Komentārs

Sandris Ādminis: Medību maģija un alķīmija

Lūša skandāla sakarā paspējuši izteikties visi, pat tie, kas sākotnēji bija apņēmušies šajā cepienā ne pagales nepiemest. Pāris dienās tēmas daudzšķautņainība tā pieauga, ka par to viedokli pauda visdažādāko jomu pārstāvji. Turklāt medības pašas ir sarežģīta tēma, kurā savijas teju svētas tradīcijas, uzskati un ticējumi, mitoloģizējusies vēsture, nerakstīta – un tādēļ noslēpumaina – medību ētika, pētījumi par dzīvnieku uzvedību, sugu populācijām aizvien urbanizētākā pasaulē, saimnieciskas un personiskas intereses (atpūta dabā un izklaide, gaļa, "trofejas", bizness, ģimenes saites) un citas lietas.

Karošana par mieru

Daudzos naidīgos komentāros par mednieci parādījās replikas par tēmu: "Vai tad tā ir sieviete?" un pat seksuālas vardarbības novēlējumi, atgādinot par medībām kā tradicionālu "vīriešu nodarbi" un pašapliecināšanās veidu (interesanti, ka ne vienā vien kultūrā šaujamajiem, stobriem un lodēm ir izteikti maskulīna metaforiskā bagāža). Ja fotogrāfijā aiz lūšu mātes būtu vīrietis, vai sašutums būtu tikpat liels? Vai tā ir tikai sakritība, ka arī vairākos nesenos plaši izskanējušos medību skandālos pie dzīvnieku ķermeņiem pozēja tieši sievietes? No otras puses, mednieku lokā pat tiek gādāts par to, lai piesaistītu medībām sievietes, tas gan drīzāk nevis dzimumu līdztiesībai, bet sarūkošā mednieku skaita uzturēšanai.

Dusmu un nekontrolētas agresijas sociālajos tīklos un komentāros bija tik daudz, ka parādījās runas par lūšu aizstāvju asinskāri un mobingu. Taču tas nav nekas jauns un pārsteidzošs. Gadījumos, kad nogalināts vai sakropļots kāds, kas ir salīdzinoši bezpalīdzīgs, daudziem uzvārās asinis un diemžēl laikam arī smadzenes vai vismaz tie centri, kas ietekmē paškontroli. Noteikti nevajag vieglprātīgi jaukt kopā agresiju, atriebtkāri un medības, bet, iespējams, nereti dzirdētie izteicieni "cilvēks ir plēsējs" un "cilvēks ir mednieks" ir patiesāki, nekā varētu domāt. Plēsēji, darbojoties grupā, izseko, atrod un vajā vājāko, ielenc un iedzen upuri slazdā. Bieži vien jaunuli, kas nespēj aizstāvēties. Vai neizklausās pēc tā, kas notika arī internetā? Ceru, ka tomēr kļūdos.

Latvijas tīģeri un "Bembija efekts"

Kādu no viņiem varbūt atceraties: lauva Sesils, gorilla Harambe, žirafe Mariuss, lācene Made – tie visi ir dzīvnieki, kuru nāve nesen plašsaziņas līdzekļos izraisīja pamatīgu ažiotāžu. Šie gadījumi ir komplicēti un atšķirīgi, bet tos vieno t.s. "harismātiskā megafauna" – runa ir par lieliem dzīvniekiem, kas pārstāv cilvēkiem simpātiskas sugas. Tautā to mēdz saukt par "Bembija efektu", bet diskusijās par ētiku to saista ar sudzismu jeb sabiedrībā pastāvošo diskriminējošo attieksmi pret dažādiem dzīvniekiem viņu sugas atšķirības dēļ vien. Nesalīdzināmi mazāk uzmanības pievērš gadījumiem, kad tikusi nogalināta atsevišķa vista, cūka, lapsa vai varde.

Atšķirībā no Mades un citiem minētajiem dzīvniekiem, par "trofeju" padarītajai lūšu mātei nebija vārda, līdz ar to viņa sabiedrības acīs daudz mazākā mērā tika personificēta. (Joka pēc ieskatījos kalendārā – dienai, kad tracis sākās, tuvākie sieviešu vārdi ir Viktorija un Balva: ironiskāku piedāvājumu grūti iedomāties). Taču bezvārda lūsenei netālu esot atradušies mazuļi, un tieši šis fakts arī bija visa sašutuma pamatā. Par viņu izdzīvošanas izredzēm bez mātes mednieku pārstāvji nešaubās, un apsvērumiem par to esot pielāgota arī lūšu medību sezona, bet citi dzīvnieku speciālisti izteikušies pesimistiski. Vai šim nevajadzētu būt jautājumam, par ko zinātne tomēr spēj sniegt skaidru atbildi, pat ja mazuļu faktors nav obligāti izšķirošais?

