu vai tikai iztēlotu.

"Virsnieku sievas" ir par okupantiem. Īstenajiem. Šādu apzīmējumu patika lietot arī man savās nacionālistiski noskaņotajās bērnības dienās. "Virsnieku sievu" vīri gan nejūsmo, ka nokļuvuši pie Padomju Savienības ārējās robežas, Liepājā, kura taču ir tik romantiska, skaista un kurā "Līvi" dzied par dzimto valodu. Viņi, izrādās, ilgojas pēc savām mājām. Taču "Virsnieku sievas" ir iespējams izstāstīt arī šodien, laika kontekstu iezīmē Karostas vide, kas stāsta savu, no cilvēkiem neatkarīgu stāstu. Militārās pilsētiņas centrā, kuras pļavas pamazām apaug ar baltām blokmājām, ir Jūras katedrāle – pareizticīgo baznīca, kuras krusti ir nozāģēti un tā vietā virs kupola plīvo sarkanais karogs. Baznīca ir pārvērsta par klubu, kurā ikonas aizkrāsotas ar zemūdeņu krāsu. Arī Manfeldes aprakstītajos septiņdesmitajos tai ir sakrāla nozīme. Tikai tagad uz altāra, "gārgdami un siekalas šķaidīdami, kratās" vīriešiem līdzīgi tēli, kuri dejo ar būtnēm, kas "nemaz nav sievietes". Pavisam brutāli vienkāršojot, "Virsnieku sievas" pamāca: ir slikti, ja nekas nav svēts un līdz ar to ģimene nav vērtība.

Karostā no visas plašās Padomju Savienības pamazām sarodas militārpersonas un viņu sievas. Karš gan dzīvo tikai atmiņās, vecāko virsnieku murgos un klusēšanā. Virsnieku sievas ir košas un skaļas, un, protams, arī šajā romānā atkārtots jau hrestomātiskais stāsts par ienācējām, kuras apkārt staigā naktskreklos. Pirmo reizi, šķiet, to dzirdēju pamatskolas vēstures stundās. Un tad vēl atceros, kā mamma bērnībā nokritizēja manu vēlmi eglītē sakārt košas mantiņas, elektriskās spuldzītes un daudz spīguļu, jo tā darot vien krievietes.

Lai gan es esmu piedzimusi Padomju Savienībā, bet skolā sāku iet jau brīvā Latvijā, man ir izveidojies priekšstats, ka padomju režīma ideologiem bija būtiski, lai ģimenēs neveidotos ciešas, mīlestības pilnas attiecības. Bērna vajadzības nav vērtība, sievietes vajadzības nav vērtība, vīrieša vajadzības nav vērtība. Komunālais dzīvoklis ir līdzeklis, lai to kontrolētu. Ēdnīcas dzīvojamo māju pirmajos stāvos, lai tikai netiktu gatavots mājās, savā virtuvē! Kam vajadzīgi čekisti, ja katram sava tante Frosja aiz sienas. Ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa, un tai pašā laikā stropā, kur tā būtu jāveido, nemitīgi kāds urķējas – kaimiņi, partija, par neizstrādātajām traumām nemaz nerunājot. "Padomju laika cilvēks tiek audzināts robežās, vēl pirms tiek zīdīts. [..] Persona tiek barota trīs stundu intervālā, ne biežāk. Apritot gadam, indivīds tiek noņemts no krūts. Tev jau ir gadiņš, proties. Tu kliedz, kliedz, tā radinādamies nekliegt. Iesakņojies kolektīvā, pirms apzinājies pats sevi," raksta Manfelde.

Blats un tukšie veikali. Zaļie zirnīši no Bulgārijas un kristāla trauki, kurus var lietot vien svētku reizēs vai izmantot, lai noglabātu traucējošo laulības gredzenu. Manfeldes varoņi – gan tie ar Karostas caurlaidēm, gan bez tām, vāc visu. Meitas grib izmest māšu visu mūžu vāktos krāmus, taču pašas kļūst par vācējām, tiklīdz apprecas. Atzīšos gan, ik pa laikam vēl iedomājos par tām divām pīlēm, kuras viena no romāna varonēm nopirka, jo bija tāda iespēja, un tad domāja, kā sadalīt un ēst. Vai tad septiņdesmitajos bija tādas saldētavas un pārtikas saldēšanas tradīcijas?

Sievas ļoti mīl, tai pašā laikā šķiet, ka viņas ir kļuvušas par tradicionālajām zāģētājām, kuras vīrietim pienākošos varu grib pievākt sev. Un tad nu nabaga izmocītie vīrieši salūst. Visas gribot ģenerāli, bet ne visām sanāk. Ģimenes sačakarējas, jo "neviens no viņiem neprata mainīties". Šķiet, mainīties var vien pašpietiekams cilvēks, taču spēja rīkoties ar paša prātu nav padomju pilsoņa prerogatīva. Tiesa, saprāts neparādās līdz ar brīvību un demokrātiju. Tā ir paša lieta.

Nemīlestība. Tā ir vēl viena no romāna tēmām. Nemīlestība kā nolemtība. Nora uzzina par to, kas ir mēnešreizes, vien tad, kad tās sākas. Mamma, kura meitu audzina viena, ir pieradusi tikai uzdot vienus un tos pašus jautājumus par sekmēm. Manfelde raksta: "Tava māte jau tevi neatstāja, tā bija dzīve, kas atstāja tavu māti." Sēžot šeit un tagad, kur rūpes par bērniem un visādas pieejas to audzināšanā ir modē, tas šķiet tik ļoti nepareizi, nesaprotami, sveši. Taču tie esam mēs – bērni, kurus pārlieku daudz neņēma klēpī un kuri vēl neuzprasoties jau bija samierinājušies, ka mammas gultā ielīst pēc glāsta nevar. Un vispār: nav ko paijāties, par memmīti izaugs!

