Recenzija

Foto - Kristaps Kalns, teatris.lv

Elīna Gulbe: Ar mums nav viegli

Par Valtera Sīļa izrādi "Savādais atgadījums ar suni naktī" Latvijas Nacionālajā teātrī

Izrādes "Savādais atgadījums ar suni naktī" galvenais varonis ir 15 gadus, trīs mēnešus un divas dienas vecais Kristofers Džons Frānsiss Būns. Viņam patīk matemātika un fizika. Viņš sapņo reiz doties kosmosā… un viņš sirgst ar Aspergera sindromu – autisma spektra traucējumiem, kas rada grūtības pilnvērtīgi komunicēt ar cilvēkiem un darboties radoši. Attiecīgās slimības klātbūtne šajā stāstā – vismaz Latvijas kontekstā – Valtera Sīļa izrādi padara par iestudējumu, kas ne tikai pievēršas pusaudžiem aktuālajai nošķirtības tematikai, bet arī sniedz iespēju runāt cilvēkiem, kuru stāsti mūsu publiskajā telpā parādās neapskaužami reti.

Izrādes "Savādais atgadījums ar suni naktī" pamatā ir britu dramaturga Saimona Stīvensa luga, kas tapusi pēc rakstnieka Marka Hedona 2003. gadā sarakstītā pirmā pieaugušo auditorijai domātā romāna, kuram vienlīdz labi izdevies uzrunāt arī jauniešus. Stāsts tiek pieteikts kā detektīvromāns, kas sākas ar kaimiņu suņa nāvi un Kristofera alkām atrast vainīgo, bet ierauj jaunieti pavisam negaidītos pārdzīvojumos. 2012. gadā Londonas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja darba debija uz skatuves, kas izpelnījās tik raženu skatītāju un kritiķu atzinību, ka vēl aizvien (līdz 3. jūnijam) iekļauta repertuārā. Ja Hedona darbs slavēts par to, ka prasmīgi atklājis ar autisma spektra traucējumiem sirgstoša cilvēka pārdzīvojumus, vienlaikus nepadarot viņu par upuri, tad Londonā iestudētā izrāde žilbina ar saviem tehniskajiem risinājumiem.

Līdzīgi kā gadījumā ar Lauras Grozas-Ķiberes Dailes teātrī iestudēto "Frankenšteinu", arī "Savādais atgadījums ar suni naktī" Valtera Sīļa versijā rada spēcīgas asociācijas ar Londonas Nacionālajā teātrī tapušo iestudējumu. Uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves, tāpat kā Londonā, redzama rūtota scenogrāfija ar kubiem, kuri dažādās izrādes ainās pārtop par interjera elementiem, tāpat radītas arī līdzīgas videoprojekcijas, kas ik pa laikam atspoguļo Kristofera domu gaitu. Nav iespējams nemanīt, ka oriģinālā skatāmā kustību horeogrāfija, gaismu šovs un videoinstalācijas ir kā pārspīlēta Latvijas Nacionālajā teātrī tapusī izrāde, tomēr jaušamā iestudējumu līdzība negribot liek domāt par to, vai Latvijas teātra vidē trūkst jaunu radošu ideju.

Valtera Sīļa iestudējuma lielākais trumpis ir galvenās lomas atveidotājs Kārlis Krūmiņš, kam izdevies uz teātra lielās skatuves iedzīvināt smalki un precīzi izstrādātu pusaudža tēlu, kura slimības izraisītās iezīmes atveidotas mēreni un neuzbāzīgi. Krūmiņa ķermenis ir konstanti saspringts, dodot zīmi, ka jebkura neprognozējama situācija Kristoferā izraisa spriedzi. Viņa runas maniere, lai gan uzvilkta, vienlaikus ir arī aizrautīga, pat sprigana, it īpaši stāstot par lietām, kas Kristoferu aizrauj, piemēram, kosmosu. Savukārt brīžiem neveiklā komunikācija ar citiem izrādes tēliem neuzkrītoši atgādina, ka stāsts ir par jaunieti ar īpašām vajadzībām. Šīs novirzes no komunikācijas normām savā ziņā arī skatītāju nostāda līdzīgā pozīcijā, kādā ikdienā atrodas Kristofers. Ja viņš nespēj līdz galam izprast savu sarunu biedru emocijas, mēs tāpat līdz galam nespējam nolasīt viņu. Akūtākās situācijās, kad jaunieti pārņem haotiskas vai pārlieku spēcīgas jūtas, aktiera iekšējā emocionālā darbība manifestējas neprognozējamā, brīžiem biedējošā fiziskā aktivitātē – viņš kliedz, sit vai metas zemē, savelkas čokurā un īd. Tomēr savādi, ka, neskatoties uz to, cik daudz par varoni iespējams uzzināt no aktiera rīcības un notikumu konteksta, izrādes veidotāji izvēlējušies visas šīs lietas vēlreiz uzsvērti nosaukt vārdos. Tas brīžiem rada iespaidu, ka izrāde vienlaikus visai ilustratīvi cenšas piedāvāt arī izglītojošu lekciju par autismu.

