Komentārs

Attēlā - Oliņš Boli\ņš, Džona Teniela ilustrācija Luisa Kerola "Alisei Brīnumzemē"

Māris Zanders: Olgalvju noriets?

Par savu vietu un nozīmi Rietumos spiesti domāt ne tikai tradicionālās politikas elites pārstāvji, bet arī intelektuālās elites pārstāvji.

Pēdējo gadu laikā vēlētāji Rietumos vairākkārtīgi (Breksits, ASV prezidenta vēlēšanas u.c.) ar savu rīcību pauduši noraidošu attieksmi ne tikai pret politiķu un t.s. politikas ekspertu, bet arī intelektuāļu aicinājumiem, brīdinājumiem, apgalvojumiem. Un, ja politiskās elites autoritātes kritums ir diezgan viegli skaidrojams ar neveiksmīgu politiku, tad "gaišāko prātu" ietekmes zudums ir interesants.

Intelektuāļu reakciju gamma ir ļoti plaša: apmulsums, gatavība turpmāk būt tieši aktīvākiem sabiedriskajās debatēs utt. (kā piemēru varu norādīt divas publikācijas burtiski dažu nedēļu laikā: "In Defense of Cultural Criticism in Trump's America" un "What Are the Pitfalls for the Politically Engaged Writer?").

Viens no acīmredzamākajiem iemesliem ir tas, ka mūsdienās, kad ikviens, kurš to vēlas, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, ar saviem apgalvojumiem var sasniegt pietiekami plašu auditoriju, ir zudis intelektuāļu monopols uz viedokļa paušanas platformām (piemēram, tradicionālie plašsaziņas līdzekļi). Citiem vārdiem sakot, intelektuāļu pausto ne tik daudz noraida, cik vienkārši tajā neklausās.

Šis aspekts noteikti ir būtisks, tomēr, manuprāt, tā ir ne tikai neklausīšanās, bet arī aktīva noraidīšana, un tad ir jautājums par cēloņiem.

Viens no tiem varētu būt saistīts ar to, ka daļa intelektuāļu un ar viņiem saistīto institūciju Rietumos ilgstoši ir politiski pozicionējušies un attiecīgi paši mazinājuši savu iespēju pretendēt uz neitrālu komentētāju lomu. Droši vien runas par to, ka, piemēram, vairums augstskolu Rietumos kļuvušas par "kreiso liberāļu bastioniem", ir pārspīlējums, tomēr ideoloģizācijas elements ir jūtams.

Intelektuāļiem par labu nav nācis arī tas, ka vairāki no viņiem paštaisnumā īpaši neatpaliek no daudz lamātās, pašapmierinātās politiķu kastas. Piemēram, lai gan pats nepiederu pie kādas reliģiskas konfesijas, varu iedomāties, ka arogance un agresivitāte, ar kādu it kā visnotaļ spoži prāti vēršas pret reliģijas fenomenu, var daudzus aizvainot (par šo tēmu interesanta diskusija). Līdzīgi ar intelektuāļu pretenzijām zināt, kas vērtīgs un nevērtīgs radošo industriju radītajā utt.

Ja par šiem iespējamiem iemesliem varētu teikt, ka intelektuāļi, kā saka, paši vainīgi, tad, manuprāt, ir arī citi iemesli. Piemēram, tas, ka mainās attieksme pret zināšanām vispār, mainās izpratne par zinātni vispār.

Veids, kādā mēs iegūstam informāciju, kļuvis steidzīgāks, attiecīgi nav jābrīnās, ka daudzus neapmierina zinātnei – vienalga, astrofizikai vai paleontoloģijai – raksturīgā versiju izvirzīšana, apstrīdēšana, citu hipotēžu piedāvāšana, meklējumi. "Kā tad īsti ir – vai varat skaidri un gaiši pateikt?" taujā prasīgais 21. gadsimta cilvēks. Un, nesaņemot "skaidru un gaišu" atbildi, zinātni kā zināšanu veidošanas instrumentu liek malā.

(Taisnības labad jāatzīst, ka par labu nav nācis noteiktās zinātnieku daļas, jo īpaši ar cilvēka uzvedības izpēti saistītās, vēlme piesaistīt publikas uzmanību ar triviāliem "atklājumiem" par, teiksim, personīgās higiēnas un politisko uzskatu sakarībām.)

