Recenzija

Autores ilustrācija

Marija Luīze Meļķe: Var arī bez bezgalības

Par izstādi "#Blumbergs. Bezgalība" mākslas stacijā "Dubulti"

Māksliniekam ir kaut kāda ideja. Reizēm gan tās sākumā šķietami nav, radīšanas process notiek bez idejas un iemesli rodas tā gaitā, bet pilnīgi bezmērķīgi mākslas darbi diez vai rodas. Kā ideja, tā darbība bez tās ir iespējama cilvēka uzskatu, pieredzes un sajūtu vadītu impulsu rezultātā: šie impulsi sevī ietver ārprātīgi daudz informācijas, no kuras lielu daļu to nesējs pats neapjēdz. Tiek radīts mākslas darbs. Ir auditorijas ar dažādu potenciālu savā izpratnē pietuvoties mākslinieka iecerei, bet autors, savu darbu uzlūkodams, neizbēgami redz kaut ko atšķirīgu no tā, ko redz cits vērotājs.

Es kā skatītājs lielākoties mēģinu galvā izspraukties cauri šiem posmiem iespējami tālu no savas atrašanās vietas izstāžu zālē un tuvu darba būtībai, ja nojaušu, ka tajā galā ir kaut kas svarīgs. Taču ļoti grūti to darīt ir gadījumos, kad mākslas darbi ir refleksija par, piemēram, cita mākslinieka daiļradi un dzīvi, kā tas ir Dubultos apskatāmajā kopizstādē "#Blumbergs. Bezgalība", kurā, bez šaubām, ir daudz kas svarīgs.

Esmu ar noslieci uz galējībām savos lēmumos, tāpēc, nonākusi mākslas stacijas "Dubulti" telpās, saskaros ar divām iespējām. Pirmā no tām ir nomirt, meklējot patieso jēgu apskatāmajiem darbiem, jo to pirms veidola ieņemšanas ir veidojis Ilmārs Blumbergs, pērnās vasaras izstāžu cikla veidotāju mērķi un iespaidi par Ilmāru Blumbergu un izstādes dalībnieku sakars ar visu notiekošo un viņu pašu iespaidi par Ilmāru Blumbergu, uzskati, pieredze un sajūtas (reiz seši). Izvēlējos otro – neiespringt.

Iepretim vilciena biļešu garlaikotās pārdevējas postenim slejas Ginta Gabrāna "Ēdiens 2050" – skulptūras, kas ataino proporcijas starp pasaules iedzīvotāju skaitu un ēdienu, informē skatītāju par notiekošo situācijas pasliktināšanos un aicina ēst papīru. No skaļruņa virs instalācijas nedaudz uzjautrinoši dejojamā "TV Maskava" izpildījumā skan informējošs teksts. Bet tā sparīgums liekas nedaudz apokaliptisks, kad sadzirdu no citas telpas pieklusināti tuvojošās drūmās Voldemāra Johansona darba skaņas, it kā tās vēstītu par patieso gaidāmās nākotnes baisumu. Bet vai šī iemesla dēļ tā patiesi ir baisāka par kādu citu laika posmu pasaules vēsturē? Man ir grūti spriest par to, vai potenciāla pārapdzīvotība ir nevēlamāka par tādiem faktoriem, kas būtiski regulē cilvēku skaitu, kā masveida slaktiņi, vāji attīstīta medicīna un epidēmijas. Tāpat es nezinu, kas ir nenormālāk: ja visiem pasaules iedzīvotājiem nepietiek pārtikas tāpēc, ka tās gluži vienkārši nav gana daudz, vai tāpēc, ka ir milzīga atšķirība pārtikas pieejamībā atšķirīgu reģionu iedzīvotājiem un sabiedrības daļām. Jebkurā gadījumā katras kvalitatīvās proaktīvisma vēsmas jaunajā latviešu mākslā manī allaž rosina cerīgumu.

Mazāk cerīgi izklausās vārdi "Visiem jāmirst, visiem jāmirst [..] vāciešiem un žīdiem jāmirst", un arī Miķeļa Fišera "Nemūžamnepienākošais ekspresis" raisa jautājumus. Rituāli ritmiski izrunātais vēstījums šķietami atgādina par neizbēgamo galu un cilvēka mirstību, ar kuru pretrunā nonāk gan šīs izstādes, gan 2013. gadā notikušās Blumberga personālizstādes (un vēlāk izdotās grāmatas) "Es nemiršu" nosaukums. Ieraksta kulminācijas brīdī, atskanot vārdiem "varbūt tādēļ visu laiku snieg un snieg", iesaistās vēl vienas izstādes nosaukums. "Visu laiku snieg" – tā sauc autobiogrāfisku Ilmāra Blumberga darbu ciklu, kas tika izstādīts izstāžu zālē "Arsenāls" īsi pēc mākslinieka nāves viņa piemiņai. Pārdzīvojumi Sibīrijā, par kuriem autors tajā runā, ir viens no ļoti daudziem sāpīgajiem latviešu ar izsūtījuma šausmām saistītajiem stāstiem, tāpēc cikla nosaukuma lietojums Fišera instalācijai uzliek smagnējumu un pamatīgu asociāciju virkni. Ja man izdotos izvairīties no šīs atsauces konteksta, es droši vien domātu, ka darbs ir par poētisku cilvēka nedrošumu eksistenciālu jautājumu priekšā vai kaut ko tādu, bet, tā kā man no konteksta izvairīties šoreiz neizdodas, nav ne jausmas, kādu jautājumu Miķelis Fišers risina, ko ir secinājis un ko no tā visa būtu vai nebūtu jāsajūt man. Virspusējais darba apraksts šai ziņā nepalīdz.

