Komentārs

Māris Zanders: Idejas un nauda

Saceltajā jezgā ap Artusu Kaimiņu un viņa videobloga finansējumu svarīgākais ir jautājums par naudas un politikas attiecībām. Vispār.

Šāda distancēta optika (lietojot socioloģijas žargonu) nenozīmē slēptu mēģinājumu "KPV LV" līderi kaut kā aizstāvēt. Pietiekami ilgi vērojot politiku Latvijā ar diezgan pietuvinātu optiku, man šis gadījums un ap to uzvirmojušās kaislības nešķiet sevišķi interesants. Taču nojaušot, ka diezgan daudziem tieši ap Kaimiņu notiekošais ir iemesls pieviltām cerībām, ļaunam priekam vai citādi sakāpinātām emocijām, izmantošu gadījumu izteikt dažas pārdomas par politikas un naudas attiecībām.

Ar politiskās aktivitātes finansējumu saistītie skandāli, visticamāk, sākās vienlaikus ar pašu politisko aktivitāti. Neliekas prātīgi te bārstīt piemērus no Senās Grieķijas vai Romas, bet tādi bija. Šādi skandāli ir raksturīgi arī nobriedušām demokrātijām – atliek prātā pārcilāt daudzos gadījumus ASV, Francijā, Itālijā, Vācijā, Lielbritānijā; šķiet, pasargāta nav pat Skandināvija. Tas nav mierinājums, tas ir atgādinājums, ka tā nav tikai Latvijas problēma.

Ja turpina par pašsaprotamo, tad – varam ilgi un gari runāt par jauno tehnoloģiju piedāvātajām iespējām izplatīt informāciju un mobilizēt cilvēkus, tomēr ir naivi iedomāties, ka politika var notikt "pilnīgi tāpat" – bez naudas. Cita lieta, ka nepieciešamās naudas daudzums tiešām samazinās, tādēļ jo būtiskāks ir jautājums, kādēļ mēs joprojām un tik bieži redzam savdabīgas naudas piesaistīšanas formas? Jo tiešām pastāv iespēja legāli no likuma viedokļa paskaidrot publikai, ka nauda politiskajam procesam ir nepieciešama, un aicināt iesaistīties. Un tam nav jābūt tik ekstrēmam veidam, kā to savulaik darīja Einars Repše, aicinot sabiedrību saziedot viņa politiskajai darbībai Latvijas apstākļiem ievērojamu summu.

Politiķu vidē esmu dzirdējis piezīmes, ka a) biedru naudas un oficiālo ziedojumu plūsma ir nepietiekama/neprognozējama, b) no šādiem ziedojumiem vispār, kā saka, dažkārt vairāk ķēpas nekā ieguvuma, jo pastāv iespēja, ka ziedotāja personība izraisa nepatīkamus jautājumus (pastāv arī iespēja, ka šādā formā notiek apzināta kaitēšana no nedraugu puses). Te gan rodas pretjautājums, kāpēc vispār partijai vajadzīga lielāka nauda (jo īpaši, ja partija saņem valsts finansējumu), bet par to mazliet vēlāk. Tomēr kopumā argumenti nepārliecina.

Varu iedomāties, ka mans mēģinājums analizēt lasītājos izraisa neizpratni, jo tāpat taču ir skaidrs – pelēka vai puspelēka nauda politiķiem ir nepieciešama personīgās labklājības vairošanai, kādi vēl jautājumi?! Bet nav tik vienkārši.

Ir nācies saskarties ar gadījumiem, kas vairāk būtu psihologu vai pat psihiatru kompetencē, proti, kad politiķis šādu naudu vēlas tiešām sev personīgi, jo uzskata, ka viņam tā pienākas kā kompensācija par visām tām nepamatotajām lamām, kas jāpanes (pēc tam, kad nesenajā "Satori" diskusijā par latviešu valodu izlasīju kritiku par pēdiņu lietošanu nevietā, atturēšos tās šeit lietot politisko subjektu loģikas izklāstā). Ja politiķus tāpat visi uzskata par korumpētiem, tad – kāda atšķirība, korumpēšos ar', faktiski paši (uzskatītāji) vainīgi. Un tā tālāk. Tie ir reāli dzirdēti argumenti, bet man grūti tos vērtēt, jo tas, atkārtošos, vairāk ir dvēseļu dziednieku un analizētāju lauciņš.

