Redzējumi

Kadrs no Deivida Līna filmas "Īsa tikšanās", 1945

Reinis Lazda: Runāt ar nozombētajiem

Sarunājoties ar cilvēku, kuram ir atšķirīgi uzskati no mūsējiem, var paciesties un neko neteikt, vai arī iesaistīties karstā diskusijā, kurā viens otru visdrīzāk mēģinās pārliecināt par savu patiesību. Parasti strīda laikā abu pušu viedokļi tuvinās – pat ja tie joprojām ir atšķirīgi, tad tomēr asākajos punktos nogludinājušies.

Līdz ar interneta parādīšanos diskusijas ir izpletušās arī tur. Sociālo tīklu lietošana ir ļāvusi mums simboliski vēlreiz pārcelties uz dzīvi no lauku viensētas pilsētā – tik strauji ir pieaudzis iespējamo kontaktu skaits. Ir parādījusies eiforiski ērta iespēja iepazīties un uzturēt sakarus ar cilvēkiem, kurus šķir tūkstoši kilometru, toties vieno līdzīgi uzskati, mērķi, idejas. Līdz pat nesenam laikam pastāvēja uzskats, ka internets ir palielinājis iespēju sastapties ar viedokļiem, kurus izteica ģeogrāfiski attāli cilvēki, tādējādi samazinot robežas starp sociālajiem slāņiem un apakšgrupām (jo sevišķi lielākajās valstīs). Dženifera Brandidža 2010. gadā konstatēja, ka internetā cilvēki nejauši uzduras atšķirīgiem uzskatiem un viedokļiem, bet tas savukārt rosina un paātrina ideju izplatīšanos [1].

Diemžēl pirms dažiem gadiem tika izveidoti sociālo tīklu algoritmi, kas parādīja vairs ne visus ierakstus, bet pirmos izcēla tos, kuri saskaņā ar statistisku analīzi lietotājam visdrīzāk patiks. Tas strauji atcēla Brandidžas secinājumus un drīzāk radīja pretēju efektu.

Šobrīd var teikt, ka internets ir pastiprinājis tos sabiedrības procesus, kas jau bija manāmi arī līdz šim. Ja intelektuāli prasīgiem cilvēkiem jaunās saziņas iespējas var sniegt būtisku uzrāvienu profesionālajā un radošajā darbībā, tad citiem tā var nozīmēt vēl pašapmierinātāku un netraucētāku iekapsulēšanos ērtā vidē.

Sev līdzīgi domājošu cilvēku, sevi apkalpojošas un ērtas informācijas meklēšana ir homofilija (nē, tas nav antonīms homofobijai, lai arī ir kārdinājums tā padomāt). Homofilijas rezultāts ir cilvēku grupas kopīgi priekšstati par pasauli, proti, tā samazina uzskatu daudzveidību. Jo izteiktāki grupas veidošanās procesi, jo lielākā mērā tās pārstāvju uzskati vienādosies. Nonākšana viendabīgā līdzīgi domājošo grupā, līdzīgi kā nonākšana līdzīgi noskaņotu cilvēku pūlī, veicina ekstrēmāku viedokļu pieņemšanu un politisko polarizāciju [2].

Personīgi tas droši vien var būt patīkami, un varētu pat katram novēlēt atrast savu virtuālo laimi, tomēr politiski tas rada nopietnus draudus (ja nepatīk vārds "politika", tad aizvietojiet to ar "sabiedrības kopīgās intereses"). Šie Miera un Pieticības Malā dzīvojošie tad nu arī ir visi vienā barā viegli bīdāmi jebkurā virzienā, ja vien uzrodas prasmīgs bīdītājs. Nesastapšanās ar citādi domājošajiem iemidzina intelektu. Iemieg arī pats priekšstats par to, ka savas domas ir kaut kas tāds, ko varbūt kādreiz ir nepieciešams mainīt, – jo vienmēr atrodas kāds, kurš domā tāpat kā tu. Konformitātes pētījumi parāda, ka būtisks pakļaušanās priekšnoteikums ir tas, ka nav neviena, kurš iebilstu [3]. Pietiek tikai ar vienu drosminieku, kurš nostājas pret vairākumu, lai arī citi sajustos daudz drosmīgāki un paliktu pie saviem uzskatiem (vai, kā norādīts iepriekš, sāktu veidot un pielāgot savus uzskatus drosminiekam). Diemžēl šis princips tikpat labi darbojas arī gadījumos, kad vairākums (citos gadījumos – kādas jomas eksperti) autoritatīvi pauž savu viedokli, bet "drosminieks" ir kāda politiska spēka slēpta reklāmas kampaņa jeb, izsakoties ierastākiem vārdiem, provokators.

