Komentārs

Hieronīms Boss "Kristus ellē", 1775

Māris Zanders: Kārtējie "tumšie laiki"?

Aizvadītajā gadā daudz pārspriestā tēma: internets veicinot puspatiesību un pilnīgu izdomājumu brīvu, neatspēkotu izplatību.

Domāju, portāla lasītāji šo tēmu ir ievērojoši, tādēļ tā nav jāpārstāsta. Tālākais teksts ir pārdomas saistībā ar diviem jautājumiem: a) cik lielā mērā šī "post-truth" ("pēc-patiesības") situācija ir unikāla, b) cik tā ir bīstama.

Situācija, manuprāt, nav unikāla, jo pārmetumi kādam informācijas nodošanas rīkam ir seni. Atcerēsimies kaut vai Seno Grieķiju, kur dažs labs esot iebildis pret rakstību kā atmiņu atrofējošu un attiecīgi nevēlamu jaunizgudrojumu. Vēlākajos laikos kāds cits kritizēja drukāšanas tehnoloģiju parādīšanos kā iemeslu informācijas un zināšanu vulgarizācijai, ir zināmi arī pārmetumi presei, radio, televīzijai, kino utt.

Galu galā nav jauna arī situācija, kad kāds, pieklājīgi sakot, radoši interpretē informāciju vai postulē savu, no tā brīža zināšanu kanona būtiski atšķirīgu skatījumu. No šī viedokļa skatoties, kopš viduslaikiem nekas īpaši nav mainījies.

Un vispār – cilvēki ar aizspriedumiem, sazvērestības teorijām utt. ir indoktrinējuši sevi un apkārtējos (citreiz ticot paustajam, citreiz patiesībā ne visai) vienmēr. Un no reālo seku viedokļa pieņemu, ka tas, kā romieši, bizantieši, ķīnieši utt. savulaik aprakstīja "barbarus", sevišķi neatšķiras no tā, kā, teiksim, Trampa piekritēji un pretinieki ASV internetā apraksta cits citu. Un attiecīgi, baidos, viņi tā arī izturētos ārpus virtuālās telpas, ja vien ne krimināllikums.

Tātad, lai cik vērienīga liekas šodienas smadzeņu – savu un citu – skalošana internetā, tā nav nekas saturiski jauns, un acīmredzot lielākās bažas par šo vingrinājumu saistītas ar to, ka šobrīd mēs objektīvi patērējam vairāk informācijas par pasauli ārpus mūsu tuvākā loka (ģimene, kopiena) nekā, teiksim, zemnieks 17. gadsimta Vācijā. Kaut vai tādēļ, ka mums tam ir vairāk laika.

Jāņem vērā arī tas, ka t.s. tradicionālo plašsaziņas līdzekļu satraukums par faktoloģijas devalvāciju neapzināti (pieļauju) ir nedaudz liekulīgs, jo paši plašsaziņas līdzekļi ir pie tā savu roku pielikuši. Nevis kaut ko speciāli slēpjot vai melojot, bet gan producējot epizodes, piemēram, par ārpolitikas tematiku, kurās pērn par elles izdzimumu dēvētais X šogad kaut kā izrādās "mazākais ļaunums" ar perspektīvu nākamgad vispār kļūt par "konstruktīvu sarunu partneri". Respektīvi, nav tā, ka mēs informatīvajā laukā saskaramies ar kaut kādu negaidītu "masu sacelšanos".

Jautājums par fenomena bīstamību ir sarežģītāks, jo cilvēku ciešāka mijiedarbība nozīmē, ka pārāk relaksēti pret melu un puspatiesību cirkulēšanu arī nevajadzētu izturēties. Jāpiezīmē gan – mazliet izbrīna tas, ka lielākais kreņķis šobrīd vērojams attiecībā uz politiku skarošajām glupībām: manuprāt, blēņas, kas skar, piemēram, cilvēka veselības vai ekoloģijas jautājumus, nav mazāk bīstamas.

Lai kā arī būtu, šā brīža dezinformācijas bīstamā īpatnība ir tā, ka, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, tā spēj vairāk lietot vizuālos tēlus. Proti, mana, šķiet, zinātniski nepierādāmā tēze ir tā, ka mēs sliecamies vairāk noticēt tam, ko redzam "paši savām acīm", nevis, piemēram, izlasām. Ja atļauts huligānisks piemērs, viena lieta ir lasīt t.s. Cionas gudro protokolus, cita – noskatīties internetā "dokumentālo filmu" par tiem. Un tas nekas, ka tajā izmantoti no konteksta pilnīgi "izrauti" vizuālie tēli vai kādas kinofilmas fragmenti. "Es redzēju!"

