Lekcijas

Viesturs Celmiņš: Hirosima, mana mīla

Kinolektorija "Tas, ko Tu nedrīksti nezināt XII: Urbānās kino leģendas" ietvaros 25. janvārī kinoteātrī "Splendid Palace" notika Alēna Renē filmas "Hirosima, mana mīla" ("Hiroshima mon amour") seanss, pirms kura bija iespējams noklausīties pilsētu pētnieka, sociālantropologa Viestura Celmiņa lekciju, kura pielāgotā formātā nu ir pieejama arī lasīšanai.

Kinolektorijs, kas šogad svin savu 10 gadu jubileju, norisināsies līdz marta beigām, vēl būs iespējams noskatīties trīs filmas: "Vācija, nulles gads" ("Germania anno zero", rež. Roberto Roselīni), "Cilvēks ar kinokameru" ("Человек с киноаппаратом", rež. Dziga Vertovs) un "Pelni un dimants" ("Popiół i diament", rež. Andžejs Vajda). Kinolektoriju organizē Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs un kinoteātris "Splendid Palace", lektorija norisi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds. Plašāka informācija par lektorija norisi un filmām pieejama Kino muzeja mājaslapā.

Drupas

Izvēlējos runāt par filmu caur pilsētvides perspektīvu. Precīzāk, kā filmā tiek portretēta telpa un drupas. Ar drupām domāju fiziskas drupas pilsētvidē, atmiņu drupas jeb atmiņu lauskas, sociālo attiecību drupas (jeb kā mēs mēģinām dibināt attiecības), kā arī sabiedrības drupas. Runājot par pēdējo formulējumu, uzskatu, ka sabiedrība neeksistē kā viens monotons lielums ar pasta indeksu. Mēs aktīvi rakstām un veidojam sabiedrību. Un arī šī filma, protams, raksta un veido Rietumu sabiedrību, ko pārstāv franču izcelsmes aktrise, kura ir Hirosimā, un japāņu izcelsmes arhitekts, kas pārstāv "vispārinātus" Austrumus.

Šī filma ir ar dokumentālām pretenzijām, it sevišķi filmas sākuma daļā, arī pamīšus visas filmas gaitā. Kopējais slēdziens par filmu, protams, ir tāds, ka tā ir par mīlestību, par neiespējamu mīlestību, neizdevušos mīlestību, par atmiņām un par traumatiskām atmiņām.

Hirosimas pilsēta filmā ir aktīvs dalībnieks, un, to portretējot, režisors jautā, kā šādus ietilpīgus, traģiskus vēsturiskus notikumus publiski pieteikt, kā par tiem runāt: un vai traumatiskāk ir tos pieteikt vai nepieteikt. Mūsu varone filmā par to cīnās arī personīgā līmenī – vai vajag publiskot savas atmiņas un pagātni, vai arī, kā viņa pati vienā filmas brīdī saka, apspiest savas atmiņas, lai tās mūs nenosmacē. Un, protams, šis ir jautājums, kas ir aktuāls Japānā, Hirosimā, kad 50., 60. gados pamazām sāka apjaust šī notikuma – atomuzbrukuma – totālos apmērus. Līdzīgi kā Japānas karš, kas bija totāls karš: 8. un 9. maijs (1945. gadā), tā saucamās laukveida bombardēšanas (carpet bombing), kur vienā dienā tika sagrauta visa Tokijas pilsēta un aizgāja bojā 120 tūkstoši cilvēku. Tā tika iznīcinātas 60, 70 pilsētas Japānā. Hirosima, kā arī trīs dienas vēlāk Nagasaki ir tikai viens no notikumiem šajā virknē. Hirosimas notikums ir mulsinošs, apstulbinošs, ar ko mēs, Rietumi, un Japānas sabiedrība netiekam galā joprojām. Proti, mēs relatīvi maz apzināmies to, kādas ir šī notikuma implikācijas. Analogi – vai jūs zināt cilvēkus, kas ir bijuši Černobiļā? Kā mēs Latvijā par šo jautājumu runājam – tas ir traumatizēts, neapspriests un, varētu teikt, nolikts ārpus ikdienas sarunām, lai gan tā nozīme nav pārvērtējama.

