Recenzija

Gunta Sloga: Kad rītdienas vairs nav

Par Jāņa Baloža izrādi "Kas notiks rītdien?" "Dirty Deal Teatro"

Nezinu, vai iespējams izdomāt aktuālāku nosaukumu izrādei par nesen "Dirty Deal Teatro" (DDT) tapušo dramaturga Jāņa Baloža darbu "Kas notiks rītdien?". Šī brīža ģeopolitiskā situācija un gaisā virmojošās nojausmas par pasaules atrašanos būtisku pārmaiņu priekšā mudina izteikt visdažādākās hipotēzes un pieņēmumus par mūsu nākotni. Tāpēc nav brīnums, ka šai tēmai pievērsies arī konsekventākais politiskā teātra lauciņa kopējs mūsdienu Latvijā – Balodis. Viņš ir arī viens no izrādes "Kas notiks rītdien?" varoņiem un, līdzīgi kā agrāk tapušajos iestudējumos, skatītājiem šo dokumentālo stāstu pats arī izstāsta.

Kaut arī visbiežāk Balodis ar saviem domubiedriem pievēršas Latvijas sabiedrības – un jo īpaši politiskās vides – pētīšanai, šoreiz viņa uzmanības lokā nonākušas tādas no plašsaziņas līdzekļu dienaskārtības nezūdošas tēmas kā starptautiskais terorisms un pilsoņu karš Sīrijā. Dramaturga ieskatos šie jautājumi gan nav nekas abstrakts un no Latvijas tālu esošs, viņa interpretācijā mēs esam ciešā sasaistē ar šiem notikumiem. To apliecina arī izrādes stilistika un uzbūve. Tās sākumā Balodis iznāk melnās DDT telpas priekšā un uzaicina dažus skatītājus cieši apskaut citam citu dziedātāja Nika Keiva dziesmas "Into My Arms" pavadībā. Ar šādu ainu savulaik tika pielikts punkts Baloža izrādei "Nacionālās attīstības plāns" (NAP), kas norisinājās šajā pašā DDT telpā. Toreiz Baloža uzmanības centrā bija ierēdņu izstrādātais plāns Latvijas attīstībai laikā līdz 2020. gadam, un dramaturga ieskatos tas bija ar reālo dzīvi maz saistīts abstraktu apgalvojumu un apņemšanos kopums.

Arī skatuves telpas uzbūves ziņā Balodis met tiltu uz NAP – tas pats melnais galds, krēsls un skapītis ar drēbēm. Arī tagad dramaturgs iznāk pie skatītājiem ģērbies uzvalkā un piespraudis pie tā kreisā atloka Latvijas karoga lentīti. Uzvalku Balodis nomaina ar treniņtērpu un piesēžas pie datora, ar kura starpniecību viņš iegūs dokumentālos video un sarunas ar sava stāsta dalībniekiem. Lielākā atšķirība un jauninājums vienīgi ir ekrāns, kuru izrādes sākumā kā mozaīku no lielākām un mazākām planšetēm Balodis pats saliek kopā. Šajā mozaīkā pamazām vienlaikus atvērsies vairāki "logi" ar izrādes "Kas notiks rītdien?" varoņiem.

Plašsaziņas līdzekļu vidē strādājošajiem ir labi pazīstama situācija, kad, meklējot kādu varoni vai informāciju, pavisam negaidītā un pārsteidzošā veidā meklētais arī tiek atrasts. Šī "žurnālistiskā cūcene" lielā mērā gadījusies arī Balodim, kurš, pavisam nejauši atlasot varoņus savam pusgadu ilgajam projektam, atrod 2016. gada lielāko drāmu iemiesotājus un aculieciniekus.

Dramaturga projekts iesākas 2016. gada janvārī, kad viņš nolemj dažādās pasaules vietās sameklēt jaunus cilvēkus, kuri varētu video iemūžināt savu ikdienu un sarunās ar sociālo tīklu starpniecību sūtīt dramaturgam savas pārdomas par to, kas notiks rītdien.

Baloža izrādē piekrīt piedalīties viņa turku izcelsmes paziņa, tagad Briselē dzīvojošā Čidema, kuras dienas rāmi paiet, mācot angļu valodu kādai vecākai frančvalodīgai kundzei un diskutējot ar draugiem par to, kāda ir pasaules nākotne. Viņas videostāstu saturs krasi un pēkšņi mainās 22. martā. Šajā dienā Briseli un tās lidostu satricina trīs bumbas sprādzieni. Terorisms ir sasniedzis arī ES galvaspilsētu.

