Recenzija

Pauls Bankovskis: Klusums pēc kaujas

Par franču fotogrāfa Roberta Duano (Robert Doisneau) darbu izstādi "No amata līdz mākslai" Martina Gropiusa namā Berlīnē. Izstāde skatāma līdz 5. martam.

Attēlā: Roberts Duano (Robert Doisneau). "Cieņas izrādīšana" ("Hommages respectueux"), 1952. © Atelier Robert Doisneau, 2016

No visiem fotogrāfiem, kam ļaužu atmiņā izdevies sevi iemūžināt galvenokārt ar vienu pašu attēlu, turklāt ar tādu fotogrāfiju, kuru, visticamāk, pazīs pat tie, kas nespētu nosaukt tās autora vārdu, franču fotogrāfs Roberts Duano (1912–1994) laikam gan ir viszināmākais. Tas ir 1945. vai 1946. gadā uzņemtais un žurnālā "Life" 1950. gadā pirmoreiz publicētais attēls "Le Baiser de l'Hôtel de Ville". Fotogrāfijā redzams skūpstā sastindzis pārītis pie Parīzes āra kafejnīcas Rivolī ielā. Attēls ticis reproducēts un tiražēts tik lielā apjomā un tik daudzos dažādos formātos – plakātos, pastkartēs, uz krūzītēm un vēl visur kur –, ka jau sen pārprodukcijas radītā pārsātinājuma banalitātē varētu sacensties ar ledusskapja magnētiem Eifeļa torņa formā un citiem tamlīdzīgiem suvenīriem.

Tagad zināms – ainiņa patiesībā esot bijusi iestudēta, abi galvenie fotogrāfijas varoņi speciāli pozējuši –, un tomēr rūpīgai izpētei un analīzei ticis pakļauts gandrīz katrs attēla kvadrātcentimetrs: arī cenšoties noskaidrot fotogrāfijā redzamo personu identitāti. Pirms dažiem gadiem kāds Amerikā dzīvojošs francūzis apgalvoja, ka bildē redzamais vīrietis esot viņš; franču aktrise Fransuāza Bornē vēl Duano dzīves laikā tiesā liecināja, ka ir fotogrāfijā redzamā sieviete (un mēģināja iztiesāt no fotogrāfa daļu no attēla nestajiem ienākumiem). Salīdzinoši nesen kā liela sensācija tika tiražēta ziņa, ka beidzot izdevies izdibināt, kas gan ir žaketē, adītā vestītē un beretē ģērbtais un Kurtam Fridrihsonam nedaudz līdzīgais briļļainais garāmgājējs, kas redzams fotogrāfijas kreisajā pusē. Lai gan Duano ir aptuveni 350 000 attēlu autors un viņa darbi regulāri tikuši publicēti tādos izdevumos kā "Vogue", "Paris Match", "Le Point" un "Life", tieši šī fotogrāfija, kas – pat pēc visai pieticīgiem aprēķiniem – legāli vien pavairota uz vismaz 500 000 atklātnēm un gandrīz tikpat daudziem plakātiem, kļuvusi ne tikai par viņa pazīšanas zīmi, bet arī par pēckara Parīzes un ar Parīzi kā "pasaules mīlestības galvaspilsētu" saistīto priekšstatu simbolu.

Šis pats attēls likts arī uz šobrīd Berlīnē skatāmās ekspozīcijas afišas, taču tā nepavisam nav veltīta šādām klišejām. Protams, lielākajā daļā no aptuveni 100 atlasītajiem attēliem ir redzama arī Parīze un tās iedzīvotāji – krogu apmeklētāji, strādnieki, ielasmeitas, varietē dejotājas, bezpajumtnieki, klaidoņi un daudzi citi. Par kādiem no viņiem droši vien var arī domāt, ka viņi ir iemīlējušies, tomēr par vienojošajām caurviju tēmām šai izstādei, kam, kā minēts tās nosaukumā, būtu jāatspoguļo Duano transformācija no "Renault" automobiļu fabrikā strādājuša štata fotogrāfa par fotoreportieri un mākslinieku, gribas nodēvēt dzīvessparu un cerību.

Aplūkojot senākos gados tapušas fotogrāfijas ģimenes albumos, grāmatās, muzejos vai izstāžu zālēs, allaž ir kārdinājums kaut kādu konkrētā laikmeta nospiedumu saskatīt ne vien ainavā vai modēs, bet arī sejās. Un runa nebūt nav par to, ka, teiksim, mans tēvs melnbaltajā bildē ir krietni vien jaunāks nekā tagad, bet es pats – vēl pavisam zīdainis, jo šādi gribas spriest arī par pilnīgi nepazīstamiem, dzīvē nekad nesastaptiem cilvēkiem, par kuru dzīves gaitām jau pēc attēla uzņemšanas un turpmāko likteni mums nekas nav zināms. Tajā pašā laikā sevi šādos gadījumos vienmēr gribas arī apsaukt un sev atgādināt: lai nu kas, bet sejas tikai dažu gadu desmitu vai pusgadsimta laikā jau nu nevarētu būt tik ļoti izmainījušās, ka pēc tām vien būtu iespējams datēt fotogrāfijas uzņemšanas laiku, turklāt vai gan nav piedzīvoti arī pavisam pretēja rakstura pārsteiguma brīži, kad par kādu, piemēram, pašā 20. gadsimta sākumā tapušu portretu mēs pie sevis nospriežam – rau, tas nu gan izskatās gluži kā mūsu laikabiedrs, tik tā drusku dīvaināk saģērbies.

