Redzējumi

Zane Timoņina: "Berlināles" dienasgrāmata

67. Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls, kas norisinājās no 9. līdz 19. februārim, šogad pulcēja plašu žurnālistu, profesionāļu un kinomīļu pulku – tika nopirkti gandrīz 335 tūkstoši festivāla biļešu. Ar bēgļiem veltītiem pasākumiem, bēgļu kinostāstiem un globālu problēmu aktualizēšanu "Berlināle" ir kļuvusi par platformu sociālu un politisku jautājumu apcerei. Šīgada festivāls aktualizē kino kā sava laikmeta refleksiju, kas nes mūslaiku nemiera gēnu.

Konkursa programmā tika iekļautas 24 filmas, no kurām par Berlīnes lāčiem sacentās 18. Pirmo reizi "Berlināles" konkursa programmā piedalījās izcilais somu autors Aki Kaurismeki, kura saldsērīgā komēdija "Cerības otra puse" ("Toivon tuolla puolen") meistaram atnesa "Sudraba lāci" kā labākajam režisoram. Pakaļ balvai Kaurismeki uz skatuves nekāpa – žūrijai nācās to pienest režisoram, kurš, mēģinājis lāci ielikt savas žaketes kabatā, izmantoja statueti kā mikrofonu, lai lakoniski pateiktos par apbalvojumu. Asprātīgs, inteliģents un stilistiski unikāls mākslinieks, Kaurismeki ir izteikts Eiropas autorkino pārstāvis, un mūsdienās to vairs nav tik daudz. Kaurismeki ir arī patiess humānists – vaļsirdības un kodīgas refleksijas sintezēta, neatdarināma, vien Kaurismeki kinovalodai raksturīga cilvēkmīlestība caurauž visu somu meistara daiļradi, režisoram savās filmās bieži pievēršoties tieši marginālajai sabiedrības daļai. Kaurismeki izkoptais burvīgais, sentimentāli nostalģiskais kinematogrāfa naivums ar tā skaidro vērtību izpratni mūsdienu skatītājam var šķist jau izskanējis – viņa filmām patiešām piemīt 20. gadsimta kinograndiem tuvi ideāli. Tā arī slavenākā somu režisora jaunākais veikums, sekojot tematiski radniecīgajai 2011. gada filmai "Havra" ("Le Havre"), pauž solidaritātes ideju, somu uzņēmēja un sīriešu bēgļa netipisko draudzību atainojot Kaurismeki raksturīgā vizuālā minimālisma, teatrālas mizanscēnas, nedabiski stīvu kustību un gandrīz absurdi pareiza valodas lietojuma satvarā. Filma būtībā ir vizualizācija režisora reiz sacītajam, ka tikai krīzes situācijā atklājas cilvēka humānais potenciāls, režisoram preses konferencē retoriski jautājot: "Ja mūsos nav cilvēcības, kas, pie velna, mēs esam?" Kaurismeki filmās traģiskais ar komisko vienmēr savīts apbrīnojami organiski, un arī "Cerības otras puses" temata emocionālo smagumu kliedē režisora amizantais un ārkārtīgi trāpīgais humors – zāle izplūst histēriskos smieklos, Kaurismeki varoņiem izgudrojot kolosālu suši recepti. Tomēr nedefinējamas kinoskatītāja skumjas pat vairāk rosina fakts, ka "Cerības otra puse" "Berlinālē" tika izrādīta no celuloīda lentes, nodrošinot vienīgo 35 milimetru pieredzi festivāla digitālajā pasaulē.

