Proza

Ilustrācija - Linda Lagzdiņa

Iļja Marija Boļšakovs: Pakāpiens

Vakars. Atkal vakars. Kārtējais? Tas pats?

Jauns pakāpiens kāpnēs, kas sastāv no viena pakāpiena.

Kāpnēs, kuras nekur neved.

Vai bija sākums? Vai kāpnēm ir beigas?

Sākumam jābūt pagātnē. Beigām jābūt nākotnē.

Bet viņai vienalga. Nav pagātnes. Nav nākotnes.

Ir tikai tagadne.

Ir. Bija. Būs. Tas ir vienalga. Par to viņa nedomā.

Tikai auto rūkoņa un dažreiz gaismas stari uz griestiem no braucošo mašīnu lukturiem. Auto lukturu saules zaķi. Kas pārskrien griestus un dodas prom.

Aiz loga tek auto strautiņš, auto brauc cilvēki, notiek kustība. Auto un tajos sēdošie cilvēki tiecas kaut kur nokļūt, kaut kur būt, tikt no viena telpas punkta citā.

Viņai sen jau nav nekā. Nav tieksmju, nav vēlmju. Nav gribas.

Viņai ir tikai pakāpiens.

Pakāpiens, kas savieno vakaru ar rītu. Pakāpiens, uz kura viņa stāv. Pakāpiens ir viņas tagad.

Cik ilgi ir šis tagad? Viņa nezina. Neatceras. Varbūt nevar atcerēties, varbūt negrib, varbūt arī nedrīkst.

Tāpat kā savu vārdu, kura viņai nav un nekad laikam arī nav bijis.

Gads. Pusgads. Vienalga.

Vienalga viņai. Vienalga istabai, kas uzbūvēta viņai apkārt.

Vienalga durvīm, gultai, krēslam, lietām ap viņu.

Vienalga pasaulei.

Galvenais ir tas, ka nakti nomainīs rīts. Auto lukturu saules zaķi izirs. Viņa paliks, un viņai būs vieglāk. No rīta viņa aizvērs acis. Iekritīs tumsā, miegā. Kad acis atvērs, atkal būs vakars. Diena pagalam.

Atkal nakts, atkal pakāpiens, atkal tagad.

Durvis. Baltas. Aiz tām klusums.

Pagaidām klusums.

Vēlāk klusumu piepildīs soļi. Ātri un lēni.

Dažreiz tie ir reti. Dažreiz bieži.

Bieži – tas ir slikti.

Viņas viesu soļi. Neaicināto viesu.

Dažreiz vieglāk, dažreiz sāpīgāk.

Soļi rodas klusumā un kļūst skaļāki.

Soļi apklust pie durvīm. Mirklis, un tās atver.

No klusuma līdz viņas durvīm salikti neredzamu klavieru taustiņi.

Sākas ar augsto si un beidzas ar zemo do.

Viesu soļu melodija.

Viņai riebjas mūzika.

Bet tas vienalga. Viss ir vienalga. Un tas ir pareizi, un citādi nevar.

 

Soļi ir bieži. Viesu ir daudz.

Soļi ir reti. Viesu ir maz.

Soļi ir vienādi. Viesi ir dažādi.

Vai dažādi? Viņa nezina. Neatceras.

Bet vienalga. Kāda starpība.

Viņa nevar tos atšķirt. Vairs nevar. Negrib. Neprot.

Viesis ir viens.

Uzreiz. Sen. Vienmēr.

Uzbāzīgs. Uzstājīgs. Negaidīts. Negribēts.

Svešs.

Bet vienmēr esošs. No pasaules sākuma.

Kā dievs. Neizsmeļams. Nebeidzams. Pastāvošs.

Valdošs pār viņu. Pilnībā.

Ar savu smaku, saviem sviedriem, savu smagumu.

Smagumu virs viņas. Smagums. Atvieglojums. Smagums, atvieglojums.

Rinda. Ķēde. Ķēde, kas pieķēdē viņu pie gultas, pie istabas.

Viesim ir viss. Viņai nav nekā.

Viņa ir tukšums.

Viņš visu piepilda.

Viņš veido kustību.

Kustību tukšumā. Kustību viņas ķermenī. Viņā.

Mūžīga kustība. Tai nav pārtraukuma. Tā ir vienmēr.

Viņa vēro kustību.

Tā plūst caur viņu.

Bet kustība aizplūst, nepaliek viņā. Jo viņai vienalga.

 

Viņas istaba. Gulta. Logs. Durvis.

Auto lukturu saules zaķīši uz griestiem.

Viņas pasaule. Visa pasaule. Sienas – robežas.

Istaba – dzintars, viņa – kukainis tajā.

Mūžīgais mirklis noķerts. Kā foto.

Istabas sienas – rāmis.

Viņa iekšā, istabā, rāmjos.

Netiek laukā no mirkļa.

Kadrs. Kadri. Viss salīmēts lentē. Filmā.

Viņa tajā, bet arī skatās šo filmu. Skatās uz sevi. Skatās un neredz, kaut acis vaļā.

Kustība plūst cauri. Filma plūst cauri un dzīve.

Pa apli. Bez sākuma un beigām.

Mēmā filma. Nav runu. Ir soļi.

Soļi ir skaņa. Soļi ir tas, kas notiek.

Un durvis. Kas apstādina soļus un veras iekšā.

 

Nav vārdu. Vai kādreiz tie bija? Viņa nezina.

Un tas ir vienalga. Ko nozīmē bija, ja ir tikai tagad.

Viens pakāpiens, uz kura stāv viņa.

Visām lietām ir vārdi. Viņa starp lietām. Vai viņa ir lieta?

Vai viņai ir vārds? Viņa nezina.

Soļi nav lietas. Viņa zina lietas.

Lietas ir gulta, logs un durvis. Durvis.

Virs durvīm deg gaisma.

Četri burti – EXIT.

Šos burtus viņa redz vienmēr. Naktī skatās.

Katru nakti un ar katru viesi. Laižot kustību caur sevi.

Kustība viņā, istabā, klusumā.

Burtiem ir jēga. Viņa to saprot. Viņai vienalga.

Bet burti deg. Katru nakti. Un viņa skatās.

 

Cilvēku tirdzniecība ir mūsdienu verdzības forma, kurā personas, visbiežāk sievietes un meitenes, ar varu, draudiem, spaidiem vai krāpšanu tiek izmantotas darbam, seksuālai ekspluatācijai un verdzībai. Tiek nodalīti šādi cilvēku tirdzniecības veidi: prostitūcija un citas seksuālās ekspluatācijas formas; piespiedu darbs vai pakalpojumi; verdzība; orgānu izņemšana. 53% cietušo tiek pakļauti seksuālai ekspluatācijai, 40% – piespiedu darbam. 49% identificēto cietušo ir sievietes, 33% – bērni. (ANO Narkotiku un noziedzības apkarošanas biroja (UNODC) Globālais ziņojums par cilvēku tirdzniecību). Pasaulē 4,5 miljoni cilvēku tiek pakļauti piespiedu seksuālai ekspluatācijai (Starptautiskā Darba organizācija).

Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radīta LMA Grafikas nodaļas I kursa maģistra programmas ilustrācijas klasē.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2016. gada 13. jūnijā, plkst. 6:45

    Māris Zanders: Rietumu kreisie intelektuāļi un pašradīti šķēršļi (4)

    Eiropas kreiso pēdējo gadu vērienīgākais politiskais projekts, šķiet, lemts neveiksmei, un pie tā vainojami būs paši kreisie.

  • 2016. gada 31. martā, plkst. 6:36

    Latvijas Literatūras gada balva 2016: Labākais dzejas darbs

    Kategorijā "Labākais dzejas darbs" nominēti četri dzejoļu krājumi – Kārļa Vērdiņa "Pieaugušie", Jāņa Rokpeļņa "Post Scriptum", Andra Ogriņa "Plaukstu šķērsielas" un Toma Treiberga "Drudzis".

  • 2015. gada 12. februārī, plkst. 6:02

    Santa Remere: Viņi dzīvoja klusu un pieticīgu dzīvi (7)

    Grāmata "Rīgas salas" ir klasisks stāsts attēlos ar rakstnieces Gundegas Repšes ievadu, kas nostalģiski atsauc atmiņā diktora Borisa Podnieka aizkadra balsi: kaut kas no Rīgas leģendām, kaut kas no padomju jaunatnes možā gara.

  • 2016. gada 15. februārī, plkst. 6:05

    Māris Zanders: Logu dauzīšana un akmeņu mešana

    Kur ir tā robeža, kuru pilsonis, demonstrējot savu nepatiku pret valstī notiekošo, nedrīkst pārkāpt? Vai otrādi: kur ir tā robeža, kuru pārkāpjot valstij jārēķinās ar vardarbīgu pretošanos?

  • 2014. gada 5. decembrī, plkst. 6:12

    Artūrs Lūsis: Laika apstākļu sāts (3)

    Uz mana balkona snieg. Acīs, protams, matos, klēpī un pirkstos; matrača atsperēm brakšķot, saledo dūmi zem nagiem, saraujas plaušas, un aizķer elles vārtus sals. Pieturu transportam vairs nav.

  • 2016. gada 3. jūnijā, plkst. 0:17

    Sabīne Košeļeva: Mincīša ceļš pie Dievmātes (2)

    Pa kreisi no manis sēž nenosakāma vecuma narkomānu pārītis. Kakls un rokas viņiem čūlās, priekšzobi izbiruši, acis pazudušas kaut kur dziļi dobuļos, paši izkāmējuši kā Jēzus Kristus pēc noņemšanas no krusta vai kas tamlīdzīgs.

  • 2012. gada 19. martā, plkst. 12:00

    Ieva Sniedze: Dāmu romāns (3)

    Populārākās no „Dekamerona” novelēm ir tās, kas stāsta par „velna dzīšanu ellē”, „lakstīgalu rokā”, Babilonijas sultāna meitu, kas „izgājusi caur 9 vīriešu rokām” tiek izprecināta kā nevainīga jaunava.

  • 2014. gada 21. maijā, plkst. 8:05

    Saruna ar Bikibuku

    Pagājušajā nedēļā netīšām noķērām Bikibuku, kas šobrīd lepojas ar jaunu dzejas bilžu grāmatiņu laidienu, un iztaujājām viņu par dzīvi, dzeju un bērniem.



Kultūras Ministrija
vkkf