Ņemot vērā Hirosimas traumatisko pieredzi, pašu galveno varoņu traumatisko pieredzi, atmiņu nosacītības portretējums ir iemesls, kāpēc šī filma ir skatāma uz lielā ekrāna. Filma ir viens no nopietnākajiem centieniem apsvērt "portretējuma" jeb "atspoguļojuma" dabu, precīzāk sakot, to, kā atspoguļot atmiņas. Kā atmiņas ievietot kadrējumā, lai skatītājs var tās nolasīt, saprast un uztvert kā daļu no vēstījuma? Un, protams, arī pats Renē virsuzdevums: neatgriezeniskums un spontanitāte, eksistenciāla pamata melodija visai filmai kopumā.

Telpiskās drupas

Arhitektūra Renē repertuārā spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Tā ir kā audekls, ar kura palīdzību pieteikt galveno varoņu pieredzi, pretstatot individuālas atmiņas un notikumus kolektīvai pieredzei Hirosimā. Galvenā varone, kuras monologu jūs nepārtraukti dzirdēsiet, pauž Rietumu sabiedrības neērtību par šo notikumu, šo pieredzi un vēl vairāk par šī notikuma sekām – šajā gadījumā Rietumi kā Francija un Japāna kā Austrumi. Pilsētvidei ir būtiska nozīmē tāpēc, ka materiālas liecības ir veids, kā izprotam vēsturi. Piemēram, kad jūs dodaties uz kādu pilsētu, kā jūs to primāri iepazīstat? Arhitektūrā, vai ne? Mēs iepazīstam pilsētu, tās vēsturi un notikumus caur celtnēm. Šajā gadījumā arī filma, protams, stāsta par vēsturi caur celtnēm, kontrastējot bijušo Hirosimu un postažu ar tās jauno formu, kur cilvēki ir evakuēti no kadra, signalizējot mums par to traumatisko pieredzi, ar ko cilvēki Japānā un arī Rietumos vēl nav tikuši galā. Arhitektūra šajā gadījumā ir nevis ģeometrija un formu materialitāte, bet kultūras liecība, kā pavediens gan tiem, kas atomuzbrukumu nav piedzīvojuši, gan tiem, kas ir piedzīvojuši; arhitektūra šīs atmiņas uzjunda un atjauno savā grūti tveramajā meklējumā.

Kāpēc drupas? Es mēģināšu par drupu fenomenu mazliet pastāstīt caur kultūras prizmu kopumā. Sociālajās zinātnēs šobrīd ir vērojama gandrīz vai drupu tematikas renesanse. Viens ir tā saucamais saglabāšanas vilnis (preservation): mēs arvien vairāk objektus pilsētā saglabājam. Kāpēc? Tāpēc, ka saglabāšana ir nozīmīgs veids, kā varam iekapsulēt vēsturi un stāstīt sev un citiem par savas pilsētas vērtībām. Piemēram, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecībai 2006. gadā Andrejsalā bija nostāja, ka projekts nedrīkst pārveidot spēkstaciju, bet tā ir jāsaglabā. Kāpēc lai laikmetīgās mākslas muzejs būtu vecā, nevis jaunā ēkā? Tādēļ, ka uzskatām: vecā spēkstacija ir pietiekami stāstošs laikmeta liecinieks, kas objektam piešķir papildu vērtību. Protams, Hirosimā šis bija vēl aktuālāks jautājums, jo viss vienkārši tika nolīdzināts līdz ar zemi. Filmā mēs to ik pa laikam redzam ēkās, kuras pārdzīvojušas sprādzienu un ir mūsu pagātnes liecība.

Telpiskās drupas (D1)

Drupas ir gan mulsinošs, gan magnetizējošs veids, kā mēs raugāmies uz vēsturi un kultūru. Pirmo formējumu, kurā ietilpst arī saglabāšanas vilnis, saukšu par D1. Un D2 drupas ir kā krīzes un iznīcības liecība. Minēšu arī divus piemērus. D1 gadījumā mēs raugāmies uz drupām kā objektiem, kurus ir vērts saglabāt, lai sabiedrībai tā būtu uzskatāma liecība, ar kuras starpniecību mēs nepastarpināti stāstām par vēsturi. Skatāmies uz fasādēm, krāsām, materiāliem, formām, ģeometriju, un tās mums stāsta par šīs pilsētas laikmetu vēsturi. Tā ir pirmā, kā mēs sakām, pilsētas vizītkarte. Tāpēc mums Rīgā, piemēram, ir rūpīgi veidoti katalogi ar jūgendstilu, ar kura starpniecību piesakām un portretējam Rīgu. Jautājums, vai jūgendstila arhitektūra ir stāstošākais fenomens par Rīgu: tā ir jūsu izvēle. Domājot par Rīgas ēkām, mums ir daudz stāstošāki elementi. Bet mēs neeksponējam nedz Purvciemu, nedz Zolitūdi, nedz ko citu, līdz ar to tas ir selektīvs veids, kā mēs piesakām pilsētu caur atsevišķām ēkām. Un mēs apzināti strādājam, veidojam un rakstām šo te pilsētas tēlu ar konkrētu būvju starpniecību.

