Proza

Ilustācija - Artjoms Tarasovs

Luīze Briede: Nekas nav maināms

Agrs, nemīlīgs pavasaris, tikko kā nokusis sniegs. Nāku mājās no darba. Netālu no namdurvīm ieraugu meiteni. Mitināmies vienā kāpņu telpā. Esam dažas reizes parunājušies. Meitene man šķiet sirsnīga un vienkārša. Zinu, ka viņa mācās Stradiņos par sociālo rehabilitētāju, dzīvo kopā ar jaunāko māsiņu, kurai skaitās oficiāla aizbildne. "Es taču savu māsu neatdošu kaut kādā smirdīgā bērnu namā!" Zinu vēl to, ka meitenes vecaimātei ir audzējs ceturtajā stadijā. Meitenes vārds ir Elza.

Šoreiz Elza ir kopā ar trijotni – divām sievietēm un vīrieti pusmūža vecumā. Visi skaļi sarunājas. Sveicinu. Elza pagriežas uz manu pusi:

"Kārli, vai vari uz acumirklīti ieskriet? Ļoti svarīgi!" Elzas acīs ieraugu pelēcīgu krāsu. Parasti viņas acis ir smejošas un gaišas. Atbildu, ka noteikti ieiešu, tikai pārģērbšos, nomazgāšos. Visu dienu līdz pagurumam esmu špaktelējis griestus. Kādreiz mācījos radiotehnikas fakultātē, nepabeidzu, tagad strādāju citu darbu. Nodarbošanās man patīk, esmu neatkarīgs un pieprasīts meistars.

Kad ierodos, Elza mani aicina sēsties pie apaļā virtuves galda, iepazīstina ar ciemiņiem – tanti, kuras vārds ir Linda, stipri izkrāsojušos izkaltušu augumu, pusmūžā. Sieviete ir ģērbusies leoparda legingos, pāri tiem kūļājas melns savēlies džemperis. Viņas meita Santa ir apmēram mana gadagājuma, pāri trīsdesmit, nesmuka, priekšējais zobs nodrupis. Galda galā sēdošā vīrieša vārds ir Bruno. Viņš ir kalsns, šaurām acīm. Bruno ir Lindas brālis. To var pateikt, arī nezinot viņu radniecību.

Uz galda sarindotas lielveikalā pirktas uzkodas: salāti plastmasas trauciņos, bagetes un alkohola pudeles: divi "Hektori" un trīsgraudu šņabis. Viena brendija pudele gandrīz tukša. Degvīna trauks pusizdzerts. Visiem klātesošajiem ir devīgi pielietas glāzes. Saskaitu četras. Tātad arī Elzai. Esmu vīlies. Līdzās brendijam nolikts sidrs plastmasas pudelē. Varbūt Elza dzer sidru? Es no piedāvātā alkohola atsakos. Negribu šiem ļaudīm stāstīt, ka pats esmu agrāk stipri dzēris. Plosts reizēm ilga pat divas nedēļas, gulēju dīvānā, visapkārt tukšu pudeļu grēda. Blakus tikko aizsākts trauks, pacēlu galvu, lai ielietu, un zvilnēju tālāk. Tumsa, kas mani apņēma, bija visur, gaisā, domās. Sieva aizbrauca pie mātes. Izšķīrāmies. Vienā dienā manī radās spīts, gāju pie narkologa, kodējos. Ir pagājuši trīs gadi. Nedzeru. Palīdzu vadīt anonīmo alkoholiķu grupu, piedalos pasākumos, braukāju pa Lietuvu, Poliju, Krieviju, tiekos ar līdzīgi domājošajiem. Mani draugi ir AA biedri. Bijušie paziņas izvairās, saka – esmu kļuvis neciešams. Man liekas, cilvēkiem skauž, ka varu dzīvot bez neīstiem apziņas apmānītājiem.

No Elzas stāsta noprotu, ka pasēdēšana sākusies jau pusdienlaikā, kad tante un māsīca ar Bruno pārradušās no pansionāta. Pie slimās vecāsmātes esot aizsūtīta Elzas mazā māsa.

