Komentārs

Māris Zanders: Nodokļu likmes un "cilvēka daba"

Indivīds var deklarēt savu autonomiju no valsts (piemēram, neinteresējoties par tajā notiekošo), tomēr konkrētās valsts nodokļu sistēma šo autonomiju relativizē.

Citiem vārdiem sakot, arī tie, kuri labprāt pauž, ka "es no šīs valsts tāpat neko negaidu...", "jo mazāk man attiecību ar šo valsti..." un tamlīdzīgi, nevar ignorēt lēmumus, ko "šī valsts" pieņem nodokļu jomā, jo grūti iedomāties indivīdu, kurš nemaksā nodokļus vispār. Līdz ar to nodokļu joma, lai cik tā šķiet sausa, varbūt ir viena no retajām sfērām, par kurām ir vērts interesēties.

Nevar gan noliegt, ka visbiežāk nodokļu sistēmu skarošo lēmumu pamatā ir diezgan primitīva shēma: valstij ir jaunas izdevumu pozīcijas, attiecīgi jāatrod kaut kādas iespējas (ja vien netiek pieļauta parāda palielināšana) nepieciešamo naudu kaut kur sakasīt. Finanšu ministrijas (FM) un Latvijas Bankas (LB) pieteiktā nodokļu reforma pretendē uz kaut ko vairāk, proti, uz zināmu konceptuālu skatījumu. Un tieši tādēļ, ka detaļas, visticamāk, vēl laika gaitā mainīsies, šajā tekstā apskatīts tieši šis konceptuālais priekšstats par lietu pareizo kārtību.

Ja pareizi esmu sapratis, minētais priekšstats saka: jo vairāk sabiedrības locekļu – gan fizisko, gan juridisko personu – rīcībā paliek naudas, jo mundrāk šie locekļi jūtas un jo gatavāki ir papildu tēriņiem un investīcijām. Tas savukārt rada papildu impulsu pieprasījuma formā un ekonomiskajai aktivitātei kopumā.

Šajai cēloņsakarību ķēdei ir daudzi pierādījumi vēsturē, tādēļ principā nav pamata apšaubīt tās funkcionēšanu arī turpmāk, arī 21. gadsimta otrās desmitgades Latvijā. Tajā pašā laikā viennozīmīgi paļauties uz to nevajadzētu. Jo ir arī gadījumi (piemēram, Japāna), kad resursu "iepumpēšana" ekonomikā ar zemu procentlikmju un/vai salīdzinoši zemu patēriņa nodokļu likmēm gaidīto aktivizēšanos tomēr nerada. Iemesli var būt dažādi: sākot ar sabiedrības locekļu agrāk uzkrātajām parādsaistībām, kuru mazināšanai tiek izlietota jauniegūtie līdzekļi, beidzot ar skeptiskajām (pat ja ne visai precīzajām un pamatotajām savā skeptiskumā) noskaņām attiecībā uz nākotni.

Līdz ar to FM, LB un lēmumu pieņēmējiem, protams, ir jāturpina turēties pie pieņēmuma par cēloņsakarību ķēdi, tomēr jāpatur prātā arī iespēja, ka tā var nenostrādāt.

Turklāt, manuprāt, ir jāņem vērā arī tas, ka cēloņsakarību modeļi vispār nefunkcionē vienādi arī vienas valsts, vienas ekonomikas ietvaros. Mēģinājumi uzlabot uzņēmējdarbības vidi neapšaubāmi ir pareizi un nepieciešami, tomēr nevajadzētu ignorēt arī to skarbo patiesību, ka vienmēr būs segmenti, kuru konkurētspēja ļauj šādus stimulus izmantot, un būs segmenti, kuru nekonkurētspēja (te, starp citu, pieskaitāmi arī žurnālisti un citi "garīgā darba proletārieši") vienalga notur tos veģetēšanas režīmā, jo to saražotajam vienkārši ir ierobežots, neliels noiets. Turklāt, nevēloties "iebraukt" citā diskusijā, neesmu arī pārliecināts, ka indivīda "konkurētspēja" ir pareizs kritērijs.

Līdz ar to brīdī, kad tiek formulēta tēze "valsts pretimnākšana ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem radīs tādas un tādas pozitīvas sekas", īstais – lai gan nepatīkamais – jautājums ir: vai konkurētspējīgie ir gatavi šo pozitīvo seku sadalē kaut kā vārdā padalīties ar ne tik konkurētspējīgajiem?

