Recenzija

Armands Znotiņš: Saksofons starp džezu un klasiku

Līdzās visiem citiem kultūras pasākumiem februāris neapšaubāmi ir arī festivāla "Saxophonia" mēnesis. Ja arī citu saistošu koncertu, sen gaidītu teātra izrāžu un neatliekamu kino apmeklējumu dēļ neizdodas iepazīt visas septiņas festivāla programmas, tad vismaz daļa no tām katrā ziņā nokļuvusi uzmanības lokā, un jau tagad var teikt, ka šī atlase kopumā nav likusi vilties. Priekšā vēl Rīgas Saksofonu kvarteta uzstāšanās ar Latvijas Radio kori un Šeimasa Bleika koncerts ar Latvijas Radio bigbendu, festivāls šogad uzņēmis arī austriešu un norvēģu viesmāksliniekus, taču visam pa vidu – vēl viens Radio bigbenda priekšnesums un vēl viena akadēmiskas ievirzes programma ar diviem jaundarbiem. Līdz ar to apliecinot, ka saksofona spēle ir vienlīdz aktuāla kā džezā, tā klasiskajā mūzikā.

"Rīgas ritmi" un Saulkrastu Džeza festivāls regulāri devis iespēju klātienē dzirdēt visspožākos ārzemju viesus un visprofesionālākos latviešu māksliniekus, tādēļ 10. starptautiskā festivāla "Saxophonia" programma Spīķeru koncertzālē 2017. gada 16. februārī varbūt nav viennozīmīgi saucama par vienu no pēdējo gadu izcilākajiem džeza koncertiem, taču par vienu no skaistākajiem gan. Uz Latviju atkal atbraukušais saksofonists Jānis Steprāns Rīgā uzstājās kopā ar Radio bigbendu – gan kvarteta ietvaros, gan ar visu pūtēju līdzdalību –, un šajā priekšnesumā apbūra viss: paša saksofonista oriģināldarbi un viņa izvēlētie amerikāņu meistaru paraugi, solista spēles bagātīgums, izsmalcinātās kamermuzicēšanas fineses un bigbenda virtuozitāte, mūziķu gaumes izjūta, asprātība un radošā brīvība.

1958. gadā Monreālā dzimušais Jānis Steprāns pelnīti tiek saukts par slavenāko ārzemju latviešu džeza mūziķi. Viņš jau kopš studiju gadiem spēlējis vadošajos Kanādas un ASV bigbendos un džeza ansambļos, patlaban ir profesors Kvebekas Lavāla universitātē (un festivāla "Saxophonia" laikā sniedzis arī meistarklases Mūzikas akadēmijā) un ar ne mazākiem panākumiem pievērsies arī kompozīcijai. Savukārt Latvijas Radio bigbends aizvadītajā sezonā regulāri priecējis ar izkoptu profesionalitāti un spēju atrast kopīgus saskarsmes punktus ar stilistiski visdažādāko solistu uzstāšanos, un šāds viedoklis bijis arī gaidāmās 2016. gada Lielās mūzikas balvas žūrijai, nominējot bigbendu par "izcilu sniegumu gada garumā". Tādēļ arī nepārsteidz, ka Jāņa Steprāna un Latvijas Radio bigbenda sadarbība izvērtās savstarpēji auglīga, bigbenda mūziķiem uzreiz uztverot saksofonista radošās idejas, turpretī solistam iekļaujoties dinamiski un tembrāli daudzveidīgā skaņas kopainā.