Elza man stāsta, ka Bruno izņemts no aprūpes centra, lai varētu pieskatīt vecmāmiņu. Onkulim sen kā atzīta šizofrēnija, agrāk smagajos periodos viņš devies uz dziedinātavu pāris reižu gadā. Sieva jaunības gados atstājusi, bērnu nav. Turklāt Bruno nav kur dzīvot.

"Padomā, Kārli, kas notiks? Ko onkulis darīs, kad vecāmāte būs mirusi? Viņu izsviedīs ārā kā beigtu zivi." Elzas balsī jaušas nemiers.

"Kā es varētu līdzēt?

"Pierunā tanti, lai Bruno aizved atpakaļ uz pansīti. Mani viņa galīgi neņem galvā."

"Nekur es neiešu!" Bruno ir izdzirdējis mūsu sarunu. "Es aiz restēm netaisos dzīvot!""

Paskatos pulkstenī. Devītā vakara stunda. Būtu laiks viešņām ar Bruno braukt pie slimās vecmāmiņas. Viņš taču visu laiku atradies psihoneiroloģiskajā aprūpes centrā, lietojis zāles, ari iešļircinājumus, diez vai pārlieku lielā alkohola deva viņam ir tik noderīga. Taču iedzeršana un cienāšanās turpinās. Tantes neizskatīgā meita izvelk no somas vēl trīs mazās kokteiļu pudelītes. Redzu, ka viņa dod vienu Elzai. Elza paņem un dzer. Meitenes balss ir mainījusies, kļuvusi skaļāka, uzstājīgāka. Mani māc šaubas, vai tas ir tikai kokteiļa rezultāts.

"Ko tu esi lietojusi?"

"Onkulis iedeva dažas tabletes. Teica, ka būs mierīgāk..."

"Un tu dzēri?"

"Vēl ne. Vienkārši vairs nevaru izturēt. Visa šitā situācija, murgs, bezjēdzība! Man ir aizdomas, ka Linda vecomāti paņēma pie sevis tikai pensijas dēļ..."

Zvana telefons. Elza kaut ko īsi atbild un dod mobilo tantei. Ievēroju, ka Elzai ir parastā "Nokia" ar taustiņiem. Linda skaidro laipnā balsī: onkulis ļoti vēlu izņemts no slimnīcas, neesot ēdis, uztraucies, domājis, ka vecāmāte jau mirusi. Tagad visi uzkožot, drusku iedzerot. Lai paliekot pie vecmāmiņas pa nakti, varot gulēt uz piepūšamā matrača. Kas četrpadsmit gados ko neizgulēt vienu nakti! Rīt lai braucot no turienes uz skolu.

Nekas vairāk no iedzeršanas tomēr nesanāk. Visi gatavojas projām iešanai. Izeju kopā ar viņiem, apsolu Elzai, ka pavadīšu trijotni līdz Purvciemam. Elza man pateicas: "Tu, Kārli, esi superīgs! Uzcepšu tev pankūkas kādu vakaru!"

"Turēšu pie vārda!" Jūtos prieka pilns un apmierināts, lai arī situācija ir nospiedoša. Elzas dēļ varētu aizvest Bruno ne tikai līdz Purvciemam. Kad atstājam dzīvokli, redzu, ka Bruno ir manāmi iedzēris. Palīdzu viņam nokāpt pa trepēm, pieturu, lai nepaklūp. Autobusā viņš sēž man blakus. Bruno atvainojas: "Paldies, ka pavadīji. Tagad vismaz kādu laiku man būs normāla dzīve. Tur ir gatavā elle. Ripas es tur neriju, izspļauju podā. Citādi galīgi nojūgtos."

"Tu taču vari kaut ko darīt, strādāt..."

"Ko tad? Katru rītu braukt uz darbu?"

"Tā cilvēki dara, lai varētu dzīvot, kā tu saki, normāli."

"Es tā nespēju. Man riebjas celties, dirnēt astoņas stundas, pretīgi vienmuļa dzīve. Tad labāk tur!"

"Nevis dirnēt, bet gan strādāt. Ko tu esi agrāk darījis?

