Redzējumi

Agnis Buda: Ko atspoguļo IKP? Pirmā daļa

Iekšzemes kopprodukts – IKP – zināmā mērā atgādina spidometru: tas informē, vai ekonomika attīstās ātrāk vai lēnāk. Tāpat kā automobiļos spidometrs, IKP nepastāsta visas svarīgās lietas, ko mēs vēlētos zināt. Piemēram, no spidometra nevar nolasīt, vai braucam pareizā virzienā. Ja šoferim saki "mēs esam uz nepareiza ceļa" un saņem atbildi "mums vajag braukt ātrāk", vari nodomāt, ka tas ir ļoti muļķīgi. Tas pats notiek, kad neapmierinātība ar situāciju ekonomikā izvilina pamudinājumu vēl vairāk paātrināt IKP izaugsmi.

Statistikas institūciju manipulāciju piemēri

Gadu desmitiem IKP ir gandrīz vai visu galveno lietu mēraukla. Valdību līderi pilnībā paļaujas uz IKP izaugsmi – vai tās neesamību – kā savas īstenotās politikas efektivitātes barometru. Tomēr dažu pēdējo gadu laikā tādi mērījumi kā labklājība, precīzāk, dzīves kvalitāte konkrētā valstī, iekaro arvien lielāku nozīmi. Tādas valstis kā Ķīna ir gluži vai apsēstas ar IKP, to izmantojot savu mērķu definēšanai – turklāt tie ik gadu tiek sasniegti ar fantastisku precizitāti līdz procenta desmitdaļai. Kas, protams, raisa jautājumus par statistikas precizitāti un/vai tās kalpošanu politiskajiem spēkiem. Viszināmākais Ķīnas statistikas manipulācijas piemērs datējams ar 1998. gadu, drīz pēc Āzijas finanšu krīzes izraisīšanās. Daudzās kontinenta valstīs sākās recesija, taču Ķīna paziņoja par 7,8% IKP izaugsmi. Analizējot pārējos valsts indikatorus, ekonomisti secināja, ka drakonu zemes ekonomika tad reāli pieauga par aptuveni 5%. Manipulācija reizēm var tikt īstenota pazemināšanas virzienā. Divtūkstošgades sākumā, kad Ķīna ziņoja par 8–9% IKP pieaugumu, daži eksperti pieļāva, ka reālā izaugsme varētu būt ap 10%. Kāpēc Ķīnai tobrīd bija svarīgi pazemināt tempu? Iespējams, valdības nevēlēšanās uzrādīt lielu ekonomikas jaudu, lai izvairītos no pasaulē pieaugošā niknuma sakarā ar Ķīnas eksporta palielināšanos. Jaunākais statistisko manipulāciju piemērs ir nesen "Rosstat" publicētais Krievijas IKP dinamikas atjaunotais novērtējums. Tagad Krievijas statistikas institūcija apgalvo, ka 2015. IKP krities tikai par 2,8% agrāk aprēķināto 3,7% vietā, bet 2016. gadā lejupslīdes praktiski nav bijis – saskaņā ar jauno skatījumu, kas pārsteidzis pat Krievijas Ekonomikas attīstības ministriju. Kā zināms, IKP veido vairāku rādītāju kopsumma. Aplūkojot "Rosstat" statistiku, atliek vien paraustīt plecus: 2016. gadā tika pārtraukta ikmēneša investīciju datu publicēšana, bet novembrī statistikas institūcija paziņoja, ka rūpnieciskās ražošanas skaitļi tiks darīti zināmi tikai 2017. gada pavasarī. Rodas šaubas, vai pašam "Rosstat" ir skaidrs, kā tiek salasīts kopā – un turklāt vēl būtiski uzlabots – IKP indikators. Tikko veiktās statistikas korekcijas aizvadīto recesiju padara par visnenozīmīgāko Krievijas vēsturē. Turcijas ekonomikai, protams, nebija iespējams izvairīties no satricinājumiem, ko raisīja neveiksmīgais valsts apvērsums 2016. gada jūlijā. Piemēram, pērnajā 3. ceturksnī, salīdzinot ar analoģisku 2015. gada periodu, patērētāju izdevumi kritās par 3,2%, investīcijas – par 0,6%. Un Turcijas Statistikas birojs decembrī paziņoja par IKP aprēķināšanas metodes mainīšanu, lai rādītāju salāgotu atbilstoši izmaiņām pārējā pasaulē: šis ir bieži pielietots un pilnīgi legāls paņēmiens. Skaidrs, ka 3. ceturkšņa rādītājus tagad grūtāk salīdzināt ar iepriekšējiem ceturkšņiem. Rezultātā kļūst iespējams sasniegt valdības noteikto IKP mērķa rādītāju 2016. gadam kopumā – 3,2%. Jau zināms, ka 2015. gada IKP izaugsme līdz šim sarēķināto 4% vietā, pateicoties jaunajai metodei, tagad ir 6,1%! Šie un daudzi citi statistikas manipulāciju piemēri apliecina, ka IKP nav iespējams izmantot kā precīzu indikatoru ne atsevišķas valsts ekonomikas dinamikas raksturošanai, ne arī starpvalstu salīdzinājumu veikšanai.

