Recenzija, Ar bērniem

Aiga Dzalbe: Garšīgajās bulciņās bija ķirbis un spināti!

Par Sanitas Reinsones grāmatu "Kus mul patarei! Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju", apgāds "Liels un mazs", 2016

Sanitas Reinsones stāsts "Kus mul patarei! Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju" ir uzrakstīts saskaņā ar gudrākajām bērnu literatūras tradīcijām – jau tāpēc vien, ka to ar interesi var lasīt gana dažādu vecumu un interešu ļaudis. Iztēlojos tradicionālu saimi, kuras sastāvam nepieciešamas vismaz trīs paaudzes. Vecvecāki ideālā gadījumā dzīvo laukos un nodrošina mazbērniem saikni ar dabu un mājdzīvniekiem – kaķiem, suņiem, aitām, kazām, govīm, cūkām, vistām –, tomēr neuzdrošinās likt mazbērniem kaplēt un ravēt. Vidējā paaudze pa to laiku, domājams, to vien dara, kā ņemas pa karjeras kāpnēm pilsētā (no Sanitas Reinsones stāsta tā vispār ir izslēgta). Jaunākā paaudze ir jauki, zinātkāri bērni, kuriem vakaros kāds lasa priekšā grāmatas un kuru galvenais uzdevums ir spēlējoties iepazīt pasaules kārtību un vērtības, lai varētu izaugt par krietniem cilvēkiem un veidot labāku pasauli, nekā tā ir šodien.

Arī tēma stāstam ir vilinoša un spraiga, jo skar mūžveco sacensību starp kaimiņiem – latviešiem un igauņiem –, kas laika gaitā nereti ir uzpūtusies mītiskos pieņēmumos. Kā zināms, latvieši domā, ka igauņi ir lēni un gausi, tomēr viņiem nezin kāpēc viss sanāk ātrāk nekā mums. Piemēram, nacionālais eposs "Kalevipoegs" iznāca 16 gadus agrāk par "Lāčplēsi", pirmie dziesmusvētki Tartu notika notika četrus gadus agrāk nekā Rīgā, valsti viņi nodibināja jau 1918. gada februārī un vēlāk ar lielinieku pamestu vilcienu brauca palīgā atbrīvot Cēsis, par algu pieprasot zemi. Daudz ir tādu piemēru, kas latviešiem neglaimo, lūk, vēl no jaunākajiem laikiem: tieši ar igauņu mākslas vēstures sējumu padusē mūsu cienījamākie mākslas zinātnieki 2013. gadā devās uz Kultūras ministriju, lai beidzot dabūtu finansējumu Latvijas mākslas vēstures rakstīšanai. Tagad Latvijas manīgākie uzņēmēji braukā ar Igaunijā reģistrētiem auto, bet tauta iet strādāt un iepirkties igauņos. Es zinu tikai dažas lietas, kurās mēs esam pārtrumpojuši kaimiņus, kaut gan ar viņiem mūs saista gandrīz vienāda vēsture: Bībeli latviešu valodā Gliks iztulkoja, pirms tā tika izdota igauņu valodā, 19.–20. gs. mijā Rīgas Politehnikumā skolotie vācbaltu arhitekti ir sabūvējuši skaistus namus Tallinā un citur Igaunijā, un, protams, Dziesmu un deju svētki mums ir profesionālāki un diženāki.

Tomēr "Kus mul patarei!" autore Sanita Reinsone nav nedz sacensību rīkotāja, nedz starptautisko attiecību analītiķe, bet ir folkloras pētniece, filoloģijas doktore, tāpēc savu pirmo grāmatu bērniem viņa ir rakstījusi kā teiksmu, kas rada priekšstatu par igauņu novadu tradīcijām un valodu. Grāmatas autores godā Sanita Reinsone nokļuva jau pirms pāris gadiem, grāmatā "Meža meitas" apkopojot dokumentālus stāstus par sievietēm, kas pievienojās mežabrāļiem pēc Otrā pasaules kara. Arī jaunākais, sākumskolas vecuma bērniem adresētais stāsts par igauņu leļļiem ir pētniecisks, modina zinātkāri un iztēli. Tas balstīts autores sarunās ar pašas bērniem, vasarās dzīvojot Ziemeļvidzemē un laiku pa laikam apciemojot Igauniju. Grāmatā teksts darbojas kopā ar brīnišķīgiem leļļu portretiem, ko reālistiskā manierē un dzīvespriecīgā kolorītā gleznojusi māksliniece Kristīne Jurjāne, šķiet, akvareļa un pasteļa tehnikā. Tēlu modeļu – mākslinieces draugu leļļu – foto fiksēti grāmatai pievienotā atklātnē, tā ka viss ir kārtīgi dokumentēts un stāsts būvēts kā vēsturiski patiesu notikumu atstāts: kādas līdz šim nezināmas hronikas fikcija.

