Recenzija

Bārbala Simsone: Pusaudža varas anatomija

Par Pīrsa Brauna triloģiju "Sarkanā sacelšanās", "Zelta dēls", "Rīta zvaigzne". No angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, izdevis "Prometejs", 2015, 2016.

Romānu ciklus labāk vērtēt ir tad, kad tie noslēgušies. Tāpēc, kad pirms gada apgāds "Prometejs" laida klajā jauna autora Pīrsa Brauna fantastikas triloģijas "Sarkanā sacelšanās" pirmo daļu, situ sev pa pirkstiem, lai nesāktu rakstīt recenziju, jo, kā zināms, autora meistarība izpaužas ne vien prasmē efektīvi iesākt, bet arī mākā sakarīgi pabeigt. Taču, tā kā otrajai daļai "Zelta dēls" nule sekojusi arī trešā – "Rīta zvaigzne" –, ar atvieglotu nopūtu beidzot ķēros pie ilgi atliktā darba.

Vairākus simtus gadu tālā nākotnē cilvēce ir kolonizējusi visu Saules sistēmu. Autors īpaši neiedziļinās niansēs, kā tikuši pārvarēti šķēršļi, kas vismaz patlaban padara vairumu planētu neapdzīvojamas, visu pamatojot ar vienu vārdu: "teraformācija". Pēc smagiem kariem uz Zemes cilvēce par planētu savienības centru izvirzījusi Mēnesi (romānos – Lunu), un arī pārējie debess ķermeņi ir samērā autonomas teritorijas. Tomēr te jums nebūs nekāda brīvība, brālība, vienlīdzība. Visi cilvēki jau kopš dzimšanas tiek iedalīti šķirās jeb kastās, kuras apzīmē krāsu nosaukumi, un katras kastas cilvēki tiek gatavoti, lai nodarbotos ar to, kas tiem padodas vislabāk, – sarkanie ar fizisku darbu, piemēram, kalnrūpniecību, Marsa pazemē rokot vērtīgo degvielu hēliju-3, zilie ir lieliski matemātiķi un datoru pavēlnieki, violetie – mākslinieki, sārtie tiek kultivēti kā meistarīgi miesīgo baudu sniedzēji, bet visiem pāri stāv zelti – nežēlīgi, bagāti, intelektuāli un varaskāri.

Ideja par kastu sabiedrību literatūrā nav nekas jauns – cilvēku "godīgu sadalīšanu kastās" kā risinājumu virknei sociālu problēmu apcerējuši daudzi rakstnieki, tostarp arī latviešu autors Jānis Mauliņš (romānā "Aizvēstures traģēdija"). Tomēr Brauns satriecoši dramatiski parāda, līdz kādam iznākumam, pietiekami drosmīgi ekstrapolējot, var novest šāda "no katra pēc iespējām, katram pēc vajadzībām" (teorijā, tikai teorijā) sistēma. Piebilde: vērtējot triloģiju kopumā, īsti nevar saprast, vai autors koķetē galvenokārt ar marksismu vai savu revolūcijas filozofiju balsta daudz senākās idejās, taču vismaz padomju laikus pārdzīvojušam cilvēkam salēkties liek vispirms jau pirmās grāmatas nosaukums kombinācijā ar vāka noformējumu (ekspresionisks jaunieša tēls ar sirpja veida ieroci rokā): tas vēlāk rod atbalsi arī romāna ideoloģijā, kuras lozungs ir apspiestās (sarkano) strādnieku šķiras sauklis "Saraujiet važas!" (jo tās, kā zināms, ir vienīgais, ko proletariāts var zaudēt).

