Recenzija

Bārbala Simsone: Pusaudža varas anatomija

Par Pīrsa Brauna triloģiju "Sarkanā sacelšanās", "Zelta dēls", "Rīta zvaigzne". No angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, izdevis "Prometejs", 2015, 2016.

Romānu ciklus labāk vērtēt ir tad, kad tie noslēgušies. Tāpēc, kad pirms gada apgāds "Prometejs" laida klajā jauna autora Pīrsa Brauna fantastikas triloģijas "Sarkanā sacelšanās" pirmo daļu, situ sev pa pirkstiem, lai nesāktu rakstīt recenziju, jo, kā zināms, autora meistarība izpaužas ne vien prasmē efektīvi iesākt, bet arī mākā sakarīgi pabeigt. Taču, tā kā otrajai daļai "Zelta dēls" nule sekojusi arī trešā – "Rīta zvaigzne" –, ar atvieglotu nopūtu beidzot ķēros pie ilgi atliktā darba.

Vairākus simtus gadu tālā nākotnē cilvēce ir kolonizējusi visu Saules sistēmu. Autors īpaši neiedziļinās niansēs, kā tikuši pārvarēti šķēršļi, kas vismaz patlaban padara vairumu planētu neapdzīvojamas, visu pamatojot ar vienu vārdu: "teraformācija". Pēc smagiem kariem uz Zemes cilvēce par planētu savienības centru izvirzījusi Mēnesi (romānos – Lunu), un arī pārējie debess ķermeņi ir samērā autonomas teritorijas. Tomēr te jums nebūs nekāda brīvība, brālība, vienlīdzība. Visi cilvēki jau kopš dzimšanas tiek iedalīti šķirās jeb kastās, kuras apzīmē krāsu nosaukumi, un katras kastas cilvēki tiek gatavoti, lai nodarbotos ar to, kas tiem padodas vislabāk, – sarkanie ar fizisku darbu, piemēram, kalnrūpniecību, Marsa pazemē rokot vērtīgo degvielu hēliju-3, zilie ir lieliski matemātiķi un datoru pavēlnieki, violetie – mākslinieki, sārtie tiek kultivēti kā meistarīgi miesīgo baudu sniedzēji, bet visiem pāri stāv zelti – nežēlīgi, bagāti, intelektuāli un varaskāri.

Ideja par kastu sabiedrību literatūrā nav nekas jauns – cilvēku "godīgu sadalīšanu kastās" kā risinājumu virknei sociālu problēmu apcerējuši daudzi rakstnieki, tostarp arī latviešu autors Jānis Mauliņš (romānā "Aizvēstures traģēdija"). Tomēr Brauns satriecoši dramatiski parāda, līdz kādam iznākumam, pietiekami drosmīgi ekstrapolējot, var novest šāda "no katra pēc iespējām, katram pēc vajadzībām" (teorijā, tikai teorijā) sistēma. Piebilde: vērtējot triloģiju kopumā, īsti nevar saprast, vai autors koķetē galvenokārt ar marksismu vai savu revolūcijas filozofiju balsta daudz senākās idejās, taču vismaz padomju laikus pārdzīvojušam cilvēkam salēkties liek vispirms jau pirmās grāmatas nosaukums kombinācijā ar vāka noformējumu (ekspresionisks jaunieša tēls ar sirpja veida ieroci rokā): tas vēlāk rod atbalsi arī romāna ideoloģijā, kuras lozungs ir apspiestās (sarkano) strādnieku šķiras sauklis "Saraujiet važas!" (jo tās, kā zināms, ir vienīgais, ko proletariāts var zaudēt).

