Recenzija

Foto no žurnāla "Samanta"

Kārlis Vērpe: "Samanta" – zīns sievietēm

"Samanta" ir pieteikts kā pirmais feministiskais zīns vai žurnāls Latvijā, savukārt man tas ir pirmais žurnāls, kas radījis pamatīgas pārdomas par izdevuma koncepciju, saturu un manis kā lasītāja attiecībām ar to. Un tas ir labi. Parasti ar žurnāliem ir daudzmaz skaidrs, ierasto sieviešu vai vīriešu periodisko izdevumu mērķi un auditorijas ir diezgan pārskatāmi, nepieciešamība pēc tiem salīdzinoši viegli saprotama. Jau reljefāka satura izdevumi, kam pieskaitāma arī "Samanta", it kā liek padomāt vairāk, kā un kāpēc tie veidoti, kādam lasītājam paredzēti un ko es pats no tā visa labprāt paņemu. Bet arī tad izdevuma veidols nekļūst par ilgstošu pārdomu tematu. Tepat "Satori" taču brīvi izvēlos, kuru rakstu lasīt, kuru ne, un man kopumā patīk tā salīdzinoši plašais kultūras tvērums.

Arī "Samanta" man patīk, to ir patīkami šķirstīt un pārskatīt, raksti ir kvalitatīvi,  informācijas noformējuma risinājumi – žurnāla formātam netipiski daudzveidīgi, bet saglabā vienotu veselumu. Ingrīdas Pičukānes redakcija un dizains ir lietpratīgi, zīns ir vizuāli labskanīgs, arī tādēļ, ka publicistiska rakstura teksti tajā apvienoti ar vizuālās mākslas un dizaina risinājumiem, gan atsevišķu sadaļu noformējumā, gan, piemēram, konkrētām sievietēm veltītajos atvērumos. Vienā pozē pati Pičukāne, nākamajos Viktorija, Ieva, Ingrīda... Tiem, kas "Samantu" vēl nav skatījuši: zīnā ir publicētas fotosesijas ar sešām dažādu vecumu sievietēm, katra fotografēta atšķirīgā situācijā, katra īsi atbild uz pāris jautājumiem. Princips līdzīgs "Kluba" meitenēm, tikai to apvērš. Ne otrādi, bet patiešām tā, ka ir domāts (par) sievietēm. Arī vecums šoreiz ir svarīgs, ņemot vērā, ka vecāka gadagājuma sievietes ierastajos populārajos žurnālos parādās salīdzinoši reti, kur nu peldkostīmā iebridusi ezerā, kā zīna vāka seja Zorina. Vecuma diskrimināciju parāda "Samantas" sākumā prezentētā, redaktores veiktā dažādu žurnālu satura analīze ("Santa", "Cosmopolitan", "Lilit", "Klubs", "Playboy", "Patron"). Tas pats attiecas uz miesasbūvi, kura populārajā kultūrā tiek iestūķēta nereāli slaidajos aprēķināto apjomu veidolos, pēc kuriem tad visiem ir jāpiemērojas.

Ķermenis un miesiskums ir "Samantas" pirmā zīna vadmotīvs, par ko vēsta body positive uzraksts uz vāka un redaktores sleja. Ķermeņpozitīvisms to arī nozīmē: apliecinošu, ne reglamentējošu, idealizējošu, ierobežojošu attieksmi pret ķermeni, gan savu, gan citiem. Ķermeņpozitīvisms aicina sevi un citus visupirms pieņemt tādus, kādi tie ir. Tā vari justies brīvi ne vien ar sevi, bet saskatīt esošo daudzveidību un dažādību starp cilvēkiem. Ķermeniskums ir būtisks arī filozofiskā vai teorētiskā perspektīvā, un zīnā publicētie teksti to gana labi aprāda. Piemēram, Agnese Krivade īsteni feministiskā garā veikli apvieno savas pieredzes subjektīvu apceri par ķermeņa kopšanu, apmatojuma skūšanu ar šo aspektu svarīgumu plašākos ķermeņa politikas mērogos. Savukārt Elizabete Pičukāne piedāvā ieskatu sportošanas izpratnē un lomā sieviešu dzīvē, to, cik tā ir neveselīga un cik veselīga varētu būt. Ikdienišķas un maznozīmīgas lietas, varētu domāt, bet tās liecina, kā kultūrā ir vai nav ierasts domāt un praktizēt savu ķermenisko dzīvi. Un vismaz sieviešu dzīve līdz šim ir bijusi visai atsvešināta no sava miesiskuma, ar to saistītajām vajadzībām, vēlmēm, piemēram, nedzīvot saskaņā ar populārajām vienveidīgajām sieviešu reprezentācijām. Zīns tāpat liecina par pavisam elementāru lietderīgas informācijas trūkumu (piemēram, tās pašas higiēniskās paketes kā vēsturiski tabuizēta tēma Latvijā), kuru tas nu pamazām aizpilda.

