Antons Volkovs: Karalis (20)

2007. gada 15. jūnijā, plkst. 15:40

Rubrika: ¼ Literatūra

Re, kur lido arī vecīgais zīdainis Amors ar savu “kalašņikovu”. Un man ir jāuzmanās, jo es stāvu pie paša loga.

Es belenžu uz garāmejošajām sievietēm. Viņas, protams, to nezina, taču iet kā pa skatuvi - krūtis uz āru, vēders uz iekšu, dibens uz augšu. Katrs solis izraisa visā ķermenī sīkas trīsas un liek krūtīm palekties. Ciskas beržas viena gar otru, saspiestas kopā tik cieši, ka pēc katriem simts soļiem viņas nonāk pie orgasma. Aleljuja! Spēja izjust orgasmu ir pierādījums tam, ka Dievs mūs tomēr mīl!

Tāpēc es ķeros savai mūzai pie pupiem un pakaļas, un mīcu viņu, mīcu kā tādu papīra lapu, no kuras vienīgās ir kāds labums šai neprāta caurvēju izpostītajā namā. Un viņa smilkst aiz baudas, iekodusies man ausī, berzēdama kājstarpi

gar manām ribām, kamēr es sēžu pie rakstāmgalda un družaini kasu papīru ar savu trulo spalvu. “Vēl…vēl… stiprāk… nu… izdrāz taču mani!” viņa čukstus brēc aizmakušā balsī, kā pionieru taure, kas iesprausta stacijas ielenes pakaļā. Bet ne uz ko labāku es nemaz neparakstos. Ko gan citu var vēlēties izpūris, bārdas rugājiem noauzdis vīrīšķis, kurš mostas divpadsmitos dienā, divas stundas dzer rīta “kafiju”, tāpēc līdz vannai tiek labi ja divos pēcpusdienā, tā piedzēries, ka vispirms nespēj tajā iekāpt, bet pēc tam izkāpt. Kurš neatceras, kur ir palikušas viņa bikses, tāpēc visu rītu skraida apkārt cauros rīta svārkos, pieknaģējis savus nabaga vecos pautus pie ciskas, lai tie negrab tik skaļi. Kurš ir padarījis ateju par bibliotēku, jo pārtiekot no sakaltušas maizes un alkohola viņam ir pastāvīgs aizcietējums. Kurš… Nu labi, pietiks. Citādi var rasties aizdomas, ka es esmu narciss.

Mūza tikmēr ir atpestījusi manus pautus un grabina tos kā izkaltētus ķirbjus. Es, protams, ciešos cik ilgi varu, un turpinu rakstīt. Bet viņa neliekas mierā, viņa iecērt savas lūpas manā stabulē un pūš tik stipri, ka man izsprāgst asaras. Viņa zina, ka tam es nespēšu pretoties. Un mana pildspalva paliek iedurta rakstāmgalda virsmā kā nazis, kamēr es pats esmu nogāzts garšļaukus un cīnos pēc elpas zem viņas platajiem gurniem, ar kuriem viņa ir uzsēdusies man uz sejas un cenšas iemīcīt grīdā. Protams, man nevajadzēja ļaut viņai pieskarties manam daiktam, jo tiklīdz viņa tiek tam klāt, tā man aizkrīt šīberis. Es zaudēju modrību, un gar logu lidojošais Amors nekavējoties nolaiž vienu riktīgu kārtu. Visas lodes trāpa man vēderā, kuņģi sarauj romantiskas spazmas. Pirmsnāves debesis izskatās pēc balta tuneļa ar melnu gaismu beigās.

Kad es atveru acis un konstatēju, ka esmu nometies uz ceļiem, uzlicis galvu uz klozetpoda malas un vemju tīru mīlestību, kurā peld pussagremota dzeja.