Programmas pirmajā daļā – saksofons kopā ar klavierēm, kontrabasu un sitaminstrumentiem, un te uzreiz varēja novērtēt Jāņa Steprāna spēlētā saksofona toņa īpašo pievilcīgumu, solistam aicinot ieklausīties matētās un viegli dūmakainās nokrāsās, kuras gluži nemanāmi pārauga dramatiskā izteiksmīgumā, lai pēc kāda laika atkal atgrieztos pie apburošām liriskām niansēm. Un līdzīgu iespaidu atstāja arī Jāņa Steprāna radītā oriģinālmūzika – rakstīta klasiskā džeza tradīcijās, tā viscaur saistīja ar kompozicionālās domas plastiskumu un individualitāti, katra skaņdarba gaitā izpaužoties iepriekšneparedzamām tematiskā materiāla variācijām un noskaņu maiņām. Šīs pastāvīgās emocionālās svārstības starp lirisku plūdumu un enerģisku aktivitāti teicami uztvēra arī solistu pavadošie mūziķi – katrā ziņā koncerta laikā radās sajūta, ka arī viņiem šādā ansamblī un ar šādu repertuāru uzstāties ir ļoti interesanti, un kvarteta spēle šeit pievērsa uzmanību ar sevišķu jūtīgumu un izdomu. Šai ziņā viscaur pārliecināja gan bundzinieks Artis Orubs, gan kontrabasists Edvīns Ozols, ansambļa spēli ne mazāk bagātināja pianista Viktora Ritova spēja tūlītēji reaģēt uz katru skaņuraksta pavērsienu un muzikālās tekstūras izmaiņu, turklāt šīs īpašības nebūt nepalika ēnā arī tad, kad klāt nāca viss pūtēju sastāvs.

Šajā programmas daļā tad arī spilgti izpaudās Jāņa Steprāna optimistiskais pasaules skatījums un mākslinieciskā aizrautība, kas tikai piešķīra papildu dziļumu arī lirisku tēmu lasījumiem, tostarp Džona Koltreina jaunrades atklāsmēm. Līdztekus tam koncertā lieliski bija dzirdams, cik augstā līmenī patlaban atrodas Latvijas Radio bigbenda pūšaminstrumentālisti: pilnībā monolītu skanējumu šeit jau aizstāja tembrāla diferenciācija starp saksofoniem un pārējo pūtēju grupu, arī trompetes un tromboni te muzicēja ritmiski saliedēti un emocionāli brīvi, bet vienlīdz precīzais un krāšņais muzikālo kompleksitāšu atainojums Jāņa Steprāna vadītā priekšnesuma sarežģītākajos brīžos vēstīja par izkoptu virtuozitāti. Protams, var diskutēt par to, cik lielā mērā šāds skaņas vēriens ir piemērots kameriskajai Spīķeru koncertzālei, – taču tas tikai pastiprina vēlēšanos Latvijas Radio bigbendu un Jāni Steprānu tādā pašā kvalitātē dzirdēt atkal Rīgas Kongresu namā vai Saulkrastos.

Par to, ka saksofons ir arī akadēmisks koncertinstruments, jau pēc divām dienām, 18. februārī, Lielajā ģildē, atgādināja Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" programma. Tās pieteikumā bija izcelts franču viesmākslinieks Aleksandrs Duazī, taču kā solisti uzstājās arī Katrīna Kivleniece un Arvīds Kazlausks, bet koncerta noslēgumā līdzās kamerorķestrim uz skatuves kāpa Rīgas Saksofonu kvartets. Pašā sākumā gan vienīgi orķestris, diriģentam Normundam Šnē izvēloties Režisa Kampo 2006. gada opusu "Uvertīra zvaigžņu formā". Atkalsastapšanās ar franču meistara daiļradi bija ļoti patīkama – pats komponists par saviem gara radiniekiem dēvē ne tikai Mesiānu un Ļutoslavski, bet arī Mocartu un Ramo, un viņa partitūrā prasmīgi izsvērti un intelektuāli pārdomāti tematiskā materiāla izvedumi patiešām guvuši mocartisku vieglumu un barokāli dzīvīgu izteiksmi. Katrā ziņā spektrālo studiju darbu sarakstā ierindotā "Uvertīra zvaigžņu formā" bija paraugs tam, kā visus "harmonijas virsskaņu izkārtojumus" un citus matemātiskus algoritmus iedzīvināt vitālā, krāšņā un mirguļojošā skaņurakstā – bez šaubām, šīs mūzikas adekvāts atskaņojums prasa ne mazums pūļu, taču koncertā izklausījās, ka Normunda Šnē un kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" profesionalitāte tam ir kā radīta.