Ar apslēptās cilvēcības meklējumiem, pasniedzot traģēdiju komiskā skatījumā, nodarbojas arī Sallijas Poteres filma "Ballīte" ("The Party"), britu režisorei tiecoties atbrīvot kino no visiem liekajiem izdaiļojumiem, lai radītu, pēc pašas vārdiem, antidotu Holivudas lielbudžeta filmām. Ar vizuāliem specefektiem pārsātināts kinoprodukts padara mūs nejutīgus pret daudz smalkākām vibrācijām – tā uzskata Potere, kas uzņēmusi lugas formāta filmu un savu varoņu pārdzīvojumiem atvēlējusi viena dzīvokļa teritoriju. Ierobežota telpa un koncentrēts laiks vienmēr ir aktiermeistarības izaicinājums, un Poteres politiskā komēdija jau salīdzināta ar Maika Nikolsa filmu "Kam no Vulfa kundzes bail?" ("Who's Afraid of Virginia Woolf?") un Tomasa Vinterberga "Svinībām" ("Festen"). Tieši nāvīgā nopietnība "Ballīti" padara ārkārtīgi smieklīgu, un, tiesa, filmas kodolu veido brīnišķīgs aktieru ansamblis: Kristīne Skota Tomasa, Timotijs Spalls, Emīlija Mortimera, Bruno Gancs, Patrīcija Klārksone, Kilians Mērfijs un Čerija Džonsa. Aktiermākslas spožums garantē baudījumu, aktieriem filmas 71 minūtē spējot pilnvērtīgi izdzīvot viedokļu, principu un emociju sadursmi, kas rezultējas ballītē, kuru jūs negribētu apmeklēt. Salauztās Anglijas portrets – tā savu filmu ir raksturojusi režisore. Savukārt filmas kadra tekstūra ir operatora meistarības paraugs – komiskos dialogus un kuriozos, cilvēciska apjukuma piesātinātos brīžus suģestējošā, emocionāli izteiksmīgā, kontrastaini melnbaltā attēlā ir fiksējis Aleksejs Radionovs, mākslinieks, kurš filmējis arī Elema Kļimova ģeniālo kinodarbu "Ej un skaties" ("Иди и смотри").

Konkursa skatē tika iekļauta arī poļu režisores Agneškas Holandas filma “Pēddzine” ("Pokot"), spožs režisores meistarības apliecinājums sev neierastā žanrā. No konkursa programmas redzēto vājāko filmu kontekstā Holandas un Kaurismeki darbi kļūst par kinematogrāfisku spirdzinājumu, liekot jo sevišķi novērtēt lielo meistaru klātbūtni šīgada "Berlinālē". Tas, ka festivāla labāko kinodarbu autori ir klasiķi ar trīsdesmit gadu pieredzi, var šķist likumsakarīgi, un tomēr spilgtu režijas pieteikumu trūkums skumdina. Holandas veikums neraisīja vispārēju kritiķu jūsmu, jo, iespējams, no poļu režisores tika gaidīts kaut kas diametrāli pretējs, tomēr filma ir svaigs un uzmanību piesaistošs pieturpunkts poļu meistares daiļradē. Slāvisko mentalitāti šeit ieskauj skandināvu kino raksturīgais saltums un dabas monumentalitāte, kāda nomaļa kalnu reģiona iedzīvotājiem kļūstot par lieciniekiem mīklainu slepkavību virknei. Filmas galvenā varone norāda uz dzīvnieku pēdām, kas ielenc upurus, bet apkārtējie ekscentrisko savādnieci ignorē. Vai mednieku kopienas nedienas patiešām ir savvaļas dzīvnieku atriebība? Režisore uzsver: sākotnēji iecerēta kā tīra fantāzija, filma nejauši ir pārtapusi politiskā alegorijā par sašķelto Polijas sabiedrību un populistiskās valdības strīdīgajiem lēmumiem. Humoristisks pēdu dzīšanas trilleris, Polijas politiskā klimata nosodījums vai eksperimentāla parafrāze par kriminālfilmām – Holandas veikums jebkurā gadījumā ir intriģējošs kinonotikums, kuru novērtējusi arī žūrija, par īpaši inovatīvu darbu piešķirot filmai Alfrēda Bauera balvu.