Galveno varoni, Marsa sarkanās šķiras pārstāvi Derovu, kas romāna iesākumā rādīts kā ambiciozs (bet tikai savas kārtas ietvaros) pusaudzis bez lielas izpratnes par sociāliem procesiem un globālu netaisnību un ko uz kareivīgām idejām mudina vien tikpat jaunā, revolūcijas ideālu pārņemtā sieva, gaida skarba sastapšanās ar realitāti autora personā, kurš nepavisam nežēlo savus varoņus – pat tad, ja tie ir jauni un skaisti. Pēc neticami brutāla šoka Derovs varbūt vēl gluži nav gatavs cīņai, bet viņam nav izvēles – atstājot aiz muguras ierasto verga dzīvīti, tās sīkos priekus un lielās bēdas, Derovs tiek gatavots kā slepenas pretošanās kustības (jo kur nu distopijā bez tādas) īpašais ierocis. Ģenētisku modifikāciju un sāpīgu ķirurģisku manipulāciju ceļā pārveidots līdzīgs zelta kārtai, Derovs dodas iekarot pasauli vien ar lielu niknumu un pusaudzim neparasti vēsu saprātu (bet jā, viņš ir bijis spiests pieaugt ātrāk nekā citi). Iestājies zelta jaunatnes (šoreiz pavisam burtiski) Institūtā, Derovs sastopas ar mācību uzdevumu, kurš izvēršas pavisam citādi, nekā to iecerējuši skolotāji un pārraugi. Atklājot sevī vadoņa talantu, ambīcijas, nežēlīgumu, aprēķinu un citas īpašības, kas paceļ to kolēģu zeltu acīs, Derovs vienlaikus sastopas ar paša tikai vēlāk apjaustām briesmām – vai, mentāli arvien vairāk līdzinoties savas tautas apspiedējiem, viņš neriskē patiesi kļūt par tādu? Kurā brīdī upuri "lielāka labuma vārdā" kļūst par pašmērķi? Jo, nenoliegsim, Derovs nav tikai jaunatnei tik mīļais supervaronis ar lielu fizisku spēku un racionālu prātu – viņš ir normāls jauns vīrietis, kuru valdzina vara, respekts, cīņas un sievietes. Cīnoties pret briesmoņiem ar viņu pašu paņēmieniem, pastāv risks pašam kļūt par briesmoni, un vara, kādu Derovs iemanto vispirms tikai skolasbiedru vidū un kura vēlāk aptvers visu impēriju, kļūs vienlaikus gan par veidu, kā puisim sasniegt apspiesto kārtu sapņu piepildījumu, gan vislielāko klupšanas akmeni ceļā uz to.

Šī izvēršas par tēmu, ko arvien pieaugošā skaļumā risina visas trīs cikla daļas. Virspusēji tajās netrūkst elpu aizraujošu piedzīvojumu, skarbu sižeta pavērsienu (liekas, tik nejauki no fantastu vidus ar saviem varoņiem izrīkojas vēl tikai Džordžs Mārtins) un stratēģisku kauju aprakstu; šur tur māc sajūta – lai izvilktu varoņus no pašradītā strupceļa, autors ķeras pie visai pārdrošiem deus ex machina , bet intrigas saglabāšanas vārdā daudz ko piedosim. Taču lasītājam, kurš spēj ielūkoties zem virsslāņa, saistošāka ir psiholoģiskā spēles daļa. Derovu tuvu lasītājam padara nevis viņa spēks, bet gan vājums – zem pašpārliecības maskētās bailes, izmisīgā vajadzība pēc atzinības, turēšanās pie sapņa arī tad, kad pašam jau skaidrs – sapnis šķīst pa visām vīlēm. Domājams, tieši tas klasificē triloģiju jauniešu literatūras kategorijās – Derova tēlā spilgtām krāsām gleznots padsmitnieka maksimālisma augstais lidojums, bet traģiski saspringtā situācija zvaigžņu impērijā ir pusaudzības iekšējās drāmas veiksmīgs pārnesums uz ārējām norisēm – jo globālākām, jo labāk.

Apsveicami ir arī tas, ka autors spējis nekoncentrēties tikai uz vienu pašu centrālo varoni, bet rūpīgi izstrādājis arī daudzdimensionālus otrā plāna tēlus, kurus, tāpat kā pašu Derovu, grūti (un nemaz nevajag) ielikt plauktiņos ar nosaukumu "balts/melns/labs/ļauns". Lasītājam daudzviet rodas pamatotas šaubas gan par Derova, gan par faktiski jebkura viņa biedra labajiem nolūkiem vai vismaz par spēju pie tiem turēties, arī varonīgā pretošanās kustība jau otrās grāmatas vidusdaļā rada iespaidu par sevi kā par diezgan neorganizētu un asinskāru teroristu pulciņu, plašumā vēršas Derova konflikti ar draugiem, kuri, palīdzējuši viņam sasniegt virsotnes, vēlas cīnīties ar citādiem paņēmieniem, jebkurš var negaidot mest masku uz otru pusi, vārdu sakot – nekas nav viennozīmīgi.

Triloģiju spēcīgi ietekmējusi grieķu un romiešu mitoloģija, kā arī vēsture – no tās ņemti praktiski visu personāžu vārdi (interesanti, ka "augstāko krāsu" tēlu vārdu un uzvārdu savieno "fon" tipa partikula, kas savukārt ir kāda ķīmiskā elementa apzīmējums); aprakstītās kauju stratēģijas, armijas disciplīna un bruņoto spēku formācijas atgādina Senās Romas vēstures lappuses, zelta jauniešu brutālā sagatavošana pieaugušo dzīvei atgādina to skopo informāciju, ko zinām par Seno Spartu, bet Derova upuris grāmatas ievaddaļā atsauc atmiņā mītu par Antigoni. Taču mitoloģiskais slānis veido pamatā ārējo atribūtiku, kaut gan šis nenoliedzami būtu interesants izpētes priekšmets.