Diez vai uzzināsim, kā īsti bija konkrētajā gadījumā un vai tas atbilst "nerakstītajiem medību ētikas likumiem" (varbūt vajag tomēr uzrakstīt?). Medību speciālisti apstiprināja, ka viss bijis likumīgi, lai gan par ētiskumu vienprātības nav arī viņu starpā. Tāpat zinām, ka ne viss likumīgais ir ētisks un izteiciens "likumam ar līkumu" diemžēl jau skan kā fragments no latvju tautasdziesmas.

Par lūšiem plašāk runājot: viņus mēdz dēvēt par Latvijas tīģeriem, kas izklausās visai cildeni, un šie noslēpumainie meža kaķi, atšķirībā no vilkiem, nav arī "sasmērējušies", apēdot dzīvniekus, ko cilvēki audzē sev. Taču jau pirmskara avīzēs medību kontekstā viņi ir drīzāk "plēsoņas" un esot "[ļ]oti vēlams šos nezvērus galigi izskaust, jo tie nodara lielu postu mūsu medijumiem, iznīcinot stirnas un citus". To, ka lūši nekrietni konkurē ar medniekiem, min arī zoologs Vilnis Skuja, norādot – nav pietiekamu pierādījumu, ka izteikti teritoriālie lūši Latvijā bīstami savairotos, ja viņus nemedītu.

Ko drīkst un nedrīkst zināt

Cik var spriest pēc skandalozās fotogrāfijas atšķirībām no tipiskām medību "trofeju" fotogrāfijām, kas brīvi pieejamas internetā, galvenais "nepareizais", ko izdarīja medniece, bija bildes apraksta pievienošana, norādot, ka tā bijusi lūšu māte, no kuras netālu atradušies mazuļi: publiskajā telpā atklājās pārāk daudz. Kā teikuši vairāki medību pārzinātāji, šādas situācijas medībās nav retas, bet parasti par tām vienkārši neuzzinām. Līdzīgi kā žirafes Mariusa gadījumā Kopenhāgenas zoodārzā – reti kurš pirms tam zināja, ka atbrīvošanās no "liekajiem" kolekcijas dzīvniekiem zoodārzos ir ierasta prakse, tikai neafišēta. Tāpat daudzi (ieskaitot mani) nezināja, ka ir likumīgi medīt dzīvnieku mātes, kas ir kopā ar mazuļiem. Par medību pieredzi un niansēm agrāk zināja samērā maz cilvēku, bet šoreiz ir citādi – informācijai ir aizvien vienkāršāk nonākt līdz visiem, kam tas rūp, līdz katram, kuru tas var uztraukt. Notika "sensitīvas informācijas noplūde", kas pēdējā laikā gadās visai bieži, izgaismojot ētiski apšaubāmas, bet regulāri vai plašos apmēros notikušas lietas. Visai ticami, ka tā visa rezultātā sabiedrībā ir augusi neiecietība pret noklusēto un slēpto ("čekas maisi" joprojām ir aktuāli) un vienlaikus aug prasība pēc caurskatāmības daudzās jomās. Īpaši, ja tās tieši saistītas ar iespējamu kaitējumu kādam – ne tikai cilvēksugas būtnēm.

Reaģējot uz to, ka aizvien vairāk uzmanības tika pievērsts medībām kā tādām, ne tikai atsevišķajam gadījumam, interesants pavērsiens bija īslaicīgā akcija "Esmu mednieks un lepojos ar to". Tajā mednieki tika aicināti sociālajos tīklos publicēt savas fotogrāfijas no medībām vai ar nomedītiem dzīvniekiem. Akcija tomēr drīz vien apsīka, varbūt aiz bažām, ka aizvien jaunu attēlu un paša medību procesa publiskošana nāk tikai par ļaunu: tam visam drīzāk jāpaliek "iekšējai lietošanai". Iespējams, saistībā ar sabiedrībā augušo nepatiku pret dzīvnieku ķeršanu kā sporta veidu azartiskākais aspekts savā ziņā ir nogājis pagrīdē, un mūsdienās vairs skaļi nerunā par to, ko vēl varēja 30. gados, piemēram, tolaik pastāvēja sporta žurnāls ar nosaukumu "Mednieks un Makšķernieks".

