Recenzija

Anete Konste: Sekss, jautrība un Raiņa kopotie raksti

Recenzija par Andreja Ēķa filmu "Svingeri", 2016

Sekojot līdzi Andreja Ēķa filmas "Svingeri" reklāmas kampaņai, radās iespaids, ka tās mērķis ir distancēties no visa, kas līdz šim bijis raksturīgs mūsdienu Latvijas kino. Apnikuši gari, lēni kadri, ciešanu pilni varoņi un pelēkie krāsu toņi? Nāc uz "Svingeriem" – te būs sekss, jautrība un šampanietis! Iespējams, ka filmas veidotāji šajā ziņā pat nedaudz pārcentās, jo vēl pirms neilga laika no vairākiem cilvēkiem dzirdēju jautājumu: "Vai tad tā nav lietuviešu filma?" Jau pati uzdrīkstēšanās novirzīties no Latvijas mūsdienu kino iecienītā vektora un neveidot filmu par karu vai kādu sevī apmaldījušos pusaudzi ir pelnījusi uzslavu. Tāpat arī ideja uzņemt komēdiju valstī, kurā pēdējā šī žanra filma, šķiet, bija "Džimlai rūdi rallallā". Ja jau pensionāru armijas tēma sevi ir izsmēlusi, nekas cits tiešām neatliek, kā beidzot ķerties klāt seksam. Tiesa, mazliet filmai seksa ziņā pa priekšu aizsteidzās Lienes Lindes īsfilma (ar ambīcijām nākotnē kļūt par pilnmetrāžu) – "Septiņas neveiklas seksa reizes" –, par kuru, starp citu, šo to dzirdēja arī cilvēki ārpus "Satori" lasītāju loka, jo kadri no filmas tika publicēti dažos dzeltenās preses žurnālos.

Ja jau "Privātā Dzīve" raksta par studentu īsfilmām, kāpēc gan lai "Satori" nerakstītu par Latvijas izklaides žanra filmu? Lūk, kinoteātra "Forum Cinemas" par presi atbildīgajiem darbiniekiem tā gluži nešķita. Pēc aizdomu pilniem jautājumiem, kāpēc gan "intelektuāļu portāls" grib rakstīt par šādu filmu, un aplinkus cenšoties noskaidrot, vai recenzija būs laba vai slikta, darbiniece izlēma bezmaksas biļeti tomēr nepiešķirt. Tad atkal pārdomāja un piedāvāja kompromisu – biļeti uz tās pašas dienas īpašo dāmu seansu, kurā cienās ar kokteili "Sex on the Cinamon" un izspēlēs veikala "Sexy Style" dāvanu kartes. Šajā vakarā uz kinoteātri diemžēl netiku, tāpēc uz filmu devos par savu naudu un skaidru galvu. Nu, neko. Varu tikai izteikt cieņu filmas veidotājiem, kuriem izdevies pārliecināt kinoteātri "Forum Cinemas" par to, ka ir vērts tās tapšanā ieguldīt naudu. Bet vai tiešām to ir tik grūti atpelnīt, ka jācenšas ietaupīt daži eiro uz tiem plašsaziņas līdzekļiem, kas potenciāli neuzrunā filmas mērķauditoriju?

Sākuma kadri piesaka filmu kā inovatīvu ne tikai tēmas, bet arī tehnoloģiju jomā, parādot drona filmētu Rīgas centra ainavu no putna lidojuma. Tas vismaz novērš visas aizdomas par to, ka filmas darbība varētu norisināties Lietuvā. Par spīti tam, ka attēls ir diezgan graudains, Brīvības pieminekli tajā atpazīt var. Filmas pamatā ir divas paralēlas sižeta līnijas, no kurām vienā risinās skatītājiem apsolītie notikumi ar topošajiem svingeriem, bet otrā no šī seksa žanra nav ne vēsts. Pretēji gaidāmajam, abas sižeta līnijas savijas kopā tikai "aiz matiem pievilktajā" fināla epizodē, kur visi varoņi pēc zināma laika perioda satiekas fotoizstādes atklāšanā. Lai gan otrajā daļā ir vērojami vieni no filmas labākajiem aktierdarbiem (Jurijs Djakonovs un Ģirts Ķesteris), šī sižeta līnija izskatās radīta ar mērķi pavilkt filmas garumu līdz pilnmetrāžas pieklājīgajam minimumam – pusotrai stundai. Šajā daļā gan atrasta cienīga vieta stringu piegriezuma apakšbiksēm, kuras Latvijas kino redzēju pirmoreiz. Par to prieks! Topošo svingeru sižeta līnijas daļā jāizceļ teicami iekārtotā (vai atrastā) postpadomju vide ar daudziem pazīstamā dizaina šampanieša glāzēm un Raiņa kopotajiem rakstiem grāmatplauktā, kā arī varoņiem labi piegulošais vizuālais tēls.