Taču par izrādes centrālo tēlu kļūst angļu filoloģijas studente Rihama, kuru Balodis nejauši atrod Sīrijas pilsētas Alepo universitātes feisbuka lapā. Viņu sarakste sākas laikā, kad sadursmes starp opozīcijas un valdības spēkiem notiek tikai kāda attāla pilsētas rajona pievārtē. No vienas puses, tas ir ļoti tuvu, taču, no otras puses, pietiekami tālu, lai netraucētu Rihamas ikdienas gaitām: mācībām augstskolā, darbam ar bērniem un brīvā laika pavadīšanai savu draugu sabiedrībā. Cits pēc cita seko video, kuros meitene, par spīti jaušamajam postam pilsētas pievārtē, stāsta par savām nākotnes iecerēm.

Trešais stāsta varonis ir Hosē, kurš dzīvo Latīņamerikā. Tieši tāpēc Balodis uzaicina viņu pievienoties projektam, jo domā, ka cilvēks no citas pasaules malas, atšķirībā no eiropietes un sīrietes, dos pavisam atšķirīgu atbildi uz jautājumu, kas notiks rītdien. Hosē piekrīt piedalīties izrādē, taču izrādās, ka pa šo laiku viņš jau ir ieradies Polijas pilsētā Gdaņskā, kur iesaistījies kādā vietējo kopienu projektā.

Sākumā rodas sajūta, ka Baloža "slinkums" meklēt kādu citu varoni un palikt pie Hosē ir kļūda. Visi viņa video ir vienveidīgi – puisis piedalās savā projektā, vakaros iet uz ballītēm un krogiem, iepērkas. Pārņem dusmas gan par to, ka Balodis nav mēģinājis atrast kādu kolorītāku varoni, gan par pašu Hosē, kurš šķietami iznieko dzīvi. Taču pamazām, redzot, kas paralēli norisinās Rihamas un Čidemas dzīvē, nāk atskārsme, ka Hosē ir priviliģētākais stāsta varonis, jo var mierīgi turpināt baudīt savus ikdienas dzīves sīkumus.

Tiem, kas regulāri seko līdz notikumiem pasaulē, jau ir zināms, ka 2016. gads, ritot uz priekšu, atstāja aizvien mazākas iespējas uz mierīgu ikdienas dzīvo Alepo. No tās pamazām spiesta atvadīties arī Rihama. Sākumā viņa ir smaidīga, dzīvespriecīga meitene, mirdzošām acīm un apaļiem vaigiem. Viņai ir viņas glītais, tumšmatainais draugs un mīlestība, kas burtiski plūst no katra Alepo saņemtā video. Meitene nezaudē optimismu pat tad, kad uzlidojumos tiek sabojāta arī viņas māja un karadarbība sāk tuvoties pilsētas centram.

Kamēr vasarā turpina pienākt laiskuma pilnie video no Hosē, Rihama tos pārtrauc sūtīt, seko emocionāla sarakste ar Balodi. Uz laiku pārtrūkst arī tā. Tad meitene uzrodas un izstāsta visu, kas ar viņu klusēšanas laikā noticis. Pusgada laikā Rihamas dzīve ir sagruvusi. Rihamai rītdienas vairs nav. Vismaz ne šajā brīdī un ne tādās nākotnes vīzijās, kādas viņa būvējusi.

Šajā brīdī Alepo izpostīšana vairs nav tāls, promesošs notikums, kas aizslīd garām, caurskatot ziņas. Posts ir klātesošs un īsts. Latvijas mērogā man nav nācies ne plašsaziņas līdzekļos, ne kādā citā mākslas projektā sastapties ar tik dziļu un individualizētu Sīrijas pilsoņu kara atspoguļojumu. Turklāt Balodis to paveicis, sēžot pie sava mājas datora, "mazbudžeta" apstākļos. Ja dramaturga darbs varētu tikt iesniegts žurnālistikas izcilības balvai, tad tas noteikti būtu viens no potenciālajiem laureātiem.