Manuprāt, spēcīgāks ir cits arguments. Ja politiskais projekts vispār lieto "citu" naudu, tad tas, kurš šo naudu gādā, iegūst ietekmi projektā, kas var neatbilst viņa oficiālajam statusam. Tas, vai un cik gādāšanas procesā ieguļas paša gādātāja kabatā, šajā analīzē ir otršķirīgs jautājums. Vēlreiz: ja projekta oficiālie līderi, redzamākie pārstāvji utt. apsaimnieko, nosacīti sakot, 10 000 naudas vienības, tad tas, kurš var sagādāt "citas" 50 000 vienības, projektā iegūst pavisam citu svaru. Patiesībā te nav, par ko brīnīties, – šajā ziņā politiskās partijas ir līdzīgas jebkurai citai grupai, kurās veidojas iekšējās varas attiecības un no tām izrietošas neformālas hierarhijas, intrigas un līdzīgi daiļumi.

Te nonākam līdz savā vienkāršībā apburošajam jautājumam: bet kam vispār tik daudz naudas nepieciešams, lai būtu jāķeras pie šādiem manevriem?

Esmu saskāries ar tēzi, ka vainojami ir pārāk stingrie partiju izdevumu ierobežojumi. Ja partijas varētu vairāk tērēt legāli, nebūtu nepieciešamas piesaistīt "citu" naudu, kas lietojama vēlamā rezultāta (piemēram, spēcīgas priekšvēlēšanu kampaņas) īstenošanai. Daļēji tam var piekrist, tiesa, negribētos piedzīvot tādas politisko tēriņu orģijas kā, piemēram, ASV.

Nākamais jautājums ir: bet kam tad šīs summas (t.sk. "citas" naudas) galu galā tiek tērētas? Un te, manuprāt, mēs esam tikuši līdz situācijai, kurā daļa vainas ir gan politiķiem, gan plašsaziņas līdzekļiem.

Plašsaziņas līdzekļu gadījumā riskēšu apgalvot, ka mūsu žurnālistikas telpā ir pārāk maz politikas. Bezmaksas politikas, lietojot patēriņa preču valodu. Ja politiku – izņēmums, protams, ir t.s. skandāli – uzskata par neinteresantu, aptraipošu utt., tad nav jābrīnās, ka politika cenšas, jo īpaši vēlēšanu periodos, nonākt plašsaziņas līdzekļos, tos, sauksim to tā, motivējot. Tas, ka motivēšana visbiežāk notiek nevis brutāli vienādojumā partija – plašsaziņas līdzeklis, bet gan ar trešo personu reklāmas līgumu starpniecību, lietas būtību nemaina. Motivēšana ir motivēšana.

No otras puses, politiķu vaina ir tā, ka viņi tiešām maz spēj piedāvāt godīgu, jēdzīgu politisko saturu. Savukārt par to, ka politiķis vēlas nevis būt plašsaziņas līdzekļos ar savu saturu, idejām, bet gan atrādīties (šovos, dažādās intervijās "par dzīvi" u.c.), grēks, kā saka, motivāciju neprasīt un nepieņemt. Jo darījuma objekts vispār vairs nav politika, tā ir preces reklāma.

Ja šādas situācijas kretīnisms mazinātos, uzlabotos arī situācija ar politikas finansējumu. Mēs redzam, ka valstīs, kurās par politiku ir dzīvas debates, pietiekami augsta sabiedrības interese (piemēram, ASV), vienalga gadās personāži, kas "citu" naudu nesmādē, tomēr tad vismaz runa ir par prastu personisku alkatību, nevis sistēmisku problēmu.