"Strādāju par šoferi, iedzēruši aizdzinām vienu auto, un mūs visus ielika ķurķī. Pēc tam neko vairs neesmu praktiski darījis. Daudz lasu, ja to var nosaukt par darbu." Bruno pastāsta, ka cietumā sācis studēt medicīnas literatūru, piesavinājies psihiatrijas diagnozi, pamazām ielaidis slimību sevī, līdz tā pilnībā iemitinājusies viņa smadzenēs, saārdot veselo apziņu. Stacijas laukumā sagaidu trolejbusu, kas dodas Purvciema virzienā, un palīdzu viņiem iekāpt. Tad braucu atpakaļ uz mājām.

Nemanot pienāk aprīlis. Ir nemīlīgi salts. Lapas kokiem vēl nav saplaukušas. Pūš ass vējš. Esmu izgājis no darba bez cepures, svilst ausis, aptinu šalli ciešāk ap kaklu, eju uz mājām. Vakarpusē Elza ienāk pie manis un paziņo, ka mirusi vecmāmiņa un bēres būs sestdien Jaunciema kapos. Bruno māsa izdzinusi no dzīvokļa, viņa pakalpojums vairs nav vajadzīgs.

"Kur viņš ir tagad?"

"Pamestā vagoniņā. Tādā drausmīgā bez logiem, "Jøtul" krāsniņu iekūris, tur nosmakt varēja. Logu nav, melni dūmi kā ellē... Durvis ar kaut kādu papīra gabalu aizbāztas, citādi neturas. Murgs!"

"Ir vēl citi varianti?"

"Vienu nakti viņu izguldīju pie sevis, bija sadzēries ripas, visu nakti kaut ko nesakarīgi runāja, skaļi lamājās. Aizejot paķēra līdzi vecmāmiņas sudraba karotes. Tādas apsūbējušas, zilas. Neticu, ka pārdos."

"Tev nevajag par viņu uztraukties, lai iet uz patversmi. "

Elza brīdi klusē, tad jautā:

"Vai bērēs būsi?"

"Ceru."

Bērēs satieku Bruno. Parunājamies. Stāsta, ka māsa atņēmusi viņam morfija ampulas, kuras palikušas neizlietotas, un dusmās, indīgi smīnot, sasitusi acu priekšā. Jautāju, ko viņš domā darīt.

"Vasaru kaut kā novilkšu, ziemā – tad jau manīs. Ir viena dāma, kura aicina pie sevis. Man nepatīk tā, galīgi nevelk uz viņu. Es no daudzām esmu aizlaidies, lika dārzā strādāt. Man patīk neierobežota brīvība. Es daru tikai to, ko pats gribu. Tā esmu dzīvojis visu mūžu."

"Pilnīgi brīvs nekad nevar būt. Es arī neciešu ierobežojumus, tāpēc esmu pašnodarbinātais."

"Ar laiku tas apniktu. Riebjas vienmuļi darbi. Tā var nojūgties vairāk nekā psihenē."

"Ko tu gribētu darīt?"

"Liecies mierā! Mani pilnībā apmierina dzīve. Jūtos labi."

Elzas vecmāmiņas bēru mielasts tiek klāts Sarkandaugavas kafejnīcā, netālu no manām mājām. Cilvēku nav daudz, alkohola pudeles ir vairāk nekā pavadītāju skaits. Dzerts tiek daudz. Visvairāk piedzēries izvadītāju pulkā ir Bruno, tad Elzas māsīca Santa, trešo vietu ieņem kāds drukns vīrietis sarkanā džemperī. Elza sēž man līdzās, man lāgā nepatīk, ka viņa ir izdzērusi jau četras glāzes, bet nolemju neko neaizrādīt. Skatos ārā pa logu.

Pavasaris nāk strauji. Kokiem saplaukušas lapas. Gaiss silts, mīlīgs. Mani māc ilgas satikt Elzu biežāk, bet atturos. Kas mani ierobežo? Vecuma starpība? Alkohola gēns viņas dzimtā? Varbūt vairs nespēju just, kopš esmu pārtraucis dzert? Reiz, kad nejauši satiekamies uz ielas, Elza pastāsta, ka tikko bijusi kapos: "Tur viss sakaltis kā misenē, novācu vainagus nost, sakopu kaut cik, pārstrādājos!"

