Recenzija, Ar bērniem

Inga Žolude: Salda sirds lūst

Par Marijas Parras grāmatu "Vafeļu sirdis", no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone, apgāds "Liels un mazs", 2016

Norvēģu rakstnieces Marijas Parras grāmata bērniem "Vafeļu sirdis" mūsu rokās nonāca diezgan nejauši. Mēs devāmies uz grāmatas atklāšanu Rīgas Grāmatu svētkos, īsti nezinot, kas tā par grāmatu, taču zinot, ka tur tiks ceptas vafeļu sirdis. Noklausījāmies atklāšanas lasījumus, kuru laikā es pārliecinājos, ka grāmata ir iegādāšanās vērta, un Marģers to laimēja viktorīnā. Mums blakus sēdēja grāmatas korektore Guna Kalniņa, kura teica, ka savu mūžu tik patiesi nav raudājusi, lasot bērnu grāmatu. Es to nestāstītu, ja, izlasot grāmatu līdz pusei un vienā laidā smejoties garšīgus smieklus, jau nesāktu domāt, ka varbūt ar mūsu emocionālo inteliģenci kaut kas nav kārtībā, jo mums ne par ko nenāk raudiens, kad... Mana balss sāka trīcēt un lūpa raustīties tik ļoti, ka es nevarēju palasīt tālāk, un arī Marģers, nolicis galvu uz spilvena, raudāja. Tā raudājusi es neesmu, nevienu citu bērnu grāmatu lasot. Tā raudājusi es neesmu, nevienu pieaugušo grāmatu lasot. Tā raudu es vispār reti. Tikai tagad neiedomājieties, ka tā ir bēdīga grāmata, ar kuru negribat viest drūmumu bērnos, kuriem vēlaties uzdāvināt kādu foršu grāmatu! Šī ir viena no labākajām dāvanām, tāpēc ka tā nav tikai grāmata – tā nav tikai lieta. Tai ir milzīga pievienotā vērtība. Jaunās rakstnieces Marijas Parras lasāmā grāmata lieliski derēs bērniem vecumā no 6 līdz 12 gadiem. Gan tās smieklīgais naratīvs, gan lielie burti īpaši piemēroti jaunajiem lasītājiem. Tāpat kā nodaļu nepārspīlētais garums un ilustrācijas. Nevērtējiet šo grāmatu pēc ilustrācijām – tās ir tikpat plastiskas, cik pats stāsts, tomēr ir tikai pielikums, jo pats stāsts ir pašpietiekams. "Vafeļu sirdis" spējusi aizkustināt ne vien tautiešus norvēģus, bet jau lielu daļu pasaules. Daudzi bērnu literatūras autori nogāžas no naža asmens didaktikas vai moralizēšanas grāvjos. Marija Parra dara pilnīgi pretēji. Aprakstītas tādas ēverģēlības, ka tās noteikti nevar būt autores izdomātas, jo neko tādu nav iespējams izdomāt grāmatas rakstīšanas procesā: "Lēnas māte laimīgā kārtā ir pieradusi būt Lēnas māte, tāpēc šādas lietas viņu nešokē". (52. lpp.) Ir viegli būt vecākam rātniem bērniem un mīlēt viņus. Dabiski bērni nav rātni, jo bērns izzina pasauli veidā, kas viņam/viņai šķiet tobrīd pieejamākais un pareizākais, – no tā arī rodas tādas idejas kā "Vafeļu siržu" galvenajiem varoņiem Lēnai un Trillem: izveidot Noasa šķirstu, uz kutera sadzenot mājlopus, tajā skaitā arī teli, vai izveidot otrā stāva augstumā trošu ceļu starp diviem namiem, traukties ar opi motocikla blakusvāģī pa visu ciemu un kacināt tantes, izlikt sludinājumu, lai dabūtu mammai vīru un sev tēti, aizbraukt vieniem pašiem ar prāmi uz pilsētu, lai sapelnītu naudu, muzicējot uz ielas, vai vispār aizbēgt no mājām un vēl, un vēl... Lai gan vienreiz viņi visi tiek nomazgāti ar mēsliem (tā gan ir opja pieeja problēmu risināšanai), tomēr pār viņiem tā arī nekad nenāk vecāku dusmu vētra. Viņi paši pēc tam vienmēr sajūt, ka ir mazliet pāršāvuši pār strīpu. Bet vafeļu sirdis, kas viscaur grāmatai tiek pa reizei uzceptas, dziedina no jebkādiem pārdzīvojumiem. Tāpēc, lasot grāmatu, sāku aptaujāt radus un draugus, lai aizņemtos vafeļu pannu. Grāmatu bijām izlasījuši un sarīkojām vafeļu cepšanas pēcpusdienu. Cepām gan sāļās, gan saldās vafeles, satinām tūtiņās un ēdām plakanas, apsmērējot ar visādām garšīgām piedevām. Lai gan par vafelēm priecājās visi, mums tās bija kaut kas vairāk. Mums nebija siržu pannas, bet lietas un notikumi iegūst jēgu caur sajūtām. Es sajutu arī latviešiem neraksturīgo ziemeļniecisko spēju pasmieties pat vislielākajā ķezā – svarīgs ir rakurss, kādā skaties uz notiekošo. Citu perspektīvu mums dod grāmatas tulkotājas Jolantas Pētersones fantastiskie valodiskie risinājumi, kas injicē šķietami ārprātīgas un haotiskas norises ar dzelžainu loģiku: es sajutu bērna prāta un sirds perspektīvu. Pieaugušie daudzas lietas vairs nesaprot. Varbūt tāpēc mīļākais pieaugušais grāmatas galvenajiem varoņiem bērniem ir opis, kas arī nav īsti piederīgs vecāku pasaulei, vairs. Tomēr arī vecāku apsvērumiem un reakcijai ir sava loģika – pilnīgi dabiski Marģers saprata, kāpēc Lēnas un Trilles vecāki uztraucās, bija stingi no bailēm, sašauti par notikušo. Protams, šīs blēņas bija ļoti iedvesmojošas. Grāmata man lika padomāt par to, ka, tiecoties būt atbildīgam vecākam, esmu savu bērnu nevajadzīgi nosargājusi veikt episkus nedarbus. Un tūdaļ pievienojos aktrisei Ingai Alsiņai-Lasmanei, kura "Vafeļu siržu" atvēršanā, lasot grāmatas fragmentus, apgalvoja, ka priecātos, ja viņas bērni izspertu kaut ko no grāmatā aprakstītā.