Tāpat, pieļauju, sava nozīme ir tehnoloģiju uzplaukumam, kas ar savu plašumu, interesantumu, iekārojamību utt., tēlaini izsakoties, aizēno zinātni. Ja vairums no mums pret dažādiem tehnoloģiskiem jaunumiem kopumā izturas labvēlīgi, uzskata tos par svarīgiem, tad vienlaikus mēs arī bieži piemirstam, ka šo jaunumu nebūtu bez zinātnes, t.sk. tās, kas ierindojas kategorijā "velns zina, ar ko viņu tur nodarbojas". Rezultātā zinātnieka autoritāte izrādās mazāka par kāda tehnoloģiju "guru" viedokli. Daudzos gadījumos tas, ka zinātnes un zinātnē balstītu zināšanu ietekme uz sabiedrisko domu samazinās, nav nekas traģisks, tomēr jautājumos, kas skar vides un klimata kopsakarības vai cilvēka veselību, sekas var būt ļoti nelāgas.

Īsi sakot, ja olgalvji tiek ignorēti Breksita balsojumā, tā ir viena situācija, savukārt, ja viedoklis netiek uzklausīts, piemēram, bioloģiskās daudzveidības jautājumos un rezultātā ir riskanti lēmumi lauksaimniecībā, ieguves rūpniecībā utt., tad tā ir cita situācija. Un diemžēl šo citu situāciju netrūkst, tostarp Latvijā, bet tā ir tēma citai publikācijai.

Turklāt šis zinātnē balstītu zināšanu ietekmes zudums attiecas ne tikai uz dabas zinātnēm. Lai gan tas skanēs nejauki, bet mani personīgi sevišķi neuztrauc, ja vēlētāji Rietumos jautājumos, kas skar islāmu, kultūru mijiedarbību, populismu, neieklausās tradicionālajās politiķu un politisko ekspertu aprindās. Nelāgi, ka no svara nav arī vēsturnieku, reliģijas pētnieku, antropologu teiktais, norādītās līdzības, konteksti utt.

Mana subjektīvā hipotēze: 21. gadsimtā mēs ļoti dzīvojam "šeit un tagad", vēsturiskais konteksts un attiecīgi tā iespējamie formulētāji – zinātnieki – nav pieprasīti. Lūgums nepārprast: man nav ilūziju, ka cilvēki agrāk pret pagātni izturējās ar lielāku iedziļināšanos, ka zināšanas bija precīzākas; nē, bija pa pilnam mitoloģizētu konstrukciju. Runa ir par to, ka – lai gan ar nepārprotamu fantāziju starpniecību – vairāk tika izjusta saikne ir bijušo. Kāds hronists savā tekstā varēja iekļaut izdomājumus, tomēr šim tekstam kā stāstījumam par vēstures plūdumu, atvainojos par žargonu, par lielajiem naratīviem, bija ietekme arī ārpus elites. 21. gadsimtā nenoliedzamie sasniegumi un dinamisms (vai vismaz mūsu pašu iedomātais dinamisms) rada iespaidu par tagadnes situāciju, kuru nav iespējams aplūkot kontekstā ar agrāk notikušo.

Rezumējot: intelektuāļu ietekmes zudumam ir vairāki slāņi. Viens attiecas uz aktivitātēm, kas notiek, lietojot politisko retoriku ("balsojiet par...", "balsojiet pret..."). Te intelektuāļi nereti paši piestrādājuši šodienas situācijas izveidē. Cits slānis attiecas uz ietekmes mazināšanos arī tajā, kas nav partejiski politiskas izvēles. Un šis slānis man subjektīvi liekas būtiskāks un satraucošāks. Mani sevišķi nesatrauc, ja, piemēram, franču intelektuāļi var kaut uz galvas stāvēt, aprādot, kāpēc nedrīkst balsot par Mariju Lepēnu, tomēr miljoni ņem un nobalso. Savukārt, ja miljoni jautājumā par, piemēram, klimata izmaiņām uzskata, ka "patiesībā tas nav vēl pierādīts", tad tas nav smieklīgi.

Formulēšu citādi. Intelektuāļu (ar šo jēdzienu saprotot, vienalga, Piko della Mirandolu 15. gadsimtā vai Noemu Čomski 21. gadsimtā) ietekmei arvien ir bijuši kāpumi un kritumi. Problēma ir tā, ka esam kopīgiem spēkiem pamanījušies laika gaitā uzbūvēt tik sarežģītu un attiecīgi viegli ievainojamu konstrukciju – antroposfēru –, ka nejēdzības, ko varējām atļauties vēl pirms gadsimta, nu ir ar pavisam citu nospiedumu. Ja 15. gadsimtā daļa ļaužu ignorēja intelektuāļu argumentus un ticēja raganām, tam bija bēdīgas, tomēr ierobežotas sekas, savukārt, ja 21. gadsimtā tiek ignorēti olgalvju ekspertu brīdinājumi un sākas, piemēram, grābstīšanās ap derīgajiem izrakteņiem okeānu gultnē ("The Economist", 2017. gada 24. februāris), sekas var būt citas.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • akmens  

