Proza

Rembrants Harmenszons van Reins. "Suzanna un veči", 1647

Pauls Bankovskis: Vecā uzruna Jaunajā gadā

Man prieks, ka esat novilkuši vismaz līdz 2017. gada pirmajām dienām!

Diemžēl jauno gadu vēlos sākt ar sliktu un, godīgi sakot, pagalam vecu ziņu. Nē, tā nebūs no tām, ar kādām pirms vairākiem gadiem savā televīzijas uzrunā mūs svētīja viens no premjeriem: par to, ka tagad beidzot būs jāsāk tīrīt zobus, pašiem jāprotas izgludināt savas bikses u.tml. Un nē, arī neviena lidmašīna varbūt vēl pagaidām un atkal nav nokritusi, teroristi neko lieku reizi nav pastrādājuši, plūdi nav sākušies, grādīgā dzira ir palikusi neizdzerta, politiķe nav nākusi klajā, uzņēmējs nav pieķerts, sabiedrības dāma vispār neko nav spējusi, sadzīves ķilda palikusi neiesākta, garnadžu rokas vēl ir par īsu, un aizdzīšanu gaidoši spēkrati vēl rūsē, pat zemestrīce vēl netrīc un vulkāni vēsā mierā snauž (taču varam būt puslīdz droši, ka gan jau it viss kuru katru brīdi var atkal mainīties). Un tomēr vēstis nebūs labas.

Pārskatot no pērnā gada atmiņā palikušās ziņas, protams, pirmās prātā nāks tās, kas bijušas vai nu skaļākās, vai pazibējušas pašas pēdējās, – bija satraukums par kaut kādu mednieci, kas nomedījusi lūsi, vai kaut kādu lūsi, kuru nomedījusi medniece; bija kaut kas par ciešanām nolemtām un neputnīgos apstākļos turētām vistām; bija daudzi dažādi visā pasaulē un sabiedrībā pazīstami nelaiķi; bija ņemšanās ap Nobela prēmiju un tās pazudušo saņēmēju; bija ziņas par to, ka zinātnieki it kā esot iemanījušies vismaz peļu šūnu bioloģisko pulksteni piespiest tikšķēt atpakaļgaitā un pavēlēt mazajiem grauzējiem no sirma vecuma atkal virzīties atpakaļ zīdaiņa silītes virzienā, un gan jau atgadījās vēl daudz kas cits.

Izraēliešu vēsturniekam Juvalam Noa Harari ir kāda interesanta ar civilizācijas izcelšanos un turpmāko vēsturi saistīta teorija. Pēc viņa domām, augstāko punktu savā attīstībā homo sapiens suga ir piedzīvojusi vēl tajos tālajos laikos, kad mūsu senču ikdiena aizritēja medījot un vācot visu to, ko Dieviņš vai kas nu vēl cits tiem devis. Protams, šāds tradicionālās vērtībās balstīts dzīvesveids bija arī visai skarbs, bieži saistīts ar īsāku mūžu, ērkšķiem pēdās un sānos, zemāku dzimstību u.c. nepatikšanām, taču diētas un, ja tā var sacīt, caurmēra saprātīguma, izdzīvošanai nepieciešamo prasmju un pat ikdienas "darbalaika" ilguma ziņā šie pagātnes ļaudis varētu būt bijuši par mums krietni pārāki. Visu turpmāko civilizācijas vēsturi, viņaprāt, var uzlūkot kā nepārtrauktu norietu un degradāciju, kas sākās līdz ar graudaugu kultivēšanu (sveiks, Kain!), tādējādi noplicinot mūsu diētu, arvien ciešāk piesaistot mūs konkrētai dzīvesvietai, padarot arvien atkarīgākus no meteoroloģiskajiem un citiem apstākļiem, zināšanas un prasmes pakļaujot arvien lielākai specializācijai, liekot strādāt no ausmas līdz rietam, lai tikai varētu savu vaiga sviedros izcīnīto maizi ēst, kā arī dramatiski paaugstinot dzimstību un planētas iedzīvotāju skaitu kopumā. Tā vien šķiet, ka šis process nepavisam vēl nav galā, un, kā raksta Harari, vēl aizvien gandrīz ikviens jauninājums un civilizācijas sasniegums sev līdzi nesis arī varbūt pirmajā acumirklī neapjaušamus, bet ilgākā laikā itin labi novērtējamus apdraudējumus mums pašiem – gan fiziskus (kodolenerģijas drošība un pielietojumi, smēķēšana, vides piesārņojums, citu sugu iznīcināšana u.c.), gan garīgus (ciešanas, ko cilvēkiem nesusi, piemēram, industrializētā lopkopība, psihoanalīzes izplatība, smēķēšanas atmešana, arvien izsmalcinātākas iespējas uzturēt pie dzīvības mirstošos u.c.).