Filmas personāži gan nav dzīvi cilvēki, bet pārspīlēti un kariķēti tipāži, kuri reprezentē spilgtākos stereotipus par šāda veida sabiedrības locekļiem. Ja esi bagāts un simpātisks, tad noteikti arī kaitinošs un sevišķu baudu gūsti, no jumta terases izkliedzot frāzi: "Es jūs visus izdrāzīšu!" Ja esi kopā ar šādu vīrieti, tad noteikti staigā dārgā kažokā un sapņo vienīgi par to, kā reiz saņemsi no viņa bildinājumu, un tā tālāk. Jāpiekrīt aktiermeistarības uzslavām, kas dzirdētas par mūziķi Jāni Jubaltu, un arī pārējie – profesionālie – aktieri ar savu uzdevumu ir tikuši galā teicami. Vienīgi Elīna Vāne, šķiet, mazliet par daudz iejutusies valdonīgās sievietes lomā vai arī vienkārši nav izgājusi no lomas, kuru atveido seriālā "Viņas melo labāk". Ņemot vērā, ka abas varones vieno arī personvārds Baiba, varbūt tas ir filmas veidotāju apzināti iecerēts smalki ironisks popkultūras kinocitāts.

Pārpratumi un komiskās situācijas scenārijā ir klišejiskas un visnotaļ paredzamas, aptuveni filmas vidusdaļā izraisot skaidrību, ar ko tas viss beigsies, un līdz ar to arī pirmos garlaicības uzplūdus. Mans blakussēdētājs gan brīdī, kad viena no filmas varonēm piedzīvo liktenīgu atklāsmi, lepni paskaidroja savai draudzenei: "Redzi, tagad viņai tā puzle salikās!" Vismaz kāds notikumiem sekoja līdzi tik vērīgi, it kā skatītos spraigu krimināldrāmu. Pret sižeta līniju gan es mazliet atmaigu, kad dažas dienas vēlāk kādā brīvdienu pēcpusdienā televīzijā noskatījos Holivudas filmu, kurā mirusi sieviete sarunājās ar savu dzīvo vīru, par starpnieku izmantojot papagaili, kas viņu dīvainā kārtā varēja dzirdēt. Tad jau "Svingeros" vēl viss bija gaumes robežās.

Par filmas acīmredzamajiem trūkumiem varētu uzskatīt neprecizitāti detaļās un īstu seksa aina neesamību. Piemēram, šampanieša glāzes uz galda pēkšņi bija kļuvušas par vīna glāzēm, bet Intara Rešetina varoņa īpašumā ir telefons no nākotnes, kas spēj noteikt zvanītāju svešam telefona numuram. Grūti arī noticēt, ka īsta vīna mīļotāja partneris viņam varētu teikt: "Es zinu, ka tev garšo labs, sauss vīns." Drīzāk viņš nosauktu konkrētu vīnogu šķirni, reģionu vai pat izcelsmes gadu. Bet tas, protams, ir sīkums. Galvenā vilšanās bija tā, ka īstu seksu tā arī redzēt nevarēja, un pat pikantāko filmas detaļu – Intara Rešetina dzimumlocekli – aizsedza melns taisnstūris! Pieņemu, ka vismaz daļai skatītāju gaidas šajā ziņā netika attaisnotas.

Ja es nebūtu gājusi tik labticīgi, tiešām cerot, ka redzētais mani patīkami pārsteigs, vai vismaz iedzērusi to kokteili, kā arī man nebūtu jāraksta recenzija (un tāpēc jāskatās sevišķi vērīgi), iespējams, man filma patiktu daudz labāk. Pat pieņemot, ka žanra noteikumi paredz nebaidīšanos no banalitātēm, bija atsevišķas vietas, kas tomēr atstāja "žetonvakara sajūtu". It kā mīļi, tie taču ir mūsu pazīstamie aktieri un citi radošās grupas cilvēki, kas ir centušies, uzdrīkstējušies un ir pelnījuši par to uzslavas. Un vai tad rezultāts ir slikts? Es priecājos, ka šāda filma ir tapusi, un gribu, lai Latvijā rodas arī priecīgas, asprātīgas un izklaidējošas filmas. Tomēr jebkura profesionāļa izaugsmei ir nepieciešams prasīgs skatītājs, tāpēc beidzot būtu laiks sākt atteikties no visai skumjās frāzes "priekš Latvijas kino tas bija okei".