Atsevišķa tēma ir "citas" naudas devēji. Arī te par motivāciju viss var šķist skaidrs: tiek pirkti politiskie lēmumi, par ko vispār runāt?! Arī tā notiek, tomēr nav tik melnbalti. Ir gadījumi, kad naudas devējs vienkārši (lai gan kas te vienkāršs – tas atkal ir dvēseļu pētnieku lauciņš...) kaifo par to, ka šādi viņš apliecina savas finansiālās iespējas komplektā ar iespēju justies pietuvinātam politikai pat bez personīga labuma gūšanas no tā. Ir gadījumi, kad naudas devējs patiesi simpatizē politiķim vai politiskajam projektam, bet izvēlas oficiālajam regulējamam neatbilstošos ceļus, jo – tepat vien jādzīvo būs, negribas iegūt nelabvēļus politiskajā vidē. Izklausās stulbi, bet arī šādas situācijas ir. Abas šīs grupas zināmā mērā cieš no lēmumu pircēju darbības un sabiedrības uztverē iesakņojušās pārliecības, ka ziedot vairāk par, teiksim, 100 naudiņām partijai var tikai ar skaidrām, savtīgām īstermiņa interesēm. Lai cik aplami no šādu finansiālo atbalstītāju viedokļa tas ir, domāju, ka situācija nemainīsies, jo medus karote darvas mucā mucas saturu neuzlabo.

Kopumā tomēr esmu piesardzīgi optimistisks. Politiskās darbības – ja runa ir tiešām par politisko darbību, nevis individuālā dzīves līmeņa uzlabošanu vai histērisku naudas mešanu kampaņās – izmaksas samazinās. Līdz ar to, ja šīs politiskās darbības veicējs spēj piedāvāt jēdzīgu saturu, viņš varētu iztikt arī bez "citām" naudiņām.

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Ari > cukurmais  

    2017. gada 16. februārī, plkst. 19:02

    Liec garumzīmes, kremļa trolli!

  • ko_neko  

    2017. gada 14. februārī, plkst. 9:58

    protams. bet parunāties tāpat vien jau var arī par tēmām, kur man (tāpat kā lielākajam vairumam galvu) ir vairāk jēdzīgas informācijas, lai varētu veikt kaut cik jēdzīgus spriedumus. savukārt, politikā, kur jau pieminētā manipulācija plaukst un zeļ, tai skaitā, tā saucamā, "void" tehnika, kur 'melus var izveidot no pilnīgi patiesiem faktiem, tikai kaut ko nepasakot, domāju, ka tā būs dreifēšana ap to, kas katram izdevīgāks, nevis to, kā patiesībā varētu būt. vēl jau, protams, var arī veikli uzminēt (kā Zandera kungs to dara) atklātībā nepateikto, slēgtamās partiju sapulcēs nevis atklātībā runāto. :))

  • cukurmais  

    2017. gada 14. februārī, plkst. 9:40

    2 ko_neko: a+b=c-d uz vienadojumiem var skatities no abam pusem, tas tiesa :)BET runajot par politiku, kapec par to butu jaruna.Kapec kritizet aktieri, ka izrade slikta, nevis rezisoru.Vai tad tas ir "pareizi", ka aktieris sacelsies pret rezisoru. Vai tad rezisors neatlaidis tadu aktieri un neieliks citu vieta.Vai ari kritizet aktieri ir drosi, bet rezisoru labak nekaitinat.Politika un politikas zinatne ir, lai butu par ko parunat. Parunat, lai butu par ko parunat.

  • ko_neko  

    2017. gada 13. februārī, plkst. 14:35

    apgalvojums: "Ja tu neinteresejies par [politiku], tad [politika] interesajas par tev" taču vispār ir tipiska manipulāciju tehnika, tā saucamais "draw in the dead end" - ievilkšana strupceļā, vēršoties tieši pie personības.
    bet ja nu mēs "atkāptos no personīgā" un paskatītos no cita punkta: "Viņš interesējas par politiku" vai tāpēc "politika par viņu NEinteresējas?"
    protams, ka poloitika interesējas par mums abiem. Bet tādā gadījumā es jūtos konfortablākā situācijā, man nekas nebija īpašs jādara, lai nonāktu pie tā paša rezultāta :))

  • cukurmais  

    2017. gada 13. februārī, plkst. 10:21

    Ja tu neinteresejies par [politiku], tad [politika] interesajas par tevi, - sablona paruna:

    Piemeram;

    "Ja tu neinteresejies par [ekonomiku], tad [ekonomika] interesajas par tevi".
    "Ja tu neinteresejies par [religiju], tad [religija] interesajas par tevi".
    "Ja tu neinteresejies par [laika apstakliem], tad [laika apstakli] interesajas par tevi".