Gandrīz vienbalsīgi "Berlināles" kritiķi slavē ārpus konkursa programmas demonstrēto itāļu režisora Lukas Gvadanjīno drāmu “Sauc mani savā vārdā” ("Call Me by Your Name", tāda paša nosaukuma romāna ekranizāciju, kas seko septiņpadsmit gadīga zēna un divdesmit četrus gadus jauna vīrieša mīlasstāstam 1983. gada vasaras karstumā. Jutekliski, vizuāli izsmalcināti un delikāti Gvadanjīno režijā atklājas cilvēka pakļaušanās kaislībai, režisoram intervijās mēģinot pārvirzīties no dzimuma jautājumiem uz vispārējiem jēdzieniem: intimitāti, uzdrīkstēšanos, ilgām, pirmo mīlestību. Gvadanjīno ir estēts, nevis provokators, viņa rokraksts ir ārkārtīgi gaumīgs, režisoram prasmīgi izvairoties no vulgaritātes un salkanuma. Senās Grieķijas motīvi, sablīvētās literatūras, mākslas un kinovēstures atsauces un pavedinošās Itālijas ainavas, līdzīgi kā "Saules apžilbinātajos" ("A Bigger Splash"), gandrīz flirtē ar skatītāju, liekot varoņu briestošo iekāri izjust katram uz savas ādas: pat smalkākajā zāles stiebru kustībā trīsuļo erotiskas vibrācijas. Pēc veiksmīga starta Sandensas kinofestivālā Gvadanjīno filmas pirmizrāde Berlīnē tiek noslēgta ar ovācijām. Lai arī "Kuprainajam kalnam" ("Brokeback Mountain") līdzvērtīgu kontroversiju filma visdrīzāk nepiedzīvos, "Sauc mani savā vārdā" ir amerikāņu zvaigznes Ārmija Hamera, aktiera, kurš līdz šim iestidzis visai garlaicīgos tipāžos, drosmīgākā un prasīgākā loma. Hamers "Berlinālē" pārstāv uzreiz divas filmas, atveidojot arī amerikāņu rakstnieku un mākslas mīļotāju Džeimsu Lordu Stenlija Tuči filmā "Pēdējais portrets" ("Final Portrait"), kas pievēršas Alberto Džakometi mākslai, uzskatiem un apsēstībām šveiciešu mākslinieka dzīves nogalē. 1964. gadā Parīzē Džakometi glezno Lorda portretu. Viņš nepārtraukti to pārlabo, pārglezno un sāk no jauna, procesam izvēršoties par šķietami bezgalīgām mokām gan māksliniekam, gan viņa modelim. Tuči filma, ko iztēlē viegli pārnest uz teātra skatuves, atspoguļo haosu radošas personības dzīvē, mākslinieka komplicētās attiecības ar apkārtējiem un radīšanas aktu kā mūžīgu sniegšanos pēc ideāla, ko pavada konstanta sevis apšaubīšana. Titullomā harismātisks ir austrāliešu aktieris Džefrijs Rašs, atklājot gan izmisumā grimstošo, gan šķelmīgo un draisko Džakometi personības pusi. Savukārt Lukam Gvadanjīno šobrīd ir uzticēti itāļu klasiķa Dario Ardžento kulta filmas "Suspiria" rimeika groži – jauno šausmu trillera versiju ar Tildu Svintoni, Dakotu Džonsoni un Hloju Greisu Morecu ir paredzēts pirmizrādīt jau šogad.

Runājot par turpinājumiem, divdesmit gadus pēc oriģināla iznākšanas līdz skatītājiem ir atceļojusi Denija Boila "Vilcienvaktes" ("Trainspotting") otrā daļa, vēlreiz apliecinot, ka dažādu unikālu apstākļu kopums, kas kino padara leģendāru, nav rekonstruējams. Kā turpinājuma iedvesmas avots vien daļēji kalpojis skotu rakstnieka Ērvina Velša romāns "Porno", "Vilcienvaktes" idejiskais turpinājums, tomēr Džona Hodža oriģinālscenārijs ir izvērties visai juceklīgs. Filmā Džonija Lī Millera tēlotais Sirdzējs saka Jūena Makgregora Rentonam (un vienlaikus auditorijai): "Nostalģija. Tā ir vienīgais iemesls, kādēļ tu esi šeit, vai ne? Tu esi tūrists pats savā jaunībā," – kas būtībā atklāj šī un daudzu citu turpinājumu lielāko problēmu. Šķiet, ka šoreiz filmas veidotājiem nav tik daudz, ko teikt, tādēļ "Vilcienvakte 2" paļaujas uz nostalģijas burvību mazliet par daudz, izmantojot pirmās filmas fragmentus un atsauces, lai atgrieztu oriģināla ekstāzes un neprātīgā dzinējspēka ilūziju, šo kustībā esošo, dinamisko, uzbudināto pasauli. Tomēr turpinājums piegādā arī daudz labu momentu: Boila meistarību ilustrējošu krāšņu filmas vizuālo korpusu, vienlīdz nostalģisku skaņu celiņu, Roberta Kārlaila psihopātu Begbiju un neprātīgi uzjautrinošu muzikālu epizodi kādā protestantu bārā.

