Recenzija, Ar bērniem

Inga Žolude: Salda sirds lūst

Par Marijas Parras grāmatu "Vafeļu sirdis", no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone, apgāds "Liels un mazs", 2016

Norvēģu rakstnieces Marijas Parras grāmata bērniem "Vafeļu sirdis" mūsu rokās nonāca diezgan nejauši. Mēs devāmies uz grāmatas atklāšanu Rīgas Grāmatu svētkos, īsti nezinot, kas tā par grāmatu, taču zinot, ka tur tiks ceptas vafeļu sirdis. Noklausījāmies atklāšanas lasījumus, kuru laikā es pārliecinājos, ka grāmata ir iegādāšanās vērta, un Marģers to laimēja viktorīnā. Mums blakus sēdēja grāmatas korektore Guna Kalniņa, kura teica, ka savu mūžu tik patiesi nav raudājusi, lasot bērnu grāmatu. Es to nestāstītu, ja, izlasot grāmatu līdz pusei un vienā laidā smejoties garšīgus smieklus, jau nesāktu domāt, ka varbūt ar mūsu emocionālo inteliģenci kaut kas nav kārtībā, jo mums ne par ko nenāk raudiens, kad... Mana balss sāka trīcēt un lūpa raustīties tik ļoti, ka es nevarēju palasīt tālāk, un arī Marģers, nolicis galvu uz spilvena, raudāja. Tā raudājusi es neesmu, nevienu citu bērnu grāmatu lasot. Tā raudājusi es neesmu, nevienu pieaugušo grāmatu lasot. Tā raudu es vispār reti. Tikai tagad neiedomājieties, ka tā ir bēdīga grāmata, ar kuru negribat viest drūmumu bērnos, kuriem vēlaties uzdāvināt kādu foršu grāmatu! Šī ir viena no labākajām dāvanām, tāpēc ka tā nav tikai grāmata – tā nav tikai lieta. Tai ir milzīga pievienotā vērtība. Jaunās rakstnieces Marijas Parras lasāmā grāmata lieliski derēs bērniem vecumā no 6 līdz 12 gadiem. Gan tās smieklīgais naratīvs, gan lielie burti īpaši piemēroti jaunajiem lasītājiem. Tāpat kā nodaļu nepārspīlētais garums un ilustrācijas. Nevērtējiet šo grāmatu pēc ilustrācijām – tās ir tikpat plastiskas, cik pats stāsts, tomēr ir tikai pielikums, jo pats stāsts ir pašpietiekams. "Vafeļu sirdis" spējusi aizkustināt ne vien tautiešus norvēģus, bet jau lielu daļu pasaules. Daudzi bērnu literatūras autori nogāžas no naža asmens didaktikas vai moralizēšanas grāvjos. Marija Parra dara pilnīgi pretēji. Aprakstītas tādas ēverģēlības, ka tās noteikti nevar būt autores izdomātas, jo neko tādu nav iespējams izdomāt grāmatas rakstīšanas procesā: "Lēnas māte laimīgā kārtā ir pieradusi būt Lēnas māte, tāpēc šādas lietas viņu nešokē". (52. lpp.) Ir viegli būt vecākam rātniem bērniem un mīlēt viņus. Dabiski bērni nav rātni, jo bērns izzina pasauli veidā, kas viņam/viņai šķiet tobrīd pieejamākais un pareizākais, – no tā arī rodas tādas idejas kā "Vafeļu siržu" galvenajiem varoņiem Lēnai un Trillem: izveidot Noasa šķirstu, uz kutera sadzenot mājlopus, tajā skaitā arī teli, vai izveidot otrā stāva augstumā trošu ceļu starp diviem namiem, traukties ar opi motocikla blakusvāģī pa visu ciemu un kacināt tantes, izlikt sludinājumu, lai dabūtu mammai vīru un sev tēti, aizbraukt vieniem pašiem ar prāmi uz pilsētu, lai sapelnītu naudu, muzicējot uz ielas, vai vispār aizbēgt no mājām un vēl, un vēl... Lai gan vienreiz viņi visi tiek nomazgāti ar mēsliem (tā gan ir opja pieeja problēmu risināšanai), tomēr pār viņiem tā arī nekad nenāk vecāku dusmu vētra. Viņi paši pēc tam vienmēr sajūt, ka ir mazliet pāršāvuši pār strīpu. Bet vafeļu sirdis, kas viscaur grāmatai tiek pa reizei uzceptas, dziedina no jebkādiem pārdzīvojumiem. Tāpēc, lasot grāmatu, sāku aptaujāt radus un draugus, lai aizņemtos vafeļu pannu. Grāmatu bijām izlasījuši un sarīkojām vafeļu cepšanas pēcpusdienu. Cepām gan sāļās, gan saldās vafeles, satinām tūtiņās un ēdām plakanas, apsmērējot ar visādām garšīgām piedevām. Lai gan par vafelēm priecājās visi, mums tās bija kaut kas vairāk. Mums nebija siržu pannas, bet lietas un notikumi iegūst jēgu caur sajūtām. Es sajutu arī latviešiem neraksturīgo ziemeļniecisko spēju pasmieties pat vislielākajā ķezā – svarīgs ir rakurss, kādā skaties uz notiekošo. Citu perspektīvu mums dod grāmatas tulkotājas Jolantas Pētersones fantastiskie valodiskie risinājumi, kas injicē šķietami ārprātīgas un haotiskas norises ar dzelžainu loģiku: es sajutu bērna prāta un sirds perspektīvu. Pieaugušie daudzas lietas vairs nesaprot. Varbūt tāpēc mīļākais pieaugušais grāmatas galvenajiem varoņiem bērniem ir opis, kas arī nav īsti piederīgs vecāku pasaulei, vairs. Tomēr arī vecāku apsvērumiem un reakcijai ir sava loģika – pilnīgi dabiski Marģers saprata, kāpēc Lēnas un Trilles vecāki uztraucās, bija stingi no bailēm, sašauti par notikušo. Protams, šīs blēņas bija ļoti iedvesmojošas. Grāmata man lika padomāt par to, ka, tiecoties būt atbildīgam vecākam, esmu savu bērnu nevajadzīgi nosargājusi veikt episkus nedarbus. Un tūdaļ pievienojos aktrisei Ingai Alsiņai-Lasmanei, kura "Vafeļu siržu" atvēršanā, lasot grāmatas fragmentus, apgalvoja, ka priecātos, ja viņas bērni izspertu kaut ko no grāmatā aprakstītā.