Šo tendenci gan visai viegli var izskaidrot arī ar to, ka gan romāna, gan lugas "Savādais atgadījums ar suni naktī" pamatā ir Kristofera stāstījums par redzamajiem notikumiem. Izrādē darbību biežāk par dialogiem (vismaz pirmajā cēlienā) vada galvenā varoņa tiešā runa. No viņa teiktā skatītāji uzzina gan sīkumus par Kristofera kaimiņiem un skolasbiedriem, gan dažādas ļoti ikdienišķas detaļas. Citiem varoņiem stāstā atvēlēta stipri ilustratīva loma – aktieri uzcītīgi seko aprakstītajām situācijām, atveidojot gan anonīmu pūli, gan vairāk vai mazāk konkrētus personāžus. Nedaudz vairāk uzmanības pievērsts tikai Kristofera mātei (Daiga Kažociņa), tēvam (Uldis Anže) un skolotājai Šivonai (Līga Zeļģe), kura ir Kristofera uzticības persona. Tomēr tikai abiem jaunieša vecākiem sniegta iespēja izlauzties no Kristofera reizēm visai virspusīgā apkārtējās pasaules percepcijas gūsta un paust vismaz kaut kādas, nedaudz spilgtākas reakcijas uz notiekošo. "Ar mums nav viegli," vienā no izrādes ainām Kristoferam skumīgi atzīst tēvs.

Brīžiem izrādē rādītās situācijas rit lineāru gaitu, bet starp tām mēdz ieplūst arī atmiņu ainas, kuru atveide nekādi netiek nošķirta no pārējā naratīva. Tomēr mulsinošākais stāsta uzbūvē ir tas, ka otrajā cēlienā pēkšņi viss redzamais pārtop par "teātri teātrī". Tiesa gan, epizodes, kurās Kārlis Krūmiņš atklāti uzrunā savus kolēģus, piemēram, Voldemāram Šoriņam aizrādot, ka viņš ir pārāk vecs, lai atveidotu policista lomu, auditorijā izsauc neviltotu sajūsmu. Rodas iespaids, ka tieši otrais cēliens, kurš savā intonācijā un darbības formā ir brīvdomīgāks un rotaļīgāks, kā arī atklāj Kristofera patstāvību un mērķtiecību, daudz labāk rezonē ar jauniešiem skatītāju zālē. Jautrību vēl vairāk pastiprina suņa parādīšanās uz skatuves. Šis triks gan pilnībā novērš uzmanību no notiekošā un visu acis pievērš spalvainajai, dzīvīgajai radībai Kārļa Krūmiņa rokās, un skatītāju sajūsmas pilnā ekstāze kulminē ar sirsnīgā intonācijā paustu izsaukumu: "Āaaaa!"

Lai gan brīžiem savā formā visai nekonsekvents, Valtera Sīļa iestudējums "Savādais atgadījums ar suni naktī" noteikti plašākā kontekstā vērtējams kā nozīmīgs un nepieciešams, jo atklāj skatītājiem pasauli, kuru reizēm ikdienas paviršībā mēdzam uzlūkot kā tālu, svešu un savādu. Turklāt izrādās, ka atspoguļotās slimības simptomi vienlīdz labi kalpo kā metaforas pusaudžu iekšējai pasaulei, bet Kristofera rakstura iezīmes, piemēram, stūrgalvība, izteikti vieno šo "īpašo" bērnu ar citiem viņa vienaudžiem. 21. gadsimta kultūrvide labi pierāda, ka atvērtas sarunas par autismu un arī citām psihiskajām saslimšanām, kas vēl aizvien mēdz būt tabu tēmas, īpaši labi risināmas caur mākslas darbiem. It īpaši tad, ja tie ne tikai raisa līdzjūtību, bet arī atgādina, ka ar tām slimo mūsu līdzcilvēki un viņu nākotne un dzīves kvalitāte ir tieši atkarīga no tā, cik saprotoša pret šī problēmām būs apkārtējā sabiedrība.

