Komentārs

Anna Žabicka: Kāpēc nedzirdam?

Ģimene kā privāta vienība

Lielākoties ģimene, lai kā arī mēs to izvēlētos definēt, tiek uztverta un praktizēta kā privāta vienība, kas ir apveltīta ar iekšējo kodu sistēmu, valodu, sajūtām, vērtībām, intimitāti un atbilstīgām rīcībām. Tāpat, protams, tā nereti atspoguļo un praktizē arī ārējus normatīvos priekšstatus par to, kas ir ģimene un kādas lomas katrs no tās pārstāvjiem ieņem. Ģimenes ietvaros ārkārtīgi nozīmīga ir savstarpējā reciprocitāte, ko ierasti raksturo uzticība, jūtas un atbildība citam pret citu ar mērķi uzturēt vienības ilglaicīgumu un kvalitāti. Turklāt reciprocitāte, kas paredz zināmu abpusēju atdošanos, ziedošanos par labu otram un kompromisu, ne vienmēr tiek īpaši verbalizēta vai apspriesta, bieži tā ir improvizēta, tādējādi arī norādot uz ģimenē pastāvošajām normām un vienošanos, kas pieņemta klusumā.

Bieži vien ģimene tiek skatīta kā atsevišķs, noslēgts sociālais visums, kuru apdzīvo tie tuvinieki, kuri dala mājsaimniecību, un nereti arī citi, attālāki ģimenes locekļi. Lai arī kuri tieši cilvēki tiktu iekļauti apzīmējumā "ģimene", tā bieži tiek dēvēta un uzskatīta par miera ostu, par svētnīcu un drošo patvērumu, kurā paslēpties no ārējiem draudiem, nemiera un haosa, kurā gūt beznosacījuma atbalstu, kurā pasargāt intimitāti, kurā atjaunot spēkus. Tātad tieši ģimenes privātums ir galvenais patvērumu veidojošais elements. Tā kā ģimene ir privāta vide, likums un tiesu sistēma tajā nemaz nevar tik viegli ielauzties, un, ja ielaužas, tas parasti liecina par ekstrēmu gadījumu, piemēram, vardarbību pret kādu ģimenes locekli. Tādējādi ģimenei piešķirtais un ģimenē lolotais patvēruma statuss var sniegt gan aizsardzību un tik vēlamo intimitāti, gan aiz sava privātuma priekškara radīt aizkulises, kur svētnīca kļūst par ieslodzījuma un ciešanu vietu: privātums var slēpt – un mūsu priekšstati par privātumu var ignorēt – nevienlīdzību, pāridarījumu un tādējādi aizsargāt tos, kas rīkojušies vardarbīgi. Tādēļ šajā sakarā vienmēr tiek izvirzīts jautājums – cik tālu ģimene ir privāta vienība un kur sākas tās publiskums? Ja runa ir par bērnu audzināšanu, tad privātā vecāku izvēle, tiesības un atbildība ir audzināt bērnu pēc pašu ieskatītām vērtībām. Tajā pašā laikā vērtību audzināšana zināmā vecumposmā kļūst par plašākas sabiedrības rūpēm (bērnudārzs, skola, augstskola u.c.). Un kopienai, sabiedrības locekļiem, institūciju pārstāvjiem nenoliedzami ir tiesības, pienākums un (morāla) atbildība iejaukties ģimenes privātumā, lai nodrošinātu bērnu labklājību un drošību. Šajā brīdī ģimene savā ziņā kļūst par publisku vienību. Attiecīgi vardarbība un nolaidība pret bērnu nav aplūkojama un risināma tikai indivīda un ģimenes līmenī, bet gan iezīmē atbildību par bērna drošību vairākos savstarpēji saistītos līmeņos – indivīda, ģimenes, tuvējās kopienas un plašākas sabiedrības līmenī.