Grāmata sākas ar visai garu ievadu (ap 30 lpp.), kas sakārtots četrās nodaļās, neskaitot postmoderni nosaukto īsto ievadu "Stāsts par šo stāstu". Tajā vienlaikus veiklā, mīlīgā, asprātīgā un katram bērnam saprotamā valodā, gluži kā ķirbis vai spināti garšīgās bulciņās, iemānīta izpratne par struktūru – Igaunija atklājas kā karte, kurā nodalītas tepatiešu, viduļu, tālumnieku, salēniešu un setuču dzīvošanas vietas. Katra novada leļļiem ir savas paražas un valodas īpatnības, tomēr tiem visiem piemīt spēja pie vajadzības sazināties arī citās valodās, it kā nekāda Bābeles torņa nemaz nebūtu bijis.

Visi novadi, zināms, ir parūpējušies, lai katram būtu, ar ko dižoties. Viens no jaukākajiem stāstiem grāmatas ievaddaļā ir stāsts par gudruma atnākšanu Igaunijā mītiskos laikos, kad parastajiem leļļiem vēl bijusi liela teikšana (pēc mūsu kalendāra tas it kā sanāk 17. gs., kad dibināta Tartu Universitāte). Tālumnieku leļļi tad sakūdījuši Igauniju, lai tā pierunā visus savus ūdenskritumus pārnākt uz Tālienes novadiņu un sastāties vienā rindā, kā arī noticis. Viduļu novadiņš tādēļ palicis bez jelkāda lepnuma, tomēr viduļi nav padevušies, ir sanākuši kopā un izsprieduši, ka visdārgākā un retākā manta ir gudrība, tādēļ sākuši vākt grāmatas no tuvas un tālas apkaimes kaudzē pie Emajegi upes tērbuļu pavalstiņā. Kad kaudze savākusies, viduļiem nekas cits neatlicis, ko ar kaudzi darīt, kā sākt grāmatas lasīt. Četrus gadus lasījuši, un tad Tērbatā atnācis milzīgs gudrums. "Es pati, protams, to neredzēju, bet zinātāji saka, ka lielais gudrums toreiz uzradies kā viskrāšņākā ziemeļblāzma. Visas debesu pamales iezaigojušās brīnišķi zaļās uguns vērpetēs [..]," rakstīts grāmatas 17. lappusē.

Otra epizode, kas uzreiz pievērsa manu uzmanību, ir stāsts par Roņu salu, jo latviešiem uz igauņiem te nu tiešām var būt pamatota cemme. Šis sižets Sanitas Reinsones stāstā ir atainots kā klimpu drāma ķīseļa šķīvī: meta līvu stiprinieks striķi uz Gotlandi – nesanāca, uz labu laimi vēlreiz meta un atvilka Roņu salu starp Kolku un Ainažiem, bet igauņi kaut kā panākuši, ka Roņu sala pieder viņiem. Tikai igauņu valoda uz turieni negribot iet, jo latviešu valoda jau pa to striķi, ar kuru sala vilkta, bija paguvusi uz Roņu salu aiztecēt un tur arī palikusi. Bet zviedri par to visu tikai gardi nosmējušies.

Grāmatas sižeta pamatā ir apdraudētība un konflikts – vienkāršie leļļi jūt, ka bērni tos pamet novārtā, viņu vietu ieņem ar baterijām aprīkotās jaunlaiku rotaļlietas. Apvainojušies viņi nolemj pamest igauņu bērnus, klausot vislabākajam oratoram – adītam lellim tautastērpā Tīmo-Nīmo, kurš mēdz uzmundrināt pārējos ar kaujas saucienu "Kus mul patarei!" ("Re, kur baterijas!"). Tā nu tūkstošiem igauņu leļļu bēg uz Latviju, un piedzīvojums var sākties.