Aina no Latvijas Nacionālā teātra izrādes

Aina no Londonas Nacionālā teātra izrādes



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Maroka  

    2017. gada 15. martā, plkst. 14:16

    Aspergera sindroms nav slimība. Ar Aspergera sindromu nesirgst. Aspergera sindroms nav psihiska saslimšana.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Parīze vienmēr ir lieliska ideja.

    Odrija Hepbērna

Iesakām

  • 2016. gada 14. novembrī, plkst. 6:18

    Māris Zanders: Septiņas domas par prezidentu Trampu (2)

    Reakcija uz ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu ir pārāk emocionāla, un tas traucē saskatīt vairākas iespējamas blaknes notiekošajam.

  • 2015. gada 28. maijā, plkst. 6:05

    Diskusija: RTU ēka kā Latvijas Pēckara un mūsdienu mākslas muzejs (5)

    28. aprīlī notika publiska diskusija par Rīgas Tehniskās universitātes ēkas pārbūvi par Latvijas Pēckara un mūsdienu mākslas muzeju. Piedāvājam jums iepazīties ar šajā sarunā izteiktajiem viedokļiem.

  • 2014. gada 27. februārī, plkst. 7:02

    Armands Znotiņš: Lēciens no viduslaikiem uz baroku

    Gijoms de Mašo tiek saukts par pēdējo izcilo dzejnieku, kurš bijis arī komponists, norādot uz de Mašo daiļrades saistību ar trubadūru un truvēru laikmetu, kad poēzijas un mūzikas māksla bija vienotas.

  • 2015. gada 14. jūlijā, plkst. 6:07

    Pauls Bankovskis: Uz vientuļo salu

    Bolderājas un Daugavgrīvas apkaimes vēsturiski Rīgas pilsētai bijušas ārkārtīgi svarīgas, taču, kolīdz kaut kādu iemeslu dēļ to nozīme mazinājusies, tās piemeklējis novārtā pamestas perifērijas liktenis.

  • 2013. gada 7. februārī, plkst. 8:02

    Elīna Kuple: Burvis (4)

    Nezināju ka pienāks rīts, kurā atsacīšos no institūcijām visām. Vien esamība uz aizliegtās gaismas salas. Laiva sagatavota no jūtu satīna, no acu mirdzuma, no degošām sajūtām, no porcelāna ādas, no vienradža labvēlības. Kurš pievienosies?

  • 2013. gada 22. augustā, plkst. 8:08

    "Tumšās lietas, gaišās lietas": Lāčplēsis un melnais bruņinieks (2)

    Dzejnieks Kārlis Vērdiņš Starptautiskajos bērnu literatūras lasījumos piedalījās ar Gunara Saliņa stāstu "Lāčplēsis un Melnais bruņinieks" un savu dzejoli "Veļas diena".

  • 2014. gada 27. februārī, plkst. 7:02

    Jānis Daugavietis: Kultūrpolitikas vēsture (1)

    Uzstādījums, ka kultūrai, mākslai ir "jākalpo" kaut kādiem sociāliem mērķiem, bieži raisa protesta balsis ne tikai no mākslas un "kultūras cilvēku" pasaules, bet arī no citu jomu elitēm, piemēram, akadēmiskās vai politiskās.

  • 2013. gada 22. martā, plkst. 8:03

    Inese Zandere: Igauņu grāmata – asa, reizēm pat ar zobiem

    Tiekoties ar rakstnieci un ilustratori Piretu Raudu, kas ieradās Rīgā, lai atvērtu savu grāmatu “Berts un otrā B” Maimas Grīnbergas tulkojumā, mēs, tēju dzerot, mēģinājām saprast, kāda igauņu bērnu literatūra izskatās no iekšpuses.