Lūkojoties Duano fotogrāfijās, ienāca prātā, ka varbūt tajās tomēr izdevies fiksēt kādu būtisku un konkrētam vēstures posmam raksturīgu cilvēcisku stāvokli. Modernisma dzimšana, "zelta divdesmitie" Veimāras republikā ar "Bauhaus", džezu, Bertoltu Brehtu, dāmu "zēngalviņām" un kabarē, Parīze ar Džozefīni Beikeri, Ernestu Hemingveju un Holivudas filmām, "valsts kapitālisma" politikas brīnumi padomju Krievijā, agrārā reforma un entuziasms, ķeroties pie savas valsts kā lielas jaunsaimniecības iekārtošanas tepat pie mums Latvijā – domājams, krietna tiesa optimisma un dedzīguma 20. gadsimta 20. gados būtu gājusi secen, ja vien nupat nebūtu pārciests viens no baisākajiem un postošākajiem kariem civilizācijas vēsturē.

Var jau būt, ka tas ir tikai šķitums, un tomēr radniecīgs noskaņojums pavīd arī Duano iemūžināto 40.–50. gados dzīvojušo cilvēku sejās – veco pasauli bija nopostījis vēl viens un vēl briesmīgāks karš, drupas vēl nebija novāktas, atmiņas bija dzīvas, un miera dzīvei bija tik spēcīga garša, ka tā bieži vien ļāva paciest gan sadzīviskas grūtības, gan trūkumu. Bet, tāpat kā pēc 20. nāca 30. gadi ar Lielo depresiju, ekonomiskajām un politiskajām pārmaiņām, pēc 50. nāca 60. un visi pārējie gadi ar arvien pieaugošu tieksmi pēc labklājības, ar paaudzēm, kas karu nebija piedzīvojušas, toties izjuta arvien spēcīgāku nepieciešamību noliegt to pasaules iekārtojumu un to tieksmi pēc allaž tik trauslās normālības un sīkpilsoniskajām ērtībām, kādu par labu un pareizu bija uzskatījuši viņu vecāki un vecvecāki. Runājot lokālās literatūrvēsturiskās līdzībās, tā bija tā pati paaudžu robežšķirtne kā tā, kas šķir, piemēram, Ojāru Vācieti un Uldi Bērziņu.

"Ļaudīm patīk manas fotogrāfijas, jo viņi tajās saskata to, ko arī paši ieraudzītu, ja vien pārstātu vienā laidā skriet un izbaudītu pilsētu," Duano bija reiz teicis kādā intervijā. Šis apraksts precīzi atbilst izstādē skatāmo attēlu tapšanas receptei – brīžos, kad Duano nebija nodarbināts ar reportiera vai modes fotogrāfa pienākumiem, viņš ar savu "Rolleiflex" kameru mēdza klejot pa dažādiem Parīzes nostūriem un vākt, kā viņš pats tos raksturoja, realitātes pierādījumus. Šajā nodarbē viņš gan nebija tik enciklopēdiski metodisks kā viņa priekšgājējs un elks Ežēns Atžē (1857–1927), kas ar savu lielformāta kameru mērķtiecīgi iemūžināja Parīzes ielas citu pēc citas. Duano, līdzīgi viņa laikabiedriem Anrī Kartjē-Bresonam, Brasaī, Andrē Kertēšam un citiem, vairāk par pašu vietu interesēja vietā notiekošais jeb konkrēta, bieži vien personiska, spontāna un pavisam mikroskopiska mirkļa noskaņa un estētika. Bet tas, ko Duano, runādams par iemesliem, kāpēc cilvēkiem viņa "humānistiskās fotogrāfijas" varētu patikt, nepiemin (varbūt viņš to nespēja arī paredzēt), ir unikāla iespēja 60–70 relatīva miera gadus pēc to tapšanas no šiem attēliem gūt attāli aptuveni mirklīgu priekšstatu par to, kāda varējusi būt dzīve, līdz sāpīgumam spēcīgi apzinoties miera patieso vērtību un cenu. Jo, miera periodiem ieilgstot, šai vērtībai un spējai to apzināties paradoksālā kārtā piemīt tieksme devalvēties un aizmirsties.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Kristiāna Ābele > Pauls Bankovskis  

    2017. gada 16. februārī, plkst. 12:00

    Citreiz varbūt tomēr labāk klausīt intuīcijai. Vienā no tiem dažiem tīmekļa avotiem, kuros figurē "Roberts Duano", sastopans pat tāds veidojums kā "Henrijs Kārters-Bresons", kura kliedzošajai aplamībai vajadzētu darīt ļoti piesardzīgu.