    2017. gada 9. martā, plkst. 13:06


    Šūpo stipri vēji priežu
    Silu, stumbri čīkst kā masti.
    Un es, vientuļš vilks, uz briežu
    Takas stāvu, kuļot asti.
    Mani zobi nodiluši,
    Slimas smaganas ar cingu.
    Un caur šķeltām lūpām truši
    Pūš man purnā kandžas dvingu.
    Apeju es skudrupūžņus
    Tā, kā lapsa apiet spiras.
    Silā jāvāc metāllūžņus
    Man, lai tiktu es pie viras?
    Kažoks mans ir stipri plucis,
    Bet par kungu mani skaita
    Pāris stirnu, ežu ducis
    Un ar bisi vecais maita.
    Es no viņa laidu ļekas
    Simtmetrīgā krosa stilā,
    Bet tam sieva velna bekas
    Izcepa, nu miers ir silā.
    Tā es vecā kažokādā
    Velku savu mūžu melnu,
    Labi, ka man šis tas strādā,
    Es ar to sev ēsmu pelnu.
    Manas dzīves posmam grūtam
    Piemīt tas, ko sauc par baudu,
    Priežu silā prostitūtam
    Jāmīl ir par visu naudu!
    Jā, skan naudiņa man ķešā
    Un es saku Lācim: "Valdies!
    Vai tad Atmoda ir trešā
    Tiem, kas atmodās par paldies?

  • cukurmais  

    2017. gada 6. martā, plkst. 16:30

    I wouldnt go so far, lai intelektualus un zinatniekus mestu par vienu karti :)


    Katrs smartphone ipasnieks (tatad katrs) tagad jutas ka zinatnieks un intelektualis jeb: "Es visu zinu piecas minutes, JA vajag."

    Bet ka man viens kakls teica, ja tas nav vienkarsi un saprotami, vari neturpinat.

    Vienmer ta bijis un vienmer bus: cilvekiem - wtf, intelektualiem - viedoklis, zinatniekiem - risinajums, politikiem - my ass uz cilvekiem, intelektualiem un zinatniekiem.

  • Kalvis Apsītis  

    2017. gada 6. martā, plkst. 11:23

    Vēl viens jautājums par mūsdienu zinātni - tās secinājumus (nerunājot par izziņas metodēm) reizēm ir pagrūti saprast tiem, kuri nav to īpaši mācījušies. Izpausmes te ir dažādas:
    (1) rezultāti, kuri ir pamatojami nevis kā patiesi klasiskā izpratnē, bet gan "statistiski". Uz šo attiecas liela daļa klīnisko pētījumu par zālēm un vakcīnām kā arī klimata zinātni.
    (2) rezultāti, kuros parādās grūti izskaidrojami un ikdienas cilvēku intuīcijai nepilnīgi saprotami jēdzieni. Piemēram, kosmoloģijas rezultāti un spriedumi par Visuma izpēti ar astronomiskiem novērojumiem, "tumšo matēriju", "dieva daļiņu" jeb "Higgs'a bozonu".
    (3) rezultāti, kuros pastāvošajās sakarībās ir grūti nodalīt cēloņus un sekas. Daudzi mēģinājumi skaidrot seksuālās orientācijas etioloģiju (piemēram, vai tā ir "iedzimta" vai "iegūta").
    (4) rezultāti, kuros ne vien nenodalās cēloņi un sekas, bet kas pastāv ļoti dažādu mijiedarbību mudžeklī. Tādi mēdz būt spriedumi par makroekonomiku vai, teiksim, "race gap" un "gender gap" (dažādu rasu vai dzimumu it kā atšķirīgajām spējām kārtot standartizētus testus).
    (5) izaicinājumi matemātiskajā (arī teorētiskās datorzinātnes) izziņā - tostarp pierādījumi, kurus neviens recenzents nav pilnībā izlasījis un sapratis, pierādījumi, kuru rutīnas daļas pārbaudītas nevis ar loģiskiem spriedumiem bet ar (netriviālām) datorprogrammām, pierādījumi, kuri izmanto Rīmana hipotēzi vai citus apgalvojumus, kas paši nav pierādīti.
    (6) rezultāti, kuri balstās uz milzīgiem datu apjomiem un to skaitlisku analīzi (un nereti arī - uz nekomfortabli daudziem pieņēmumiem). Piemēram matemātiskajā gēnu pētniecībā.