Bismarka Vācijā 1889. gadā pieņemtais Vecuma un darba nespējas apdrošināšanas likums bija revolucionārs strādājošo un strādāt nespējīgo sociālo problēmu risinājums. Tā bija ideja, ka strādniekiem pēc 70 gadu vecuma sasniegšanas un darba spēju beigām, kā arī tiem, kam darba spējas liegtas, būtu jāsaņem vecuma vai darba nespējas pensija, un šo pensiju vairāk vai mazāk taisnīgā un samērīgā proporcijā veidotu pašu strādājošo iemaksas darba mūža laikā un noteikts valdības ieguldījums. Lai gan ierosme iesākumā tika uztverta ar piesardzību, šāda sociālās apdrošināšanas sistēma ar vecuma pensijām kā neatņemamu un pašsaprotamu tās daļu drīz guva izplatību daudzās pasaules malās. Arī pašreizējā Latvijas pensiju sistēma ir Bismarka laika mantojums. Taču 120 gadu laikā arvien uzskatāmāks kļuvis kāds šī izgudrojuma trūkums, proti – tā pēc būtības ir piramīdas shēma, kas darboties spējīga vien tikmēr, kamēr darbspējīgo un vēl arvien maksājošo skaits ir lielāks, nekā ir to, kas jau sasnieguši pensijas vecumu vai citādi atbilst pensijas saņēmēju statusam. Citiem vārdiem sakot, ja vien strādāt nespējīgie pensionāri vairs pārāk ilgi neuzkavējas šai pasaulē, bet vairoties spējīgie čakli gādā par demogrāfisko pieaugumu, visam būtu jādarbojas kā smērētam. Un tā droši vien arī būtu, ja vien jau kopš pagājušā gadsimta vidus līdz mūsu gadsimta sākumam par 60 gadiem vecāku pasaules iedzīvotāju skaits nebūtu trīskāršojies, un, kā tiek uzskatīts, ap 2050. gadu mūsu vidū jau būs vairāk nekā 2 miljardi savas vecumdienas kaut kā nebūt aizvadīt gatavu un, visticamāk, diezgan spriganu vecūkšņu jeb senioru (pasaules iedzīvotāju skaits ap to laiku pēc dažādiem scenārijiem tiek lēsts kādi 9–10 miljardi). Latvija šajā vispasaules novecošanās procesā nav nekāds izņēmums, un pie mums, tāpat kā vairumā Ziemeļu puslodes un īpaši – Rietumeiropas valstu, šis process notiek krietni vien straujāk nekā citviet. Pēc datiem, kas pieejami šīs svinīgās uzrunas tapšanas brīdī, Latvijā ir 895 000 strādājošo, bet pensionāru – 560 549 (no tiem vecuma pensijas saņem 461 849), un, kā liecina pēdējo gadu statistika, ja pensionāru skaits gadu no gada paliek salīdzinoši nemainīgs, strādājošo skaits turpina pamazām vien sarukt (2013. gada nogalē viņu vēl bija 900 200).

Gan gadskārtējā valsts budžeta sadalīšanas brīdī, gan visā pārējā laikā mūsu sabiedrības prātu (uz mirkli iztēlosimies, ka tāds pastāv) nodarbina daudzas dažādas raizes – tādas vai citas nozares pārstāvji uzskata, ka tiem pienākas lielākas algas; ASV tiek ievēlēts kaut kāds aizdomīgs prezidents, bet Krievijā valda vispār paši zināt kas; tiek uzlauzti datortīkli, bet kāds cits tikmēr spiego Latvijas dzelzceļmalās; putnu un zvēru izrakņātā Krišjāņa Barona iela kļūst par visas Rīgas vēsturiskās attīstības simbolu; un, kamēr vieni deputāti publiski guļ, citi steidz sadalīt mūsu visu kopējā skapītī stāvošo naudu atbilstoši kaut kādām tiem piešķirtām kvotām. Tam visam pa vidu vai malām vēl putoja strīdi par to, ko gan turpmāk iesākt ar mikrouzņēmumu nodokli. Tā atcēlāji draudēja ar briestošiem robiem sociālajā budžetā un kā papildu argumentu mēdza piesaukt arī faktu, ka negodīgi ļaudis šo nodokli esot izmantojuši visādiem apšaubāmiem mērķiem. Ja nu ar šiem argumentiem vēl nebija gana, tika likti lietā arī draudi – tā teikt, ja jau vēlaties saglabāt savu nolāpīto mikrouzņēmumu nodokli, tad palielināsim veco labo sociālo nodokli, kas jāmaksā visiem pārējiem, lielajiem jeb oldskūlīgajiem uzņēmumiem, un tad gan visi redzēs velnu! Šajā diskusijā iezīmējās kāda būtiska frontes līnija, kas pamatīgi iespaidos mūsu visu nākotni – un varbūt pat vēl sajūtamāk nekā ģeopolitiski tektonisko plātņu pārbīdīšanās, vēlēšanu rezultāti citās valstīs un vēl visādas kataklizmas.