Tradīcija paliek tradīcija, āmen

Medības, atšķirībā no daudzām citām nodarbēm, ir tradīcijām bagātas – pastāv dažādi rituāli, paražas un ticējumi, kā arī atsevišķos medību kolektīvos pirms medībām tiekot godināta medību dieviete Diāna, kurai nereti izsaka pateicību arī komentāros pie "trofeju" fotogrāfijām. Turklāt mednieki cits citam nevēl sekmīgas medības – tad tajās neveikšoties. Tā vietā jāvēl: "Ne spalvas!" vai "Šauj garām!" Tāpat arī pozēšana fotogrāfijai pie medību "trofejas" ir medību tradīcija.

Domāju, nav pārspīlēti teikt, ka medības šobrīd atrodas krustcelēs – kā savulaik alķīmija, pirms no tās radās ķīmija: atsijājot pseidozinātnisko un dogmatisko, bet paliekot pie metodiski pārbaudāmā un jaunajām atziņām atbilstošā. Medībām tas nenozīmē atmest visas tradīcijas, tomēr atsaukšanās uz tām nevar būt arguments medību "klasikas" saglabāšanai. Īpaši tāpēc, ka uz spēles ir dzīvības, par ko sabiedrībai nav vienalga. Ceru, ka detalizētāk par to runās speciālisti, bet tas varētu nozīmēt atteikšanos no putnu medībām, par ko jau labu laiku tiek aizrādīts, ka tās nav zinātniski pamatotas un nepieciešamas. Ticami, ka nāktos atsijāt arī medības "trofejām", speciāli šaušanai audzētu fazānu un briežu dārzu medības un tamlīdzīgas komercmedības, kurās dzīvnieku šaušanu nevar pamatot ar populāciju regulēšanas apsvērumiem. Tāpat "medību saimniecības" grāmatvedībai varbūt jākļūst sabiedrībai saprotamākai? Lai ir skaidrāks, cik lielā mērā nepieciešamība kontrolēt dzīvnieku skaitu ir objektīvi pamatota un cik lielā mērā tā ir mērķtiecīgi izraisīta, teiksim, izmedījot plēsējus, lai varētu pēc tam vairāk medīt mežacūkas, stirnas, staltbriežus un citus.

Ja par medībām gribam runāt kā par zinātniski pamatotām, to prakses nedrīkst aizstāvēt "medību daudzveidības" vārdā vai uztvert kā svētu un negrozāmu "kultūras un tradīciju sastāvdaļu". Tostarp apšaubāms ir uzskats, ka regulēšana nav iespējama bez nogalināšanas, daudzviet pasaulē tiek pētīti un jau praktizēti dzīvnieku kontracepcijas veidi, piemēram, tostarp baložiem, ziloņiem un briežiem. Tāpat ir aizvien vairāk praktisku veidu, kā mazināt postījumus saimniecībām, kas līdz šim bijis viens no argumentiem medību atbalstīšanai, piemēram, skujkoku jaunaudzēs postījumus varētu mazināt ar aitu vilnas šķipsnu uztīšanu.

Fast food cepiens?

Var jau būt, ka lūšu mātes skandālu ātri aizmirsīs un tam nebūs ilgtermiņa seku: interneta apdzīvotāji tika pie iespējas uz pāris dienām padiskutēt, palamāties, pacepties, tad emocijas noklust, un viss. Bet ticami, ka šis gadījums liecina par nopietnāku tendenci sabiedrībā – vairāk pievērst uzmanību tam, kas tiek darīts ar dzīvniekiem. Tāpat kā lauvas Sesila, gorillas Harambes, žirafes Mariusa un lācenes Mades skandālos dominēja jautājums: vai tas tiešām bija neizbēgami un pamatoti? Sabiedrība, kas ir pārgurusi no nemitīgām ziņām par kariem, teroraktiem un atkal un atkal konstatētām nepamatotām dzīvnieku ciešanām viņu turēšanas vietās, grib risinājumus, kas nav vardarbīgi un nav nāvējoši. Humānus, pārdomātus risinājumus, pat ja tie ir sarežģītāki, dārgāki un liek atteikties no ierastā un tradicionālā.

Medību sakarā, tāpat kā citās jomās, kur izmanto vai nonāvē dzīvniekus, jāvirzās uz atklātību, zinātnisku pamatotību un saskaņu ar mūsdienīgu skatījumu uz dzīvniekiem kā sajūtošām un mentāli kompleksām būtnēm. LR Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas it kā iemieso mūsu apņemšanos, ir teikts, ka mums "ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt". Kamēr pastāv aizdomas, ka notiek kaut kas, kā rezultātā bez patiesas nepieciešamības cieš un mirst dzīvnieki, ir iemesls pret to iebilst un pieprasīt apliecinājumus, ka notiek virzība uz uzlabojumiem.

