Komentārs

Māris Zanders: Izsēdēt uz diviem krēsliem, sakot, ka tas ir viens

Iespējams, nobažījušies par reitingu kritumu, "zaļie zemnieki" mēģina veikt anatomiski sarežģītu vingrinājumu – labā roka apgalvo, ka neatbild par kreiso.

Konteksts tālākajam tekstam: viens no publikā pazīstamiem ZZS politiķiem, Latvijas Zaļās partijas (LZP) līdzpriekšsēdētājs Viesturs Silenieks, ne vien paudis gatavību kļūt par ZZS – tajā ietilpst gan LZP, gan Latvijas Zemnieku savienība (LZS) – kandidātu uz Rīgas mēra posteni šogad gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, bet nav arī izslēdzis sadarbību ar "Saskaņu", kas šobrīd vada galvaspilsētu. Teksta fokuss ir nevis jautājums – sadarboties vai nesadarboties ar "Saskaņu" –, bet gan Silenieka tuvāko politisko kolēģu reakcija uz šo viņa izteikumu.

Proti, divi redzami LZS politiķi – Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis un LZS valdes priekšsēdētāja vietnieks (vienlaikus visas ZZS valdes priekšsēdētājs) Armands Krauze – aizvadītajā nedēļā nāca klajā ar paziņojumiem, ka LZS (tātad "zaļo zemnieku" "zemnieku" daļa) sadarbību ar "Saskaņu" neatbalsta un Silenieka izteikumi var mazināt iespēju, ka "visa" ZZS akceptē viņa kandidatūru mēra postenim.

Ņemot vērā, ka LZS un LZP intereses taktikas jautājumos nereti atšķiras, visvienkāršāk būtu secināt, ka pudu sāls politikā apēdušie "zemnieki" apspēlējuši Silenieku (kurš gan arī nav jauniņais aizkulišu cīņās), jo diez vai no šī politiķa, kurš profesionālajā darbībā cieši un ilgstoši bijis saistīts ar Rīgas brīvostu, varēja sagaidīt negatīvāku nostāju jautājumā par sadarbību ar "Saskaņu". Rupji sakot, ļāva puisim pateikt to, ko nu viņš pateica, lai šo kandidatūru aizvāktu no ceļa.

Tomēr notiekošais nav vērtējams tikai kā kaut kādas intrigas viena politiska projekta iekšpusē. Ja mēs paturam prātā, ka ZZS vada valdību un arī šobrīd ir viena no Latvijas populārākajām partijām, apvienības nostāja pret "Saskaņu" ir būtiska.

Un, ja kādam liekas, ka Brigmaņa un Krauzes teiktais liecina, ka "Kārļa Ulmaņa partija" ir novilkusi kaut kādas t.s. sarkanās līnijas, tad, domāju, tā tas nav. Abu kungu teiktais patiesībā neko nenozīmē.

Sāksim ar to, ka, par spīti viņu teiktā it kā nepārprotamajam raksturam, vismaz es nesadzirdēju atbildi uz pamatjautājumu – kādēļ tad ar "Saskaņu" sadarbība nav vēlama? Brigmanis intervijā sabiedriskajai televīzijai skaidroja: tas tādēļ, ka "Saskaņu" jau atbalsta cita t.s. latviešu partija, "Gods kalpot Rīgai" (GKR), un "Saskaņai" ar šo atbalstu pilnīgi pietiek, lai nodrošinātu savas pozīcijas Rīgā. Ģeniāli. Un, ja GKR piemeklētu politiska neveiksme? Tad Brigmaņa domas mainītos? Savukārt Krauze akcentēja, ka, pieņemot lēmumu par atbalstu Sileniekam, gandrīz vai izšķiroša loma būšot LZS Rīgas nodaļai, kas, cik var nojaust, varētu neatbalstīt koķetēšanu ar "Saskaņu". Pirmkārt, kaut kā apbrīnojami bieži pēdējo mēnešu laikā "zaļo zemnieku" līderi neērtu situāciju gadījumā (piemēram, Jūrmalas mērs Gatis Truksnis, Eiropas Parlamenta deputāte Iveta Grigule) pēkšņi sakās esam gandrīz vai bezspēcīgi ārkārtīgi patstāvīgo reģionālo nodaļu priekšā. Rodas iespaids, ka ZZS ir kaut kas līdzīgs poļu šļahtai tās ekstrēmā individuālisma ziedu laikā... Atvainojiet, neticu. Otrkārt, vienalga nav skaidrs, kāpēc tieši LZS (labi, LZS Rīgas nodaļai) sadarbība ar "Saskaņu" nav pieņemama.

