Ronalds D. Dvorkins: Freida varasgriba (18)

2007. gada 14. jūnijā, plkst. 11:33

Rubrika: Redzējumi

Stāsta, ka Freids, lai arī pārzinājis sava laika filosofiju, tīšām izvairījies no Nīčes darbiem, lai pasargātu savu domu oriģinalitāti no ārējām ietekmēm. Nīčes cilvēka psihes analīze, kas parādīja, ka cilvēku vērtības visticamāk ir viņu apslēpto baiļu un greizsirdības projekcijas, gāja pārāk tuvās sliedēs ar Freida ideju (pie kuras viņš aizvien strādāja 19. gadsimta beigās), ka apzinātā rīcība sakņojas neapzinātajās vēlmēs.

Taču, izlasot Dr. Pētera Krāmera lielisko jauno Freida biogrāfiju (Peter D. Kramer. Freud: Inventor of the Modern Mind. HarperCollins, 2006. 213 lpp.), sāk šķist, ka Freids baidījās tikai un vienīgi no sevis izzināšanas, nevis no ietekmēm, jo Dr. Krāmera Freids praktiski ir Nīčes varasgribas iemiesojums. Runa nav tikai par to, ka Freids bija neticami ambiciozs. (Četru gadu vecumā, kad bija gadījies notraipīt krēslu, viņš apsolīja mātei, ka izaugs liels, un kļūs par varenu vīru, un nopirks viņai jaunu.) Noteicošā drīzāk izrādījās Freida nepieciešamība sistematizēt pasauli, ieviest kārtību haosā un savu dzīves teoriju attiecināt uz dzīvi kā tādu - šī determinācija bija tik stipra un nepārvarama, ka viens no Freida kolēģiem to nosauca par “fizisku nepieciešamību”.

Freida kā sistemizētāja kritika caurauž visu Dr. Krāmera grāmatu, un to paspilgtina Freida kaitinošā tendence veidot vispārinātas teorijas par cilvēka dabu, vadoties pēc nelielas ļaužu saujiņas uzvedības novērojumiem.

Kā piemērus piesaucot dažus seksuālas vardarbības gadījumus, Freids izvirzīja teoriju, ka histērija rodas no seksuāliem pāridarījumiem, kas pieredzēti bērnībā, un ka seksuāla izmantošana ir vispārizplatīta parādība. Lai arī viņa spriedumam trūka faktoloģiska pamatojuma, Freida izteikums, ka vecāki visā Eiropā diendienā nelietīgi izmantoja bērnu “vagīnas, mutes dobumus un taisnās zarnas” sastindzināja iztēli. Viņa kolēģi atklāti smējās.

Savu teoriju par Edipa kompleksu Freids uzbūvēja uz tikpat liela mēroga vispārinošas idejas, ka visi bērni grib nogalināt savus tēvus un veikt incestu ar savām mātēm. Tomēr dažu pacientu apšaubāmas liecības tik tikko pamato jaunatklāto patiesību par cilvēka dabu.

Ko mēs cenšamies iztaisīt no šī cilvēka, kurš, spriežot pēc Krāmera teiktā, cilvēkus vērtēja, balstoties teorijā, nevis dabiskā sapratnē?

Kad varasgriba inficē mākslinieku, rezultāti bieži ir spilgti un aizraujoši, un tie nevienu neapdraud, jo ar mālu vai krāsu nevienam pāri nodarīt nevar. Kad varasgriba inficē politiķi, tas var izrādīties ļoti bīstami: cilvēki, kas nonāk fanātisma skavās, sasaista cilvēkus un notikumus, vadoties pēc pašu izveidotas labā un ļaunā izpratnes. Atliek vien iedomāties Staļina uzspiesto kolektivizāciju vai Hitlera ieviesto Lebensraum jēdzienu.