Vēl, protams, interesanta būtu diskusija par to, kāpēc tieši pēdējo gadu laikā – kopš "Bada spēlēm" un līdzīgiem darbiem – tik strauji pieaudzis distopiju skaits jauniešiem domātajā literatūrā, turklāt ņemot vērā, ka arī to autori nereti ir gados jauni: "Sarkanās sacelšanās" autors Pīrss Brauns, sākot darbu pie triloģijas, bija nieka 22 gadus vecs. Vai tiešām jaunie literāti nākotnes perspektīvas redz tik tumšās krāsās (atvainojiet, šajā apskatā nekādi nevaru izvairīties no "krāsu" semantikas), vai tā izpaužas jau pieminētais pusaudžu gadu dramatisms – vai varbūt: pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu fantastikas vispārējā apokaliptiskā tendence? Lai vai kā, raugoties uz aktuālajām norisēm pasaules politiskajā un ekonomiskajā arēnā, šķiet, ka brīdinājumliteratūras, kāda savā būtībā ir distopijas žanrs, noderīgums apšaubīts netiks vēl ilgi.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ir nepieciešams ik pa brīdim iemīlēties, lai iegūtu attaisnojumu tam regulārajam izmisumam, kas tevi piemeklē tik un tā.

    Albērs Kamī

Iesakām

  • 2014. gada 7. maijā, plkst. 7:10

    Igors Gubenko: Interneta suverenitāte un disciplinārā vara (6)

    Grozījumi paredz blogeru pielīdzināšanu masu medijiem pienākumu un atbildības ziņā, kā arī prasību interneta vietņu īpašniekiem turpmāk glabāt Krievijas lietotāju datus Krievijas teritorijā.

  • 2014. gada 28. aprīlī, plkst. 7:04

    Andris Razāns: Cilvēks var ietekmēt vēstures gaitu (3)

    Saruna LU Vēstures un filozofijas fakultātes bibliotēkā ar Latvijas vēstnieku ASV - par vēstures studiju nozīmi viņa dzīvē un personības lomu politiskajos procesos.

  • 2016. gada 14. janvārī, plkst. 6:23

    Armands Znotiņš: Muzikālas svinības divos koncertos

    Parasti pirmais būtiskais robežpunkts visa gada griezumā ir latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, taču šoreiz jau 4. janvārī vispārēju uzmanību pievērsa koncerts "Trīs Osokini un opera".

  • 2013. gada 13. maijā, plkst. 7:05

    Haralds Matulis: Filozofija, laba dzīve vai lepnība (3)

    Vai, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir laba dzīve, pareizais ceļš ir sekot savai sapratnei, atsakoties no paļaušanās jebkādai doktrīnai, tradīcijai un ticības dogmām, vai arī tā ir lepnība?

  • 2014. gada 24. oktobrī, plkst. 6:10

    Arvis Viguls: Vasaras beigas (2)

    Laiks nav sekundes vai stundas, tāpat kā priekšmets nav tā garums vai masa. Mēs runājām par gaismas gadiem, kamēr elektrības skaitītāji mērīja, cik daudz tumsas ir mūsu dzīvēs.

  • 2015. gada 13. jūnijā, plkst. 9:06

    Kara piezīmes: Teksts2

    Sadarbībā ar "Dirty Deal Teatro" piedāvājam teātra tekstu lasījumu ciklu "Kara piezīmes", kurā deviņu mēnešu garumā dažādi dramaturgi un režisori sekos notikumiem pasaules politiskajā teātrī un transformēs tos jaunos dramaturģiskos tekstos.

  • 2013. gada 2. aprīlī, plkst. 7:04

    Armands Znotiņš: Skaņu nospiedumi vaskā (1)

    Līdz mūsu dienām nonācis astoņas minūtes garš, uz trim fonogrāfa ruļļiem fiksēts 1888. gada ieraksts no Hendeļa oratorijas "Izraēlieši Ēģiptē" neparasti vērienīga atskaņojuma. Tajā piedalījās 4000 cilvēku liels koris un 500 mūziķu orķestris.

  • 2013. gada 26. februārī, plkst. 8:00

    Latgaliešu grāmata bērniem: "Munā sātā"

    Martā ceļu pie lasītājiem sāks latgaliešu bērnu grāmata "Munā sātā" ("Manās mājās"), kuras galvenie varoņi ir Latgales lauku sētas mājdzīvnieki. Dzīvnieki grāmatā dzīvo gan oriģinālos prozas darbos, gan dzejā, mīklās un ilustrācijās.



Kultūras Ministrija
vkkf