    Doma skaidra - ieliec vajadzigo jedzienu iekavas un vale.



    Luk, cita paruna - uz 100 jautajumiem, 99 atbildes ir nauda.

    Cik POLITIKA no 100 lemumiem ir POLITISKI lemumi? - 1

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2012. gada 19. jūlijā, plkst. 8:07

    Solvita Olsena: Sievietes izvēle jārespektē (39)

    Tā kā kristīgās baznīcas vēlme diktēt noteikumus reproduktīvās veselības jomā ir plaši zināms fenomens pasaulē, pārsteigums par aborta tēmas iekļaušanu demogrāfijas komisijas darbā vairs nešķiet pārsteigums.

  • 2015. gada 29. janvārī, plkst. 6:01

    Jānis Balodis: Teātris ļauj piedzīvot cilvēcību

    Mēs tikāmies ar "Dirty Deal Teatro" dramaturgu Jāni Balodi, lai parunātu ne tikai par izrādi "Zudusī Antarktīda", bet arī par dramaturga uzdevumiem mūsdienu teātrī un to, ko vispār teātris dod skatītājam.

  • 2017. gada 21. februārī, plkst. 5:58

    Armands Znotiņš: Saksofons starp džezu un klasiku

    Līdzās visiem citiem kultūras pasākumiem februāris neapšaubāmi ir arī festivāla "Saxophonia" mēnesis.

  • 2014. gada 31. oktobrī, plkst. 6:10

    Santa Remere: Uzdevums "Ceļš"

    Ar sarakstu es varētu pastāstīt par ceļu, to neaprakstot. Uzskaitīt lietas ir gandrīz kā pierādīt, ka tās faktiski eksistē. Mans saraksts būtu patiess ceļa atainojums, jo nosauktās lietas runātu pašas par sevi.

  • 2015. gada 7. augustā, plkst. 6:08

    Andris Ogriņš: Pusnakts lipīgajos troņos

    tu nevēlies atzīt ka tuvākajā apkārtnē nav neviena īstena drauga un visticamāk tādu nav bijis (kokos slēpjas vārnas un tikko tu uz tām paskaties aizlido)

  • 2012. gada 4. maijā, plkst. 9:05

    Laura Feldberga: Kleita maziem svētkiem (13)

    Viņa palika ieslēgta caurulēs, zobratos, vārstos, atsperēs un diedziņiem līdzīgās stīgās kā liela pulksteņa pašā vidū. Viņa sajuta mutē ceriņu krāsas eļļu un, lai gan tai nebija garšas, šausmās iedomājās par asinīm.

  • 2013. gada 10. jūnijā, plkst. 7:06

    Jānis Taurens: Arhitektūras utopija: poēzija un īstenība (1)

    Manās rokās ir nonācis kāds dokuments, rakstīts latviešu valodā, tas ir bez virsraksta un sākas ar kādu citātu. Nosaukums, kuru esmu saglabājis kā šī raksta nosaukumu, ir mans izdomājums.

  • 2013. gada 11. februārī, plkst. 8:02

    Kārlis Kazāks: Kad man nebija bērnu, es nezināju, kas ir tīra manta (2)

    Man neviens līdz 9. klasei nebija paskaidrojis, kāda velna pēc es to daru. Kāpēc es pūšu orķestrī? Kāpēc es pūšu Geršvinu ar domu, ka tas ir augšējais si bemols, nevis - ko es pūšu. Kaut kādu vīziju jau nu varēja iedot.



Kultūras Ministrija
vkkf