  • Pauls Bankovskis > Kristiāna Ābele  

    2017. gada 16. februārī, plkst. 0:07

    Jā, man arī tas nebija saprotams, jo pirmajā mirklī gribējās to atveidot tieši tā. Taču pamanīju, ka līdz šim ir bijis Roberts, un neko nemainīju. Nevar jau arī nākotnes Googlē meklētājiem bezgalīgi jaukt galvu.

  • Kristiāna Ābele > Pauls Bankovskis  

    2017. gada 15. februārī, plkst. 22:37

    Un tomēr – kur palika Robērs?

  • Pauls Bankovskis > Kristiāna Ābele  

    2017. gada 15. februārī, plkst. 20:36

    Jā, taisnība, ar šo ir jukas, taču centos saglabāt līdzšinējās dažādās publikācijās atrodamās vārdu atveidošanas tradīcijas.

  • Kristiāna Ābele  

    2017. gada 15. februārī, plkst. 20:28

    Kāpēc franču Robērs padarīts par Robertu, kamēr Ežēns joprojām nav pārvērsts par Eiženu un Anrī – par Indriķi?

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu.

    Kaķītis

Iesakām

  • 2015. gada 5. janvārī, plkst. 6:01

    Haralds Matulis: Latvija kartes centrā (11)

    Sabiedriskās attiecības ir mūsu laiku zinātne. Un gribam mēs to vai ne, bet fakts ir tāds, ka Latvija vienmēr ir bijusi Eiropai nozīmīgu notikumu arēna, un ģeogrāfiski mūsu zeme atrodas tieši pasaules centrā.

  • 2012. gada 5. aprīlī, plkst. 11:04

    Ērlenns Lū: Es negribu kļūt par ķīlnieku (5)

    Man patīk būt brīvam un pārsteigt pašam sevi, sekot apziņas plūsmai. Un tas nav savienojams ar tradicionālo psiholoģiskā romāna žanru.

  • 2014. gada 17. jūlijā, plkst. 7:07

    Atis Rozentāls: Trubadūrs Latvijā. Neobligāts gadījums

    Būtu spekulatīvi nosaukt Andreja Žagara iestudēto "Trubadūru" par režisora pēdējo atvadu sveicienu no mūsu operas nama, jo nav zināms, vai ar viņu nav risinātas pārrunas par kāda iestudējuma veidošanu nākotnē.

  • 2013. gada 6. jūnijā, plkst. 7:06

    Olga Procevska: Kas ir intelektuāļi? (26)

    Intelektuāļiem attiecībās ar varu pieklājas sekot vienai no divām stratēģijām: ignorēt to vai kritizēt to. Jebkura cita veida iesaistīšanās politikā, piemēram, sociālas kustības līdera lomā, intelektuāli nogalina.

  • 2014. gada 17. oktobrī, plkst. 6:10

    Sandra Vensko: Stikla starpstacija

    aiziet garām sieviete pa blakussliedēm baltiem cimdiem ādas zābakos lūpās cigarete no sulas sarkanuma aizdegta īd pārmija nozūd paralēlē citā vilciens stikla matiem plīvojot

  • 2012. gada 27. novembrī, plkst. 8:11

    Etgars Kerets: Desmaize (22)

    Sirēna mūs panāk, kad mēs braucam pie vectēva Jonatana, uz ātrgaitas šosejas dažus kilometrus uz ziemeļiem no Telavivas. Šira, mana sieva, nobrauc malā, un mēs izkāpjam no mašīnas, atstādami uz aizmugures sēdekļa badmintona raketes un bumbiņu ar spalvām.

  • 2016. gada 1. septembrī, plkst. 6:54

    Satori aptauja: Ko gaidām no rudens sezonas? (5)

    Īsi pirms rudens un arī jaunās kultūras sezonas iestāšanās aptaujājām vairākus Latvijas sabiedrībā zināmus cilvēkus, lai noskaidrotu, kurus šīs sezonas kultūras notikumus viņi gaida visvairāk.

  • 2013. gada 2. aprīlī, plkst. 8:04

    Santa Remere: Bērni neaug šā un tā

    Diemžēl mēs šajā reizē bijām tie, kas izbojāja izrādes sākumu: līdz ar klauna parādīšanos uz skatuves Eižens sāka skaļi raudāt, un abi ar tēti bija spiesti pa tumsu mukt no zāles laukā.



Kultūras Ministrija
vkkf