Freids ir kaut kur pa vidu. Rakstot: “Mums jāsalauž katra pretestība, izceļot savas pārliecības nesatricināmo dabu, ” viņš izklausās kā fašists vai kā komisārs. Bet Freids, protams, bija ārsts, nevis politiķis, - viņam trūka policejiskās varas - un viņš varēja ievainot cilvēkus tikai savas darbības ietvaros.

Pētījums, kas dienasgaismu ieraudzīja tikai 1980tajos, sniedz vienu piemēru tam, kas šajos “ietvaros” iekļāvās. Freids, izdarījis steidzīgus slēdzienus, kādam pacientam, vīrietim (kurš, spriežot pēc apraksta, iespējams, cieta no bipolārajiem traucējumiem, kas izraisa straujas garastāvokļa maiņas, mānijas un depresiju) piedēvēja homoseksuālas noslieces. Ārsts ieteica pacientam šķirties no sievas un stāties laulībā ar namsaimnieci, savukārt, viņai tika paziņots, ka viņas atteikuma gadījumā, pacients var nekad neatgriezties “normālā” dzīvē. Pāris pieņēma Freida padomu, kas vairāk gan tika pasniegts kā pavēle, un apprecējās. Pēc trim gadiem viņi izšķīrās kā divi sagrauti cilvēki.

Lai arī mūsdienu psihoanalīze lielā mērā noraida Freidu, viņa gudrā padomdevēja reputācija turpina savu ceļu, lielā mērā pateicoties viņa ievērojamajam literārajam talantam. Klīst baumas, ka Freids reiz bijis izvirzīts Nobela prēmijai literatūrā, tik skaisti sarakstītas ir viņa grāmatas.

Taču Freida reputācija aizvien turpina augt, galvenokārt pateicoties tam, ka viņu aizvien uzskata drīzāk par zinātnieku, nekā filosofu. Zinātnes zināšanas ir apkopojošas; katra zinātnieku paaudze balstās iepriekšējo darbos, un Freida devums kopējā būvē tiek vērtēts kā ļoti nozīmīgs.

Tā ir kļūda. Īstā zinātnē lietas tiek nosauktas tāpēc, ka tām piemīt kāda vērtība - nu, piemēram, vārdi “atoms” un “molekula”. Freida psihoanalīzē lietām piemīt vērtība, jo tām ir piešķirti vārdi: “Edipa komplekss”, “kastrācijas komplekss” - un tikai vārdu dēļ cilvēki ir pārliecināti par to vērtību. Ja zinātnieki ignorētu atomus un molekulas, tie tik un tā pastāvētu dzīvības pamatprocesos. Ja ignorētu Freida konceptus, to vērtība un arī to esamība pazustu uz mūžīgiem laikiem. Freidiskā analīze nav zinātne, bet gan mode, kas pilnībā pakļaujas publiskajam pieprasījumam.

Freids neatklāja neapzināto. Daudzi citi ārsti bija par to rakstījuši jau pirms viņa. Viņš neatklāja arīdzan tādus fenomenus kā freidiskās “kļūdas”, “aiztāšana”, “pārcelšana”. Vienīgais, ko viņš izdarīja - deva šiem mentālajiem procesiem apzīmējumus, pārvērta tos simbolos un pēcāk lietoja šos simbolus, lai izliktu ceļazīmes un noviltu robežas cilvēka prāta bezgalībā. Viņš bija tikai vēl viens rakstnieks, kas centās pieradināt to enerģijas nezvēru, ko sauc par dzīvi.

Radīt kārtību haosā. Varasgriba. Šie var būt vienīgie patiesie vārdi par cilvēka dabu visā Freida sāgā.

(c) NY Sun, 29. novembris, 2006. gads.
No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.

Ronalds D. Dvorkins, medicīnas un filozofijas doktors, pazīstams kā grāmatas „Artificial Happiness: The Dark Side of the New Happy Class” (Carroll and Graf) autors, ir vecākais līdzstrādnieks Hadsona Institūtā, ASV.