Eseja

Attēlā - mazās nagu šķērītes

Pauls Bankovskis: Pazaudēto mantu birojs

Nesen redzēju sapni. Tajā kāds gudrinieks gandrīz vai Marsela Prusta garā man klāstīja, ka mēs varam kaut ko atminēties gan pavisam nejauši, gan arī ar prāta piepūli – sasprindzinot visas savas gara spējas un gandrīz ar varu cenšoties izraut no pagātnes tumsas tur nogrimušās lietas. Taču, lai cik arī mūsu prāts būtu brīnišķīgs un reizēm smalks instruments, tā vienalga būs vien tikai tāda gramstīšanās gar, ap un pa savu nezināšanu – gluži kā rokas grūšana āliņģī uz labu laimi, nezinot, kas tur apakš ūdens mūs sagaida un vai vispār gaida. Tā kā mums itin nekas tur nav saredzams, kārotā loma vietā mēs varam izvilkt vien akmeni, tukšu gliemežnīcu, zābaku vai praulu, un, lai kas tas arī būtu, ar mūsu atmiņām tam būs gaužām attāls un mazs sakars, bet visbiežāk mūs sagaidīs vien vilšanās, jo mūsu cerībām nebūs bijis lemts piepildīties. Un pat tad, ja atradums mums vispār kaut ko nozīmēs, tā vērtība allaž šķitīs pārāk niecīga iepretī tā atrašanā ieguldītajai piepūlei. Kurpretī pavisam negribētas atminēšanās nestais guvums vienmēr būs nesalīdzināmi lielāks un paliekošāks nekā šo atminēšanos izraisījušās lietas vai parādības taustāmais, ar jutekļiem tieši tveramais svars.

To var salīdzināt ar kādas pazaudētas lietas meklēšanu mājās, pļavā vai mežā, šis gudrinieks man teica. Iedomājies, tu to kādudien atceries un pēc tam varbūt pavadi vairākas dienas, aumež par to domājot un lauzot galvu, kur gan tu to būtu varējusi nolikt vai nejauši nomest, kurš to būtu varējis piesavināties vai kam tu to būtu varējusi aizdot. Šai lietai pat nav jābūt īpaši vērtīgai vai tavā dzīvē nozīmīgai, taču, jo vairāk tu par to lauzīsi galvu, jo šķietami dārgāka tā tev kļūs. Ja paveiksies, kādudien tu atcerēsies, kur tā atrodas, vai pat nejauši to uziesi, un tajā pašā brīdī tā savu nozīmīgumu tavās acīs pazaudēs, tā pārvērtīsies vienkārši par vēl vienu pavisam parastu lietu. Bet tagad iztēlojies, ka tu par šo lietu vispār jau sen esi aizmirsusi un dzīvo tā, it kā tā nekad nebūtu pastāvējusi, bet tad vienā jaukā dienā piepeši to ne no šā, ne no tā atrodi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tad tev šis priekšmets liktos krietni vien vērtīgāks, lai gan, kā tu labi saproti, abos gadījumos tā var būt viena un tā pati lieta, vai ne?

Visticamāk, šī sapņa pamatā bija nevis pirms daudziem daudziem gadiem vidusskolas laikā filozofijas lekcijās noklausītie Prusta pārstāsti Ulda Tīrona gaumē vai pat neskaitāmie mēģinājumi savas dzīves laikā izlasīt un tomēr nekad pilnībā neizlasīt visas "Zudušo laiku meklējot" daļas, bet gan pirms pāris dienām lasītais Ketrīnas Šulcas personiskais stāsts "Kad lietas pazūd", kas bija publicēts žurnāla "The New Yorker" šā gada 13.–20. februāra numurā.

Šis raksts turpināja mani nodarbināt ne vien sapņos, bet arī nomodā, jo autore beidzot bija vārdos ietērpusi kādu, atvainojos, fundamentālu un cilvēka eksistenciālo stāvokli visos laikos spilgti raksturojošu patiesību – mēs vienā laidā kaut ko pazaudējam, bet pēc tam vairāk vai mazāk izmisīgi cenšamies to sameklēt. "I Still Haven't Found What I'm Looking For," kā dziesmā dzied.

Aizmāršības un aizmiršanas mēdz būt dažādas. Man kopš bērnības par spilgtāko aizmiršanas rezultātā pazaudētas lietas piemēru ir kļuvušas "mazās nagu" šķērītes. Atceros, ka saskaņā ar kaut kādu grūti pārbaudāmu, bet vecākiem laikam jau labi zināmu informāciju mūsu mājās vajadzēja būt pat trim šādām šķērītēm, taču lietošanā gandrīz vienmēr bija tikai vienas, jo pārējās tajā laikā neizprotamā kārtā bija pazudušas. Agri vai vēlu pienāca brīdis, kad pazuda arī tās vienīgās, bet tad vai nu tajā pašā dienā, vai pēc ne pārāk ilgas sūkstīšanās un meklēšanas brīnumainā kārtā atradās kādas no pazudušajām. Visas trīs reizē neatminos redzējis nekad, varbūt vienīgi divas, taču arī par to nevaru būt drošs.