Nupat aizvadītais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts uzmanību pievērsa Jāzepa Mediņa, Gundara Pones un mūsdienu autoru jubilejām, taču viņi nav vienīgie – šogad 90. dzimšanas dienu svinētu Ģederts Ramans. Personība, kuru derētu atcerēties rūpīgāk, jo no viņa deviņām simfonijām un citām izvērstām formām pārskatāmā pagātnē nav skanējusi neviena, un tad nu "Sinfonietta Rīga" un soliste Katrīna Kivleniece šogad vismaz atskaņojuši Ramana 1962. gadā radīto koncertu saksofonam un orķestrim. Darbu, kurš vēstīja par komponista gaumes izjūtu un spējām izkoptas mākslinieciskās dramaturģijas izveidē, savukārt orķestra un solistes veikums bija gan tembrāli, gan stilistiski pārliecinošs. Vēl senākā pagātnē ļāva ielūkoties atskaņojums Franka Martēna 1938. gada "Balādei" alta saksofonam un orķestrim – vienam no saksofonistu standartrepertuāra darbiem, un te arī pilnā mērā izpaudās Aleksandra Duazī spēles grācija un virtuozitāte, toņa skaistums un interpretācijas emocionālā amplitūda. Papildu vērtību priekšnesumam deva daudzpusīgais dialogs starp ievērojamo viesmākslinieku un orķestri, un jācer, ka Aleksandru Duazī kādreiz būs iespēja dzirdēt arī retāk spēlētā repertuārā.

Koncerta otrā daļa tika atvēlēta jaundarbiem. Acīmredzot zināma gara radniecība saistījusi arī Normundu Šnē un Justi Janulīti, jo vismaz divi no 1982. gadā dzimušās lietuviešu komponistes opusiem pirmatskaņoti tieši Latvijā, un tagad partitūrām "Nakšu paildzinājums" un "Mākoņu vērošana" pievienojusies arī "Ūdens krāsa" saksofonam un kamerorķestrim. Juste Janulīte labprāt atzīst saviem skaņdarbiem piešķirto apzīmējumu "monohroma mūzika" un turpat arī piebilst: "Runājot par formu, te nav pēkšņu kontrastu, ir tikai ļoti garas, ilgas un pakāpeniskas pārbīdes, metamorfozes no "balta" uz "melnu", no vienas puses uz otru." Šādi muzikālās valodas principi uzreiz atsauca atmiņā "Sinfonietta Rīga" koncertu tikai pirms trim nedēļām ar Onutes Narbutaites tikpat monohromo partitūru (un līdzinieki abiem skaņdarbiem, bez šaubām, rodami arī citu lietuviešu komponistu daiļradē), un, lai gan ilgāka iedziļināšanās šāda stila un rakstura vēstījumā koncertzālē nereti draud ar vieglu vakara snaudienu, "Ūdens krāsa" tomēr nebija šis gadījums. Gluži otrādi – spektrālajai mūzikai radniecīgos Janulītes partitūras rakursus varēja salīdzināt ar Režisa Kampo "Uvertīras zvaigžņu formā" kompozicionālo metodi: temporitms un dinamika gan ir pavisam cita, taču harmonisko aprišu un dramaturģiskās struktūras radītais iespaids – līdzvērtīgs. Jādomā, ka arī pati komponiste jutās priecīga par sava darba rezultātu – laikmetīgajā skaņumākslā trenētais orķestris, diriģents un saksofonists Arvīds Kazlausks "Ūdens krāsas" intonatīvo virzību, formu un emocionālo gammu atspoguļoja vienlīdz rūpīgi un atraisīti, saistot gan interpretācijas tembrālajai kopainai, gan atsevišķu nianšu pieskārieniem.