Rezultātā mēs iegūstam sabiedrību, kuru var sadalīt trīs grupās. Pirmā grupa, kuru personībai raksturīga augsta atvērtība pārmaiņām, ir skaitliski neliela, taču visaktīvākā sociālo tīklu dalībniece. To raksturo aktīva viedokļu apmaiņa. Sauksim viņus par Runātājiem.

Otrā grupa ir vislielākā un inertākā jeb Aitas. Tie ir parastie cilvēki, kuri neko īpašu nemeklē, bet jūtas ērti, ja apkārt ir viņiem līdzīgi domājošie.

Trešā grupa jeb Cirpēji ir tie, kuru mērķis ir apzināti izmantot otro grupu, panākot, lai viņi pauž vajadzīgos uzskatus, nobalso par viņiem izdevīgu politisko spēku vēlēšanās un tamlīdzīgi. Viņi izmanto dažādus instrumentus, lai ieinteresētu dažas Aitas, iesveltu viņās viedokli un tālāk jau liktu pašām piesaistīt nākamās Aitas, tā veidojot vērā ņemamas līdzīgi domājošo kabatas. Protams, mēdz būt gadījumi, kad Aitas savācas bariņos arī bez Cirpēju līdzdalības. Tomēr būtiskākais ir tas, ka ir publicēts diezgan daudz pētījumu, kuros secināts – praktiski nav metožu, kā Aitas no šīm kabatām pēc tam dabūt ārā.

Neliela atkāpe – homofilijai ir arī būtiskas pozitīvās iezīmes. Pirmkārt, gatavība ietekmēties no citiem, vienoties viedokļos par dažādiem jautājumiem ir viena no nepieciešamībām, lai veidotos kultūra. Arī dažādas t.s. skolas – filozofiskas, mākslinieciskas, idejiskas pieejas, kas raksturīgas noteikti cilvēku grupai. Viņi savus viedokļus, uzskatus palēnām salāgo un kļūst pazīstami kā noteiktas pieejas pārstāvji.

Kādas ir atšķirības starp pozitīvajām izpausmēm un negatīvajām, apkarojamajām? Pēc būtības atšķirību varbūt arī nav, bet atšķiras process. Proti, negatīvajā gadījumā nenotiek kritiska analīze, bet gan vienkārša apstiprināšanās un priecāšanās par citiem, kuri atkārto tādu pašu viedokli, kāds ir tev.

Tomēr te mēs nonākam pie būtiskākā jautājuma – ko darīt? Ko darīt, ja cilvēks jau ir identificējies ar kādu Aitu grupiņu, kura ir naidīgi noskaņota pret noteiktiem Runātājiem? Diemžēl sociālo tīklu ietvaros naidīgi noskaņotos nav iespējams pārliecināt ar faktiem vai citām zināmām metodēm, gluži otrādi – sastopoties ar citām idejām, viņi vēl vairāk nostiprinās savas grupas domāšanā [4]. Arī izsmiešana, vismaz sociālajos tīklos, ir neefektīva, pat traucējoša stratēģija, kas tikai mudina norobežošanos un cita paziņu loka izvēlēšanos.

Vēl nesen šķita, ka esam nonākuši bezcerīgā situācijā. Tomēr kāda rīcības iespēja izriet no nupat publicēta pētījuma: Kembridžas Universitātes paspārnē veikts eksperiments apliecina, ka ir iespējams mainīt viedokli cilvēkiem, kuri tic tam, ka klimata pārmaiņas nav radījusi cilvēka iedarbība. Kā jau iepriekš bija zināms, arī šoreiz tika konstatēts, ka faktu sniegšana neuzrunā cilvēkus, kuri ir pārliecināti par citu patiesību. Toties iedarbīga izrādās "vakcīna" – pirms faktu sniegšanas pievienota norāde par to, ka noteiktas grupas mēģina ar dezinformācijas palīdzību sagrozīt priekšstatu. Vienkāršākajā gadījumā tika pievienota īsa un abstrakta norāde, ka "dažas politiski motivētas grupas izmanto maldinošu taktiku, lai pārliecinātu sabiedrību, ka zinātnieki nav vienisprātis". Otrā gadījumā norāde bija garāka un konkrētāka, uzverot, ka starp klimata pārmaiņu noliedzēju zinātnieku parakstiem ir "iemaldījies" Čārlzs Darvins un popmūziķi. Abas norādes bija iedarbīgas, bet otrā spēja pārliecināt divreiz lielāku cilvēku skaitu.