Saules stari klājas pāri Elzas sejai. Elza man līdzās stāv kā aizsapņojusies. Es sapņoju kopā ar viņu. Pāri mūsu sejām saule zīmē savus bezgalīgos rakstus. Viņa runā daudz, bet es nedzirdu, ieklausos, kad Elza piemin Čehiju. Jūnija sākumā ar māsu braukšot uz nelielu pilsētiņu netālu no Prāgas. Palikšot trīs mēnešus. Tur gaidot brīvprātīgo darbs ar bērniem un atkarīgajiem pusaudžiem, ļoti radošs pasākums!

Elza aicina iegriezties "Eirovīnā", tad samulst: "Tu taču nedzer, aizmirsu..."

"Mēs varam tāpat pasēdēt kopā. Es dzeršu sulu."

"Tas būs stulbi. Iztikšu bez vīna. Labāk kārtošu māju."

"Varētu vēlreiz pankūkas uzcept, toreiz tev sanāca ļoti garšīgas..."

"Tas nav mans ampluā, Kārli," Elza saka. Man viņas balss šķiet nelaipna, gandrīz dzestra. Mēs šķiramies pie namdurvīm.

Vasara pagāja ātri. Elzas dēļ piereģistrējos feisbukā, līdz šim ar internetu nebiju ciešās attiecībās. Skatījos bildes, kuras Elza bija ievietojusi laika joslā. Reizi pa reizei viņa man arī uzrakstīja dažus sīkumus: kur braukuši, ko darījuši. Attēlos Elza izskatījās brīnišķīga.

Augusta beigās aizbraucu uz AA konferenci Gdaņskā. Pēc tam devos uz nometni Kurzemes jūrmalā. Kad atgriezos, pilsēta dzīvoja jau vēlīnā rudenī. Zināju, ka Elza un viņas māsa ir atgriezušās. Vienā pēcpusdienā gāju apciemot, bet durvis neviens neatvēra. Vakaros redzēju, ka Elzas logos deg sārta gaisma, nolēmu netraucēt, paļauties uz nejaušību.

Reiz centrā redzēju Bruno, viņš nāca ārā no krišnaītu virtuves. Pārgāju ielas otrajā pusē: zināju, ka prasīs naudu, to negribēju dot. Jutu viņa skatienu, bet es aizgāju garām.

Vienā vakarā pie mana dzīvokļa durvīm skanēja garš zvans. Atvēru. Elza uztraukusies drebošā balsī haotiski runāja. Pirmajā brīdī domāju, ka dzērusi, tad sapratu, ka ne.

"Tikko zvanīja policists. Uz ielas atrasts Bruno. Pareizāk, kaut kādās trubās. Miris! Blakus tukšas pudeles. Kaut kādas ķīmijas! Aizvests uz morgu. Jāiet atpazīt. Es viena nevaru! Nespēju. Atnāksi līdzi?"

"Vai citi nevar?"

"Tante nenāks. Esot slima. Bet Santa svin dzīvi." Elzas balss trīcēja, drebēja arī rokas.

Protams, gāju kopā ar viņu. Braucām ar trolejbusu līdz centram, tālāk ar septīto tramvaju. Visu ceļu Elza runāja par Bruno: teica, ka jūtas vainīga. Es uzliku savu plaukstu uz viņas rokas, jutu – viņa nomierinās, vairs nav tik saspringusi. Viņa pieglauda savu galvu manam plecam. Es apskāvu Elzu.

Vakarā pirms bērēm uzkāpu stāvu augstāk, lai Elzai parādītu uzrakstīto eseju Bruno bēru ceremonijai. Tuviniekiem nebija naudas, lai pasūtītu izvadītāja pakalpojumu, ticīgs Bruno nebija, mācītāju aicināt negribēja viņa māsa: "Visīstākie naudas kāsēji, gari pļurkst pie zārka un neko nepasaka par cilvēku. Pie darba tos melnsvārčus pielikt!"