Iespaidīgākās ar aizmiršanu un pazaudēšanu saistītās vietas, protams, tajā laikā bija dažādos sabiedriskos objektos un pat autonomi šur tur pilsētā sastopamie pazaudēto un atrasto lietu biroji. Ja atceraties, tālajā pirmsterorisma laikmetā tās bija dzelzceļa stacijās, autoostās un vēl visur kur iekārtotas telpas, kurās labticīgie atradēji mēdza nogādāt dažādas atrastas un bez pieskatīšanas pamestas mantas: lietussargus, koferus, protēzes, cepures, saiņus, iepirkumu tīkliņus, žaketes u.tml. – vārdu sakot, visu to, ko mūsdienās saskaņā ar, piemēram, lidostās ievērotajiem drošības priekšrakstiem atbilstoši dienesti nekavējoties savāktu un mīļā miera labad drošā vietā iznīcinātu. Garāmejot reizēm gadījās ielūkoties šo iestādījumu lodziņos, un varēja redzēt plauktu plauktus ar dažādām lietām, kuru īpašnieki, visticamāk, jau sen bija zaudējuši cerības tās atrast vai atgūt, jo viņu vilciens gan tiešā, gan pārnestā nozīmē jau bija aizgājis. Domāju, ka tieši šie iespaidi kļuva par iedvesmas avotu reiz kādā bērniem paredzētā stāstā iztēloties baisu vietu, kurā nonāk arī visi bērni, kas paslēpju spēles laikā tā arī netiek atrasti, bet tas nu tā. Starp citu, nudien jau biju paguvis aizmirst, bet arī mana bakalaura darba tēma bija cieši saistīta ar aizmiršanu un atcerēšanos, bet tā vairs pat nav otršķirīga, drīzāk ceturt- vai piekt-, vai vēl tālāk šķirīga informācija, kuru lasītājs nekavējoties drīkst aizmirst tāpat vien.

Tomēr aizmiršanu, manuprāt, būtu uz visstingrāko jāiedala tajā, kad mēs aizmirstam kādas lietas jeb mantas un, kā jau iepriekš minēts, piemēram, nespējam atsaukt atmiņā to atrašanās vietu, un tajā, kad lietas jeb mantas kaut kādā ziņā aizmirst un nerro mūs pašus. Pie otrā aizmiršanas veida es pieskaitītu visas tās reizes, kad, jau izgājis no mājas, esmu sācis lauzīt galvu, vai patiešām aizslēdzu durvis (tie, kas mēdz ikdienā lietot gludekli, durvju vietā itin labi var iztēloties kaut ko citu). Bet pirmā aizmiršana ir tā, kas var beigties vai nu ar aizmirstā atrašanu, vai ar nebeidzamām un neauglīgām cerībām, ilgām, ciešanām, vai vienkārši mazu mazītiņu rūgtumiņu, un man pat ir izveidojies savdabīgs šo aizmirsto vai pazaudēto lietu sarakstiņš vai, piedodiet, tops. Te tas ir:

1. Mazais dzeltenais gumijas lācītis

Tik mazu, dzeltenu un tik ļoti no gumijas izgatavotu lācīti es neesmu nekad sastapis nedz pirms, nedz pēc tam. Uzdrošinos apgalvot, ka tas bija ideāls dzeltens gumijas lācītis. Viņš pazuda skolas sporta laukumā, netālu no šūpolēm, kas bija ierīkotas, metālu cauruļu rāmī iekarinātās govju ķēdēs iestiprinot nolietotas autoriepas. Turpat līdzās bija tāllēkšanas smilšu kaste. Iespējams, lācītis pazuda tieši tur.

2. Zaļa metāla mašīnīte

Man ārkārtīgi patīk precīzas detaļas, taču to es sapratu tikai vēlāk. Šī bija visai reālistiski izgatavota maziņa padomju četrriteņu piedziņas automašīnas "Gaz-66" versija, un man tā bija mīļa tieši ar savu "īstumu". Auto mīklaini pazuda smilšu kalnos, kas bija sabērti tajā laikā, kad cauri mūsu dārziņu kooperatīvam tika būvēts jaunais ceļš uz privātmāju rajonu Ķipari un vēl tālāk uz Nītauri un Līgatni. Šo zaudējumu ceļa būvētājiem un Ķipariem nespēju piedot vēl aizvien.