Galveno varoni, Marsa sarkanās šķiras pārstāvi Derovu, kas romāna iesākumā rādīts kā ambiciozs (bet tikai savas kārtas ietvaros) pusaudzis bez lielas izpratnes par sociāliem procesiem un globālu netaisnību un ko uz kareivīgām idejām mudina vien tikpat jaunā, revolūcijas ideālu pārņemtā sieva, gaida skarba sastapšanās ar realitāti autora personā, kurš nepavisam nežēlo savus varoņus – pat tad, ja tie ir jauni un skaisti. Pēc neticami brutāla šoka Derovs varbūt vēl gluži nav gatavs cīņai, bet viņam nav izvēles – atstājot aiz muguras ierasto verga dzīvīti, tās sīkos priekus un lielās bēdas, Derovs tiek gatavots kā slepenas pretošanās kustības (jo kur nu distopijā bez tādas) īpašais ierocis. Ģenētisku modifikāciju un sāpīgu ķirurģisku manipulāciju ceļā pārveidots līdzīgs zelta kārtai, Derovs dodas iekarot pasauli vien ar lielu niknumu un pusaudzim neparasti vēsu saprātu (bet jā, viņš ir bijis spiests pieaugt ātrāk nekā citi). Iestājies zelta jaunatnes (šoreiz pavisam burtiski) Institūtā, Derovs sastopas ar mācību uzdevumu, kurš izvēršas pavisam citādi, nekā to iecerējuši skolotāji un pārraugi. Atklājot sevī vadoņa talantu, ambīcijas, nežēlīgumu, aprēķinu un citas īpašības, kas paceļ to kolēģu zeltu acīs, Derovs vienlaikus sastopas ar paša tikai vēlāk apjaustām briesmām – vai, mentāli arvien vairāk līdzinoties savas tautas apspiedējiem, viņš neriskē patiesi kļūt par tādu? Kurā brīdī upuri "lielāka labuma vārdā" kļūst par pašmērķi? Jo, nenoliegsim, Derovs nav tikai jaunatnei tik mīļais supervaronis ar lielu fizisku spēku un racionālu prātu – viņš ir normāls jauns vīrietis, kuru valdzina vara, respekts, cīņas un sievietes. Cīnoties pret briesmoņiem ar viņu pašu paņēmieniem, pastāv risks pašam kļūt par briesmoni, un vara, kādu Derovs iemanto vispirms tikai skolasbiedru vidū un kura vēlāk aptvers visu impēriju, kļūs vienlaikus gan par veidu, kā puisim sasniegt apspiesto kārtu sapņu piepildījumu, gan vislielāko klupšanas akmeni ceļā uz to.

Šī izvēršas par tēmu, ko arvien pieaugošā skaļumā risina visas trīs cikla daļas. Virspusēji tajās netrūkst elpu aizraujošu piedzīvojumu, skarbu sižeta pavērsienu (liekas, tik nejauki no fantastu vidus ar saviem varoņiem izrīkojas vēl tikai Džordžs Mārtins) un stratēģisku kauju aprakstu; šur tur māc sajūta – lai izvilktu varoņus no pašradītā strupceļa, autors ķeras pie visai pārdrošiem deus ex machina , bet intrigas saglabāšanas vārdā daudz ko piedosim. Taču lasītājam, kurš spēj ielūkoties zem virsslāņa, saistošāka ir psiholoģiskā spēles daļa. Derovu tuvu lasītājam padara nevis viņa spēks, bet gan vājums – zem pašpārliecības maskētās bailes, izmisīgā vajadzība pēc atzinības, turēšanās pie sapņa arī tad, kad pašam jau skaidrs – sapnis šķīst pa visām vīlēm. Domājams, tieši tas klasificē triloģiju jauniešu literatūras kategorijās – Derova tēlā spilgtām krāsām gleznots padsmitnieka maksimālisma augstais lidojums, bet traģiski saspringtā situācija zvaigžņu impērijā ir pusaudzības iekšējās drāmas veiksmīgs pārnesums uz ārējām norisēm – jo globālākām, jo labāk.

Apsveicami ir arī tas, ka autors spējis nekoncentrēties tikai uz vienu pašu centrālo varoni, bet rūpīgi izstrādājis arī daudzdimensionālus otrā plāna tēlus, kurus, tāpat kā pašu Derovu, grūti (un nemaz nevajag) ielikt plauktiņos ar nosaukumu "balts/melns/labs/ļauns". Lasītājam daudzviet rodas pamatotas šaubas gan par Derova, gan par faktiski jebkura viņa biedra labajiem nolūkiem vai vismaz par spēju pie tiem turēties, arī varonīgā pretošanās kustība jau otrās grāmatas vidusdaļā rada iespaidu par sevi kā par diezgan neorganizētu un asinskāru teroristu pulciņu, plašumā vēršas Derova konflikti ar draugiem, kuri, palīdzējuši viņam sasniegt virsotnes, vēlas cīnīties ar citādiem paņēmieniem, jebkurš var negaidot mest masku uz otru pusi, vārdu sakot – nekas nav viennozīmīgi.

Triloģiju spēcīgi ietekmējusi grieķu un romiešu mitoloģija, kā arī vēsture – no tās ņemti praktiski visu personāžu vārdi (interesanti, ka "augstāko krāsu" tēlu vārdu un uzvārdu savieno "fon" tipa partikula, kas savukārt ir kāda ķīmiskā elementa apzīmējums); aprakstītās kauju stratēģijas, armijas disciplīna un bruņoto spēku formācijas atgādina Senās Romas vēstures lappuses, zelta jauniešu brutālā sagatavošana pieaugušo dzīvei atgādina to skopo informāciju, ko zinām par Seno Spartu, bet Derova upuris grāmatas ievaddaļā atsauc atmiņā mītu par Antigoni. Taču mitoloģiskais slānis veido pamatā ārējo atribūtiku, kaut gan šis nenoliedzami būtu interesants izpētes priekšmets.