Elza atvēra durvis. Viņa izskatījās stipri nevaļīga, pateica "Atnesi? Noliec tur!" un pamāja uz virtuves galda pusi. Elzas māsa ēda makaronus ar gaļu, likās nepiedienīgi likt A4 papīra lapas uz galda, kur tiek ieturēta maltīte.

"Nu nestāvi kā tāds stabs, liec nost, vēlāk apskatīšos."

"Neskatīsies?"

"Vēlāk. Man te vēl jāpārskaita nauda Lindai, ko viņa iztērēja par zārku. Miršanas pabalsts bija ļoti niecīgs. Bruno vēl nebija pensionārs."

"Biju domājis, mēs kopā palasīsim, varbūt kaut ko vajag pamainīt."

"Nē taču, kā rakstīji, tā būs labi! Paldies tev par to, man tiešām šovakar nav laika, daudz darāmā, tiekamies rīt!" Redzēju uz galda izklātas krāsainas bumbiņu virtenes, acīmredzot Elza ar tām bija darbojusies.

Es atvadījos. Uz Bruno bērēm aizbraucu viens, Elza mani pārtvēra pie kapličas un sniedza papīra loksnes: "Viss kārtībā."

"Man ir līdzi sava kopija."

"Un ko es ar šo? Tu taču apsolījies norunāt..."

Neatbildēju un nostājos pie Bruno atvērtā zārka. Viņa seja sveču gaismā izskatījās apmierināta. Pēc kapa aizbēršanas Bruno māsa pagriezās pret izvadītājiem, pateicās un piebilda, ka bēru mielasta galda nebūs, finansiālie līdzekļi neatļaujot, tepat uzcienāšot tos, kuri vēlēsies pieminēt viņas mīļo brāli. Devos prom. No Elzas neatvadījos. Dzīvoklī gaismu neieslēdzu, sēdēju virtuvē pie galda. Dzirdēju durvju zvanu, bet ielaist negāju. Zvana skaņas neciešami griezās ausīs, kā bruģa skaldītāja grandoņa, tikai pieklusinātos toņos.

Pēc tam dzīvoju visai truli. Rūpējos par vēderu, un viss. Vienā vakarā, kad iznesu atkritumu maisiņu, ar mani sāka runāties pensionāre no kaimiņu dzīvokļa. Viņa pavadā turēja resnu taksi, kura vēders kā tarba vilkās pa zemi. Sieviete stāstīja par Elzu.

"Tā meitene, nu es teikšu..." viņa tērgāja gari, liekvārdība mijās ar didaktiskām pamācībām un apcerēm, kurp novedīs skuķa palaidnīgais dzīvesveids.

Man nekad nav patikusi aprunāšana. Uzskatu, ka nosodošie spriedumi pazemo cilvēku. Aprunāto personu vienmēr esmu centies attaisnot, nenoticēt nejaukajiem apgalvojumiem.

Tomēr iznāk vilties. Ļaunās mēles ir stiprākas – un nevis savas nelietīgās kulstīšanas dēļ, bet gan tādēļ, ka tām ir taisnība. Arī šajā gadījumā tas pierādījās.

Zinu, ka esmu naivs vēl trīsdesmit septiņu gadu vecumā.

Bet vai naivs?

Muļķīgs varbūt?

Neviena nesaprasts.

Kļuvis ļauns pret visiem cilvēkiem.

Varbūt tomēr mani sargā kāds attaisnojums – ceru daudz, daudz apkārt sastopamajā melnumā ieraudzīt arī gaišumu. Bet vienmēr iznāk vilties. Sarežģīta lieta.

Nevajadzētu tik dziļi izjust.

"Dzīvot vajag vieglāk," var mani pamācīt labvēlis. Nē, cilvēks ir dzimis tāds, kāds viņš ir.

Nekas nav maināms.

Tā, lūk ir mana nediena.

Vējš dzenāja kļavas lapas pāri kapam. Smidzināja sīks, nejauks lietus, uzrāvu kapuci. Pelēcīgi drūms oktobra vakars apņēma koku galotnes. Izdzirdēju aiz muguras lapu čaboņu un strauji tuvojošos soļus. Iztrūcināts sarāvos. Kapsētā biju ieklīdis pēc darba dienas beigām, kad metās neliela krēsla. Vēlējos apskatīties Bruno kapu. Elza vakar bija uzrakstījusi vaiberī: "Ja sanāk, aizej paskaties, vai kaps nav anektēts."