Drupas 2 (D2)

Savukārt D2 ir kā pavediens neizdarībai vai krīzei, vai veco laiku iekārtas kļūdām.

Divi piemēri ilustrē šo jautājumu pietiekami skaidri. Proti, ar kādiem līdzekļiem objekti ir tapuši un vai to saglabāšana sevi attaisno? Gadījums viens – Palmīra. "Islāma valsts" uzspridzina Palmīru, un šī vēsts nekavējoties nokļūst visas pasaules galvenajos ziņu portālos.

Šis brutālisma un vulgaritātes iemiesojums uzspridzina vienu no mūsu civilizācijas pērlēm. Un, protams, abi portretējumi nav nejauši.

"Islāma valsts" ne velti izvēlējās nopostīt Palmīru un to aktīvi atainot plašsaziņas līdzekļos. Tādā veidā, viņuprāt, aizskarot Rietumu sabiedrību un tās liekulību, kura, šķiet, vairāk satraucas par drupām Tuvo Austrumu pilsētās, nevis cilvēku dzīvību.

Šī te drupināšanas detalizācija no plašsaziņas līdzekļu puses – ko interesantā kārtā mēdz pārmest daudzi zinātnieki –, skrupulozi atspoguļojot barbarismu, kadru pa kadram ejot cauri, vai tās būtu statujas muzejos vai pašu objektu iznīcināšana, tikai stiprina "Islāma valsts" brutālās pieejas pozīcijas.

Un otrs gadījums skatāms vien dažus mēnešus vēlāk ar Krieviju, kas interesantā kārtā piesaka sevi kā Rietumus un Eiropas civilizācijas aizstājējus. Krievijas militāro spēku orķestris, kas pēc "Islāma valsts" spēku apkarošanas Sīrijā notur publisku koncertu Palmīras drupās, svinot to, ka Krievijas spēki ir spējuši atkarot pozīcijas no "Islāma valsts".

Ko nozīmē atgādāt piecdesmit cilvēku orķestri uz Palmīru? Droši vien puse no teritorijas vēl ir mīnēta. Tas nav ne viegls, ne vienkāršs, ne ērts veids, kā eksponēt vērtības. Bet šajā gadījumā var ieņemt tieši pretējo pozīciju, sakot – cik nozīmīgas drupas mums ir, kādu vērtību turpinātāji un iemiesotāji mēs esam! Drupas ir aktīvs šo portretējumu dalībnieks. Problēma, ka drupas – D2 – šeit nevienu neinteresē, tās vienkārši kalpo par scenogrāfiju ģeopolitikas veidošanā. Līdzīgā kārtā, protams, drupas, to saglabāšana un aizmiršana ir Renē darbu aktīva sastāvdaļa.

Visbeidzot – BBC un arī CNN izmanto drupas: "pirms" un "pēc" kā postažas nošķīrumu. Mēs piedzīvojam to ļaunuma banalitāti caur šādām kultūras formām kā "Alepo pirms" un "Alepo pēc", un tā mums arī varbūt ir vieglāk uztvert to postažu, ko ļaunums, karš un vardarbība izdara. Proti, arhitektūras trūkums, drupas ir mūsu pavediens uz pagātni, kurā kultūra un arhitektūra bija vienota un zeļoša. Drupas (D2) savukārt ir šīs kultūras noriets un mūsu vaimanas, nopūtas par kultūras pagrimumu.