Arī pats ciemats, kurā gadās visi šie misēkļi, nes atbilstošu nosaukumu, ko apvij leģendas, – Satriektā Matilde! Šī vieta ir utopiska, jo tajā viss notiek savu dabisko gaitu. Mūsdienu cilvēki ir pieraduši visu kontrolēt, lai viss notiktu pēc mūsu prāta. Taču Satriektās Matildes notikumi ir ārpus jebkādas kontroles. Šī grāmata mums māca pieņemt visus notikumus, kas mūsu ceļā nāk, un nereti tie gāžas pār mūsu galvu. Šī grāmata māca pieņemt bērnus, kādi viņi ir: puiciskas un dumpinieciskas meičas un piesardzīgus zēnus. Māca pieņemt dažādus likteņus – Trilles vecākā māsa Minda bērnībā ir adoptēta no tālām zemēm, Lēnas māte, kas meitu audzina viena, degunā nēsā auskaru un, lai nomierinātos pēc kārtējiem Lēnas nedarbiem, ķīlē moci utt. Vissvarīgākais, ko šī grāmata rāda un māca, ir attiecību būtiskums. Tās ir attiecības starp abiem galvenajiem varoņiem – deviņgadīgajiem bērniem Lēnu un Trilli. Viņu draudzība ir tik spēcīga, ka, apstākļiem šo savienību atdalot, rodas ciešanas – gan viņiem abiem, gan lasītājam. Varētu jautāt, kāpēc autore tā rīkojās: dažkārt mēs nevajadzīgi uzdodam autoriem šādus jautājumus – vai tad nevarēja tā skaisti un jauki grāmatu arī nobeigt?! Bet grāmata ataino dzīves procesus – pārbaudījumus, šķiršanos un atkalapvienošanos vai pat nāvi. Audzinot bērnus mēs tiecamies būt labi vecāki, pārspīlēti labi, un pieprasām no saviem bērniem pienākumu kārtīgu izpildīšanu. Tomēr mazotnē cilvēks pasauli iepazīst nereti caur pārcilvēciskām izdarībām, bet arī pieaugot viņš nemitīgi kļūdās, taču savstarpējo mīlestību tas neietekmē. Lai kādi sūdi nāktu pār galvu (šīs grāmatas kontekstā – burtiski), beigās var pateikt "paldies" vai tik sirsnīgi apsmieties, ka aizrīšanās ar bumbieru limonādi ir jūtama vēl nākamajā dienā. Tāpat kā šīs grāmatas iedvesmojošā pēcgarša.