Tiesa, vērtējot "Kas notiks rītdien?" kā izrādi, samanāmi arī negludumi. Jo īpaši tas attiecas uz režijas nepilnībām, kas, iespējams, skaidrojams ar faktu, ka šoreiz Baloža pārinieks nav viņa ilglaicīgais domu biedrs režisors Valters Sīlis, bet gan Paula Pļavniece. Nevienmērīgs ir stāsta plūdums un informācijas kārtojums. Tā, piemēram, nav skaidrs, kāpēc un pēc kādiem principiem paralēli galveno varoņu stāstiem izvēlēta virkne nejauši sastaptu cilvēku, kam dažādās vietās Somijā, Vācijā un Beļģijā tiek jautāts viedoklis par nākotni. Iespējams, tā ir vēlme akcentēt visā pasaulē valdošo neziņu par rītdienu, taču būtisku pienesumu un saturu tas izrādei nedod. Dažbrīd problemātiska ir arī izrādes vizualitāte, kas daļēji gan skaidrojama ar faktu, ka tajā daudz tiek izmantoti amatieru video un foto.

Tāpat līdz galam neizdodas atstāstīt un vizualizēt Baloža un viņa varoņu sarakstes dialoga veidā. To nolasīšanai tiek pieaicināti skatītāji. Taču ne visi ir apveltīti ar labu izteiksmi un dikciju, kas, piemēram, mazina nozīmi vienam no dramatiskākajiem brīžiem izrādē – kādai no sarakstēm ar sīriešu meiteni Rihamu. Skatītāju iesaiste tādējādi kļūst pašmērķīga.

Izrādei ritot, kļūst saprotams, ka Baloža galvenais dzenulis vairs nav vēlme noskaidrot, kas notiks ar pasauli. Viņš vēlas saprast, kur sākas viņa līdzatbildības robežas globālo notikumu priekšā. Kādā sarunā ar Rihamu viņš apsola, ka palīdzēs meitenei izkļūt no Sīrijas neprāta un sākt jaunu dzīvi Latvijā. Taču, kad viņš sāk skaidrot, kā tas izdarāms, dramaturgs saprot, ka viņam nav naudas un iespēju, lai savu solījumu turētu.

Šis ir brīdis, kad netieši arī skatītājs tiek konfrontēts ar jautājumu, ko viņš pats ir darījis, lai pasaule kļūtu labāka. Rietumu sabiedrība, kas laikā kopš 20. gadsimta vidus saskārusies gan ar nacisma zvērībām, gan noziegumiem Balkānu karos, ir vairākkārt solījusies šādus notikumus nekad vairs nepieļaut. Taču 2016. gadā tā atkal "uzmeta" sīriešus. Ja Balodis to izdara individuālajā līmenī, nespējot palīdzēt Rihamai izkļūt no kara pārņemtās Alepo, tad Rietumu sabiedrība to paveikusi kolektīvi.

Noslēgumā Balodis aicina arī izrādes skatītājus paust savu viedokli par to, kas notiks rītdien. Sākotnēji ieilgt draudošo klusumu pārtrauc vai nu ļoti konkrētas, ar ikdienas dzīvi saistītas, vai pavisam abstraktas atbildes.

Jēdzīga redzējuma par nākotni nav nevienam. Arī pašam dramaturgam, kurš, kaut arī nosaka diagnozi, ārstēšanās receptes nesniedz (tas gan jaušamas arī citā viņa šīs sezonas iestudējumā – "Veiksmes stāstā" Nacionālajā teātrī, kurā meklēti iemesli bremzētajai Latvijas attīstībai).

Tomēr izrāde "Kas notiks rītdien?", par spīti savām nepilnībām, "nelaiž vaļā" vēl labu laiku un mudina domāt, kā rīkoties, kad rītdiena būs pienākusi.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Jānis Balodis  

    2017. gada 8. janvārī, plkst. 14:18

    Paldies par recenziju!

    Tā ir bijusi rosinoša. Man tā ir nostiprinājusi pārliecību, ka lielākajā daļā darbu, kuros ņemu dalību un kuros man patīk ņemt dalību, es vairs nespēju novilkt stingras robežas starp dramaturga/režisora, reizēm arī scenogrāfa darbu.

    Ar to es gribu teikt, ka izrādes “Kas notiks rītdien?” autori ir Paula Pļavniece, Jānis Balodis, Ieva Kauliņa, Jānis Sniķers, Cigdem Mirol, Jose Alvarez un Riham Baderkhan. Dramaturģijas konsultants - Valters Sīlis. Mēs visi vienlaicīgi esam bijuši gan dramaturgi, gan režisori, gan mākslinieki. Apzinos, ka tā jau no paša sākuma vajadzēja norādīt izrādes aprakstā (tas tuvākajā mirklī tiks izdarīts), lai izvairītos no situācijas, ka par izrādes negludumu vaininieci top režisore Paula Pļavniece un fakts, ka šoreiz neesmu strādājis kopā ar Valteru Sīli. Šīs izrādes veiksmju, un arī neveiksmju autorība ir kolektīva. Un šobrīd nav iespējams zināt, kāda šī izrāde būtu strādājot citādākā sastāvā, bet, manuprāt, izrādi, kāda tā ir tagad, ir bagātinājis katrs tās autors. Izrādei ir Ievas Kauliņas radītā vizualitāte: ''Lielākā atšķirība un jauninājums vienīgi ir ekrāns, kuru izrādes sākumā kā mozaīku no lielākām un mazākām planšetēm Balodis pats saliek kopā. Šajā mozaīkā pamazām vienlaikus atvērsies vairāki "logi" ar izrādes "Kas notiks rītdien?" varoņiem.’'