    Pašreizējā zinātne ir krietni piņķerīgāka (arī zinātkāriem amatieru prātiem) nekā tā, kura pastāvēja līdz aptuveni 20.gs. sākumam. Un liela daļa neskaidrību ir tieši par politiski jūtīgiem jautājumiem. Tādēļ ir gluži saprotami, ka cilvēki šīm lietām vairs neuzticas.

    Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēdējais lielais izrāviens vidusskolu matemātiskajā izglītībā bija 1960-tajos gados, kad pastiprinājās interese par atombumbām un kosmosa izpēti kā arī skaitļošanas tehniku (un samērā īsā laikā skolās parādījās diskrētā matemātika, matemātiskā analīze, arī matemātikas un fizikas sacensības jeb olimpiādes). Mūsdienās skolu izglītībai gribas kalpot nevis pasaules izziņai, bet topošo patērētāju ērtībai. Jācer, ka šāds posms neturpināsies ilgi. Un mums atkal būs cilvēki, kuri vēlēsies veidot nākamo, tēlaini sakot, Stounhendžu - kādu lielu projektu, kurš izietu ārpus attiecīgā laikmeta tehnoloģiju iespējām.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2017. gada 20. martā, plkst. 5:09

    Māris Zanders: Arvien vairāk krāsu tulpju laukos (1)

    Nīderlandes parlamenta vēlēšanas pagājušajā nedēļā bija kaut kas vairāk nekā "populistu sakāve".

  • 2014. gada 15. janvārī, plkst. 8:01

    Rūdolfs Mings: Kā var būt kino bez kinolentes? (5)

    Intervijā jaunais režisors stāsta par to, kas viņam šķiet vissvarīgākais mākslā, ko viņš grib pateikt ar saviem darbiem, kā arī atklāj, kāpēc mūsdienās drīkst radīt tikai labas kinofilmas.

  • 2016. gada 5. februārī, plkst. 9:51

    Helga Tormane: Plūmes koks, zārciņš un jēga

    Grāmatā aprakstītie praktiskie piemēri jēgas meklējumiem, ja ticam uz grāmatas vāka rakstītajam, ir kalpojis par iemeslu tam, lai šo jauniešu romānu dažās Rietumnorvēģijas skolās aizliegtu. Arī Francijā atsevišķi grāmattirgotāji atsakās šo izdevumu izplatīt.

  • 2012. gada 6. aprīlī, plkst. 10:04

    Andra Manfelde: Lieldienas Karostā (7)

    Es atšķiru 1970. gadā izdoto "Franču dzejas izlasi" un uzmeklēju dzejoli, kas man reiz licis raudāt. Sarakstīts pirms simts gadiem aprīlī, Ņujorkā, Blēza Sandrāra dzejolis aizkustina arī dzejas nāves sludinātāju. Lasu skaļi un man žēl, ka neprotu uzrakstīt "Lieldienas Karostā, aprīlī, 2012".

  • 2012. gada 20. jūlijā, plkst. 8:07

    Madara Rutkēviča: Bērni pārdzimst upēs un putnos (9)

    kas tā par Atmiņu kas atceras. kas tā par Atmiņu kas atceras itin kā manā vietā atceras itin kā ar Dievu uz pusēm atceras Atmiņa kas Tu par atmiņu neatceros kaut meloju neatceros

  • 2013. gada 26. decembrī, plkst. 7:12

    Lāsma Ģibiete: Valērijas lidojums (2)

    Abi piloti iesēdās lidmašīnā. Klusumu kā ar ķirurga skalpeli pāršķēla mazās "Cessna 150" motoru rēkoņa. Neliels ieskrējiens, un lidmašīna atrāvās no zemes, uzņemot augstumu līdz divtūkstoš piecsimt metriem.

  • 2013. gada 4. oktobrī, plkst. 7:10

    Artis Svece: Nevainīgie un grēcīgie dzīvnieki (10)

    19. gadsimta dabas teoloģijā dominēja pārliecība, ka visi dzīvnieki ir Dieva radīti, lai nodrošinātu kādu tiešu vai pastarpinātu labumu cilvēkam. Ja tie nedod pienu vai vilnu, tad ar savu paraugu atgādina, ka jārūpējas par bērniem vai jābūt čaklam.

  • 2016. gada 5. janvārī, plkst. 8:23

    2015. gada kultūras notikumi bērniem

    Interneta žurnāls "Satori" apkopojis 2015. gada ievērojamākos kultūras notikumus, kas veltīti bērniem. Veidojot šo sarakstu, īpašu uzmanību pievērsām tiem notikumiem, kas izcēlās ar novatorisku pieeju, cenšoties pavērt plašāku apvārsni grāmatu, teātra, kino u.c. kultūras jomu piedāvājumā jaunākās paaudzes kultūras baudītājiem.



Kultūras Ministrija
vkkf