Ja iemesls ir "Saskaņas" ģeopolitiskā retorika un zināmā mērā arī reālā orientācija, tad jāatgādina, ka "zaļo zemnieku" neapstrīdamo līderi Aivaru Lembergu ASV un vispār Rietumu kritizēšanā Nils Ušakovs nepārspļauj. Vismaz man nav skaidrs, ar ko jau minētā Lemberga vai dažu valdības "zaļo zemnieku" ministru vēlme "veidot konstruktīvas attiecības ar Krieviju" saturiski atšķiras no Ušakova vai Jāņa Urbanoviča tēzēm. Un ar ko "zaļzemnieka" Jelgavas mēra Andra Rāviņa attieksme pret Krieviju atšķiras no Ušakova & Co.?

Var jau būt, ka ZZS nav pieņemamas "Saskaņas" nostādnes attiecībā uz, piemēram, nepilsoņu vai krievu valodas lietošanas jautājumiem, bet tad tā arī ir jāsaka. Neko tādu "nolasīt" Brigmaņa un Krauzes centienos distancēties no "Saskaņas" (un Silenieka) nevar.

Līdz ar to riskēšu būs netaisns pret ZZS, sakot, ka mēs redzam nevis idejiskas nostādnes, bet gan improvizāciju.

Kādi tam varētu būt motīvi?

No ZZS līderu un ap tiem peldošā planktona viedokļa – principā gluži loģiski. Ja pieņemam, ka ZZS pretendē kļūt (un arī pārskatāmā nākotnē būt) par dominējošo projektu t.s. latviešu partiju flangā (novājināta "Vienotība" un savā nišā iekapsulējušies "nacionāļi"), tad ceļā uz šo saulaino tāli "zaļajiem zemniekiem" galīgi nav vajadzīgs radīt šaubas par savu "nacionālumu" (lai nu ko kurš ar to saprot...). Turklāt, ja cēlonis var būt jau tā apšaubāmās izredzes Rīgas pašvaldībā. Tas vienkārši nav tā vērts.

Cita lieta, ka šis taktiski pareizais manevrs ("Silenieka teiktais nav ZZS nostāja!") neko daudz nepalīdz, lai saprastu savienības patiesās noskaņas un elastības līmeni.

Un šī zīlēšana savukārt, manuprāt, izriet no tā, ka "zaļajiem zemniekiem" faktiski līdz šim nav bijusi nepieciešamība domāt, iekšēji diskutēt un formulēt savas pozīcijas ārpolitiskajos (plašā nozīmē) jautājumos. Ir bijušas individuālo biedru nostājas, kas savstarpēji varēja un var pamatīgi atšķirties (piemēram, zem viena jumta sadzīvo Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka un jau minētā Grigule), un tas nekad nav īpaši traucējis. Ārlietu ministra postenis tradicionāli bijis "Vienotībai", savukārt arī tad, ja aizsardzības ministra krēsls ticis "zaļajiem zemniekiem", ministra retorika ir mierīgi sadzīvojusi ar pilnīgu citu viena projekta ietvaros. Nu ZZS vieta, ietekme un arī atbildība ir paplašinājusies, un attieksme "mums ir iekšēja viedokļu daudzveidība" (t.i., "mums patiesībā ir vienalga") tā īsti vairs neder.

Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš pēdējā laikā kā Latvijas politiskās vides problēmu iecienījis minēt bijušo kompartijas un komjaunatnes funkcionāru klātbūtni tajā. Šādu "bijušo" netrūkst arī ZZS, tomēr diagnoze, šķiet, ir precizējama. Manuprāt, ZZS vadošos personāžus vairāk raksturo tāda padomju laika veiksmīgu kolhozu vai rajonu vadītāju mentalitāte: sadzīvot ar tiem, kas par tevi spēcīgāki (vienalga, Centrālkomitejas, ministrijas vai "orgānu" izskatā), kā saka, nelekties un mēģināt izkaulēt kādus labumus savam kolhozam vai rajonam. No šodienas skatpunkta viegli kritizēt vai smīkņāt par šādu dzīves nostāju, bet atrašanās pavisam citā situācijā pārāk atvēzēties liedz, jo nav ētiski lādēties par to, ko pats neesi līdz mielēm piedzīvojis. Tādēļ arī negrasos no četrdesmitgadnieka pozīcijām vingrināties asprātībās, tomēr "zaļajiem zemniekiem" tad tā arī jāpasaka: mūsuprāt (pēc ZZS domām), Latvijai ir lemts mēģināt sēdēt uz vairākiem krēsliem vienlaikus, turklāt izlikties, ka tas ir ļoti ērti un zināmā mērā pat dara godu nācijas izdzīvotspējai. Man tā neliekas, bet tad vismaz būtu lielāka skaidrība. "Zaļo" situācija ir cita, bet arī, šķiet, kutelīga. Līdz šim LZP bijusi ērta pajumte daudziem aktīviem ļaudīm (kurš gan pie pilna saprāta ir pret tīru vidi šodien un nākotnē?), savukārt citas nostādnes faktiski netika un netiek no biedriem prasītas. Arī tā varēja līdz šim, bet ne turpmāk, kad LZP vairs nav nišas (dažādās nozīmēs...) partija.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Ari > voltergeitss  