Šī iemesla dēļ, tiesa gan, ar ļoti retiem izņēmumiem, mani sevišķi neaizrauj portretu fotogrāfija, konkrētajā izstādē par vienu no būtiskākajām sastāvdaļām uzskatu Anša Starka fotoinstalāciju "Pāri". Viss ir skaidrs – reiz dzīvoja Ilmārs Blumbergs. Viņš izskatījās šādi. Un šādi viņš izskatījās, kad smaidīja. Tieši tas, manuprāt, ir svarīgi – jūtīgi attēli saglabājuši godīgu drusciņu no cilvēka, un tā ir skaista. Drusciņa no cilvēka, kas iedvesmojis ļoti daudzus māksliniekus un nemāksliniekus, atstājis lielu kultūras mantojumu Latvijai, piedzīvojis šausmīgas lietas un licis domāt par dažādām milzīgām tēmām netradicionālos veidos. Un šī drusciņa ir skaista nevis Blumberga sasniegumu un ieguldījumu dēļ, bet gan tādēļ, ka viņš bija dzīvs. Vai viņa statuss Latvijas mākslas pasaulē un darbu vērtība būs mūžīgi? To rādīs laiks. Bet tagad viņš te ir, un tas ir svarīgi.

Svarīgi ir arī tas, ka darbojas organizācijas, kuras gādā par to, lai notiktu izstādes un pasākumi, kas valsts iedzīvotājiem dotu iespējas svarīgiem domāšanas procesiem. Līdz šī gada 12. martam Gints Gabrāns, Andrejs Strokins, Miķelis Fišers, Ansis Starks, Voldemārs Johansons un Sabīne Vernere mākslas staciju "Dubulti" ir piepildījuši ar ļoti daudzām šādām iespējām.

Stāvu uz perona mājupceļam un skatos – krēsls ar karuseli Andreja Strokina kolāžā saliecies bezgalīgi sarūkošai riņķveida kustībai uz vienu pusi, un tāpat jumts liecas pāri stacijas trepēm uz otru. Te ārā stiklotas sienas ļauj iepazīt ekspozīciju ar pavisam citām – ielas un sliežu, nevis mākslinieku piemeklētām – skaņām. Bet ir vērts ieiet iekšā.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2016. gada 28. novembrī, plkst. 6:54

    Māris Zanders: Īstās nepatikšanas vēl priekšā

    Lai gan ir šis nodeldētais apgalvojums par cilvēka atmiņas īsumu, 2017. gada budžeta pieņemšanas formai un daļēji arī saturam būs tālejošas sekas.

  • 2016. gada 14. aprīlī, plkst. 6:12

    Dens Dimiņš: Ideāli būtu tulkot tikai vienu autoru

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Labākais ārvalstu literatūras tulkojums" Denu Dimiņu par Džonatana Litela grāmatas "Labvēlīgās" tulkojumu.

  • 2014. gada 6. martā, plkst. 4:48

    Ieva Lejasmeijere: Šifrētāji (2)

    Šo tekstu tematiskās, izteiksmes un citas robežas nosaka kaut kāda brīva izvēle – it kā intervētājs veidotu sarunu kā diviem vai trim instrumentiem rakstīta skaņdarba pirmatskaņojumu, sekojot nošu rakstam, kas koncerta laikā vēl tikai rodas.

  • 2016. gada 14. janvārī, plkst. 6:28

    Māris Zanders: Mani interesē tavas domas (5)

    Kad tiek runāts par "kritisko domāšanu" kā nepārprotami pozitīvi vērtējamu prasmi, kuru jāveido arī jaunajai paaudzei, neesmu pārliecināts, ka šī jēdziena lietotājiem ir viena izpratne par vārdu savienojuma saturu.

  • 2013. gada 9. maijā, plkst. 2:43

    Uzvaras dienas dzeja (11)

    Kas viņiem pateica priekšā pareizās klišejas un lozungus? Kā viņiem ienāca prātā iepīt klabošās rīmēs erotisku kaismi, dziedot par mīlu pret Staļinu, jūsmojot par krievu karavīra automātu vai uzbudinoties no domas par balsošanu butaforiskajās padomju vēlēšanās?

  • 2013. gada 18. martā, plkst. 7:03

    Vilis Kasims: Lielbritānijas lietoto grāmatu veikalu apmeklētāju tipoloģija (6)

    Manuprāt, lielākā daļa kolekcionāru nemaz nemāk lasīt. Viņiem vienkārši patīk skatīties uz skaistiem plauktiem, vēlams, saskaņotās krāsās.

  • 2013. gada 18. februārī, plkst. 12:02

    Nedēļas jautājums: Kāda bija pirmā teātra izrāde, kuru tu atceries? (7)

  • 2014. gada 2. aprīlī, plkst. 8:04

    Rīga 2014: Saruna ar Irēnu Lūsi

    Irēna Lūse ir pārliecināta par to, ka māksliniekam jāzīmē tā, lai bērnam uzzīmētais būtu saprotams. "Protams, viņš var ilustrācijā ielikt kaut kādu apslēptu domu, ko mazulis ierauga pēc tam, kad ir izlasījis tekstu."



Kultūras Ministrija
vkkf