Programmas noslēgums ar Riharda Zaļupes koncerta saksofonu kvartetam, kamerorķestrim un elektronikai "Arctic – REVERSE" pirmatskaņojumu noapaļoja 18. februāra koncerta katrreiz mainīgo stilistisko veidolu. Šoreiz – opuss, kurā Rihards Zaļupe turpinājis savu ierasto izteiksmi, ko varētu definēt kā populārajam žanram raksturīgu melodiski un ritmiski enerģisku impulsu caurvītu neoromantisku postminimālismu. Jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, viegli uztveramu un saprotamu mūziku. Šajā gadījumā gan tajā pašā laikā tehniski diezgan rafinētu, jo elektroniskais skaņu celiņš, kura faktūras un intonācijas vairākkārt izvirzās priekšplānā, šeit palīdz veidot skaņuraksta polifoniskumu, un arī saksofonu kvartets brīžiem darbojas ne tikai kā pretstats orķestra apjomam, bet arī kā četras individualizētas personas. Vēl viena vērtīga īpašība – mēra izjūta skaņdarba formas izklāstā un muzikālo tēlu atbilstība komponista iecerei parādīt Arktikas dabas īpašo kolorītu, un tad jau šīs instrumentētās ilustrācijas varēja uztvert ar zināmu interesi. It īpaši tad, ja Normunds Šnē un kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" interpretācijā zināja, ko dara, un Rīgas Saksofonu kvartets (Ilze Lejiņa, Artis Sīmanis, Ainārs Šablovskis un Katrīna Kivleniece) priekšnesuma tembrāli harmonisko spektru papildināja droši un mērķtiecīgi. Kas tikai apstiprināja priekšstatu, ka no festivālā "Saxophonia" koncertējušo mākslinieku snieguma parasti var sagaidīt stabilu profesionālo līmeni.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2017. gada 23. martā, plkst. 5:35

    Santa Remere: Ugunīgā gaiļa gads (1)

    Pagājušā gada izskaņā Latvijas publiskajā telpā notika skandāls par kādu vardarbīgu pasaciņu bērniem, kurā gluži vai mudina vīrus sist savu sievu, lai tās būtu paklausīgākas.

  • 2014. gada 20. maijā, plkst. 12:05

    Mākslai vajag telpu: Laikmetīgā fotogrāfija (1)

    Saruna ar bijušo izsoļu nama "Christie's" viceprezidenti un fotonodaļas vadītāju Deboru Bellu par latviešu laikmetīgo fotogrāfiju.

  • 2014. gada 27. oktobrī, plkst. 6:10

    Silvija Radzobe: Ar Mēdejas acīm jeb šausmas un līksme

    Bez Gunas Zariņas šī izrāde, protams, būtu neiespējama, jo aktrisei izdodas savienot nesavienojamo: nodotas, lai arī stipras sievietes reālas sāpes un likumsakarības šķietami abstrakto monolītumu.

  • 2012. gada 18. maijā, plkst. 8:05

    Jana Šakare: Muzeju nakts (9)

    Neesmu masu pasākumu cienītāja, drīzāk jau konsekventi izvairos no lieliem ļaužu pulkiem. Tomēr tieši Muzeju naktīs man vienmēr ir veicies.

  • 2012. gada 18. maijā, plkst. 12:05

    Agnese Gusarova: Kā mēs viens otru iztērējam (23)

    Trauslākais kreppapīrs mana āda. Tiecas pēc svešām lūpām. Grib saklausīt debesīs ceļošus vārdus. Un caur laurlapu vainagiem neredz – Starp mācekļiem maskējies Jūda.

  • 2014. gada 12. decembrī, plkst. 6:12

    Aina Renda: Himna (fragments) (2)

    Mēs cenšamies būt tādi kā mūsu brāļi, jo visiem cilvēkiem ir jābūt vienādiem. Virs Pasaules Padomes Pils vārtiem ir marmorā iecirsti vārdi: "Mēs esam vieni it visā un visi it vienā. Nav citu cilvēku kā vien dižais mēs – vieni, nedalāmi un mūžīgi."

  • 2014. gada 11. septembrī, plkst. 2:03

    Gundega Šmite: Dzeja un mūzika (1)

    Ja vokālajā darbā tiek savienots iepriekš eksistējošs poētisks teksts un mūzikas teksts ar savām patstāvīgām nozīmēm, pastāv potenciāla spriedze starp abiem mākslas veidiem.

  • 2013. gada 30. maijā, plkst. 8:02

    Una Smilgaine: Vāru, vāru pelei putru

    "Šī dziesmiņa ir jādzied izlutinātam bērnam, kad tam kājas aun un ne ar labu, ne ar ļaunu [ne]var piedabūt pie kāju aušanas. Tad ar māņiem, kad kājas apaus, tad vedīs uz ciemu, iestāsta tam bērnam, kurš jau saprot. Tad nu dzied [..]"



Kultūras Ministrija
vkkf