    2017. gada 15. janvārī, plkst. 8:52

    Ne tikai Lembergs. Arī komjaunekļu vadonis un expolitiķis biedrs Čevers. Viņa ziedoņa laikos, manuprāt, atmosfēru piepildīja stratēğisks tvaiks par Latvijas globālu starpnieka misiju starp civilizēto rietumu pasauli un neaptveramo un neaptverami perspektīvo Krieviju, uz kā rēķina Latvija īsā laikā un bez kādām pūlēm savā labklājībā pārspļaus redzamākos spīdekļus šajā jomā tādus kā Šveice un Norvēğija. Dažiem tas tiešām izdevās: http://www.delfi.lv/news/national/politics/video-kaimins-publice-lemberga-lepna-ipasuma-video.d?id=48409091. Lai kā vīrs cenšas, taču redzamais ir tikai nožēlojams Putina un Medveğeva muižu pakaļdarinājums. Tēze par latviešu izcilo izdzīvotspēju ir tikai čigānu viltības sastāvdaļa, tāda pati kā spēja zirgu pieradināt neēst un nedzert.

  • voltergeitss  

    2017. gada 13. janvārī, plkst. 23:40

    "Latvijai ir lemts mēģināt sēdēt uz vairākiem krēsliem vienlaikus, turklāt izlikties, ka tas ir ļoti ērti un zināmā mērā pat dara godu nācijas izdzīvotspējai." Agrāk Lembergs tieši tā arī runāja... ...Amerikāņi bandīti, krievi bandīti, bet mums jādzīvo pa vidu un jāiemācās uz tā nopelnīt. Un ne jau viņš vienīgais

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2012. gada 10. augustā, plkst. 8:08

    Šelda Puķīte: Tradicionāls eksperiments Cēsīs (1)

    Eksperiments ir mēģinājums, meklējums, risks, skice, apzināta vai neapzināta nejaušība ceļā uz jaunu pilnību. Eksperiments mūsdienās nereti ir ne tikai meklējumu process, bet arī pašmērķis.

  • 2013. gada 14. novembrī, plkst. 7:11

    "Satori" diskusija: Kāpēc Latvijā ir kauns būt feministam? (18)

    Sarunā piedalījās rakstniece Inga Gaile, kinorežisore Astra Zoldnere, "Providus" pētniece Linda Curika, filozofs Ainārs Sauka un mācītājs Andris Kravalis. Diskusiju vadīja Olga Procevska.

  • 2016. gada 12. jūlijā, plkst. 5:49

    Tīna Treimane: Parunāsim? (2)

    Demokrātiskas valsts pazīme ir ļaut skanēt atšķirīgiem viedokļiem, ieklausīties abu pušu teiktajā, vērtēt un meklēt risinājumu

  • 2012. gada 30. martā, plkst. 8:03

    Ieva Kolmane: Plaģiāts. Laupītāju stāsts (17)

    Plagiārius, kā vēsta latīņu vārdnīca, ir no sengrieķu valodas patapināts apzīmējums cilvēku laupītājam.

  • 2015. gada 3. septembrī, plkst. 8:09

    Marčins Sendeckis: Jūrai ir tavu pēdu smarža

    Dzejas dienās piedāvājam ārvalstu viesu dzejoļus latviešu autoru atdzejojumā. Šodien, 3. septembrī, pasākumā "Runā viesi" uzstāsies poļu dzejnieks Marčins Sendeckis.

  • 2014. gada 31. janvārī, plkst. 7:01

    Sabīne Košeļeva: Grēkā krišana (1)

    Šorīt sāp divkārtīgi, jo naktī es mīlēju kādu vīrieti un naktī kāds vīrietis mīlēja mani. Naktī es biju padevīga. Ne miņas no ierastā aizdomīguma, ne miņas no ierastā visa pārējā. Es uzticējos, lai gan man nav ne jausmas, kā tas ir jādara.

  • 2014. gada 31. decembrī, plkst. 16:12

    Ilmārs Šlāpins: 2014. gads mūzikā

    Desmit albumi, kas 2014. gadā iepriecināja, pārsteidza, aizkustināja vai radīja spilgta un paliekoša apmierinājuma iespaidu.

  • 2014. gada 17. janvārī, plkst. 8:01

    Ieva Melgalve: Mans bērns raksta! Ko nu?

    Strādājot ar jauniem – un pat ļoti jauniem – autoriem, nereti gadās sastapties arī ar viņu vecākiem, kuru sejās nereti ir ierakstīta dažādas gradācijas panika. "Palīgā, palīgā, mana meitiņa raksta, un viņa vēl ir tik jauna!"



Kultūras Ministrija
vkkf