Atmiņu drupas

Viens no veidiem, kas jums palīdzēs filmu ieraudzīt citādi, ir atcerēšanās ķermeniskums. Piemēram, atombumbas radiācijas un karstuma viļņa atstātās pēdas uz cilvēka ķermeņa. Otrkārt, konkrētas vietas uzjunda konkrētas atmiņas jeb nostalģiju, patīkamas vai nepatīkamas sajūtas. Šajā gadījumā tā ir filmas personāžu izvēle – apspiest šīs atmiņas vai ne. Skatītājs izseko, ko filmas varone dara ar atmiņām, kā šīs pagātnes atmiņas iespaido viņas lēmumus, viņas iespējas dibināt attiecības, Un, ņemot vērā pašu žanru, novatoriska ir atmiņu ģeometrija. Atmiņu kartēšanai nav skaidra iesākuma un beigu. Jums kaut kādā brīdī ienāk kāda atmiņa prātā, jūs nezināt, kad tā sākās un beidzās, vai tā ir viena epizode vai tas ir vesels atmiņu seriāls prātā. Brīdī, kad režisors grib, lai mūsu varone atceras "Hirosimu", mēs esam muzejā vai redzam semidokumentālus kadrus. Kad mēs koncentrējamies uz galvenās varones atmiņām, viņš evakuē no kadra citus cilvēkus, kadrs paliek tukšs, paliek tikai pilsētvide: audekls, uz kura atmiņas tiek projicētas. Atmiņa ir ķermeniska, atrodas pilsētā ar savu ģeogrāfiju un afektu spektru koordinātām.

Otrs aspekts ir rietumnieku un austrumnieku atmiņas Hirosimā. Mūsu varone nepazīst Hirosimu, viņa ierodas to iepazīt, turklāt gluži didaktiski. Savukārt mūsu varonis ir japāņu izcelsmes, viņš ir bijis iesaukts imperatora armijā, un viņa ģimene ir gājusi bojā atomuzbrukumā – gluži ķermeniski. Filmā ir epizode, kur varonis saka "tu vispār neko neatceries": tas, manuprāt, nozīmē – "tu neesi piedzīvojusi un nesaproti, par ko šeit ir runa", kas ir viens no šķēršļiem abu attiecībās. Viņaprāt, mūsu varone nevar saprast, kas ir noticis. Vēsture, kas viņam ir caurcaurēm traumatiska un personīga, viņai ir sveša un pieejama tikai pastarpināti un faktoloģiski. Viņš saka "tu vispār nesaproti, kas šeit notiek" un "tu vispār neesi bijusi Hirosimā". Vienīgais veids, kā skatītāju var ievest šajā pieredzē, ir sastapšanās ar objektiem, piemēram, vietām, kur metāls ir kusis atombumbas radītā karstuma dēļ. Tāpēc filmā tiek parādītas šī notikuma ķermeniskās sekas – ķermeņi, kas ir apdeguši no karstuma, mati, kas izkrīt radiācijas dēļ, utt. Ķermenis līdztekus pilsētai ir audekls, ar kura starpniecību aiznest līdz skatītājam tās neiedomājamās lietas, ko 1945. gadā atombumba izdarīja ar Hirosimu un principā ar visu Japānu.

Mūsu varone savukārt domās ir Francijā, savās iepriekšējās attiecībās, mazliet kā iemigusi, un viņa nespēj uztvert notiekošo, kas ļautu jaunajām attiecībām notikt. Sieviete aizdomājas, un vienīgi objekti spēj viņu atsaukt tagadnē. To apzīmogo mūsu vīriešu tēla komentārs – "tu jau nekad nemaz neesi bijusi Hirosimā".

Sociālās drupas

Kāpēc mēs runājam par sociālajām drupām? Hirosima 6. augustā un Nagasaki 9. augustā ir tikai divi pēdējie punkti totālajā karā, kas bija sabiedroto karš pret Japānu. Tam seko plašas diskusijas par to, kas ir morālās implikācijas atombumbai. Vai atombumbu un atomieročus vispār drīkst izmantot pret kādu? Tas ir gandrīz neiedomājamais jautājums. Bet tas, ko Renē, manuprāt, grib pateikt ar pārsvarā klusējošo japāņu arhitekta starpniecību, ir tas, ka sprādziena paveiktā ļaunuma mērogs ir neizmērojams un neaptverams.