Nolieguma veidošanās

Lai arī vardarbība ģimenē, tai skaitā nolaidība, publiskajā telpā arvien vairāk tiek cilāta un apzināta (ar apzināšanu saprotot vardarbības definēšanu un pāreju no normalizēšanas un tolerēšanas uz atpazīšanu un atzīšanu), tās ignorēšana, noklusēšana un noliegums vēl aizvien pastāv ne vien, kā varētu iedomāties, tikai starp sociālekonomiski nelabvēlīgu sabiedrību pārstāvjiem, kuri varētu vairs "nedzirdēt" sitienus aiz sienas, bet tikpat labi arī t.s. labvēlīgajās vidēs. Airisa Meriona Janga to skaidro ar vēlmi turēties pie pozitīviem mītiem par ģimeni un mājām kā allaž drošo vienību, par spīti tam, ka pierādījumi vēsta kaut ko pavisam citu. [1] Otrs iemesls ir iepriekš apskatītais ģimenes kā privātas vienības koncepts, kurā apkārtējie nedrīkst iejaukties. Tie, protams, nav arī vienīgie iemesli, kādēļ, rodoties kaut vai aizdomām par vardarbību, neseko morāli stingra rīcība.

Emocijas un attieksme pret redzētu pārestību bieži ir atkarīgas no mūsu tuvības ar cietušajiem un arī no tā, cik tuvu ir pieredzēta pati vardarbība: jo tuvāks ir cietušais, jo lielāka empātija un lielāka iespēja, ka sekos atbildīga rīcība. Tomēr pat šādos gadījumos apkārtējie cilvēki, tai skaitā radinieki, draugi, paši upuri, var noliegt aizdomas vai zināšanas par vardarbību. Jēdziens "novērstais skatiens" iemieso šo noliegumu un izvēli nerīkoties, savas aizdomas un zināšanas aizplīvurojot [2], to, piemēram, pamatojot ar pierādījumu trūkumu, jo nekad jau nevar droši zināt, kas notiek blakus dzīvoklī. Sociologs Stenlijs Koens apraksta trīs veidus, kā formējas līdzcilvēku noliegums un "novērstais skatiens". Pirmo Koens apraksta burtisko noliegumu – tas ir klajš un faktuāls. Ģimenes ietvarā to varētu ilustrēt māte, kas izliekas neredzam, ka viņas znots ir vardarbīgs pret meitu. Tā vietā znota un meitas paskaidrojumi par zilumiem tiek pieņemti bez liekas jautāšanas vai aizdomām. Otrs ir skaidrojošais noliegums – pierādījumiem par notikušu vardarbību tiek piešķirta cita nozīme. Piemēram, fiziska vardarbība pret bērnu vai pusaudzi var tik skaidrota kā konflikts vai stresa situācija. Pierādījumi netiek noliegti, bet gan izskaidroti tā, ka iejaukšanās nav nepieciešama. Visbeidzot kā trešo veidu sociologs min iesaistošo jeb līdzdalīgo noliegumu, kura laikā tiek mazināta vai noliegta vardarbības seku nozīme. Šajā gadījumā netiek noliegti paši pierādījumi par vardarbību, bet vai nu tiek mazināta tās nozīme, vai arī ieņemta bezspēcības pozīcija, piemēram, sakot: "Ko gan es varu darīt? Es neesmu ģimenes loceklis" vai "Viņš/viņa tāds/a nav, kad ir skaidrā", vai "Iejaukšanās var man atspēlēties". [3] Visbiežāk vardarbības ignorēšana vai "izskaidrošana" plūstoši variēs, iesaistot visas trīs kategorijas. Koens arī papildina, ka noliegums un neredzēšana ierasti aptver vairākas no tālāk minētajām sfērām: izziņas spēju (nespēja aptvert un/vai atzīt faktus), emocijas (nespēja just (līdzcietību), nejūtoties traucēts), morāli (neatzīstot atbildību) un darbību (nerīkojoties, nereaģējot uz zināšanām vai aizdomām). [4] Turklāt būtiski atgādināt, ka arī iepriekš aprakstītais noliegums var notikt dažādos līmeņos – individuālā, ģimenes, kopienas, sabiedrības un arī institūciju līmenī.