Globālo indikatoru anomālijas

Aplūkojot citus ekonomikas indikatorus un to savstarpējās saiknes, var parādīties šaubas arī par globālā IKP objektivitāti. Katrā ziņā rodas iespaids, ka pasaules ekonomika nonākusi zināmā pierobežas stāvoklī, par ko liecina vairāku anomāliju izkristalizēšanās. Vieni dati liek domāt, ka globālais parāds nepieaug kopš 2008. gada, pārrobežu kapitāla plūsmu vēnas nepiebriest kopš 2011. gada, globālā tirdzniecība sarūk kopš 2014. gada, fiziskais pieprasījums pēc izejvielām mīņājas uz vietas kopš 2012.–2013. gada, bet pasaules vadošo kompāniju atskaitēs praktiski nekas nav mainījies pēdējo 3–4 gadu laikā. Tomēr vērojams, ka dažādu valstu IKP neatlaidīgi pieaug, kas nekādi nesaderas ar pēdējo 25 gadu laikā novērotajām korelatīvajām atkarībām un saiknēm. Reālā attīstīto valstu secīgā IKP izaugsme par vairāk nekā 2% gadā pēdējo 4 gadu laikā nav iespējama bez apstiprinājuma, ka pieaudzis pieprasījums no korporatīvā sektora, pieaugusi kreditēšana, pastiprinājušās pārrobežu finanšu plūsmas, nostiprinājusies investīciju ekspansija un palielinājušies vairāki citi biznesa aktivitāšu indikatori, kas īstenībā reizēm signalizē par recesijas draudiem. Makroekonomiskās statistikas adekvātums raisa arvien vairāk jautājumu par iepriekšējā ceturtdaļgadsimtā eksistējušo korelatīvo saikņu pārtrūkšanu. Vai arī jautājumu, cik korekta ir statistika. Situācija ir absurda vēl jo vairāk tāpēc, ka konsolidētie makroekonomiskie indikatori – tādi kā IKP – pārliecinoši pieaug gandrīz visur pasaulē, ja nu vienīgi Eiropas mazajās valstīs ne: tur kopš 2011. gada vērojama stagnācija.