Nostalģija no skatītāju un radošās komandas puses pavada arī Hjū Džekmena pēdējo iznācienu Vilknadža ādā – režisora Džeimsa Mangolda filmu "Logans" ("Logan"). Mangolds cildina klasisko vesternu un tā skarbo protagonistu vientuļnieku, minot Klinta Īstvuda varoņus un konkrēti 1992. gada vesternu "Nepiedots" ("Unforgiven") kā iedvesmu savai novecojušā un dzīves nogurdinātā mutanta vīzijai. 2029. gadā fiziski un psiholoģiski novājinātais Logans apkopj nespēcīgo Čārlzu – cerību šajā stāstā ir visai maz. "Loganu" arī grūti nosaukt par supervaroņu filmu – Mangolds ir aizvirzījies tālu prom no žanra, kas sākotnēji iepazīstināja ar "X-cilvēku" pasauli. Nesteidzīgs, brutāls, grūtsirdīgs un asiņains ēras noslēgums, šī filma ir svaiga atkāpe no "Marvel" kalkulētās rutīnas, režisoram atgādinot: nevis varonības postaments, bet gan nāve ir cilvēka vardarbības sekas.

Būtiska parādība, kas raksturo šīgada "Berlināli", – politiskie notikumi elpo festivāla pakausī, un kolektīvajā "Berlināles" zempaziņā šis globālais saspīlējums ir pārliecinoši iesakņojies. "Cīņa" (pret ignoranci, meliem, gļēvulību) ir viens no publiski visbiežāk izskanējušajiem vārdiem, un, šķiet, ka politiskais konteksts kā konstanti klātesošs skumju mākonis virmo "Berlināles" gaisā, sākot jau ar paziņojumiem festivāla atklāšanas vakarā. Preses konferencēs un kinoveidotāju diskusijās izvairīties no Trampa pieminēšanas nav iespējams, un "Berlinālei" sekojošie plašsaziņas līdzekļi kā ziņu virsrakstus pašsaprotami izvēlas Trampam un Breksitam – nevis mākslas darbam – veltītos izteikumus. Un materiāls šajā ziņā ir bagātīgs. Piemēram, "Logana" preses konferenci britu aktieris Patriks Stjuarts sāk ar Breksita pieminēšanu un atvainošanos klātesošajiem tās britu nācijas daļas vārdā, kas balsoja par palikšanu Eiropas Savienībā. Tāpat režisore Sallija Potere atklāj, ka konkrētais referendums notika "Ballītes" uzņemšanas laikā, pastiprinot filmas politisko ievirzi un liekot jo sevišķi akcentēt humoru kā dziedinošu spēku. Plašu interesi raisa dokumentālās filmas, kas veltītas nacionālajām sāpēm – Franko režīma upuriem, meksikāņu karteļa pārraudzītām cilvēku nolaupīšanām, rasisma vēsturei Amerikā. Pievēršoties kino un politikas korelācijai jauno talantu programmas "Berlinale Talents" diskusijā, Berlīnes kinofestivāla žūrijas prezidents Pols Verhovens tomēr uzsver: kino nav pienākums reaģēt uz krīzi, ko cilvēce šobrīd pārdzīvo. Māksliniekam ir vajadzīga distance, taču tieksme momentāni reaģēt uz aktuālāko šo distanci grauj. Viņš spriež, ka tagadni kino var kritizēt, piemēram, caur pagātni, caur zinātniskās fantastikas analoģijām, un piebilst, ka reiz to jau darījis – filmas "Zvaigžņu kuģa kareivji" ("Starship Troopers") fašistu utopija ir Amerikas alegorija. Verhovena teikto papildina amerikāņu aktrise Megija Džilenhola, šīgada festivāla žūrijas dalībniece, uzsverot, ka kino vienmēr netieši atspoguļos cilvēces zemapziņā mītošo nemieru, un skumji piebilst: "Manā valstī Tramps ir visur. Mani bērni viņu redz murgos." Tikai dažas dienas vēlāk preses telpā atrodu atšķirtu Holivudas žurnāla "Variety" lappusi, kas ziņo, ka populārā televīzijas seriāla "Amerikāņu šausmu stāsts" ("American Horror Story") veidotāji atbilstoši biedējošu materiālu nu ir atraduši reālajos notikumos – sekojot apsēstā nama, psihiatriskās slimnīcas, raganu un frīku šova sezonām, seriāla 7. sezona atveidos Trampa uzvaru pār Klintoni 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās.