Pavasarī, kad Elza nokārtoja bakalaura eksāmenu, viņas abas ar māsu devās prom uz ārzemēm.

Atskatījos, netīkamā trokšņa izbaidīts: manā virzienā lēkšoja liels, pelēki raibs, govij līdzīgs suns, tad apstājās pie vienas no kopiņām un badīgi sāka kaut ko rīt. Redzēju, ka suns aprij nelaiķa dvēselei paredzētos cienastus. Novērsu skatienu. Bruno kaps bija pārklājies nobirušajām lapām, aizaudzis dažādiem stiebriem un zālēm, kuras bāli dzeltenas klāja mazliet zemē iegrimušo kapa kopiņu.

Apgriezos un gāju ārā no kapsētas. Raibais suns bija izgaisis kā spoks. Puķu tirgotāji pie garajiem galdiem arī izklīduši. Mirkli pakavējies, sagaidīju autobusu un braucu uz mājām.

Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radītas LMA Grafikas nodaļas maģistra programmas ilustrācijas klasē.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2014. gada 17. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Ījabs: Gaidās un cerībās (2)

    Jaunā bibliotēkas ēka mums bija dzīvības un nāves jautājums burtiskā, nevis pārnestā nozīmē. Tie daudzie pašaizliedzīgie cilvēki, kas strādā LNB un vienmēr laipni palīdz literatūras meklējumos, patiešām ir pelnījuši mazliet Eiropas.

  • 2013. gada 3. aprīlī, plkst. 2:13

    Gaujarts: Mūzikas klausīšanās arī ir darbs (1)

    Ir cilvēki, kas vairāk novērtē īpatnus ēdienus, un ir tādi, kas izvēlas tradicionālos. Tāpat ir arī ar mūziku un dzeju. Nav visiem dziesmu vārdos jāmeklē dziļa jēga – ir arī tādi, kuriem nepieciešama tā dienišķā desmaize.

  • 2016. gada 5. februārī, plkst. 6:35

    Ieva Viese-Vigula: Hipnotiskajā mēness gaismā

    Ievas Melgalves romāns iezīmē jaunu teritoriju rakstnieces daiļradē un konkretizē tēmu par pašidentifikāciju sarežģītā, svešādā un nepatīkami nospiedošā pasaulē.

  • 2012. gada 30. martā, plkst. 8:03

    Ieva Kolmane: Plaģiāts. Laupītāju stāsts (17)

    Plagiārius, kā vēsta latīņu vārdnīca, ir no sengrieķu valodas patapināts apzīmējums cilvēku laupītājam.

  • 2014. gada 14. septembrī, plkst. 2:59

    Efe Dujans: Dzeja pie vaļņiem

    un nevajag plūkāt un cirpt uzacis mani biedē viss samākslotais pat arhitektūrā, pat dzejā kājas tev no vietas bērnības pušumos mīlējāmies skriešus mīlējām lēnām, tik pacietīgi, kā auga tev mati

  • 2013. gada 5. februārī, plkst. 8:02

    Pauls Bankovskis: Tinte

    Bono dzied, kliedz un sludina pret aparteīdu. Pret genocīdu. Par badā mirstošajiem Āfrikā. Par bez vēsts pazudušajiem, mocītajiem, spīdzinātajiem un pazemotajiem. Par visiem apspiestajiem, kas dzīvo vietās, kur ielām nekad nav bijis vārdu.

  • 2014. gada 16. jūnijā, plkst. 2:06

    Vasaras atvaļinājumu mūzika: 2014

    Esam nolēmuši paziņot, ka vasara ir sākusies un laiks savos atskaņotājos mainīt mūziku...

  • 2013. gada 19. decembrī, plkst. 8:12

    Svarīgas ir gan "lielās", gan "mazās" mākslas

    Pēdējā BIKIBUKS laidiena mākslinieki stāsta par saviem bikibukiem, domā par to, kas vajadzīgs mūsdienu bērniem un atceras savu bērnību.



Kultūras Ministrija
vkkf