Tātad kopumā varam secināt: lai kādu pārliecinātu, ir jānotiek diviem posmiem. Pirmais posms ir viņa uzskatu sistēmas atvēršana – tā notiek, tādā vai citā veidā izraujot viņu no pašreizējās komforta zonas. Šeit minētā ir viena no vienkāršākajām metodēm, lai gan vēsturiski ir zināmas citas, daudz sāpīgākas (kad meli kļūst nenoslēpjami). Otrais posms ir cilvēka iepazīstināšana ar citām, faktiem labāk atbilstošām pieejām.

Starp citu, kas notiek ārpus sociālajiem tīkliem? Vai atteikšanās no tiem ir izeja? Droši vien ne vairāk kā palikšana dzīvot lauku viensētā urbanizācijas laikmetā. Arī šīs viensētas kļūst vēl vientuļākas nekā agrāk, žurnālistiem un viedokļu līderiem pārceļoties uz sociālajiem tīkliem. Vēl vairāk, sociālajos tīklos iegrimušie līdzpilsoņi ir aizņemti savās homofilajās nodarbēs un tā vietā, lai iesaistītos strīdos ar saviem nomaļākajiem radiem un paziņām, arvien biežāk tos vienkārši ignorē. Labā ziņa – novārtā pamesto radinieku uzrunāšana ir papildu iespēja sociāli atbildīgajiem.

[1] Brundidge, J. (2010). Encountering "Difference" in the contemporary public sphere: The contribution of the Internet to the heterogeneity of political discussion networks. Journal of Communication, 60, 680–700.

[2] Stroud, N. J. (2010). Polarization and partisan selective exposure. Journal of Communication, 60(3), 556–576.

[3] Asch, S. E. (1956). Studies of independence and conformity: I. A minority of one against a unanimous majority. Psychological Monographs: General and Applied, Vol 70(9), 1–70.

[4] Quattrociocchi, W. (2016). How does misinformation spread online? World Economic Forum, 14.01.2016.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • vērotāja  

    2017. gada 10. martā, plkst. 12:15

    Zini, Reini, kas ir amizanti!? Lasīt par 3 cilvēku tipiem, blakus lodziņā manot rakstu par tipoloģijas bezjēdzīgumu.

  • akmens  

    2017. gada 4. martā, plkst. 14:47


    Kad pārtop par milzeņiem knišļi un skuteles,
    Un otrādi, arī var teikt, šis tas noris.
    Un strādnieki lasa pa miskastēm pudeles,
    Un ellē dēļ tā paliek nikns Trīras moris.

    Un pietrūkst mazlietiņ, lai sāktu drupt dimanti
    Un nāktu no platīna atejas smaka.
    Un saprastu daži, ka budžetam riskanti
    Ņemt grašus no mana un tava, draugs, maka.

    Un svarīgi nav, kas tu biji pirms Atmodas,
    Ja izspiedi vergu no sevis pa pilei,
    Jo īstajā vietā tev smadzenes atrodas,
    Un gludāks par gludu tavs ceļš ir līdz silei!
    25.06.2009.

  • Viestards  

    2017. gada 2. martā, plkst. 12:52

    A varbūt konkrētāk? Bieži visi viedokļi ir nepārbaudāms ticības jautājums, un īstenība ir kaut kur tur ārā.

  • ko_neko  

    2017. gada 2. martā, plkst. 11:12

    Neesmu veicis pētījumus, bet pēc sajūtas , grupu sadalījums neliekas īstenībai atbilstošs...
    Te būtu jāpiebilst, ka viszombētākā šķiet "runātāju" grupa, kuri tuvu 100% tikai ārēji uztur diskusijas pazīmes, bet patiesībā runā monologos, tādā veidā radot absurda sarunas, kur neviens otru būtībā neklausās, tikai izmanto kādu "it kā oponenta" teksta daļu (fāzi, vārdu) sava monologa rekonstruēšanai. te būtu Beketam un Jonesku, kur pieķerties!
    Bet manipulatori, jeb Cirpēji ir lielākā čata diskusiju dalībnieku daļa (daudzi lieto vienkāršotas, viegli "atkožamas" manipulāciju tehnikas, ko visi tāpat zina un manipulē pretīm). Savukārt "aitas" nebūt nav tik plaša grupa pašā čatā - drīzāk dzīvē -- tur gan. Bet čatā aitām patiesībā ir garlaicīgi. Un piedalās tās slinki ar atsevišķām replikām, kas izrāda tikai garāmskrējēja paviršo dabu