Šīgada "Berlināles" politiskais raksturs ir saistāms ar vēl vienu filmu – par īpaši spēcīgu pieredzi kļuva dokumentālā filma “Process: Krievija pret Oļegu Sencovu” ("The Trial: The State of Russia vs Oleg Sentsov"), kas pievēršas ukraiņu režisora un "Automaidana" aktīvista Oļega Sencova apcietinājumam un tam sekojošajai prāvai, atspoguļot Putina režīma zemiskās metodes opozīcijas apkarošanai un sabiedrības iebiedēšanai. Ne tik mākslinieciski augstvērtīga, cik tematiski nozīmīga, Askolda Kurova filma ir biedējošs vēstījums par indivīda bezspēcību kaimiņzemes terora priekšā. Kad Krievijas varas iestāžu pārstāvis filmā paziņo "Российский суд – самый гуманный суд в мире!", pārpildītā kinoteātra zāle smejas, taču šie smiekli ir mehāniski, apātiski, jo realitāte stāv tālu no Gaidaja komēdijas, un procesa iznākums visiem ir zināms. Prāvas absurdais raksturs tikai apstiprina – Krievijā no soda nav pasargāts neviens. Sencova pēdējās runas laikā kaklā jau ir fiziski sāpīgs kamols, tikko notiesātajam režisoram vēršoties pie krievu sabiedrības domājošās daļas (Sencova pēdējo vārdu var noklausīties šeit). Ir skaidrs, ka filmas izrādīšana "Berlinālē" bija sevišķi nozīmīga ukraiņu diasporai – drebuļi burtiski pārskrien pār kauliem, kad uz filmā atskanējušo "Слава Украине!" zāle vienbalsīgi atbild ar "Героям слава!". Kādā kadrā redzamais protestētāja plakāts ar uzrakstu "Laimīgu Jauno 1937. gadu, Krievija!" vislabāk raksturo šīs varas biedējošo potenci. Bet Oļegs Sencovs 2016. gada februārī tika pārvietots uz stingrā režīma cietumu Jakutijā, kur šobrīd izcieš sev piespriesto 20 gadu ieslodzījumu.

Festivāla galvenās balvas – "Zelta lāča" – ieguvēju, filmu "Par ķermeni un dvēseli" ("Testrol es lelekrol"), diemžēl nepaguvu redzēt, bet žūrijas lēmumam Alēna Gomī drāmu “Feličite” ("Felicite") apbalvot ar "Grand Prix" pievienoties nespēju (man gan to neviens arī nejautāja). Ņemot vērā filmas "Ne savā dabā" ("Mot Naturen") panākumus, ļoti gaidīts "Berlinālē" bija norvēģa Ūles Jēvera jaunākais veikums, tomēr filma "Uz balkona" ("Fra balkongen") sniedz precīzi vienu vērtīgu atziņu: nevaldāmā tieksmē iemūžināt sevi un savu ģimeni tiek nokavēti reālās dzīves mirkļi. Ar divām filmām "Berlinālē" piedalījās arī spānis Alekss de la Iglesia – kā režisors filmai "Bārs" ("El Bar") un kā producents Eduardo Kazanovas pilnmetrāžas debijai "Ādas" ("Pieles"), kas, ievietojot deformētus ķermeņus rozā un lillā perlamutra estētikā, rada priekšstatu par savdabīgu Almodovara un Kronenberga tradīciju krustojumu. "Ādas" ir nešaubīgi atmiņā paliekošākā festivāla filma. Kazanova, tērpies spīguļojošā rozā uzvalkā, pirms seansa brīdina: vemšana un zāles pamešana ir pieņemama. Bet zāli pameta vien daži – dzīva, spontāna publikas reakcija ir viens no burvīgākajiem šīs kolektīvās pieredzes aspektiem. Vēl aizraujošāka ir tikai viedokļu nesakritība. Kad "Berlināles" noslēguma ceremonijā par labākā scenārija "Sudraba lāča" ieguvēju tika paziņota filma "Fantastiskā sieviete" ("Una mujer fantástica"), čīliešu režisors Sebastians Lelio, uzkāpis uz skatuves, sacīja: "Mums ir jāpretojas tumšajiem laikiem ar skaitumu, ar eleganci, ar poēziju." Nav jābūt filmas fanam, lai solidarizētos ar šo ticību kinomākslas spēkam.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2014. gada 15. decembrī, plkst. 6:12