IKP tuvredzība

Tomēr daudz vairāk skaidrības par izsekošanu statistikas institūciju manipulācijām un acīmredzamām korelatīvajām neatbilstībām sniedz pati IKP dabas aplūkošana. Patstāvīgi nomazgājiet savas mājas logus, un tas nekādi neatsauksies uz IKP; pieaiciniet šim pašam uzdevumam logu mazgātāju, un IKP palielināsies. Sadauziet automašīnu, un remonta izmaksas tiks pievienotas IKP. Iedomājieties korporāciju izmantojam IKP savā grāmatvedībā: vienu otram pievienojiet ienākumus un izdevumus, lai iegūtu gala skaitli. Neviens neuzskatīs, ka šāda indikācija ļoti labi raksturo biznesu. Hermans Deilijs, bijušais Pasaules Bankas vadošais ekonomists, atzīmējis, ka esam nonākuši "neekonomiskas izaugsmes" periodā, kur IKP aug, bet sociālā labklājība ne. IKP mērījumu nostādīšana centrālajā vietā rada sabiedrību, kura orientēta uz bezjēdzīgu patēriņu un kura nevēlas pievērst uzmanību negatīvajiem aspektiem izaugsmē, kas kļuvusi par galveno mērķi pēc Otrā pasaules kara. Šeit laiks ielūkoties vēsturē.

Kā tapa galvenais ekonomikas indikators

Tik ļoti esam pieraduši pie IKP dominējošās lomas, ka tas var šķist pārsteidzoši: līdz 30. gadiem nacionālo valdību vienīgais ekonomikas agregātveida statistikas mērījumus bija nodokļu tāme. Iestājoties Lielajai depresijai, valdības atskārta, ka to rīcībā nav informācijas, kas notiek ar cilvēkiem. 1931. gadā, kad ASV Kongress sāka pētīt situāciju ekonomikā, tam sniegtās korporāciju un industriju līderu liecības izrādījās nekam nederīgas. ASV Kongress konstatēja vajadzību pēc agregātveida indikatora, kas parādītu ekonomikas kopainu, un vērsās pie Saimona Kuzneca, no PSRS emigrējušā ekonomista, kuru aicināja aprēķināt un definēt to, kas tobrīd tika saukts par nacionālo ienākumu (NI). NI nebija pilnīgi svaiga ideja – ekonomisti dažādās valstīs neatkarīgi cits no cita bija radījuši dažādus agregātskaitļa rēķināšanas variantus –, taču pirmoreiz jēgu tā izmantošanā saskatīja politiķi. Kā pats termins vedina domāt, šis indikators raksturo naudu, kas pilsoņiem pieejama dienas beigās. Kuzneca iegūtie dati izrādījās šokējoši: amerikāņu rīcībā bija tikai puse ieņēmumu, ko viņi guva pirms krīzes. Prezidenta Frenklina Rūzvelta administrācijai par galveno prioritāti kļuva pieaugošs NI un pārliecība, ka cilvēkiem jāpalielina ienākumi.

Rādītājs pagrieza muguru cilvēkam

Pagrieziens IKP uztverē bija ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā. Fokuss novirzījās: svarīga kļuva kara vajadzībām saražotā produkcija; tas, cik daudz naudas cilvēki atnesa mājās, vairs nebija galvenais dienaskārtības jautājums. Attiecīgi politikas veidotāji nacionālo ienākumu apdomīgi nomainīja pret nacionālo bruto produktu (Gross National Product), kas atspoguļoja vienīgi to, cik daudz produkcijas dolāru izteiksmē saražots. Nacionālais ienākums un nacionālais bruto produkts skaitliskā izteiksmē bija identiski: kopējie radītie ienākumi saskaņā ar definīciju atbilst saražotās produkcijas vērtībai. Viena no būtiskajām atšķirībām – indikators neaprēķināja, kā ienākumi tiek sadalīti iedzīvotāju starpā. Kuznecs pats iebilda pret šīs būtiskās pārmaiņas saglabāšanu nākotnē un skubināja valdības atgriezties pie sākotnējā fokusa uz pilsoņu ienākumiem un to sadalījumu. Tomēr Kuznecu ignorēja. Uzreiz pēc Otrā pasaules kara ASV valdība sastapās ar jauniem izaicinājumiem: no kara pārnākušo reintegrācija, atbilde uz pieaugošajiem PSRS draudiem, izpostītās Eiropas atjaunošana. Tas viss bija svarīgāks par individuālajiem ieņēmumiem. Politiķi, redzēdami, kā kara laikā ražotā produkcija sekmē iespaidīgu nacionālā bruto produkta izaugsmi, nolēma par katru cenu sekmēt šī indikatora pieaugšanu. Un kopš Otrā pasaules kara beigām nacionālais bruto produkts, kas 90. gados eleganti pārtapa par IKP (Gross Domestic Product), tika aplūkots kā gandrīz vai jebkuras problēmas risinājums.