Kopiena kā atbalsta sistēma

Domājot par bērna pasargāšanu un nelaimes novēršanu un, ja vien tas ir iespējams, tomēr ļaujot bērnam augt ģimenē, sociālie dienesti un citas iesaistītās institūcijas vardarbības preventīvos pasākumus vēsturiski fokusējuši galvenokārt uz konkrēto problemātisko ģimeni. Tie parasti aptver gan šīs ģimenes uzraudzību, nepieciešamības gadījumā – iejaukšanos, ģimenes sasaisti ar palīdzīgām iestādēm un profesionāļiem, informācijas un zināšanu nodrošināšanu u.c. atbilstošas rīcības, kas palīdz būvēt prasmes un radīt iespējas apstākļu un personīgo ierobežojumu pārvarēšanai. Ilglaicīgi šādas darbības tikušas uzskatītas par efektīvāko metodi pāridarījumu novēršanai. Tomēr arvien vairāk ekspertu [5] norāda arī uz apkārtējās sabiedrības nozīmīgo lomu vardarbības prevencijā un seku novēršanā. Proti, liela ietekme uz ģimeni ir ne vien atbalsta profesionāļiem, ar kuriem tiekas ģimene (sociālie darbinieki, mediķi, psihologi u.c.), bet arī, piemēram, paplašinātajai ģimenei, kaimiņiem un kopējam kulturālajam uzslāņojumam (piemēram, tam, cik sabiedrībā kopumā vardarbība tiek akceptēta). Ģimeni, lai arī mēs to uztveram kā privātu, nedrīkst skatīt kā izolētu, no apkārtējās sabiedrības atrautu vienību. Apkārt esošā sociālekoloģiskā vide, kuru lielākoties veido tuvāki un tālāki kaimiņi, var vai nu veicināt bērna veselīgu attīstību, vai arī, gluži pretēji, – pakļaut bērnu vēl lielākam fiziskam un emocionālam kaitējumam. Tādējādi ģimeni atbalstošās darbības ir vērstas ne vien uz tiešu vecāku prasmju uzlabojumu, bet arīdzan uz tādas ietverošās sociālās vides veidošanu, kas tālāk atvieglo un sekmē vecāku spēju rīkoties pareizi un atbildīgi. Ir vairākas stratēģijas, kā ietekmēt ne vien ģimeni, bet arī apkārt dzīvojošos cilvēkus – dažas lūko paplašināt publiskos sociālos resursus un atbalsta sistēmu, kas paredzēta visai tuvākajai apkaimei. Dažas stratēģijas īpaši koncentrējas uz kopienā (kaimiņu, paplašinātās ģimenes, draugu u.c.) eksistējošu sociālo normu mainīšanu, kas nešaubīgi ir ārkārtīgi smags un ilgstošs process. Citas stratēģijas savukārt izvēlas pievērsties personīgo attiecību stiprināšanai (kaimiņš – kaimiņš, vecāks – bērns u.c.) un cilvēku sadarbības formu un saišu veidošanai, par pamatu izvēloties personīgās un sociālās atbildības būvēšanu jeb izvēloties veidot t.s. "indivīdu ar taisnīguma izjūtu" (individuals with a sense of justice – angļu val.). [6] Jebkurā gadījumā mērķis būtu panākt, lai problemātiskā ģimene atrodas maksimāli formāli un neformāli spēcīgā kopienā ar pozitīvu normalizējošo kulturālo kontekstu vai atbalstošo efektu, saņemot arī profesionālu, institūciju saskaņotu atbalstu. Piemēram, Džeimsa Garbarīno un Deboras Šērmenas 1980. gadā Omahā, Nebraskas