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2013. gada 22. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Ījabs: A-ū, rietumnieki (23)

    Varam, protams, izlikties un blefot, ka Kalniņam tikai rādās, ka viņš pats ir tikai vecs dzērājs, kas neko nesaprot no dzīves un mūsdienu sabiedrības. Ka kaut kur Briselē vai Vašingtonā vienmēr būs atrodamas īstās zāles visām mūsu kaitēm, tādēļ domāt ar savu galvu ir teju vai apgrēcība.

  • 2016. gada 12. aprīlī, plkst. 2:38

    Anita Mileika: Tas man ir darbs

    Piedāvājam sarunu ar Latvijas Literatūras gada balvas 2016 nominantu kategorijā "Spilgtākā debija literatūrā" Anitu Mileiku par dzejoļu krājumu "Mūžīgā nepārtikusī stirna", ko izdevis Latgolys studentu centrs.

  • 2017. gada 2. februārī, plkst. 4:05

    Anete Ašmane: Orķestra "Rīga" zaļumballe (10)

    Latvijas iespējamo divsimtgadi atzīmēsim ar koncertiem, kur orķestrim aranžēts "Dueta Sandra" hits "Mazcenas mobilais" vai grupas "Tranzīts" šedevrs "Es nevaru būt balts"?

  • 2015. gada 6. augustā, plkst. 6:08

    Ilva Skulte: Spoguļa efekts (2)

    Antiglobālisti, sievietes, dzīvnieku mīļotāji, lauksaimnieki vai pacifisti, kas dodas demonstrācijās, tādējādi ne tik daudz grib izmainīt pārējo patiesības, cik iegūt vietu zem saules savējai.

  • 2014. gada 18. septembrī, plkst. 6:09

    Volfgangs Hermans: Nakts skrāpē zīmuli

    Meitene pelēkas ielas aizā nes mazu melnu sunīti nes dzīvi ar sunīti pieglauž to sev elpu elpā pāriet un aiziet kā pelēks vilciņš atgriežas Meitene pelēkas ielas aizā nes pelēku vilciņu dzīvi tā it kā tā būtu mazs melns sunītis

  • 2016. gada 6. maijā, plkst. 6:49

    Mārtiņš Galenieks: Arlabunakti, Londona (5)

    Enfīldā bija liels "Waitrose" lielveikals, kura miskastēs vienmēr varēja atrast daudz pārtikas, kam nupat bija beidzies derīguma termiņš. Lasi es parasti no miskastes ņēmu tikai tad, ja tur nekā cita nebija.

  • 2013. gada 1. aprīlī, plkst. 10:04

    PARDŽOISU (3)

    Pirms kādiem pieciem gadiem, kad Dace Jaunupe vēl nebija kļuvusi par Bargo, bet strādāja Satori grāmatnīcā par apsargu un klusi bija iemīlējusies Reinī Tukišā, es devos viņu apciemot uz minēto iestādi. Pētīju tos nokrautos grāmatu plauktus un vaicāju Dacei: “Klausies, tu noteikti zini, kas tas Džeimss Džoiss tāds ir, kāpēc visi par viņu runā?” Vairs tā precīzi neatceros, bet šķiet, ka viņa nokrita uz grīdas un sāka epileptiski raustīties konvulsijās, neskaidri pamīšus buldurējot vārdus “Uliss” un “facepalm” pār lūpām. Pēc tam atguvās, un mēs atkal bijām draudzenes. Tiesa, neko daudz jau tas Daces skaidrojums man nedeva.

  • 2015. gada 6. maijā, plkst. 6:05

    Ivars Ījabs: Mūsu te nav. Jauns pētījums par Latvijas krievvalodīgajiem skolēniem (10)

    Kā īsti Latvijas krievvalodīgo jaunieši redz savu vietu un nākotni Latvijā, kādas ir viņu politiskās lojalitātes un kā viņi redz savas attiecības ar latviešiem?



Kultūras Ministrija
vkkf