Vienlaikus šis gadījums atgādina, ka mēs negribam redzēt atsevišķas lietas, pat ja zinām, ka tās notiek: negribam redzēt mirušos un lepnus viņu nogalinātājus, arī t.s. "ēdamo dzīvnieku" – cūku, govju, vistu u.c. – nāvi un ciešanas. Medību, kažokādu vai dzīvnieku cirka sakarā protesti ir skaļi tāpēc, ka šajās lietās personiski iesaistīti daudz mazāk cilvēku. Savukārt, piemēram, par gaļas vai piena ražošanu, kas arī ietver ļoti daudz ciešanu un arī nevar lepoties ar zinātniski pamatotu neizbēgamību, diez vai tuvākajā laikā nonāksim pie līdzīga apmēra ažiotāžas, jo "visi" taču tur iesaistās. Homo sapiens dabiskā, tipiskā dzīves vide ir komforta zona, no kuras mēs tikai pamazām saņemamies iziet kādu augstāku mērķu labad, bet tas patiešām notiek.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Andrejs Solncevs  

    2017. gada 4. janvārī, plkst. 0:29

    Es teiktu: beidziet dirst un attaisnoties!
    Tēlot pareizos un redz viņi sakarto populāciju vai kas tur vēl!
    Pilsētas muļķiem to stāstas ? Tiem kuri mežā parādās reizi gadā?

    Nekas nebeidzas ar vienkāršu nošaušanu!
    Jums tak jāsarīko asinspirts - jānodīrā , jācacert kotletēs, .. tas tā standartā!
    Tjipa "svētie" labdari !

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2017. gada 9. janvārī, plkst. 5:57

    Kristīne Zonberga: Mežonīgo rietumu demokrātija (6)

    Pilsoniskās sabiedrības kontekstā visbūtiskākās demokrātiskās vērtības ir vārda, biedrošanās, pulcēšanās un domu, apziņas un reliģijas brīvība.

  • 2013. gada 14. oktobrī, plkst. 7:10

    Katrīna Neiburga: Mani nogalinātu reklāmas aģentūrā (3)

    Sadarbībā ar projektu "Garā pupa" mēs turpinām sarunas ar cilvēkiem, kuru sasniegtais latviešu kultūrā varētu iedvesmot un mudināt vecākus pievērst vairāk uzmanības saviem bērniem – arī viņi noteikti ir talantīgi un spējīgi.

  • 2015. gada 2. jūnijā, plkst. 6:06

    Silvija Radzobe: "Mīļie skatītāji, ejiet dirst!" (4)

    Liepājas teātrim ar Konstantīna Bogomolova izrādi "Mans blasters ir izlādējies" izdevies radīt aizejošās Latvijas teātra sezonas skandalozāko notikumu.

  • 2012. gada 18. maijā, plkst. 8:05

    Jana Šakare: Muzeju nakts (9)

    Neesmu masu pasākumu cienītāja, drīzāk jau konsekventi izvairos no lieliem ļaužu pulkiem. Tomēr tieši Muzeju naktīs man vienmēr ir veicies.

  • 2014. gada 7. martā, plkst. 7:03

    Daina Sirmā: Jērs (6)

    mēs, kustoņi, kūts šaurībā saspiedāmies cieši jo cieši es piekļāvos grūtajai sievietei kad jutu bērna kustības viņas vēderā es drebēdams modos man šķita mūsu kūtij nav sienu nav griestu augļūdens salija salmos mēs ēdām šos salmus mēles pazina saldākās pļavu zāļu garšas placentu aprija suņi

  • 2015. gada 3. janvārī, plkst. 0:01

    Kārlis Krūmiņš: Kara piezīmes (3)

    Sadarbībā ar "Dirty Deal Teatro" piedāvājam teātra tekstu lasījumu ciklu "Kara piezīmes", kurā deviņu mēnešu garumā dažādi dramaturgi un režisori sekos notikumiem pasaules politiskajā teātrī un transformēs tos jaunos dramaturģiskos tekstos.

  • 2012. gada 6. jūnijā, plkst. 8:06

    Gundars Grasbergs: Aktierspēli var aizvietot vienīgi ar dzeršanu (9)

    Nu kā var nospēlēt ārprātu? Tās ir konkrētas, vēl vairāk koncentrētas darbības. Protams, savs organisms izrādes dienā ir jāpierunā, lai ko tādu nospēlētu.

  • 2014. gada 11. novembrī, plkst. 8:00

    Aidi Vallika: Rozija un mamma

    Starptautiskie bērnu literatūras lasījumi "Dzejnieks un žirafe" 2014. gada 24. jūlijā Jaunajā Rīgas teātrī. Fragmenti no igauņu rakstnieces Aidi Vallikas stāsta bērniem "Rozija un mamma", ko lasa tulkotāja Maima Grīnberga.



Kultūras Ministrija
vkkf