štatā, ASV, veiktajā pētījumā, kurā tika salīdzinātas divas demogrāfiski un sociālekonomiski līdzīgas apkaimes ar atšķirīgiem pret bērniem vērstas vardarbības rādītājiem, atklājās, ka kopiena ar augstākiem vardarbības rādītājiem bija daudz mazāk savstarpēji sociāli integrēta. Šī kopiena savstarpējā komunikācijā pieredzēja mazāk pozitīvu mijiedarbību un izjuta lielāku ikdienas stresu. [7] Līdzīgā pētījumā, salīdzinot augsta riska un zema riska bērnu vardarbības kopienas, tika konstatēts, ka augsta riska kopienās tās iedzīvotāji uzskatīja, ka viņiem nav lielu iespēju iejaukties vai kontrolēt citu kaimiņu bērnu uzvedību. Savu neiejaukšanos iedzīvotāji pamatoja kā raizes par to, ka jaunieši pēc tam pret viņiem var verbāli vai fiziski vērsties. Pretstatā – iedzīvotāji no kopienām ar zemu vardarbības rādītāju uzskatīja par savu pienākumu pasargāt bērnus no vardarbīgiem un bīstamiem apstākļiem arī tad, ja šos apstākļus izraisīja paši bērni. [8] Vēl kādā pētījumā tika konstatēts, ka kopienās ar līdzīgu sociālekonomisko vidi un izglītības līmeni zemāki nozieguma rādītāji ir tur, kur iedzīvotājiem ir kopīgas vērtības un kur tie izrāda vēlmi iejaukties "kaimiņu darīšanās" kopējā labuma dēļ. Citiem vārdiem – lai arī strukturālās problēmas, piemēram, zemi ienākumi un pat nabadzība, ir ārkārtīgi būtiski kopienas sociālās vides veidojoši faktori, apkaimes, kuras spēj izveidot kopienas izjūtu, ar to saprotot reciprocitāti un iesaisti, attīsta instrumentus vardarbības samazināšanai un atbalsta sistēmai ģimenēm ar bērniem. [9] Kopumā vairāki pētījumi norāda, ka iejaukšanās ne vien ģimenes, bet arī veselas kopienas līmenī, visticamāk, būtu daudz efektīvāks līdzeklis vardarbības pret bērniem novēršanai ģimenēs, īpašu uzmanību veltot sociālā kapitāla stiprināšanai, individuāli pielāgotu kopienas pakalpojumu sniegšanai un kopienas cilvēku sociālā taisnīguma un morālās atbildības formēšanā. Ņemot vērā šādu pārmaiņu augstās izmaksas, atsevišķos gadījumos kopienas stiprināšana ap vajadzībā nonākušu ģimeni, iespējams, nozīmētu šīs ģimenes pārvietošanu uz sociālo vidi, kas iepriekš sevi pierādījusi kā iesaistošu un atbildīgu un ar pozitīvu ietekmi. Protams, nedrīkst noliegt, ka šādu visnotaļ apjomīgu un – nenoliedzami – dārgu stratēģiju izstrāde un ieviešana ne vienmēr var dot vēlamos rezultātus: kopiena var būt iesaistoša un atbalstoša, tomēr attiecīgai vēlmei pēc palīdzības ir jānāk arī no pašas ģimenes locekļiem. Un ne visas ģimenes gribēs vai spēs ieguldīties, meklēt atbalstu un pieņemt palīdzību no apkārtējiem. Taču ignorēt apkārt esošās sabiedrības, ģimenei pietuvināto cilvēku, kā arī atbildīgo institūciju saskaņotās darbības nozīmi ģimenes atbalsta sistēmas veidošanā noteikti nevar.