Citiem vārdiem sakot, ekonomiskā politika – arī pareiza – ir cieši saistīta ar to, ko izplūdušā formā sauc par vērtību sistēmām konkrētajā sabiedrībā.

Vismaz Latvijas apstākļos jebkuru sarunu par nodokļiem pavada ēnu ekonomikas tēma. Ja ēnu ekonomika būtu mazāka, nodokļus vai nu varētu samazināt, vai arī nevajadzētu palielināt, kā nu kurā gadījumā.

Grūti iebilst, tomēr liekas, ka cerības uz salīdzinoši vieglu nodokļu slogu vienalga ir jāpiebremzē, turklāt tas attiecas arī uz valstīm, kurās ēnu ekonomikas īpatsvars ir mazāks.

Tātad vismaz daļa viegla sloga prasītāju apelē pie indivīda spējas pašam uzņemties atbildību par savu dzīvi, attiecīgi mazāk prasot no valsts. Šīs nostājas pretinieki ņem talkā savus piemērus, lai argumentētu, ka cilvēki diemžēl tomēr ir diezgan bezrūpīgas, īstermiņā domājošas būtnes, attiecīgi ekonomisko liberāļu koncepts nederot.

Manuprāt, šis strīds par "cilvēka dabu" ir diezgan neauglīgs, savukārt lielāku ienākumu (lielāka nodokļu sloga) nepieciešamību nosaka tas, ka valsts kā struktūras uzturēšana objektīvi ir sākusi izmaksāt dārgāk. Visos laikos ir bijuši politiskie līderi, kuri nodevu formā bijuši gatavi novilkt pavalstniekiem pēdējo kreklu, lai īstenotu kādu militāru projektu vai iegribu būvniecībā. Tomēr kopumā valsts funkciju, salīdzinot ar mūsdienām, bija mazāk. Atvainojos par banālu izteicienu, bet dzīvot vispār kļuvis dārgāk. Piemēram, veselības aprūpes sistēmas izmaksas – vienalga, vai tās sedza apzinīgs, lepni neatkarīgs pilsonis pats vai valsts – ir augušas un turpinās augt, jo pati sistēma piedāvā arvien jaunas, dārgākas iespējas, kuras pašsaprotami ir vēlēšanās izmantot. Vienlaikus ir grūti iedomāties sabiedrību ar pieņemamu iekšējas saskaņas līmeni, kurā vairākums akceptētu, ka noteikta sabiedrības daļa – turklāt ne tikai nodokļu nemaksātāji, bet arī ekonomiski ne tik veiksmīgi indivīdi vispār – nevar pretendēt uz tādu veselības aprūpi, kādu par sev pienākošos uzskata citi.

Paralēli ar nojausmu par to, ka tēze par valsts lomas mazināšanos 21. gadsimtā izrādījusies, teiksim tā, priekšlaicīga, ir arī jāpierod pie domas, ka valsts prasītā daļa no indivīda ienākumiem nesamazināsies. Tas gan nenozīmē, ka indivīdam jāuzvedas kā Gaitiņu Tenim "Mērnieku laikos", jo dažas prasības ir gan izvirzāmas, gan arī izpildāmas. Ja nodokļu slogs saglabājas, tam jābūt strukturāli loģiskam (bez "ielāpu aizlāpīšanas" situatīvās metodes) un kaut cik solidāram. Ja ir skaidrs, ka noteiktas valsts funkcijas (veselības aprūpe, sabiedrības novecošanās izraisīta slodze sociālajam nodrošinājumam – var gadīties, ka strādājošais objektīvi nespēj sapelnīt sev arvien garākām vecumdienām u.c.) ne tikai nekļūst lētākas, bet pat sadārdzinās, tad, to pieņemot, indivīdam ir tiesības prasīt rūpīgu citu valsts funkciju (vismaz tās apjomu) izvērtēšanu.