Līdz ar to, ja pašmērķīgi – jo šī portāla lasītājiem tāpat ir pietiekams kritiskās domāšanas līmenis – kaut ko var rekomendēt, tad tā ir īpaša piesardzība dažādu vizuālo "pierādījumu" vērtēšanā.

Nav arī noliedzama mūsdienu specifika, kas izriet no jau minētās cilvēku ciešākas sasaistes. Ja ciema bagātākais vīrs, teiksim, 18. gadsimtā paziņo, ka atraitne Anna ir ragana, tas Annai var beigties ļoti nepatīkami, tomēr tas nav tas pats, kas 100 000 auditorijai feisbukā norādīt, ka Obama ir slēpts musulmanis vai Tramps – pedofils. Cits mērogs, ziniet. Tomēr man nav īsti skaidrs, cik lielā mērā meli internetā paliek sevi barojošas žults izgāšanas līmenī un cik jau bīstamākā formā. Jo indoktrinēšanas rezultātā veikts balsojums vēlēšanās, protams, nav joka lieta, tomēr kāda nogalināšana arī tā nav (jau pieminētais simboliskais krimināllikums kā bremzējošs faktors). Sevis un citu uzkurināšana var izšļākties arī ārpus virtuālās pasaules, tomēr pieļauju, ka šī pasaule ir pārāk komfortabla un nesodītību nodrošinoša, lai mutes bajāri to atstātu. Šādā kontekstā mums vienkārši ir jāpieņem, ka internetā bija, ir un būs toksiski slāņi, līdzīgi tam, kā mēs apzināmies, ka ir un būs cilvēki, kuri spīdzina dzīvniekus.

Trauksmes cēlāji norāda, ka visas šīs nejēdzības tomēr nav tikai, kā savulaik teica mans boss "Radio SWH", Zigmars Liepiņš, verbāla atvieglošanās tiešajā ēterā, jo tās dod varu cilvēkiem, kuriem, sacīsim pieklājīgi, to dot nevajadzētu. To grūti noliegt, turklāt bulgāru izcelsmes filozofs Ivans Krastevs kādā diskusijā pērn norādīja uz būtisku jaunumu: histērija ļauj vēlēšanas pasludināt kā "pēdējo, izšķirošo" kauju un veicina vēlēšanu rezultātu nepieņemšanu. Tā ir, un tas ir bīstami. Tomēr labā – lai gan savā būtībā diezgan ciniskā – vēsts te ir tā, ka mobilizēšanās jau nenotiek tikai viena kandidāta vai partijas atbalstītāju nometnē. Tas vienalga izskatīsies vismaz estētiski nepatīkami, tomēr tas arī nozīmē, ka nevienai bļaušanai nav garantēts pārsvars. Savukārt tas, ka politika ar tādu sparu iegulstas žanrā "kurš skaļāk?", galu galā var... nu jā, mobilizēt arī to sabiedrības daļu, kurai šis žanrs, vismaz tādā apjomā, nav pieņemams. Domāju, ka nav verificējamu datu par to, cik liela ir šī sabiedrības daļa, tomēr pieņemu, ka bļāvēju sadaļa ar savām izpausmēm rada pārspīlētu iespaidu par saviem apmēriem, jo bļāvējus vienmēr pamana, citē vairāk. Pieņemu arī, ka žults un melu uzplaiksnījums sākotnēji bļāvēju sadaļai palīdz tādēļ, ka citas sadaļas šokā novēršas no politikas apspriešanas un dalības tajā (vēlēšanas), tomēr šī distancēšanās un "spēles lauka" atdošana diez vai ir ilglaicīga. Tādēļ jo svarīgāk tiem politikas spēlētājiem (t.sk. plašsaziņas līdzekļiem), kuri orientējas uz ne-bļāvējiem, mazāk vaimanāt, bet ar savu klātbūtni un darbu iedrošināt toksiskuma pārbiedētos. Abstrahēsimies uz mirkli no šodienas: ja modelis "dedzini svešos!" (tiešā un pārnestā nozīmē) būtu kaut kā cilvēku kopdzīvei imanenti piemītošs un ilgtspējīgs, nedz es rakstītu šīs rindas, nedz jūs tās lasītu 2017. gada pirmajās dienās.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Edge  