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Dace Čaure  

    2017. gada 11. janvārī, plkst. 9:47

    Tas pārpratums par "vai tad tā nav lietuviešu filma?" ir tādēļ, ka Lietuvā kādu laiku pirms mums tapa līdzīgas tematikas filma, par ko festivālu apmeklētāji bija sajūsmā. Svingeri tapa "ar ko tad mēs esam sliktāki?" apziņas mudināti.

    Bet par filmu pašu es gan tiešām biju patīkami pārsteigta. Varbūt tāpēc, ka biju uz pirmizrādi un līdz ar to nevienu atsauksmi pirms tam nebiju dzirdējusi. Varbūt tāpēc, ka gāju mazliet nicīgi noskaņota - paskatīties, ko tad latvieši saprot ar komēdijas žanru, un pašausmināties par galarezultātu. Beigu beigās biju izklaidēta un visai apmierināta, un pavisam ikdienišķā, nevis tikai ""priekš latviešiem ir okei" veidā.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2013. gada 4. janvārī, plkst. 8:01

    Aija Murāne: Skatītāja loma mūsdienu teātrī (4)

    Daudzus gadsimtus teātris ir bijis vieta, kur skatītājs var apbrīnot aktierus par viņu skaistumu, balsi, fiziskajām spējām un, protams, māku likt noticēt, ka aktieris ir kāds cits cilvēks. Taču laiki mainās un skatītājam izrādē tiek piešķirta lielāka loma.

  • 2016. gada 25. augustā, plkst. 5:09

    Krists Auznieks: Es vispār esmu moralizētājs

    Par kora operas "NeoArctic" tapšanu mēs sarunājāmies ar jauno latviešu komponistu Kristu Auznieku.

  • 2016. gada 4. oktobrī, plkst. 5:44

    Patrīcija M. Keiša: Esmu piekļuvusi veiksmes noslēpumam

    Šķiet, veiksmīgie cilvēki visu dara citādi – viņiem pieder kāds kopīgs noslēpums. Un "Veiksmes akadēmijas" vadītāji tātad mūs iepazīstina ar sevi kā pašgatavotiem veiksminiekiem, kuri noslēpumu atklājuši un izķidājuši.

  • 2016. gada 21. janvārī, plkst. 6:11

    Kristīne Zonberga: Kā bruņurupucis gribēja lidot

    2015. gada vasaras pašā karstumā Tieslietu ministrija (TM) uzaicināja atsevišķas nevalstiskās organizācijas piedalīties sarunā ar valsts pārvaldes pārstāvjiem, lai diskutētu par iespējamiem Biedrību un nodibinājumu likuma grozījumiem.

  • 2014. gada 13. jūnijā, plkst. 6:06

    Ruta Štelmahere: Viņas diena

    No mākoņiem smalki maltiem tinkšķ tinas lītavu diegi rīts tamborē mežģīnes vieglas kad uzklāj tu galdautu baltu vējš pēkšņi tev blūzīti burza rau kafija izlīst uz galda bet suns saplēš gurķu burku.

  • 2016. gada 30. decembrī, plkst. 4:19

    Rodžers de Kūrs: Nepakļaušanās

    Stāsts par Latvijas izeju no parlamentārās krīzes.

  • 2016. gada 15. novembrī, plkst. 6:13

    Jeļena Solovjova: "IKEA" efekts (2)

    Katras desmit sekundes tiek nopirkts viens "Billy" grāmatu plaukts, "IKEA" nodrukāto katalogu skaits pārsniedz ikgadējo Bībeles tirāžu, un viena gada laikā "IKEA" veikalus apmeklē vairāk nekā 880 miljoni cilvēku.

  • 2016. gada 23. februārī, plkst. 6:36

    Jānis Joņevs: Ziemas skola (3)

    Pirmdienās bērniem ir jāiet uz skolu, bet Ralfs un Beāte sēdēja mājās. Jo šajā pirmdienā ārā bija tik auksti, ka uz skolu varēja pavisam legāli neiet. Tagad viņi izmantoja brīvo laiku – skatījās pa logu.