    Kā arī šo darbu, no citiem, kuros esmu pēdējā laikā piedalījies, raksturo izvēle atteikties no galvenā varoņa atrastu vēsturisku faktu dramaturģijas, bet pievēršanās attiecībām starp cilvēkiem - dienasgrāmatu varoņiem.

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Vīns ir nemitīgs pierādījums tam, ka Dievs mūs mīl un vēlas redzēt mūs laimīgus. 

    Bendžamins Franklins

Iesakām

  • 2012. gada 14. maijā, plkst. 9:05

    Edmunds Frīdvalds: Kas atļauts motociklistam, nav atļauts gejam (76)

    Vai Turlais un Šmits ir informēti par to, ka baikeru kustības pirmsākumos skarbie zēni uz hārlijiem savu dreskodu un axesuārus noskatīja tieši geju klubos?

  • 2014. gada 14. novembrī, plkst. 8:11

    Sāra Estere: Doma, kas nekad neaizmirstas

    Intervijā Sāra stāsta par to, kā varētu būt radusies pasaule, ko ikdienā dara prezidents, un izsaka aizdomas, ka Dievs un Salavecītis ir viens un tas pats cilvēks.

  • 2014. gada 18. decembrī, plkst. 6:12

    Tomass Pārups: Aizdomīgās minimālistiskās struktūras (1)

    Šos artefaktus jeb, kā mākslinieks pats tos nosaucis, "puņķīšus" ir atlasījis un izstāžu zālē izkārtojis Krišs Salmanis. Tie ir it kā neizteiksmīgi un neuzbāzīgi objekti.

  • 2016. gada 14. jūlijā, plkst. 6:46

    Unda Avota: Neērtā saruna (1)

    Es reizēm mēdzu cilvēkiem jautāt, vai viņiem ir bail no nāves. Gandrīz visi, izņemot vienu manu vecmāmiņu, parasti drosmīgi un pārliecināti saka, ka nav. Kā gan var būt bail, ja nāve mūsu sabiedrībā nemaz tā īsti neeksistē?

  • 2013. gada 5. aprīlī, plkst. 7:04

    Anita Mileika: Mājās es nerakstu dzeju (11)

    mūsu lūpu kaktiņos kalsns nogurums un rūgtums pārvētīsies radioaktīvā smaidā un pēkšņi silta svaiga saindēta maize no tavām gliemežvāku plaukstām kā putnu kāsis no tālām svešām zemēm izslīdēs tava saldā apjomīgā mute tik ilgi gaidītā

  • 2012. gada 9. novembrī, plkst. 0:11

    Madara Rutkēviča: Sēklu atmiņa. Pasaka par nelaimīgu mīlestību (77)

    Dārza vakara krēslas un ēnu apņemta, viņai Astra izskatījās kā pārdabiska būtne no pasakām par pūķi ar divām galvām. Un ka tādas būtnes dzīvo tikai tur.

  • 2015. gada 15. jūlijā, plkst. 6:07

    Krista Teivāne: Bābele (2)

    Pašā Stokholmas sirdī, netālu no centrālās stacijas, vecpilsētas, parlamenta ēkas vai jebkuras citas tūristiem aktuālas dislokācijas, atrodas muzeju sala jeb Jūrgordena.

  • 2015. gada 27. novembrī, plkst. 11:25

    Rūta Briede: Mazs un saprasts

    Ģirts Šolis un Reinis Pētersons "Blēņas un pasakas" ir izvēlējušies rādīt kā objektu teātri. Tā ir ļoti gudra izvēle, kas ļauj Ziedoņa pasaku tēliem būt tiem, kas tie patiešām arī ir – nejaušas lietas, kuras Ziedonis ar savu iztēli padarījis par jūtošām būtnēm.



Kultūras Ministrija
vkkf