    Pauls Bankovskis: Jūs neticēsiet, kas notika pēc tam (6)

    Nu jau šķiet pat apbrīnojami, ka interneta ziņu portālos vēl arvien parādās arī ziņas ar vecā parauga jeb parastajiem virsrakstiem, kuros netiek pateikts priekšā pat tas, ka cilvēki ir šokā.

  • 2015. gada 30. decembrī, plkst. 10:48

    Astrīda Cīrule: Tā bija Raiņa vientulības saliņa

    Turpinot sarunu ciklu par Raini un Aspaziju, mēs tikāmies ar Raiņa un Aspazijas vasarnīcas muzeja vadītāju Astrīdu Cīruli, lai parunātu par Jūrmalas nekustamo īpašumu tirgu, Raiņa bibliotēkas likteni un Raiņa pēdējām mūža dienām.

  • 2014. gada 25. martā, plkst. 7:03

    Armands Znotiņš: Septiņpadsmit dzintarā iekausēti vēstījumi (1)

    Ciklā "Dzintara dziesmas" jaunradītajām kora mūzikas ainām teksts ņemts no latviešu tautasdziesmām un arī muzikālais tematisms lielā mērā balstīts tautasdziesmu melodiskajā materiālā.

  • 2016. gada 19. augustā, plkst. 6:25

    Sarmīte Kolāte: Piketēt Vajag Domāt (3)

    Vai protestēt var iemācīties? Un vai vajag? Dziesmotās revolūcijas metafora norāda uz estētisku niansi – dziesmu vara brīvu dara. Tomēr dziedāšana korī var būt arī iemidzinoša.

  • 2015. gada 23. oktobrī, plkst. 2:34

    Agnese Krivade: Dzejoļi veltīti tavam vārdam uzvārdam (2)

    Vēl tikai pasakiet, vai tāpēc mūs izveda no tuksneša, lai atdotu baywatcham, šai tukšo vagu pilnajā pludmalē

  • 2015. gada 27. novembrī, plkst. 9:37

    Penelope : Zivju diena (2)

    Ceturtdienās es novecoju ātrāk. Varbūt tāpēc, ka ceturtdienas bija zivju dienas gan skolā, gan bērnudārzā. Un zivju ēdieni man riebās. Klīniski riebās, līdz vemšanai.

  • 2012. gada 28. maijā, plkst. 9:05

    Reinis Pētersons: Es labāk uzzīmēšu (22)

    Vairāku grāmatu un mūzikas albumu ilustrators, animators, divu šī gada Lielo Kristapu balvu ieguvējs un festivāla 2ANNAS mākslinieks Reinis Pētersons intervijā nepasaka ne vārda.

  • 2014. gada 25. septembrī, plkst. 12:09

    Santa Remere: Koncerts ar šmurguli (14)

    Diskusijas par bērnu audzināšanu un uzvedību ir garantēts veids, kā sastrīdēties gan ar tuviniekiem, gan ar dažādām sabiedrības grupām, un – varbūt kā būtiska daļa no kultūras mehānisma – šī plūkšanās nekad nerimst.



Kultūras Ministrija
vkkf