Šī ir grāmata, ko mēs tūdaļ ķersimies pārlasīt!



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2013. gada 19. februārī, plkst. 8:02

    Armands Znotiņš: Lielās Mūzikas balvas metamorfozes

    Lielās Mūzikas balvas prestižs mūziķu vidē un sabiedrībā ir gan kāpis, gan kritis – savulaik arī no profesionāļu vidus izskanējuši brīdinājumi par krīzi –, tomēr šķiet, ka šis apbalvojums Latvijā tagad nozīmē vairāk nekā 90. gadu pirmajā pusē.

  • 2014. gada 8. aprīlī, plkst. 22:04

    Māra Poļakova: LaLiGaBa 2013

    Intervija ar Māru Poļakovu, kas dzīvo Jeruzalemē un ir iztulkojusi latviski četras Edvarda Vitmora "Jeruzalemes kvarteta" daļas, kas nominētas Latvijas Literatūras gada balvai kā labākais ārvalstu literatūras latviskojums.

  • 2016. gada 23. maijā, plkst. 6:09

    Māris Zanders: "Parasts sviests". Apdraud veselību (2)

    Kad kāds Latvijas politiķis šomēnes Eirovīziju komentēja ar ierakstu sociālajos tīklos "Kamēr neatradīsim bārdainu nēģerieti, nekas Eirovīzijā mums nesmaida", tas likās tik bezgaumīgi, ka nebija pat apspriešanas vērts. Tiešām?

  • 2015. gada 8. jūnijā, plkst. 6:06

    Ivars Ījabs: Starp mums, tenisa bumbiņām, runājot (3)

    Lai cilvēks varētu iedurt citā cilvēkā nazi gluži kā tenisa bumbiņā, iepriekš ir jāveic viņa dehumanizācija. Sabiedriskās domas apstrādes tehnoloģijas šajā virzienā šodien ir sasniegušas vēl nebijušus augstumus.

  • 2016. gada 16. septembrī, plkst. 6:24

    Arvis Viguls: Apokalipses kokteiļi (5)

    Performances plāns: sakārto izejvielas uz galda, turpat glāzes un citus piederumus. Lasa no Bībeles, sajauc attiecīgo kokteili un nekavējoties izdzer.

  • 2012. gada 21. septembrī, plkst. 10:09

    Māris Bērziņš: Gūtenmorgens un vidus (20)

    "Kaut kā jāprovē tikt vairāk uz vidu," Gūtenmorgens sērīgi nopūtās. Viņš neilgojās atrasties ne augšā, ne apakšā, ne pa labi, ne kreisi, bet tieši vidū, kur, pēc empīriskām aplēsēm, vajadzētu būt vissiltāk un mājīgāk.

  • 2015. gada 22. janvārī, plkst. 6:01

    Vilis Kasims: Spēļu stāsti I (2)

    Lai cik patīkami būtu iejusties grāmatas vai filmas varonī, stāstu tēlu rīcības skaistums bieži ir saistīts ar disonansi starp viņu rīcību un mūsu pašu pārliecību.

  • 2013. gada 28. augustā, plkst. 8:08

    Zane Krūmiņa: Ko nenojauta Ļaunā pamāte?

    Jaunākajos pētījumos secināts, ka tieši sensomotorā attīstība ir viens no noteicošajiem rādītājiem bērna turpmākajiem panākumiem.



Kultūras Ministrija
vkkf