3. Grāmata par suņiem

Grāmatu, kuras kādam esmu aizdevis, bet pēcāk vairs neatminos, kam, man nudien netrūkst. Tāpat kā man netrūkst no citiem aizdevējiem aizlienētu un neatdotu grāmatu – ja var ticēt leģendām, pat Misiņa bibliotēka nekā citādi nebūtu radusies. Taču šis ir kaut kāds īpaši mulsinošs un neizprotams gadījums, jo visi draugi un paziņas, kuriem ir suņi, kategoriski noliedz, ka es šo grāmatu viņiem būtu devis, bet kaķu īpašniekiem taču nebūtu ne mazākā iemesla to aizdot.

4. Fotogrāfijas

Man ir gana daudz bērnības fotogrāfiju, bet pēc tam uzreiz ir viedtālrunis, kas ir pilns ar bildēm no pēdējiem… es pat nezinu, cik gadiem, visādi sociālie tīkli un kas tikai vēl ne. Bet pa vidu ir savāds tukšums – man faktiski nav nevienas fotogrāfijas nedz no vidusskolas, nedz universitātes studiju laika.

5. Nauda

Kur paliek nauda, es nezinu vēl aizvien, taču vienu no sāpīgākajiem šīs atklāsmes piemēriem es pieredzēju, pirmoreiz nonācis ASV, kad ar novēlošanos aptvēru, ka no 100 dolāriem man ir izdots tāds atlikums, it kā tie būtu bijuši 10, bet man vēl tajā okeāna krastā un orkāna pavēnī ir jāiztiek dažas nedēļas.

Un ko gan esat pazaudējuši un te meklējat jūs?



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Parīze vienmēr ir lieliska ideja.

    Odrija Hepbērna

Iesakām

  • 2016. gada 26. septembrī, plkst. 7:03

    Artis Buks: Urbāno nomadu identitātes meklējumi (2)

    Cik nu nācies novērot sadzīvē – iespējams, kļūdos, jo statistikas pētījumus neesmu veicis, – visaktīvākie nacionālās idejas sludinātāji nāk no etniski jauktām ģimenēm vai lokālmigrantiem, kas pazaudējuši pēctecības sakņu sajūtu.

  • 2013. gada 16. maijā, plkst. 7:05

    Valters Sīlis: Dzīve ir fantastiska pieredze (3)

    "Manuprāt, par visām šausmām jābūt informētam. Tev ir pašam izvēle, kā ar to tikt galā. Galu galā - kur mēs novilksim robežu? Bērns nedrīkst zināt, ka notiek karš tajā brīdi, kad tas notiek?"

  • 2015. gada 24. martā, plkst. 6:03

    Armands Znotiņš: Mūzika no Krievijas Lielajā ģildē

    Par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu ciklā "Krievu mūzikas pērles" un kamerorķestra "Maskavas virtuozi" 35 gadu Galā koncertu Rīgā ar diriģentu Vladimiru Spivakovu.

  • 2012. gada 20. jūnijā, plkst. 8:06

    Ilmārs Šlāpins: Māksla turpināt rakstīt (13)

    Veikli rīkojoties ar rediģēšanas rīkiem, mēs varam savu kaunu par uzrakstīto pavilkt garumā, cenšoties mainīt vārdus vietām vai labojot kļūdas, taču procesa būtība paliek tāda pati – vienā brīdī ir jāizlemj, ko iesākt ar uzrakstīto.

  • 2014. gada 21. novembrī, plkst. 11:11

    Aivars Madris: Pēc "Kurpes". Aizbraukšana (1)

    "Tu paliksi, kad manis vairs nebūs," šos vārdus pa atvērtu mašīnas logu prom aizrauj spēcīga brīze. šķiet, pilsēta to izsūtījusi viņai pakaļ, lai notvertu un atvilktu atpakaļ, lai paturētu sevī līdz galam.

  • 2014. gada 31. janvārī, plkst. 7:01

    Sabīne Košeļeva: Grēkā krišana (1)

    Šorīt sāp divkārtīgi, jo naktī es mīlēju kādu vīrieti un naktī kāds vīrietis mīlēja mani. Naktī es biju padevīga. Ne miņas no ierastā aizdomīguma, ne miņas no ierastā visa pārējā. Es uzticējos, lai gan man nav ne jausmas, kā tas ir jādara.

  • 2016. gada 13. oktobrī, plkst. 5:21

    Satori aptauja: Drīzumā gaidāmās grāmatas

    Lai noskaidrotu, ar kādām oriģinālliteratūras, tulkotām, bērnu un dzejas grāmatām varēsim pavadīt gada pēdējos mēnešus, "Satori" ir aptaujājis Latvijas izdevniecības un sagatavojis nelielu ieskatu to provizoriskajos plānos.

  • 2016. gada 31. oktobrī, plkst. 6:09

    Santa Remere: Bērni prasa asinis

    Baisi stāsti ļauj mums distancēti izdzīvot šausmas drošā vidē, un ir daudzi iemesli, kādēļ tie noteiktā vecumā mūs sāk vilināt.