Gribētos teikt, ka "Samanta" ir izdevums cilvēkiem, jo tā arī var tulkot zīna pamatvēstījumu. Tas ir izdevums tiem, kuri nevēlas būt primāri izskaidroti ar konkrētu misiju un izskatu noslogotu sievietes, sievas, mātes vai meitas lomu. Tāpat gribētos teikt, ka zīns ir domāts citiem cilvēkiem, kuriem izdevumā publicētos skatījumus un pārdomas būtu vērts kaut nedaudz iepazīt un izprast, lai labāk saprastu ne vien savu, bet arī līdzcilvēku pieredzi. Piemēram, vīriešiem, vienalga, kādas seksualitātes. Te arī rodas raksta ievadā minētās grūtības, domājot par "Samantu" un tās mērķauditoriju. Viena lieta, ka tas pozicionēts kā feministu zīns, bet Latvijā tos, kas sevi uzskata par feministiem, labi gribot, var itin ātri saskaitīt. Tajā pašā laikā žurnāla vēstījums taču būtu svarīgs sievietēm kā tādām.

Vilšus vai nevilšus, diskriminācija sieviešu vidū ir tikai viens līmenis, ko zīns iedibina. Tas izslēdz arī vīriešus kā potenciālo mērķauditoriju. Rasa Jansone savu saistošo rakstu par mēnešreizēm un to izpratnes neesamību pavisam nesenā Latvijas sieviešu pieredzē noslēdz ar diezgan spraigu un kategorisku apgalvojumu, ka "Samanta" ir sieviešu žurnāls. Lai būtu, gan autors, gan redakcija ir brīva pārstāvēt dažāda asuma viedokli. Tomēr tāda attieksme paredz, ka šādā izdevumā no tiem, "kas dzimst uz Marsa", ieskatīsies tikai paši ziņkārīgākie. Bet tas ir liels zaudējums, ņemot vērā, ka to pašu dažāda veida diskrimināciju sabiedrībā uztur elementārs zināšanu un izpratnes trūkums. Ir grūti īstenot līdztiesību tur, kur par to nav ne jausmas ne tikai labai daļai sieviešu, bet arī lielākajai daļai vīriešu; kur nav ne jausmas par to, ko tad patiešām pieredz un ar kādām grūtībām saskaras citi cilvēki. Respektīvi, manas grūtības domāt par "Samantu" rada vienlaikus atzinīgais vērtējums, intriga par nākamajiem izdevumiem un nespēja sevi tajā ieraudzīt kā lasītāju. Esmu feminists, bet neesmu sieviete, turklāt vismaz man tas neliekas svarīgi, lai lasītu to, kas ir svarīgs.

Nišas vai subkultūras plašsaziņas līdzeklis ir būtisks solis, ja arī negribētos, ka Latvijā feminisms vai ar dzimumu saistītu jautājumu risināšana paliek šauras subkultūras kopīgu interešu lieta, par ko citas sabiedrības grupas vai nu neko nezina, vai reaģē ar stereotipiskiem izsaucieniem. Tāpēc intrigu par nākamajiem feministiskajiem zīniem papildinu ar vēlējumu, lai tas kļūtu par transformējošu soli dzimumlomu, pieredzes ķermeniskuma, līdztiesības un citu būtisku tēmu pārdomāšanā, cilvēku reprezentēšanā arī citos plašsaziņas līdzekļos. Vēlējums, protams, nav jāīsteno tikai zīna veidotājiem, viņi savu darbu jau dara.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Grumpy Cat  

    2017. gada 8. martā, plkst. 22:44

    Ja nav iespējams pacelties augstāk par "ģenitālo" līmeni domāšanā un pasaules uztverē, tad, protams, nekas cits neatliek kā "cepties" par spalvu plūkšanu un izgudrot jaunvārdus kājstarpei. Diez, kādu interesē, cik bieži (un vai vispār) paduses skuj Angela Merkele? Un ziniet kāpēc - jo viņa ir Vācijas kanclere! Sieviete, kura dzīvē sasniegusi fantastisku rezultātu, izmantojot savas smadzenes.

  • Marta avens > Dead Bull  

    2017. gada 8. martā, plkst. 12:24

    Un ja tā zloba nemaz netiek mazgāta nost?
    Ja nu šī zloba ir kā vairogs, kas sargā mazu niķīgu meiteni, kas bērnībā nav saņēmusi to, ko ļoti vēlējusies (visticamāk - mammas mīlestību) ?
    Tad nu tālāk, ejot pa dzīvi, lai mazāk sāpētu, ir jāpiesedzas un sevi jāmāna ar "svarīgākām darāmām lietām".