Arī pats ciemats, kurā gadās visi šie misēkļi, nes atbilstošu nosaukumu, ko apvij leģendas, – Satriektā Matilde! Šī vieta ir utopiska, jo tajā viss notiek savu dabisko gaitu. Mūsdienu cilvēki ir pieraduši visu kontrolēt, lai viss notiktu pēc mūsu prāta. Taču Satriektās Matildes notikumi ir ārpus jebkādas kontroles. Šī grāmata mums māca pieņemt visus notikumus, kas mūsu ceļā nāk, un nereti tie gāžas pār mūsu galvu. Šī grāmata māca pieņemt bērnus, kādi viņi ir: puiciskas un dumpinieciskas meičas un piesardzīgus zēnus. Māca pieņemt dažādus likteņus – Trilles vecākā māsa Minda bērnībā ir adoptēta no tālām zemēm, Lēnas māte, kas meitu audzina viena, degunā nēsā auskaru un, lai nomierinātos pēc kārtējiem Lēnas nedarbiem, ķīlē moci utt. Vissvarīgākais, ko šī grāmata rāda un māca, ir attiecību būtiskums. Tās ir attiecības starp abiem galvenajiem varoņiem – deviņgadīgajiem bērniem Lēnu un Trilli. Viņu draudzība ir tik spēcīga, ka, apstākļiem šo savienību atdalot, rodas ciešanas – gan viņiem abiem, gan lasītājam. Varētu jautāt, kāpēc autore tā rīkojās: dažkārt mēs nevajadzīgi uzdodam autoriem šādus jautājumus – vai tad nevarēja tā skaisti un jauki grāmatu arī nobeigt?! Bet grāmata ataino dzīves procesus – pārbaudījumus, šķiršanos un atkalapvienošanos vai pat nāvi. Audzinot bērnus mēs tiecamies būt labi vecāki, pārspīlēti labi, un pieprasām no saviem bērniem pienākumu kārtīgu izpildīšanu. Tomēr mazotnē cilvēks pasauli iepazīst nereti caur pārcilvēciskām izdarībām, bet arī pieaugot viņš nemitīgi kļūdās, taču savstarpējo mīlestību tas neietekmē. Lai kādi sūdi nāktu pār galvu (šīs grāmatas kontekstā – burtiski), beigās var pateikt "paldies" vai tik sirsnīgi apsmieties, ka aizrīšanās ar bumbieru limonādi ir jūtama vēl nākamajā dienā. Tāpat kā šīs grāmatas iedvesmojošā pēcgarša.