Epizodē, kur Nora iet pie nešpetnās Izaīdas veikt abortu, šķiet, varu dzirdēt savus sirdspukstus. Gribas kliegt "Nē!", tik pretīgi ir to lasīt. Vēlāk izlasu interviju "Sestdienā", kurā autore atzīstas, ka aborti būtu aizliedzami vai vismaz "tās ar plikajiem aprakstītajiem pupiem" varētu tos neatbalstīt. Varbūt tāpēc kaktu abortus romānā veic sieviete, no kuras bērnībā meitene baidījās un kura viņu apsaukāja par fašisti, un brīdī, kad mājas apstākļos organizētā, gana detalizēti izklāstītā epizode ir pusē, ierodas dēmonam līdzīgs vecis. Es gan nezinu, vai aborta veikšanas apraksts kādā daiļdarbā varētu tikt uzrakstīts tā neitrāli, it kā iemetot dienišķās netīrās zeķes veļas grozā.

Grāmatas pēcvārdā Manfelde raksta: strādājot pie romāna, viņa ir runājusi ar Karostas sievām, meklējusi prototipus un stāstus. Bieži, protams, sarunas nevedušās. Manuprāt, mēģinājumi ilustrēt padomju militārpersonu traģēdiju, ļaujot viņiem runāt, kaut vai ar literāra darba starpniecību, ir ļoti svarīgs un nepieciešams rezultāts. Tiesa, par to, kāpēc ir svarīgi lasīt labu literatūru, diskutēt vairs nav pieklājīgi.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Circus Maximus > godo  

    2017. gada 18. martā, plkst. 12:29

    Es gan neteiktu, ka sacerējums ir slikts. Cita lieta - tas ir tipisks herstory piemērs. Kur, atšķirībā, no history, lietas notiek nevis reālajā dzīvē, bet galvenās varones galvā. Bet varbūt pat ne galvā, bet hormonus ražojošajos dziedzeros. Bez tam - lasot nepamet sajūta, ka romāna autore vismaz pāris reizes dzīvē ir pamatīgi dabūjusi zem ļipas bez viņas pašas piekrišanas. Bet - pēc vienas versijas - jau gandrīz visām sievietēm kādreiz dzīvē tā ir gadījies. Jautājums, kā katra pēc tam ar to tiek galā.

  • Godo  

    2017. gada 17. martā, plkst. 13:06

    Garš, visai samocīts teksts un ir jau skaidrs arī kāpēc. Autore, kā jau padomismu no bērnības sasūkusies, nespēj atļauties rakstīt brīvi, kā ir un kā pati domā. Tad nu jālavierē, lai kaut kā smalkāk pateiktu to, kas no teksta izriet pilnīgi skaidri - Manfeldes sacerējums ir sūds.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Pirms stājaties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • 2013. gada 27. maijā, plkst. 7:05

    Haralds Matulis: Kultūras izņēmums Latvijā (7)

    Nacionālpatriotisms, kas atzīst tikai ekskluzīvi latvisku kultūru, mūsdienās nav diez ko gaiša ideja. Angļu valoda nes ne tikai apdraudējumu lokālajām kultūrām, bet arī apgaismību un iespēju būt pasaules attīstības avangardā.

  • 2017. gada 13. janvārī, plkst. 5:56

    Diskusija: Ne mana druva (1)

    Kāpēc dažādos vēstures pagrieziena brīžos mēs izvēlamies stāvēt malā?

  • 2015. gada 2. jūnijā, plkst. 6:06

    Edmunds Frīdvalds: Lēni rit laix lielajā pasaulē (1)

    Būtu jau tikai loģiski, ka šo absurdo telpu apdzīvotu tikpat absurdas vai vienkārši nekādas cilvēkveidīgās būtnes.

  • 2012. gada 26. aprīlī, plkst. 8:04

    Pauls Bankovskis: Meža avīze (11)

    Sāku strādāt avīzēs un drīz vien pamanīju kādu likumsakarību. Ja vien ziņās akurāt nebija runa par "zagļiem un pederastiem", otra lasītāju iecienītākā tēma bija zvēri.

  • 2016. gada 16. septembrī, plkst. 6:24

    Arvis Viguls: Apokalipses kokteiļi (5)

    Performances plāns: sakārto izejvielas uz galda, turpat glāzes un citus piederumus. Lasa no Bībeles, sajauc attiecīgo kokteili un nekavējoties izdzer.

  • 2012. gada 13. martā, plkst. 0:03

    Isadora Dankana: Mana dzīve (autobiogrāfijas fragments) (8)

    Es zinu pietiekami daudz par Rakstības Mākslu, lai saprastu, ka man būtu vajadzīgi koncentrētu pūliņu gadi, lai uzrakstītu vienkāršu, skaistu frāzi.

  • 2017. gada 18. martā, plkst. 8:17

    Sieviešu stendaps: Inga Gaile (10)

    Dzejnieces, prozaiķes un dramaturģes Ingas Gailes stendapa numurs pasākumā, kas bija veltīts tēmai "Ideāls vīrietis – latvju varonis".

  • 2013. gada 9. augustā, plkst. 8:08

    Juris Zvirgzdiņš: Māksla ir paralēlā realitāte (1)

    Grāmatu lasīšanas, mūzikas klausīšanās vai gleznas vērošanas brīdī mēs varam baudīt pasauli, kura ir citādāka, un tādā veidā nedomāt par realitāti.