(Turpinājums sekos.)



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Пчела Обыкновенная  

    2017. gada 20. februārī, plkst. 15:23

    Piesakies investīcijam vai investē! Investīcijas ar Cityfinances! https://www.cityfinances.lv/investicijas/

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Parīze vienmēr ir lieliska ideja.

    Odrija Hepbērna

Iesakām

  • 2014. gada 17. janvārī, plkst. 7:01

    Ivars Ījabs: Gaidās un cerībās (2)

    Jaunā bibliotēkas ēka mums bija dzīvības un nāves jautājums burtiskā, nevis pārnestā nozīmē. Tie daudzie pašaizliedzīgie cilvēki, kas strādā LNB un vienmēr laipni palīdz literatūras meklējumos, patiešām ir pelnījuši mazliet Eiropas.

  • 2013. gada 7. novembrī, plkst. 1:00

    Edvards Hiršs: Kāpēc cilvēki raksta dzeju (11)

    Sliktas dzejas rakstīšana nav noziegums. Tā nav slepkavība. Tā var būt nepatīkama, to var nevēlēties dzirdēt, var gribēt, lai tā apklustu, tomēr es nedomāju, ka tā nomāktu labu dzeju. Laba dzeja izdzīvos.

  • 2017. gada 24. februārī, plkst. 5:16

    Aiga Dzalbe: Garšīgajās bulciņās bija ķirbis un spināti!

    Recenzija par Sanitas Reinsones grāmatu "Kus mul patarei! Kā Igaunijas leļļi bēga uz Latviju".

  • 2015. gada 31. augustā, plkst. 6:08

    Marija Assereckova: Antirasisma pote Latvijai (21)

    Uzsverot to, ka bēgļi Latvijā ir mīļi gaidīti, netiek pārrunāts jautājums, kādā vidē viņi nonāks. Diez vai bēgļiem ikdienā nāksies daudz saskarties ar Latvijas liberālajiem intelektuāļiem.

  • 2012. gada 17. jūlijā, plkst. 8:20

    Kārlis Vērdiņš: Esamība nosaka apziņu (47)

    Biedri manu apziņu piesūcināja līdz ūkai, diskrēti mācīdami: tev nebūs laist sevī mīlas opiju vai jūsmot par kaut ko tādu, ko nevar apskatīt, satvert un nolobīt.

  • 2015. gada 31. jūlijā, plkst. 6:07

    Rihards Bargais: Par nesatikšanos (5)

    Reiz kādā lauku ciematā netālu no Rīgas dzīvoja trīs geji, šis būs stāstiņš par viņiem. Un par kādu ziemas vakaru. Par nesatikšanos. Vai, ja saņem visu kopā, tad par trīs geju nesatikšanos kādā ziemas vakarā lauku ciematā netālu no Rīgas.

  • 2013. gada 12. jūlijā, plkst. 7:07

    "Satori" aptauja: Vasaras grāmatas (9)

    Vasaras atvaļinājums ir tas mistiskais laiks katra pieauguša cilvēka dzīvē, kurā tiek projicētas dažādas nepiepildītās ilgas, apgarotas apņemšanās un romantiski sapņi. Viens no tādiem ir – beidzot izlasīt kādu grāmatu, kurai nekad līdz šim nav atlicis laika.

  • 2016. gada 27. martā, plkst. 11:47

    Jānis Baltvilks: Kur pazuda ķieģeļolas?

    Vai mūsu dzīve nebūtu daudz patīkamāka, ja olas būtu kantainas, taisnām malām? Tās būtu daudz ērtāk pārvadājamas – aizņemtu mazāk vietas kastēs. Tāpat būtu ērtāk sakrāmējamas ledusskapī. Bet galvenais – neripotu nost no galda.