  • Dead Bull > Sniega māte  

    2017. gada 8. martā, plkst. 11:25

    Var nodarboties ar daudz un dažādām "svarīgām" lietām, bet izņemot nelielu sabiedrības daļu – ģeniālus zinātniekus, māksliniekus vai uzņēmējus, kuru idejas vai darbi pārveido pasauli – pārējiem mūža lielākais un paliekošākais veikums ir izveidot harmonisku ģimeni un izaudzināt laimīgus bērnus, kuri būs spējīgi gūt panākumus. Šis dzīves lielais projekts ir kā divvirzienu ceļš, un lai ņemtu un saņemtu, kaut kas ir arī jādod. Ja vien nenosedz sevi no galvas līdz kājām ar maisu, tava dāvana savam vīrietim sagādā prieku arī pārējiem – ekonomisti to dēvētu par pozitīvu eksternalitāti. Medaļai ir arī otra puse: šī злоба komentāros, poza, cik jūs un jūsu viedokļi mums, sievietēm, esat nesvarīgi, ir toksiska un, domājams, grūti nomazgājama, pārnākot mājās.

  • Version  

    2017. gada 7. martā, plkst. 19:09

    Mani tomēr interesē, kur palilkuši par valsts naudu veidotie Curikas stendapi?

  • Reinis Huseins > prosperity  

    2017. gada 7. martā, plkst. 16:01

    Vai vari paskaidrot, ko nozīmē ''vidusmēra sieviete''? Vai ar to ir domāts, ka minētais žurnāls apraksta marginālas, nestandarta situācijas?

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2015. gada 2. aprīlī, plkst. 6:04

    Satori aptauja: Ko mums nozīmē kristīgās Lieldienas? (3)

    Lai cik mūsdienās saplūdušas, izplūdušas vai samudžinātas ir svētku svinēšanas tradīcijas, Lieldienas noteiktai sabiedrības daļai asociējas ar motīviem un vērtībām, ko tajās ieliek kristīgā tradīcija un Baznīca.

  • 2016. gada 31. martā, plkst. 6:13

    Andris Ogriņš: Gandrīz kā ceļošana atpakaļ laikā

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Labākais dzejas darbs" Andri Ogriņu par dzejoļu krājumu "Plaukstu škērsielas", kas iznācis apgādā "Mansards".

  • 2012. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Santa Remere: Miķeļa Fišera vieldienas (9)

    Tu apstājies gleznas priekšā, tev tā it kā patīk vai uzjautrina, vai arī tev šķiet, ka to saproti, bet, mēģinot tikt galā ar savu attieksmi pret to, sajūties kā idiots, kam izrauts pamats zem kājām, jo nav skaidrs, cik lielā mērā Fišers trollē.

  • 2013. gada 11. martā, plkst. 9:00

    Dāvids Zalāns: Par labāku demokrātiju Latvijā (4)

    Būtu loģiski cilvēkiem dot iespēju savu viedokli paust, nevis uzskatīt viņus par apātiskiem objektiem, kuri pamostas tikai reizi četros gados.

  • 2014. gada 23. maijā, plkst. 0:05

    Andris Ogriņš: Desmit (23)

    ar asins lāsēm salijusi otro roku diena un es eju uz veikalu pielaikot datumu starp kabīnēm ir plāni pieneņu aizkari nopūšot pūkas no galvām var samanīt ko mēra mana kalendāra līdzgaitnieki

  • 2016. gada 22. aprīlī, plkst. 6:12

    Elizabete Lukšo: 5 reasons (4)

    Vēlāk, pēc vairākiem mēnešiem, viņš man it kā bezkaislīgi stāstīja, ka viņam paticis tas, kā Šopenhauers definē mīlestību. Kad lūdzu, lai paskaidro arī man, viņš atbildēja, ka tas nav gluži iespējams.

  • 2016. gada 29. februārī, plkst. 5:08

    Ārzemju preses apskats: Filma "Es esmu šeit"

    Renāra Vimbas filma "Es esmu šeit" Berlīnes Starptautiskajā filmu festivālā piesaistījusi arī ārvalstu žurnālistu un kritiķu uzmanību.

  • 2013. gada 21. maijā, plkst. 10:05

    Gundega Muzikante: Bērns ir cilvēks

    Cilvēks ir tik plašs jēdziens. Mēs zinām, kas viņš nav, ar ko viņš ir ticis galā, no kā atbrīvojies, bet nezinām, kas tad veido to viņa būtību, un kāda tā izskatās.



Kultūras Ministrija
vkkf