Pirmie signāli par to, kas ir noticis Hirosimā, nāca tikai 16 stundas pēc notikuma. Lieki piebilst, neviens nebrīdināja Japānu par to, ka atombumba tiks uzmesta, vien brīdināja: ja viņi nepadosies, tad viņu iznīcība būs "strauja un postoša". Kad atombumba reiz tika nomesta, Japānā neviens nesaprata, kas noticis. Pagāja 16 stundas, kamēr tika sniegta pirmā palīdzība un ieslēgta elektrība, kur tā bija pieejama. Pagāja vēl divas dienas, kamēr valdība saprata, ka postu izraisījusi atombumba. Pirms pāris mēnešiem bija notikusi Tokijas bombardēšana, kur gāja bojā 120 000 cilvēku. Ciniski, bet Japāna bija pieredzējusi tā saucamo "teroru no gaisa": agrīnās napalma bumbas, kas tika izmestas Tokijā.

Tādēļ pirmie piecpadsmit minūšu kadri filmā ir veltīti šim notikumam. Tam ir totāls un traumatisks iespaids uz visu Japānas sabiedrību. 70 000 cilvēku nomira pirmajās dienās, vēl 130 000 cilvēku gāja bojā tuvākajos četros gados, jo cilvēki it kā atveseļojās, bet pēc četrām nedēļām radiācija sāka atstāt iespaidu uz viņiem, stāvoklis pēkšņi pasliktinājās, attīstījās onkoloģiskas problēmas utt. Tas ir absolūti neaptverams notikums gan cilvēces, gan pilsētas, gan vietējas sabiedrības vēsturē.

Nolasīšu vienu citātu no "The New Yorker" raksta 1946. gadā, kas ir reportāža par Hirosimu gadu pēc atombumbas. Lūk, stāsts par zēnu [1], kurš atombumbas sprādziena laikā bija 10 gadus vecs un kurš atgriezās atpakaļ skolā un rakstīja sacerējumu literatūras stundā par to, ko viņš atceras un kā piedzīvoja Hirosimas notikumu.

"Dienā pirms bumbas es devos peldēt. Brokastīs ēdu zemesriekstus. Es redzēju gaismu. Tā mani nogāza zemē pie mazās māsas gultas. Kad mūs izglāba, neredzēju tālāk par tramvaja sliedēm. Mēs ar mammu sākām kravāties, kamēr kaimiņi staigāja apkārt apdeguši un asiņodami. Kāda mana draudzene Hatajasana teica, lai es bēgot kopā ar viņu. Es atteicu un sacīju, ka gaidīšu savu mammu. Pēc tam mēs devāmies uz parku. Sacēlās vējš. Naktī nodega gāzes krātuve. Es redzēju tās atspulgu upē. Pa nakti mēs palikām parkā. Nākamajā dienā es devos uz Taiko tiltu, kur satiku savas draudzenes Kikuki un Murakami. Viņas meklēja savas mammas. Bet Kikuki mamma bija ievainota, savukārt Murakami mamma, ak vai, bija mirusi."

Sociālie zinātnieki arī mūsdienās raksta, ka savā ziņā ne Rietumu, ne Japānas sabiedrība joprojām nav attapusies no šī notikuma. No vienas puses, mums ir portretējums ar desmitgadīgiem zēniem, kas stāsta notikumus, kuru tiešumu un naivumu katrs aicināts interpretēt, kā nu vien vēlas. Un otra galējība – Japānā cilvēki joprojām sasauc tribunālus un mēģina Hirosimas jautājumu pacelt, teiksim, pasaules līmenī: vai atomuzbrukums bija vai nebija kara noziegums, vai tas ir skatāms kā daļa no Amerikas kara pret Japānu vai arī tas ir atsevišķs notikums, uz ko būtu jāskatās kā uz īpašu valsts teroru, kas turklāt nebija nepieciešams, lai karu izbeigtu. Manuprāt, šie ir tie apvāršņi, ko filmā iemieso mūsu stoiskais japāņu arhitekts.

Attiecību drupas

Visbeidzot, pēdējā tēma par attiecību drupām jeb par tā saucamo neiespējamo mīlestību. Interesanta ilustrāciju, kas, manuprāt, iemieso šo ideju, – mūsu varone pārstāv pati sevi, ir pašcentrēta uz savām traģiskajām attiecībām, savukārt viņš ir caurspīdīgs. Viņš iemieso visu Japānas kolektīvo atmiņu, ko viņš nevar neiemiesot.

