Antons Volkovs: Septiņas kailuma epizodes (21)

2007. gada 11. jūnijā, plkst. 16:16

Rubrika: ¼ Literatūra
(eseja)

Tu guli gultā un saproti, ka iemigt neizdosies. Par daudz sūdu galvā un dzīvē. Turklāt sāp vēders, kā tas dažkārt mēdz gadīties nomāktības brīžos - psihosomatika, kā zināms… Šorīt viņa teica, ka mīl tevi un ka ir bijis lieliski pavadīt šīs pāris dienas ar tevi kopā. Dievs vien zina, ko viņa ar to domāja, jo šajā nedēļas nogalē tu esi uzvedies vēl lopiskāk, nekā savos vecpuiša laikos. Tev nepārtraukti gribējās mīlēties - skaitīdams viņas orgasmus, tu dimdināji gultas galu pret sienu un radītais troksnis tev sagādāja lielāku baudu, nekā pats sekss. Starplaikā starp aktiem tu biji neapvaldīts, slinks, dzēlīgs tēviņš, jauci alu ar šņabi, laidi muļķi un izklaidējies uz apkārt esošo rēķina. Bet beigās viņa pateicās tev par to visu, pie tam tik aizkustinātā tonī, ka tu gandrīz vai biji ar mieru noticēt. Taču ticība, saka, jau sen ir izdzerta un pienesta vilšanās smiltīm, no kurām sastāv esamības patības tuksnesis. Vakar tu nolēmi, ka tev pietiks. Atvadīdamies no viņas radiem un vecākiem, tu ķēmojies un ņirgājies, un, projām ejot, tīšām aizcirti durvis viņiem aci priekšā. Doma par atgriešanos likās absurda.

Dienu iepriekš tu pajautāji pats sev, kāpēc tu to visu dari. Kamēr Inga lepni atrādīja tevi saviem ārzemju kolēģiem, dzidrā franču valodā stāstīdama par jūsu kopdzīvi un nākotnes plāniem, tu pie sevis krieviski lamājies. Kāpēc? Vai tā tu centies saglabāt savu pašcieņu? Vai tā tu izteici protestu pret šo mietpilsonisko pasākumu? Jeb arī tā bija tikai kārtējā jūsu attiecību izturības pārbaude?

Divas dienas pirms tam tev bija drausmīgas paģiras, taču Inga vienalga gribēja satikties: esot svarīgi jaunumi. Jūs sēdējāt, dzērāt minerālūdeni, viņa runāja, tu pa salmiņu pūti glāzē burbulīšus. Jaunumi bija tādi, ka nākamnedēļ viņai uz mēnesi jāaizbrauc uz Parīzi. Gribot apmeklēt franču klasiskās literatūras kursu. To dzirdot, tu gandrīz sāc raudāt, jo nevari iedomāties, kā aizpildīt caurumu, kuru Ingas aizbraukšana radīs tevī. Bet viņa to neredz, viņa turpina jūsmot par šo iespēju. Galu galā tu sadusmojies: lai tik brauc, gan jau tavi pauti bez viņas kājstarpes nesarūsēs. Bet to tu viņai, protams, nesaki.

Trīs dienas iepriekš tu viņai nepiezvanīji. Ne tāpēc, ka biji apsolījis un aizmirsis, bet tāpēc, ka tev bija slikti un tu gribēji tikt ar šo savu vājumu galā pats, nerādot to sievietei, kuru tu vēlētos par savu bērnu māti. Tu biju gatavs viņu precēt kaut tūlīt, taču atskārsme par šo gatavību izraisīja tevī tādu paniku, ka sāka klabēt zobi. Tāpēc tu novilki visas drēbes, ielīdi karstā vannā, iegrūdi mutē viskija pudeli un gaidīji, kamēr pāriet. Klabēšana beidzās, toties sākās žagas. Lai tiktu vaļā no tām, tu vairākas reizes ilgstoši aizturēji elpu ar kāša palīdzību. Pēc velns viņu zina, cik ilga laika, tu tomēr aizrāpoji līdz telefonam, uzspiedi viņas numuru un… noliki klausuli - neviens taču neņems par pilnu bildinājumu, kas izdarīts šitādā tuņķī.

Pirms četrām dienām jūs bijāt kino, kur tu neredzētas pieklājības uzplūdos palaidi viņu un viņas līdzpaņemto draudzeni pa priekšu, pats palikdams sēdēt maliņā. Tādēļ jūs nevarējāt kutināt viens otra plaukstas, elpot viens otram ausī neķītrības un berzēties viens otram gar deniņiem. Draudzenes sabiedrībā viņa neteica neko - intraversija ir viņas rakstura stūrakmens. “Vai tu kautrējies no savas mīlestības?” - viņa jautāja, kad draudzene bija iesēdināta taksī un jūs jau gājāt mājās. Tu neatbildēji. Vai tad tu varēji atzīties, ka tev ir kauns tikai no paša histērijas, kuru izraisa viņas tuvums? Kamēr trula klusuma kailās smaganas košļāja tavus nervus, viņa elpoja soļu taktī. Mājās jūs izģērbāties, nomazgājāties, taču mīlēties negribējās. Iekāpis gultā, tu uzliki modinātāju un saļimi viņai blakus kā zivs fileja lielveikala vitrīnā.

Pirms piecām dienām tu aizgāji pie viņas uz darbu ar milzonīgu puķu pušķi, un jūs mīlējāties turpat biroja tualetē. Viņa beidza, ar seju cieši piespiedusies tavam kaklam, durstīdama piesarkušos vaidziņus pret tavu rugājiem noaugušo žokli. Tu beidzi uz viņas ribām, taču pēdējo pilīti viņa ar lūpām nocēla no tava locekļa galiņa. Pēc tam jūs ilgi skūpstījāties un laizījāt viens otru; ģērbties sākāt tikai tad, kad pie durvīm jau saniknoti klauvēja pieriesušies urīnpūšļi.

Pirms sešām dienām bija pagājuši tieši četri mēneši kopš jūsu iepazīšanās, un tu saprati, ka mīli viņu. Kad tu viņai to pateici, viņa pakāpās dažus soļus atpakaļ un paskatījās uz tevi tā, it kā tu būtu viņu apzadzis. Jūs aizgājāt uz tuvāko kafejnīcu, kur viņa izdzēra glāzi vīna, pasūtīja otru un teica: “Nedomāju, ka mums kas sanāks. Nu varbūt vienīgi tad, ja mēs apprecētos. Turklāt izdarītu to tuvākajās dienās, pirms es esmu tevi kaut kā sāpinājusi un pēc tam aiz žēluma iemīlējusies tavās ciešanās. To tu man nekad nepiedotu.” Vakara turpmāko daļu tu centies pārliecināt viņu par to, ka tavas jūtas ir tik pat stabilas kā gravitācija vai skaņas ātrums.