Šī ir grāmata, ko mēs tūdaļ ķersimies pārlasīt!



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2013. gada 11. februārī, plkst. 8:02

    Ivars Ījabs: Skandāli un apnicība (14)

    Galvenā okupantu apkarotāja, izrādās, pati ir tīri labi iejutusies asiņainās diktatūras elitē, turklāt bez īpašiem pārdzīvojumiem un ļoti veiksmīgi kārtojusi eksāmenus nīstā režīma ideoloģijā. Taču kāda ir šā fakta nozīme?

  • 2014. gada 24. aprīlī, plkst. 2:58

    Juris Riekstiņš: Citu motīvu nebija

    80-to gadu supergrupa "K.Remonts" sanākusi kopā uz vienu vienīgu atkalapvienošanās koncertu 25. aprīlī. Mēģinājumā pirms šī koncerta mēs aicinājām uz sarunu šīs grupas dibinātāju un līderi Juri Riekstiņu.

  • 2017. gada 7. februārī, plkst. 5:45

    Aivars Madris: Kā nesapīties meistarībā un likt skatītājiem trīsēt baudā (1)

    Recenzija par korejiešu režisora Parka Čanvuka filmu "Jaunkundze".

  • 2013. gada 26. aprīlī, plkst. 0:52

    Ivars Ījabs: Septiņi nāves grēki un politika

    Piedāvājam noklausīties Ivara Ījaba lekciju "Septiņi nāves grēki un politika", kas tika nolasīta 2013. gada 9. aprīlī interneta žurnāla Satori un kustības "Mans Doms" uzsāktā publisko lekciju cikla ietvaros.

  • 2014. gada 26. septembrī, plkst. 6:09

    Anna Auziņa: Ceļš (1)

    Mēs braucam uz pilsētu Elpa, mēs braucam uz pilsētu Liedags, mēs braucam paošņāt bruģi, mēs braucam saritēt kopā un atkal pilienos izklīst, mēs braucam iezvelties šalcošos vasaras pēļos.

  • 2015. gada 28. augustā, plkst. 6:08

    Pēteris Pūrītis: Ž (4)

    No Kārļa jau trešo dienu nebija nekādu ziņu. Viņa tālrunis bija izslēgts, e-pasti palika bez atbildes. Viņš nereaģēja pat tad, kad feisbukā ar viņa vārdu ietagoju fotogrāfiju, kurā bija redzams viens no Muceniekos mītošajiem bēgļiem.

  • 2012. gada 23. februārī, plkst. 9:39

    Ilmārs Šlāpins: Revolūcijas nacionālās īpatnības (9)

    Par rupjību krievu publiskajā telpā gribu parunāt atsevišķi kā par unikālu vēsturisku fenomenu, kas iezīmē varas un opozīcijas dialogu Putina trešās prezidentūras priekšvakarā.

  • 2015. gada 27. jūnijā, plkst. 6:06

    Ērika Bērziņa: Kādēļ pūķim trīs krāsainas acis?

    Mīklu minēšana vispār ir laba lieta, to praktizējuši jau senie latvieši, tumšos ziemas vakaros sēžot pie skalu uguns, un mācību procesā mīklu minēšanu izmanto arī pedagogi – gan bērnudārzos, gan sākumskolā.