Atgriežoties pie pašmāju FM un LB piedāvājuma – lai gan aprēķini par plānotās reformas gandrīz vai neizbēgami radītā "roba" lielumu (sākot no 120, beidzot ar vairāk nekā 300 miljoniem eiro) un tā aizpildīšanai nepieciešamo termiņu atšķiras, jebkurā gadījumā šādas reformas piedāvājums nozīmē gatavību uzņemties ievērojamu risku. Jautājums, uz kuru man nav atbildes: vai šī gatavība ir gatavības demonstrēšana, t.i., interesants politiskais PR ("mēs gribējām, bet mums neļāva"), vai arī mums ir darīšana ar "cilvēka dabas" normālu izpausmi, t.i., ambīcijām "ieiet vēsturē". Domāju, ka atbilde sagaidāma šā gada augustā vai septembrī.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • cukurmais  

    2017. gada 13. martā, plkst. 16:40

    Par valsts nodokliem:
    1) Es te dzivoju, 2) tatad maksaju iri. 3) Ja ires maksa prieks manis klus pa lielu, 4) tad iesu dzivot citur. 5) Tik liela ir mana interese par nodokliem.

    Par nodoklu jauno kustesanos:
    1) Nav argumenteta viedokla, 2) jo tik daudz neinteresejos par nodokliem.

    Bet ir subjektivs viedoklis:
    1) Eiropas nauda pec paris gadien beigsies, 2) tapec sataisaim likumus (nodoklus) ta, lai smuki varetu apgut. 3) Pec tam, tad jau redzes.
    4) Ja Eiropas naudu nepagarinas, 5) tad iesim pelnita atputa, 6) lai jaunie nak pastrebt to, kas te savarits.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2014. gada 14. aprīlī, plkst. 7:04

    Vilis Lācītis: Lai karalis mirst. Un nost ar karali! (7)

    Šeit es gribu teikt, lūk, ko – ne jau Andris Bērziņš ir pie kaut kā vainīgs. Andris Bērziņš, manuprāt, ir perfekts Latvijas Valsts prezidenta iemiesojums. Cilvēks amatā bez īpašām pilnvarām un sevišķām iespējām.

  • 2016. gada 24. martā, plkst. 8:18

    Guntis Berelis: Romāns sākas no baigās miglas (1)

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Labākais prozas darbs" Gunti Bereli par romānu "Vārdiem nebija vietas", kas iznācis apgādā "Dienas grāmata" sērijā "Mēs. Latvija XX gadsimts".

  • 2017. gada 15. martā, plkst. 6:11

    Andris Saulītis: Zvaigznes bez visuma

    Par Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu un pianistiem ir īpašs stāsts.

  • 2015. gada 8. oktobrī, plkst. 6:10

    Māris Zanders: Spēle vienos vārtos (1)

    Parlamentārā opozīcija nereti vaid, ka tai neesot tāda informācijas apjoma par "reālo situāciju", kāds esot koalīcijai. Atvainojos, bet tā ir muldēšana.

  • 2015. gada 9. janvārī, plkst. 6:01

    Paula: Pilsētas klasika (1)

    kad ej miglā pār tiltu, neatskaties. aiz tevis paliek torņi un pilis, lampas un sestdienu rītu mēslaine. bet priekšā migla un tu pats.

  • 2015. gada 13. novembrī, plkst. 5:03

    Ieva Viese-Vigula: Nospiedums (1)

    Māra juta vēlmi ieiet tualetē un pārliecināties, vai uz žaketes nav palicis traips. Taču neieraudzīt pleķi nozīmētu atklāt, ka pieskāriens bijusi tikai iedoma.

  • 2012. gada 23. oktobrī, plkst. 11:10

    Krista Bella: Dzīvē ir daudz skumju (15)

    Satori saruna ar amerikāņu dziedātāju Kristu Bellu par mūziku, Deividu Linču un laimi. "Kas mani dara laimīgu? Mūzika, protams. Ēdiens. Man garšo ēdiens! Ēdiens dara mani laimīgu."

  • 2015. gada 26. janvārī, plkst. 9:35

    Jānis Vādons: Izglītība un novērtējums: attieksmes jautājums (2)

    Solvita Lazdiņa rakstā "Zelta liecības un mācīšanās" pievēršas vairākām būtiskām izglītības satura un skolēnu [paš]motivācijas mehānismu problēmām. Nebūt nepretendējot uz to, ka man risinājumi būtu zināmi, tomēr pārsteidz vietām grūti izprotamais pamatojums.



Kultūras Ministrija
vkkf