Mikrouzņēmumu nodoklis ir tikai rīks, tāds pats kā akmens cirvis, šķēres, velosipēds vai planšetdators. Kāda rīka lietošanas aizliegšana, atsaucoties uz iespējamību, ka to var izmantot arī noziedzīgiem mērķiem, jau pati par sevi ir apšaubāma. Atmetot visas iespējamās un izfantazējamās šī rīka negodīgas izmantošanas iespējas, šāda nodokļa ieviešanu varēja uzskatīt par varbūt vēl pakuslu, tomēr kaut kādu nebūt mēģinājumu pie varas esošajiem pieslīpēties tai pasaulei, kurā pamazām savairojas arī tādi cilvēki, kas visu mūžu negrasās nostrādāt jaunībā iegūtā profesijā; tādu, kas nevēlas strādāt pēc noteikta darbalaika; tādu, kas neuzskata, ka strādāšana ir iespējama vienīgi ar juridisku adresi apveltītā "darba vietā"; tādu, kas nedomā, ka jāstrādā būtu tajā pašā valstī, kurā esi piedzimis vai taisies nomirt u.tml. Vārdu sakot, tos varētu uzskatīt par tādiem opīgiem (no vārda "opītis") centieniem izprast un izpatikt tā dēvētajai tūkstošgades paaudzei (millenials), aptuveni tā, kā parādīts šajā reklāmā (reklamētajam produktam nav pat ilustratīvas nozīmes).

Draudos šī nodokļa izraisītās problēmas un iztrūkumu budžetā novērst, paaugstinot sociālo nodokli "tradicionālajiem" uzņēmumiem, var saskatīt vecākās paaudzes vēlmi izprovocēt agresīvi aizstāvniecisku cīņassparu pašu ērti apdzīvotajā nometnē – tajā, ko vēl arvien balsta tādas pārdabiskā ticībā balstītas idejas kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību, uzņēmumu valdes, kurās sēž dūšīgi vīri ar naudas maisiem līdzīgiem vēderiem (piestāv arī cigārs), un pārliecība, ka valstij tevi vienmēr ir pienākums izpestīt no jebkādām ziepēm – vai nu piespēlējot kādu pasūtījumu, vai grūtā brīdī piemetot nodokļu maksātāju naudu.

Uz neseno diskusiju par nodokļiem un sociālo budžetu varbūt būtu jāpalūkojas kā uz konfliktu starp jaunību un vecumu, un jāpievērš uzmanība faktam, ka lielākā daļa diskutētāju, bet jo vairāk – lēmēju, paši piederīgi veco, atvainojos, perdeļu nometnei, ar to nedomājot tikai pussenilus prezidentus vai ministrus, nemirstīgus komunistus, līdz galam neizpurinātus čekistus, caurkritušus un ar prāta gaismu ne pārāk apdāvinātus uzņēmējus, izbijušus sportistus, bet arī visus tos, kurus straujās gadu gaitas iespaidā inerces pēc vēl vienmēr ir kārdinājums uzskatīt par jaunāko paaudzi. Ja Artuss Kaimiņš kādam vēl arvien šķiet zaļoksns jauneklis, tas, visticamāk, pats sen nav ielūkojies spogulī vai kalendārā. Taču tās pašas nenovēršamās gadu gaitas iespaidā viņiem visiem jau pavisam drīz būs klāt pensijas saņemšanas brīdis, jo rītdiena zogas klāt arvien straujākā tempā, bet tagadne ar visām tās rūpēm un raizēm, katru gadu mainītiem likumiem un arvien jauniem noteikumiem – nu, ar to ir jātiek galā visiem pārējiem.

Tuvojoties kārtējām vēlēšanām (vai jau pēc tām, kad ar bailēm un trīsām uzzināti to rezultāti), ik pa laikam kāds gudrinieks mēdz iedomāties, ka nebūtu slikti ieviest vēlētāju vecuma ierobežojumus. Jo, ja jau apdrošināšanas uzņēmumi atsakās izsniegt ceļojuma apdrošināšanas polises noteiktu vecumu sasniegušiem ļaudīm (tā teikt, ja mūžības ceļi tik tuvu, labāk sēdiet mājās), kāpēc gan līdzīgi nevarētu izturēties pret vēlētājiem. Un, ja jau pat kļūšanai par Latvijas Valsts prezidentu vai prezidenti ir pieļaujama minimālā vecuma diskriminācija (šobrīd uz Rīgas pili var cerēt tikai pēc 40 gadu sasniegšanas), kāpēc kaut kādos maksimālā vecuma rāmjos neierobežot arī tos, kas laiku pa laikam mēdz ievēlēt "tautas kalpus", kuru pienākums būs pēcāk šo novecot sākušo personāžu izraudzīties un ievēlēt amatā. Taču tieši tāpat varētu vaicāt, kāpēc gan neieviest maksimālā vecuma ierobežojumu arī tiem, kuriem ir izredzes tikt ievēlētiem Saeimā: kaut vai kā robežu nosakot tos pašus 40 gadus – vai varbūt pat vēl "simboliskākos" 33. Vidējais paredzamais dzīves ilgums Latvijā šobrīd esot 73,78 gadi, un tātad brīdī, kad tev ir 40, tu esi droši pāri pusmūžam, tātad jau tajā pusē, kur pamazām sāk pulcēties strauji novecojošā pasaules iedzīvotāju daļa, pensiju gaidošie un visi pārējie, kas jau nāvei parādā. Kāda velna pēc tādus būtu jāvēl Saeimā, dāvājot tiem iespēju lemt ne vien par savu privāto nākotni, bet arī par visu pārējo kopīgo un ikdienā nodarbinošo tagadni, nudien nav skaidrs.

Sabiedrības novecošanās un tās nestās iespējamās sekas nav bijis nekāds noslēpums jau gadu desmitiem. Tas nebija nekāds jaunums jau tad, kad liela daļa tagadējo pusmūžnieku vēl varēja diet un dziet kā spriganas latvju meitas un stalti latvju dēli. Un vienīgais viņu akluma izskaidrojums varētu būt pat ne vispārēja veco ļaužu sazvērestība, bet iespējamība, ka vecums ir lipīgs – kaut kas līdzīgs fantastikas romānos un filmās sastopamajiem vīrusiem, pēc kuru pārnēsātāju koduma arī sakostie pārvēršas par zombijiem jeb dzīviem un jau pa gabalu atpazīstamā gaitā gar ceļmalām staigājošiem un atstarotājus izmantot nevīžojošiem miroņiem. Piedevām jāņem vērā, ka sakostie var izrādīties apbrīnojami sparīgi un dzīvelīgi, jo, rau, kā nesen dzirdēju, kāda sabiedrībā pazīstama persona drīz pēc 50 gadu jubilejas nosvinēšanas esot sākusi mācīties kādas 6 jaunas valodas un uzskatot, ka pēc gadiem 20 transhumānisti jau spēšot paildzināt cilvēka mūžu pat līdz gadiem 200–300. Šo vecākās paaudzes agresiju spilgti atspoguļojis arī mūsu literatūras klasiķis Rūdolfs Blaumanis. Ja atceraties, novelē "Pērkoņa negaiss" materiālās problēmās slīgstošais jaunākās paaudzes ideju ģenerators Krustiņš laiku pa laikam papildu finansējumu savām radošajām idejām un potenciālajam atspērienam meklēja sava tēva skapītī, taču kādu nakti krita par upuri nevienlīdzīgā sadursmē, kurā tika izmantots, visticamāk, nereģistrēts šaujamierocis, un slepkava bija neviens cits kā viņa paša nebūt ne vairs pirmā svaiguma tēvs.

Tā kā ir gadumijas laiks un tajā pieņemts bārstīt dažādus vēlējumus, te nu būs vēl viens – ja nu arī man kādudien trāpītu garām braucoša transportlīdzekļa spogulis vai es ieskrietu ar pieri vannas istabas durvju stenderē un notikušā iespaidā sadomātu kļūt par politiķi, ātri ietiniet mani trakokreklā vai vismaz paklājā un padariet nekaitīgu. Jo pasaulei tak jāpieder jaunajiem (lai arī reizēm uz pavisam īsu laiku), un tas tak zināms it visiem, sākot ar naktstauriņiem un beidzot ar pavisam mazā skaitā uz Zemes virsas palikušajiem Amūras tīģeriem.

Vienīgi sliktā ziņa ir tāda, ka zombiju apokalipse mūsu pusē jau sākusies. Bet vienalga – laimīgu jums visiem Jauno gadu, jo viegli noprotams, ka arī tas, tāpat kā visi iepriekšējie jaunie, nekur tālāk par iepriekšparedzamu galu neaizskries!

Vienmēr Jūsu – V. Gads



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mana mūzika dzīvos mūžīgi. Varbūt ir muļķīgi tā teikt, taču fakts paliek fakts – mana mūzika dzīvos mūžīgi.

    Bobs Mārlijs

Iesakām

  • 2015. gada 26. martā, plkst. 6:03

    Andris Saulītis: Pašnāvība un maksātnespēja (16)

    Skatītāji sabiedriskajā televīzijā vēroja, kā brigāde ar policistiem, mediķiem, tiesu izpildītājiem, kramplaužiem, jauno dzīvokļa īpašnieku uzlauž dzīvokli, kur uz ceļiem sēž bankrotējusi persona ar nazi pie rīkles.

  • 2013. gada 8. maijā, plkst. 2:15

    Džodžo Meijers: Džezs bija radikāla mūzika (1)

    Mūsdienās džezu spēlē konservatīvi cilvēki. Un to klausās konservatīvi cilvēki. Un tas nozīmē, ka viņi vairs nevēlas pārmaiņu. Viņiem tas patīk tāds, kāds tas ir.

  • 2015. gada 7. maijā, plkst. 6:05

    Valda Čakare: Bezjēdzības poētika (1)

    Citu pēc citas runātājs nosauc savstarpēji nesaistītas lietas un parādības. Bet varbūt tomēr saistītas, tikai valodai nav pa spēkam aizpildīt plaisas, kas tās šķir?

  • 2013. gada 5. martā, plkst. 7:03

    Pauls Bankovskis: Vārds man leģions (7)

    Kādubrīd Padomju Savienībā vecāki, lai izceltu savu patriotismu, darināja bērnu vārdus no dažādām valstsvīru pirmo zilbju, aktuālu zinātnes vai tehnikas sasniegumu un politisku frāžu kombinācijām.

  • 2012. gada 2. martā, plkst. 9:03

    Ivars Šteinbergs: Dzejoļi (22)

    kad logs sasitīs plaukstas, tu aizmigsi. tikmēr debesis sabiezēs melnas. kā magnēts. un šonakt attālināsies, liekot tevi beidzot mierā.

  • 2012. gada 28. jūnijā, plkst. 8:06

    Aivars Eipurs: Zemestrīce zābakā (44)

    Es ēdu un ēdu, it īpaši vakaros, un kļuvu resnāks un resnāks. Pilnīgi piekrītu Kārlim Streipam, kurš reiz izteicās, ka nemaz nav jābūt naudīgam, lai kļūtu resns – tāds var palikt arī no kartupeļiem.

  • 2015. gada 15. oktobrī, plkst. 13:26

    Sanita Grīna: Realitātes konstruēšana (1)

    Tā kā kameras klātbūtne neizbēgami realitāti ietekmē, tad to var, bet varbūt pat vajag lietot kā instrumentu, lai runātu par problēmjautājumiem un aicinātu skatītāju pārvērtēt savus priekšstatus par realitāti.

  • 2014. gada 11. aprīlī, plkst. 7:04

    Ilmārs Šlāpins: Nepareizie dzīvesstāsti (6)

    Ādolfs grūbu putru neieredzēja vairāk par visu pasaulē, tāpēc centās to nobīdīt nost no šķīvja un paslēpt zem galdauta. Mamma to vienmēr pamanīja un dusmojās: "Āfrikā bērni mirst badā, bet tu te ņergājies kā tāds!"



Kultūras Ministrija
vkkf