Diemžēl es neko vairāk nedrīkstu atklāt – varu tikai teikt, ka lasīšana ar katru lapaspusi kļūst arvien interesantāka un aizraujošāka, ar vārdiem un zīmējumiem uzburti vairāki spilgti tēli un raksturīgas situācijas, kas nevairās no kārtīgas kašķēšanās, cūkošanās, ilgošanās un izsmiešanās.

Grāmatu es droši varu ieteikt visiem lasīt un klausīties mīlošiem bērniem. Arī mana pusaugu meita to ar prieku izlasīja un ieteica man rakstīt, ka šī ir viena no pašām labākajām bērnu grāmatām kā izskata tā satura ziņā un, galu galā, sen jau kādam bijis jāpasaka, ka ir jāmaina attieksme pret vecajām, parastajām rotaļlietām. Savukārt man īpašu prieku un pārliecību par latviešu bērnu grāmatniecības uzplaukumu radīja apziņa, ka beidzot ne tikai vienkārši gudri cilvēki, bet arī akadēmiski pētnieki un cienījami mākslinieki ķeras pie bērnu literatūras.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2013. gada 4. janvārī, plkst. 8:01

    Aija Murāne: Skatītāja loma mūsdienu teātrī (4)

    Daudzus gadsimtus teātris ir bijis vieta, kur skatītājs var apbrīnot aktierus par viņu skaistumu, balsi, fiziskajām spējām un, protams, māku likt noticēt, ka aktieris ir kāds cits cilvēks. Taču laiki mainās un skatītājam izrādē tiek piešķirta lielāka loma.

  • 2012. gada 27. jūlijā, plkst. 7:07

    Diskusija: Kam mums neatkarīgs teātris? (13)

    Tas ir jautājums par to, kas vajadzīgs valstij. Ja valstij vajadzīgi teātris un mākslinieki, kas šo mākslu rada, tad ir jādotē process, nevis atsevišķas institūcijas.

  • 2015. gada 6. oktobrī, plkst. 6:10

    Krista Teivāne: Dadaisma renesanse

    Vai 'dadaisms 2015' atdzimst kā reakcija pret hibrīdkara diskursu medijos un ievieš korekcijas laikmetīgās mākslas konceptuālismā uz ilgāku laiku?

  • 2013. gada 16. janvārī, plkst. 0:01

    Irina Romanovska: Kā okupēt visu. Arī kritiku (5)

    Protestētāji saka: "Tieši jūs, baņķieri un finansisti, esat vainīgi pie netaisnības pasaulē!", bet banka atsaucīgi atbild: "Jā, jums taisnība, un mēs piedāvājam jaunu pakalpojumu, kas ļaus jums ar to vieglāk samierināties!"

  • 2015. gada 10. aprīlī, plkst. 6:04

    Elvīra Bloma: Nedzeja. Mūzika no telefona

    pietura, pieturā zēns un telefons telefons vibrē zēns skatās uz autobusu, kas tuvojas lēnām līdz apstājas SMS: "es tevi gribu"

  • 2016. gada 12. februārī, plkst. 6:18

    Svens Kuzmins: Kad svētais karš būs uzvarēts (3)

    "Homoseksuālisms ir slimība, un slimības ir jāārstē, nevis jācenšas ar tām aplipināt pēc iespējas vairāk cilvēku un bērnu. Nez kāpēc kašķa un tuberkulozes gadījumā tas ir pilnīgi pašsaprotami."

  • 2012. gada 6. jūnijā, plkst. 10:06

    Gundara Grasberga žestu valoda

  • 2013. gada 30. decembrī, plkst. 8:12

    Anete Piņķe: Īstie un neīstie Ziemassvētku vecīši

    Tagad, kad sēžu savas trīsgadīgās meitas bērnudārza eglē un skatos uz vadītāju, kas, aplikusi sintētisku, platīnblondu bārdu, zāles priekšā dejo putniņdeju, nevaru saprast, kā es katros Ziemassvētkos redzēju nevis nomaskējušos tanti, bet Ziemassvētku vecīti.



Kultūras Ministrija
vkkf