Ak, šis radošo meklējumu laiks! Atrodu uz grīdas knaģus un atkal pieknaģēju pie kājas pautus, lai apklusinātu tos kretīniskos latīņu ritmus. Kuš, miers! Man patīk pavisam cita mūzika: caur zobiem dungots blūzs, kas liek plaušām vibrēt, un kur ritms tiek dauzīts ar galvu pret sienu, bet solo ir lēni pilošas asinis no deguna.

Atrodu matraci un atlaižos uz tā, kasot muguru pret atsperēm, kas izdūrušās cauri apšuvumam. Iebāžu roku matrača caurumā un sameklēju tur kādu vecu garoziņu. Aizbāžu to aiz vaiga un ļauju siekalām vaļu.

Pēc tam paceļu galvu un negaidīti atrodu savas bikses, kuras, kā izrādās, esmu izmantojis kā pagalvi. Tas ir svarīgi. Bikses ievērojami paplašina manas pārvietošanās iespējas un es tūlīt pat to izmantoju.

Es vienmēr esmu bijis egoists, taču kādu dienu es atklāju egoisma augstāko formu. Tad es kronēju sevi par karali un nolēmu nekad vairs nepielaist pasauli sev tuvumā, neļaut realitātei sevi ietekmēt. Eksistē tikai manas domas, mans viedoklis un tīrā prāta brīvība.

Protams, tik fundamentālu brīvību cilvēks pats saviem spēkiem nespēj sasniegt. Esmu atgriezies no veikala un atkal sēžu savas virtuves pustumsā. Tagad uz galda stāv glāze. Kādu brīdi nekas cits nenotiek, jo nekam citam jau arī nav jānotiek - pirmie simts grami pamazām nogludina uzartos nervus, es sajūtu kā sīkie kapilāri uz sejas paplašinās, aizdzenot paģiru bālumu.

Tik pat labi var arī neko neteikt, vienkārši uz mirkli atlaisties savā naglu gultā, kamēr mūza silda nākamo šņabja porciju un spēlējas ar manu daiktu. Vai arī ielaist pirkstus viņas kājstarpē, jo klusinātās skumjas, kuras kā kaķis asina nagus pret manu sirdi, tik un tā nav iespējams noslēpt.

Varētu jautāt: “Ko tu ar sevi dari, cilvēk?” Bet patiesībā nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādu jautājumu. Tik pat labi es varētu jautāt atpakaļ: “Kāpēc tu neko tādu nedari?”, vai maukt pa purnu, vai vienkārši pagriezties un aiziet projām. Bet es esmu imūns pret šādiem jautājumiem, jo es tos neuzdodu, es sēžu sava ķermeņa drupās kā monarhs.

Kā monēta, kas iekritusi dēļu šķirbā, es neatceros laikus, kad būtu dzīvojis savādāk, patiesībā es neatceros vispār neko. Pagātne mani neinteresē, nākotnes vairs nav. Es braucu vienā vilcienā ar Veņičku, tikai pa citu maršrutu - es dodas uz turieni, kur varēšu izkāpt uz perona, iečurāt Dievam acīs un doties tālāk. Kāds varētu jautāt: “Kur tad tas būtu - tālāk?” Taču nevienam nav tiesību uzplīties man ar šādiem jautājumiem.

Pēdējie komentāri:

• būtu labi 15.06.07 18:45

  ja mūzas klātbūne beigtos līdz ar viņas vienīgo izteikto frāzi. Citādāk grūti savienot pohujistisku onanēšanu un pohujistisku pisienu (kaut vai ar mūzu..) vienlaicīgi. Un vispār, tas purns, kas rāda mums autoru baigi neiet kopā ar tēlu, ko manam prātam labpatiktu priekšstatīt kā teksta varoni (taču "es" un "man" nedod man citu iespēju). bēē

• Kristīna 15.06.07 19:38

  manā mājā viņa grāmata tiktu sveikta ar gavilēm. netīrs teksts, bet patīkami lasīt. kaut gan vizualizējot gadās pāris nesmuki momenti :D

• jā 15.06.07 22:46

  pārāk bieži tiek grabināti pauti :D

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma