Recenzija

Gunta Sloga: Kad rītdienas vairs nav

Par Jāņa Baloža izrādi "Kas notiks rītdien?" "Dirty Deal Teatro"

Nezinu, vai iespējams izdomāt aktuālāku nosaukumu izrādei par nesen "Dirty Deal Teatro" (DDT) tapušo dramaturga Jāņa Baloža darbu "Kas notiks rītdien?". Šī brīža ģeopolitiskā situācija un gaisā virmojošās nojausmas par pasaules atrašanos būtisku pārmaiņu priekšā mudina izteikt visdažādākās hipotēzes un pieņēmumus par mūsu nākotni. Tāpēc nav brīnums, ka šai tēmai pievērsies arī konsekventākais politiskā teātra lauciņa kopējs mūsdienu Latvijā – Balodis. Viņš ir arī viens no izrādes "Kas notiks rītdien?" varoņiem un, līdzīgi kā agrāk tapušajos iestudējumos, skatītājiem šo dokumentālo stāstu pats arī izstāsta.

Kaut arī visbiežāk Balodis ar saviem domubiedriem pievēršas Latvijas sabiedrības – un jo īpaši politiskās vides – pētīšanai, šoreiz viņa uzmanības lokā nonākušas tādas no plašsaziņas līdzekļu dienaskārtības nezūdošas tēmas kā starptautiskais terorisms un pilsoņu karš Sīrijā. Dramaturga ieskatos šie jautājumi gan nav nekas abstrakts un no Latvijas tālu esošs, viņa interpretācijā mēs esam ciešā sasaistē ar šiem notikumiem. To apliecina arī izrādes stilistika un uzbūve. Tās sākumā Balodis iznāk melnās DDT telpas priekšā un uzaicina dažus skatītājus cieši apskaut citam citu dziedātāja Nika Keiva dziesmas "Into My Arms" pavadībā. Ar šādu ainu savulaik tika pielikts punkts Baloža izrādei "Nacionālās attīstības plāns" (NAP), kas norisinājās šajā pašā DDT telpā. Toreiz Baloža uzmanības centrā bija ierēdņu izstrādātais plāns Latvijas attīstībai laikā līdz 2020. gadam, un dramaturga ieskatos tas bija ar reālo dzīvi maz saistīts abstraktu apgalvojumu un apņemšanos kopums.

Arī skatuves telpas uzbūves ziņā Balodis met tiltu uz NAP – tas pats melnais galds, krēsls un skapītis ar drēbēm. Arī tagad dramaturgs iznāk pie skatītājiem ģērbies uzvalkā un piespraudis pie tā kreisā atloka Latvijas karoga lentīti. Uzvalku Balodis nomaina ar treniņtērpu un piesēžas pie datora, ar kura starpniecību viņš iegūs dokumentālos video un sarunas ar sava stāsta dalībniekiem. Lielākā atšķirība un jauninājums vienīgi ir ekrāns, kuru izrādes sākumā kā mozaīku no lielākām un mazākām planšetēm Balodis pats saliek kopā. Šajā mozaīkā pamazām vienlaikus atvērsies vairāki "logi" ar izrādes "Kas notiks rītdien?" varoņiem.

Plašsaziņas līdzekļu vidē strādājošajiem ir labi pazīstama situācija, kad, meklējot kādu varoni vai informāciju, pavisam negaidītā un pārsteidzošā veidā meklētais arī tiek atrasts. Šī "žurnālistiskā cūcene" lielā mērā gadījusies arī Balodim, kurš, pavisam nejauši atlasot varoņus savam pusgadu ilgajam projektam, atrod 2016. gada lielāko drāmu iemiesotājus un aculieciniekus.

Dramaturga projekts iesākas 2016. gada janvārī, kad viņš nolemj dažādās pasaules vietās sameklēt jaunus cilvēkus, kuri varētu video iemūžināt savu ikdienu un sarunās ar sociālo tīklu starpniecību sūtīt dramaturgam savas pārdomas par to, kas notiks rītdien.

Baloža izrādē piekrīt piedalīties viņa turku izcelsmes paziņa, tagad Briselē dzīvojošā Čidema, kuras dienas rāmi paiet, mācot angļu valodu kādai vecākai frančvalodīgai kundzei un diskutējot ar draugiem par to, kāda ir pasaules nākotne. Viņas videostāstu saturs krasi un pēkšņi mainās 22. martā. Šajā dienā Briseli un tās lidostu satricina trīs bumbas sprādzieni. Terorisms ir sasniedzis arī ES galvaspilsētu.

Taču par izrādes centrālo tēlu kļūst angļu filoloģijas studente Rihama, kuru Balodis nejauši atrod Sīrijas pilsētas Alepo universitātes feisbuka lapā. Viņu sarakste sākas laikā, kad sadursmes starp opozīcijas un valdības spēkiem notiek tikai kāda attāla pilsētas rajona pievārtē. No vienas puses, tas ir ļoti tuvu, taču, no otras puses, pietiekami tālu, lai netraucētu Rihamas ikdienas gaitām: mācībām augstskolā, darbam ar bērniem un brīvā laika pavadīšanai savu draugu sabiedrībā. Cits pēc cita seko video, kuros meitene, par spīti jaušamajam postam pilsētas pievārtē, stāsta par savām nākotnes iecerēm.

Trešais stāsta varonis ir Hosē, kurš dzīvo Latīņamerikā. Tieši tāpēc Balodis uzaicina viņu pievienoties projektam, jo domā, ka cilvēks no citas pasaules malas, atšķirībā no eiropietes un sīrietes, dos pavisam atšķirīgu atbildi uz jautājumu, kas notiks rītdien. Hosē piekrīt piedalīties izrādē, taču izrādās, ka pa šo laiku viņš jau ir ieradies Polijas pilsētā Gdaņskā, kur iesaistījies kādā vietējo kopienu projektā.

Sākumā rodas sajūta, ka Baloža "slinkums" meklēt kādu citu varoni un palikt pie Hosē ir kļūda. Visi viņa video ir vienveidīgi – puisis piedalās savā projektā, vakaros iet uz ballītēm un krogiem, iepērkas. Pārņem dusmas gan par to, ka Balodis nav mēģinājis atrast kādu kolorītāku varoni, gan par pašu Hosē, kurš šķietami iznieko dzīvi. Taču pamazām, redzot, kas paralēli norisinās Rihamas un Čidemas dzīvē, nāk atskārsme, ka Hosē ir priviliģētākais stāsta varonis, jo var mierīgi turpināt baudīt savus ikdienas dzīves sīkumus.

Tiem, kas regulāri seko līdz notikumiem pasaulē, jau ir zināms, ka 2016. gads, ritot uz priekšu, atstāja aizvien mazākas iespējas uz mierīgu ikdienas dzīvo Alepo. No tās pamazām spiesta atvadīties arī Rihama. Sākumā viņa ir smaidīga, dzīvespriecīga meitene, mirdzošām acīm un apaļiem vaigiem. Viņai ir viņas glītais, tumšmatainais draugs un mīlestība, kas burtiski plūst no katra Alepo saņemtā video. Meitene nezaudē optimismu pat tad, kad uzlidojumos tiek sabojāta arī viņas māja un karadarbība sāk tuvoties pilsētas centram.

Kamēr vasarā turpina pienākt laiskuma pilnie video no Hosē, Rihama tos pārtrauc sūtīt, seko emocionāla sarakste ar Balodi. Uz laiku pārtrūkst arī tā. Tad meitene uzrodas un izstāsta visu, kas ar viņu klusēšanas laikā noticis. Pusgada laikā Rihamas dzīve ir sagruvusi. Rihamai rītdienas vairs nav. Vismaz ne šajā brīdī un ne tādās nākotnes vīzijās, kādas viņa būvējusi.

Šajā brīdī Alepo izpostīšana vairs nav tāls, promesošs notikums, kas aizslīd garām, caurskatot ziņas. Posts ir klātesošs un īsts. Latvijas mērogā man nav nācies ne plašsaziņas līdzekļos, ne kādā citā mākslas projektā sastapties ar tik dziļu un individualizētu Sīrijas pilsoņu kara atspoguļojumu. Turklāt Balodis to paveicis, sēžot pie sava mājas datora, "mazbudžeta" apstākļos. Ja dramaturga darbs varētu tikt iesniegts žurnālistikas izcilības balvai, tad tas noteikti būtu viens no potenciālajiem laureātiem.

Tiesa, vērtējot "Kas notiks rītdien?" kā izrādi, samanāmi arī negludumi. Jo īpaši tas attiecas uz režijas nepilnībām, kas, iespējams, skaidrojams ar faktu, ka šoreiz Baloža pārinieks nav viņa ilglaicīgais domu biedrs režisors Valters Sīlis, bet gan Paula Pļavniece. Nevienmērīgs ir stāsta plūdums un informācijas kārtojums. Tā, piemēram, nav skaidrs, kāpēc un pēc kādiem principiem paralēli galveno varoņu stāstiem izvēlēta virkne nejauši sastaptu cilvēku, kam dažādās vietās Somijā, Vācijā un Beļģijā tiek jautāts viedoklis par nākotni. Iespējams, tā ir vēlme akcentēt visā pasaulē valdošo neziņu par rītdienu, taču būtisku pienesumu un saturu tas izrādei nedod. Dažbrīd problemātiska ir arī izrādes vizualitāte, kas daļēji gan skaidrojama ar faktu, ka tajā daudz tiek izmantoti amatieru video un foto.

Tāpat līdz galam neizdodas atstāstīt un vizualizēt Baloža un viņa varoņu sarakstes dialoga veidā. To nolasīšanai tiek pieaicināti skatītāji. Taču ne visi ir apveltīti ar labu izteiksmi un dikciju, kas, piemēram, mazina nozīmi vienam no dramatiskākajiem brīžiem izrādē – kādai no sarakstēm ar sīriešu meiteni Rihamu. Skatītāju iesaiste tādējādi kļūst pašmērķīga.

Izrādei ritot, kļūst saprotams, ka Baloža galvenais dzenulis vairs nav vēlme noskaidrot, kas notiks ar pasauli. Viņš vēlas saprast, kur sākas viņa līdzatbildības robežas globālo notikumu priekšā. Kādā sarunā ar Rihamu viņš apsola, ka palīdzēs meitenei izkļūt no Sīrijas neprāta un sākt jaunu dzīvi Latvijā. Taču, kad viņš sāk skaidrot, kā tas izdarāms, dramaturgs saprot, ka viņam nav naudas un iespēju, lai savu solījumu turētu.

Šis ir brīdis, kad netieši arī skatītājs tiek konfrontēts ar jautājumu, ko viņš pats ir darījis, lai pasaule kļūtu labāka. Rietumu sabiedrība, kas laikā kopš 20. gadsimta vidus saskārusies gan ar nacisma zvērībām, gan noziegumiem Balkānu karos, ir vairākkārt solījusies šādus notikumus nekad vairs nepieļaut. Taču 2016. gadā tā atkal "uzmeta" sīriešus. Ja Balodis to izdara individuālajā līmenī, nespējot palīdzēt Rihamai izkļūt no kara pārņemtās Alepo, tad Rietumu sabiedrība to paveikusi kolektīvi.

Noslēgumā Balodis aicina arī izrādes skatītājus paust savu viedokli par to, kas notiks rītdien. Sākotnēji ieilgt draudošo klusumu pārtrauc vai nu ļoti konkrētas, ar ikdienas dzīvi saistītas, vai pavisam abstraktas atbildes.

Jēdzīga redzējuma par nākotni nav nevienam. Arī pašam dramaturgam, kurš, kaut arī nosaka diagnozi, ārstēšanās receptes nesniedz (tas gan jaušamas arī citā viņa šīs sezonas iestudējumā – "Veiksmes stāstā" Nacionālajā teātrī, kurā meklēti iemesli bremzētajai Latvijas attīstībai).

Tomēr izrāde "Kas notiks rītdien?", par spīti savām nepilnībām, "nelaiž vaļā" vēl labu laiku un mudina domāt, kā rīkoties, kad rītdiena būs pienākusi.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Jānis Balodis  

    2017. gada 8. janvārī, plkst. 14:18

    Paldies par recenziju!

    Tā ir bijusi rosinoša. Man tā ir nostiprinājusi pārliecību, ka lielākajā daļā darbu, kuros ņemu dalību un kuros man patīk ņemt dalību, es vairs nespēju novilkt stingras robežas starp dramaturga/režisora, reizēm arī scenogrāfa darbu.

    Ar to es gribu teikt, ka izrādes “Kas notiks rītdien?” autori ir Paula Pļavniece, Jānis Balodis, Ieva Kauliņa, Jānis Sniķers, Cigdem Mirol, Jose Alvarez un Riham Baderkhan. Dramaturģijas konsultants - Valters Sīlis. Mēs visi vienlaicīgi esam bijuši gan dramaturgi, gan režisori, gan mākslinieki. Apzinos, ka tā jau no paša sākuma vajadzēja norādīt izrādes aprakstā (tas tuvākajā mirklī tiks izdarīts), lai izvairītos no situācijas, ka par izrādes negludumu vaininieci top režisore Paula Pļavniece un fakts, ka šoreiz neesmu strādājis kopā ar Valteru Sīli. Šīs izrādes veiksmju, un arī neveiksmju autorība ir kolektīva. Un šobrīd nav iespējams zināt, kāda šī izrāde būtu strādājot citādākā sastāvā, bet, manuprāt, izrādi, kāda tā ir tagad, ir bagātinājis katrs tās autors. Izrādei ir Ievas Kauliņas radītā vizualitāte: ''Lielākā atšķirība un jauninājums vienīgi ir ekrāns, kuru izrādes sākumā kā mozaīku no lielākām un mazākām planšetēm Balodis pats saliek kopā. Šajā mozaīkā pamazām vienlaikus atvērsies vairāki "logi" ar izrādes "Kas notiks rītdien?" varoņiem.’'

    Kā arī šo darbu, no citiem, kuros esmu pēdējā laikā piedalījies, raksturo izvēle atteikties no galvenā varoņa atrastu vēsturisku faktu dramaturģijas, bet pievēršanās attiecībām starp cilvēkiem - dienasgrāmatu varoņiem.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2015. gada 10. augustā, plkst. 6:08

    Māris Zanders: Politiķes – mūsu veiksmes stāsts (3)

    Lai gan man ir aizdomas, ka seksisms, lai cik nosodīts, turpina plaukt un zelt, sievietes mūsdienu politikā nav tāds kā politkorektuma diktēts fenomens. Nē, viņas patiešām ir vismaz līdzvērtīgas spēlētājas.

  • 2016. gada 3. novembrī, plkst. 6:18

    Cheikh Lô: Krāsainībā ir harmonija

    Senegāliešu izcelsmes mūziķas Cheikh Lô ir dzimis Burkinafaso, spēlējis regeja iekrāsotu pasaules mūziku ar dažādu tautu un kultūru pārstāvjiem Āfrikā un Eiropā.

  • 2015. gada 29. jūnijā, plkst. 6:06

    Pauls Bankovskis: Trakums un nelabums (1)

    Kas zina, varbūt arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins savu pārprasto mačo tēlu reiz aizguvis, Austrumvācijā noskatoties kādu "Trakā Maksa" sēriju.

  • 2016. gada 31. augustā, plkst. 5:24

    Modris Matisāns: Kā rīkoties pareizāk? Skats uz emigrāciju (3)

    Pēdējā laikā Latvijā ir manīti gan centieni aicināt tautiešus atpakaļ, gan viedokļi, ka to nevajag vai nav jēgas darīt. Dažkārt tā vietā, lai meklētu pareizo atbildi, ir vērts pameklēt citu jautājumu.

  • 2017. gada 3. februārī, plkst. 7:50

    Andrejs Vīksna: Fizikas likumi ir vienkārši (7)

    mēs kas savus darba grafikus kafejnīcās
    saskaņojām ar dzejas dienu lasījumiem

  • 2015. gada 28. augustā, plkst. 6:08

    Dace Vīgante: Kustība ir gandrīz nemanāma

    Es guļu jūrmalas smiltīs uz sārti rūtotā galdauta ar pabalējušiem dzelteniem traipiem. Uzsaucot tostu par savu meitu – nākamo slaveno basketbolisti –, tēvs uz tā izšļakstīja ķiršu liķieri.

  • 2014. gada 19. maijā, plkst. 6:05

    Dāvids Zalāns: Par lietām, kas būtiski ietekmē kultūras attīstību. Arī Latvijā (1)

    Vēlos izteikt cerību, ka Latvijā kādreiz pienāks arī citādāks laiks. Laiks, kad dzejnieces varēs rakstīt dzeju, nevis iesniegumus valsts iestādēm, lai tās beidzot darītu savu darbu.

  • 2013. gada 15. maijā, plkst. 8:05

    Rūdolfs Rudzītis: Mans aizstāvja sapnis (1)

    Rūdolfam ir astoņi gadi. Viņš ir sapņotājs un fantasts arī ikdienā. Bieži vien ir aizsapņojies un katrs jautājums ir jāuzdod vairākas reizes, līdz var cerēt uz atbildi.



Kultūras Ministrija
vkkf