Vēl, protams, interesanta būtu diskusija par to, kāpēc tieši pēdējo gadu laikā – kopš "Bada spēlēm" un līdzīgiem darbiem – tik strauji pieaudzis distopiju skaits jauniešiem domātajā literatūrā, turklāt ņemot vērā, ka arī to autori nereti ir gados jauni: "Sarkanās sacelšanās" autors Pīrss Brauns, sākot darbu pie triloģijas, bija nieka 22 gadus vecs. Vai tiešām jaunie literāti nākotnes perspektīvas redz tik tumšās krāsās (atvainojiet, šajā apskatā nekādi nevaru izvairīties no "krāsu" semantikas), vai tā izpaužas jau pieminētais pusaudžu gadu dramatisms – vai varbūt: pēdējo divdesmit, trīsdesmit gadu fantastikas vispārējā apokaliptiskā tendence? Lai vai kā, raugoties uz aktuālajām norisēm pasaules politiskajā un ekonomiskajā arēnā, šķiet, ka brīdinājumliteratūras, kāda savā būtībā ir distopijas žanrs, noderīgums apšaubīts netiks vēl ilgi.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mēdz teikt, ka cilvēks ir domājošs dzīvnieks. Visu savu mūžu es esmu centies atrast pierādījumus, kas to apliecinātu.

    Bertrans Rasels

Iesakām

  • 2015. gada 20. aprīlī, plkst. 6:04

    Ivars Ījabs: Nelaime un tās dubultnieki (11)

    Saeimas deputātus, kas ālējas dzērumā, vilto ienākumu deklarācijas vai nodarbojas ar parlamenta sēžu sabotāžu, nav amatā iecēlis neviens oligarhs, ļaunprātīgs shēmotājs vai Kremlis.

  • 2014. gada 30. oktobrī, plkst. 6:10

    Uldis Balodis: Arhitekta nav

    Kāpēc sabiedrība tik bieži nepieņem jaunu un vērienīgu publisko ēku būvniecības projektus? Vai arhitekts gūst gandarījumu no sava projekta realizācijas, ja viņam ir jāņem vērā visas klienta vēlmes?

  • 2013. gada 7. janvārī, plkst. 8:01

    Katrīna Rudzīte: Kā izdzīvot dzimtenītē? (13)

    Romāns kopumā uzdod daudz neērtu jautājumu, un viens no tiem ir – vai man kā lasītājam ir vairāk nepatīkami uzzināt par varoņu smagajiem dzīves apstākļiem vai par atklājumu un atzīšanos sev, ka patiesībā man negribas par tiem ne lasīt, ne domāt.

  • 2015. gada 30. martā, plkst. 6:03

    Māris Zanders: Izklausās diezgan kreisi... (9)

    Vispār jau mums noderētu viena kārtīga kreisi orientēta partija – kaut vai tāpēc, lai noteicošā robežšķirtne starp partijām nebūtu orientēšanās uz vēlētāju etnisko piederību.

  • 2013. gada 7. septembrī, plkst. 14:09

    Dzejas dienu 2013 audioduša (2)

    Dzejas dienās piedāvājam jums klausīties divdesmit četru Satori autoru dzeju pašu izpildījumā. Audio ierakstu iespējams klausīties internetā vai lejupielādēt savos mp3 pleijeros.

  • 2012. gada 15. jūnijā, plkst. 8:06

    Artis Ostups: Slēpnis (9)

    Kopš noskatījos raidījumu par citplanētiešiem, man ir bail. Esmu neredzams, tumsa mani gan biedē, gan sargā. Radio ziņas pulksten desmitos, vecmamma jau klusi krāc.

  • 2015. gada 6. oktobrī, plkst. 6:10

    Krista Teivāne: Dadaisma renesanse

    Vai 'dadaisms 2015' atdzimst kā reakcija pret hibrīdkara diskursu medijos un ievieš korekcijas laikmetīgās mākslas konceptuālismā uz ilgāku laiku?

  • 2016. gada 21. decembrī, plkst. 12:23

    Antropologu sarunas: Ziemassvētku vecīša dekonstrukcija

    Sarunu cikla "Antropologu Ziemassvētki" otrā sērija. Sociālantropologi Klāvs Sedlenieks un Anna Žabicka dekonstruē Ziemassvētku vecīti.



Kultūras Ministrija
vkkf