[1] Young, I. M. (1997) Interesting Voices: Dilemmas of Gender, Political Philosophy, and Policy. Princeton, NJ : Princeton University Press, pp. 159.

[2] McKie, L. (2005) Families, Violence and Social Change. Berkshire: Open University Press, pp. 150.

[3] Cohen, S. (2001) States of Denial: Knowing About Atrocities and Suffering. Cambridge: Polity Press, pp. 7.

[4] Cohen, S. (2001) States of Denial: Knowing About Atrocities and Suffering. Cambridge: Polity Press, pp. 9.

[5] Daro, D., Dodge, K. A. (2009). Creating Community Responsibility for Child Protection: Possibilities and Challenges. The Future of Children. 2009 Fall; 19(2): pp. 67–93.

[6] McFall, M. T. (2009 [1978]) Licensing Parents: Family, State, and Child Maltreatment. Plymouth: Lexington Books.

[7] Garbarino J., Sherman D. (1980) High-risk Neighborhoods and High-risk Families: The Human Ecology of Child Maltreatment. Child Development; 51(1): pp. 188–198.

[8] Korbin, J., Coulton, C. (1997) Understanding the Neighborhood Context for Children and Families: Combining Epidemiological and Ethnographic Approaches. Grāmatā Brooks-Gunn J., Duncan G., Aber L., red. Neighborhood Poverty, vol. II: Policy Implications in Studying Neighborhoods. New York: Russell Sage Foundation; pp. 65–79

[9] Daro, D., Dodge, K.A. (2009). Creating Community Responsibility for Child Protection: Possibilities and Challenges. The Future of Children. 2009 Fall; 19(2): pp. 67–93.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2015. gada 6. maijā, plkst. 6:05

    Ivars Ījabs: Mūsu te nav. Jauns pētījums par Latvijas krievvalodīgajiem skolēniem (10)

    Kā īsti Latvijas krievvalodīgo jaunieši redz savu vietu un nākotni Latvijā, kādas ir viņu politiskās lojalitātes un kā viņi redz savas attiecības ar latviešiem?

  • 2013. gada 24. jūlijā, plkst. 7:07

    Andruss Kivirehks: Tas ir ļoti jautri – rakstīt bērniem

    Bērniem ir jāraksta labas un jautras pasakas. Man nepatīk, ja bērnu literatūra.... kā lai to pasaka... ir pesimistiska. Bērniem to nevajag. Viņi grib, lai būtu jautri, lai būtu labas beigas.

  • 2016. gada 10. maijā, plkst. 5:50

    Anete Konste: Dejai nebija vietas

    Projekts "Pastaiga ar mākslinieku", kas noslēpumaini piedāvā astoņu veidu privātas tikšanās ar anonīmu mākslinieku, "Dejas dienā" notiek pirmoreiz. Izrādes centrālā tēma ir mākslinieka personīgās pieredzes nodošana publiskai apskatei.

  • 2012. gada 17. maijā, plkst. 9:05

    Rainis: Kultūrvēsturiski skati iz zemju dzīves

    Nekad vēl nav pieredzētas tik dziļas pārmaiņas kā tās, kuras mēs redzam gatavojamies. Nav brīnums, ka viņas paliek nesaprotamas pa vidu līdzi peldošiem ļaudīm, kuri nekad nav drošību ņēmuši patstāvīgi domāt.

  • 2016. gada 25. novembrī, plkst. 5:51

    Iveta Rezauska: Akrostihs Latvijai. No A līdz Z (1)

    radošā rakstainā rosinošā romantiskā rakstošā rāmā rimtinātā rātā skaistā saulainā sirsnīgā suminātā skaustā skubinātā sportiskā sāpinātā spundētā stiprā sirmā sarkanbaltsarkanā

  • 2013. gada 26. decembrī, plkst. 7:12

    Lāsma Ģibiete: Valērijas lidojums (2)

    Abi piloti iesēdās lidmašīnā. Klusumu kā ar ķirurga skalpeli pāršķēla mazās "Cessna 150" motoru rēkoņa. Neliels ieskrējiens, un lidmašīna atrāvās no zemes, uzņemot augstumu līdz divtūkstoš piecsimt metriem.

  • 2016. gada 20. oktobrī, plkst. 3:17

    Anna Žabicka: Meitenes, kuras iznīcināja feminismu (12)

    Viens no visbiežāk lietotajiem antifeministu smagsvara "argumentiem" ir šāds: ja reiz feminisms iestājas par dzimumu vienlīdzību, tad to nevajadzētu saukt par feminismu, bet gan par egalitārismu.

  • 2014. gada 19. jūnijā, plkst. 8:06

    Laura Tabūna: Vainas civilizācijas bērni

    Mēs esam vainas civilizācija. Mēs esam grēcīgi kopš brīža, kad piedzimstam, un vēl agrāk – kopš Ieva iekoda liktenīgajā ābolā, nav vairs mūsu spēkos to mainīt, jo "visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības".



Kultūras Ministrija
vkkf