Šīs attiecības nav iespējamas, jo viņa nesaprot, kas noticis, savukārt viņš nevar savu individuālo pieredzi, kaisli, emocijas un iekāri nodalīt no traģikas, kas notikusi viņa pagātnē. Tās ir divu veidu traumatiskas pieredzes: viena individuāla un otra caurcaurēm kolektīva. Vai viņai vajadzētu būt atvērtākai vai noslēgtākai par šo pieredzi: savu ārlaulības sakaru ar vācu kareivi, kas, protams, signalizē par Francijas un Vācijas ne īpaši vieglajām attiecībām Otrā pasaules kara laikā. Mūsu varone netiek galā ar kaunpilno, mokošo pieredzi, ka viņa ar šo kareivi ielaidās, par ko viņa tika smagi sodīta no kopienas un vecāku puses. Savukārt otrs varonis iemieso Japānas kultūru, kura joprojām dzīvo Notikuma ar lielo "N" ēnā. Hirosima ir Notikums, pēc kura pasaule vairs nekad nebūs tāda kā līdz šim. Un mīlestība Hirosimā ir viens no šī neiespējamā notikuma atvasinājumiem. Uz šīs daudznozīmīgās nots mēs arī beigsim.

[1] Tas ir Tošio Nakamura.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2014. gada 10. martā, plkst. 1:03

    Ilmārs Šlāpins: Putina karš pret krieviem (8)

    Rusofobijas veicināšanai visā pasaulē Putins 2014. gada 2. martā ir izdarījis tik daudz, cik nav spējis neviens no iepriekšējiem Krievijas valdniekiem.

  • 2014. gada 27. martā, plkst. 5:34

    Mārcis Lācis: Citreiz es jau no rītiem pieceļos vientuļš

    Saruna ar aktieri un režisoru pēc vēl vienas pirmizrādes – par lellēm un cilvēkiem, vientulību un atrašanos uz skatuves, teātri un sapņiem.

  • 2014. gada 26. novembrī, plkst. 8:11

    Liene Brizga-Kalniņa: Dīvains stāsts par vārdā nepieminēto nāvi (1)

    Ap triju četru gadu vecumu bērniem parādās jautājums – ko nozīmē nomirt, kas notiek pēc nāves, kādā veidā cilvēki nomirst, kāpēc cilvēki mirst un vai tu, mamma, arī nomirsi? Un es arī nomiršu?

  • 2013. gada 18. februārī, plkst. 8:02

    Reinis Lazda: Oreola efekts

    Sevišķi spilgti to varēja novērot deviņdesmitajos gados, kad mūsu sabiedrībā dzīvs bija uzskats, ka lieliski deputāti sanāk no populāriem mūziķiem, aktieriem, rakstniekiem. Pēdējās vēlēšanās savukārt šāda tipa deputātu kandidāti bija starp visvairāk svītrotajiem.

  • 2012. gada 18. maijā, plkst. 12:05

    Agnese Gusarova: Kā mēs viens otru iztērējam (23)

    Trauslākais kreppapīrs mana āda. Tiecas pēc svešām lūpām. Grib saklausīt debesīs ceļošus vārdus. Un caur laurlapu vainagiem neredz – Starp mācekļiem maskējies Jūda.

  • 2016. gada 21. oktobrī, plkst. 16:09

    Lakstīgalas vārdnīca: Jolanta Pētersone

    Sadarbībā ar Starptautiskajiem bērnu literatūras lasījumiem piedāvājam noklausīties tulkotājas Jolantas Pētersones lasīto fragmentu no norvēģu rakstnieces Marijas Parras grāmatas "Vafeļu sirdis".

  • 2015. gada 14. oktobrī, plkst. 5:09

    Andrejs Žagars: Man ir svarīgi, lai skatītājs gūst katarsi (1)

    Bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors, aktieris un režisors Andrejs Žagars atgriežas uz Dailes teātra skatuves kā dramatiskas izrādes režisors, iestudējot psiholoģisku trilleri "Ziloņa dziesma".

  • 2013. gada 19. aprīlī, plkst. 8:04

    Inese Zandere: Bērni nav nekādi otrās šķiras cilvēki

    Arī mani bērni ir kalpojuši literatūrai - vienam vajadzēja pēc operācijas četras stundas gulēt nekustoties un skatīties, kā es rādu teātri ar ķemmīti un kabatas lakatiņu, otram aiz vecās barakas Bērnu slimnīcā divatā ar mammu svinēt Jāņus, lecot pār ugunskuru, kas sastāvēja no trim svecītēm.



Kultūras Ministrija
vkkf