    2017. gada 2. janvārī, plkst. 22:44

    " Abstrahēsimies uz mirkli no šodienas: ja modelis "dedzini svešos!" (tiešā un pārnestā nozīmē) būtu .."
    ==================================================================================
    Kā tādās reizēs izsakās - piparus tev uz mēles! Bez kādas "abstrahēšanās", tikai sauso statistiku, palūgšu. Cits mērogs, ziniet :" Do The Math: Global War On Terror Has Killed 4 Million Muslims Or More
    WASHINGTON — A study released earlier this year revealed the shocking death toll of the United States’s “War on Terror” since the 9/11 terrorist attacks, but the true body count could be even higher.
    Published in March by Physicians for Social Responsibility, the study, conducted by a team that included some Nobel Prize winners, determined that at least 1.3 million people have died as a result of war since Sept.11, 2001, but the real figure might be as high as two million.
    http://www.mintpressnews.com/do-the-math-global-war-on-terror-has-killed-4-million-muslims-or-more/208225/

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Klasiska ir grāmata, ko cilvēki slavē, bet nelasa.

    Marks Tvens

Iesakām

  • 2013. gada 29. aprīlī, plkst. 2:34

    Ivars Ījabs: Galva cilpā (29)

    Strādājot par 200 latiem konservu fabrikā un pa starpām nokrītot miegā kopmītnē, kaut kā nenesas prāts nedz uz "postmateriālajām vērtībām", nedz uz Kārli – Katrīnu, nedz uz demokrātisku līdzdalību 3. paaudzes cilvēktiesību aizsardzības vārdā.

  • 2014. gada 10. aprīlī, plkst. 7:04

    Arnolds Klotiņš: Izzināt, kā mūzika uzbūvēta (1)

    Rīgas mūzikas dzīve ir diezgan bagāta. Tāpat brīnos, cik pie mums daudz drukā grāmatu. Ne katrā lielā Eiropas pilsētā ir tāda kultūras dzīve kā Rīgā. Tikai vajag vairāk baudīt, vairāk apmeklēt koncertus un vairāk lasīt.

  • 2014. gada 9. oktobrī, plkst. 6:10

    Ieva Viese-Vigula: Drūmā diagnoze

    Filmā "Spēlmanis" sistēma un indivīds transformējas vienlaicīgi, to saistībai piešķirot drīzāk metonīmisku raksturu. Ārsti – cilvēki, kuru profesijā ētikas robežai ir izšķiroša nozīme, – vairs neredz dzīvību kā īpašu vērtību.

  • 2012. gada 27. aprīlī, plkst. 9:04

    Jānis Strods: Par līdzjūtību. Lācis, Apgaismība un kāda anarhista vilki (14)

    Mades nāve izsauca visai plašu reakciju latviskā interneta plašumos, sākotnējam līdzjūtības un skumju vilnim saduroties ar racionālu un skeptisku pretreakciju.

  • 2013. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Andris Ogriņš: Dūmi (1)

    tev par patikšanu es novelku cimdus unikālos pirkstu nospiedumus miesu un uzskatu pārkārtotos kaulus gars nopurina nevajadzīgas rokas kad mirsi badā lūgsies mani un ēdīsi

  • 2014. gada 5. decembrī, plkst. 6:12

    Inga Pizāne: Krūze (2)

    Par tiem, kas guļ, viņai pārdomas neraisījās, jo viņa zināja, cik pati ir laimīga un bezrūpīga, kad guļ. Pašai gan miegs nenāca ne tuvu. Turklāt viņa zināja, ka gulētiešana tāpat nozīmēs vārtīšanos viens pret vienu ar savām domām vismaz stundu, ja ne ilgāk.

  • 2016. gada 21. decembrī, plkst. 12:23

    Antropologu sarunas: Ziemassvētku vecīša dekonstrukcija

    Sarunu cikla "Antropologu Ziemassvētki" otrā sērija. Sociālantropologi Klāvs Sedlenieks un Anna Žabicka dekonstruē Ziemassvētku vecīti.

  • 2016. gada 14. janvārī, plkst. 9:23

    Agija Ābiķe-Kondrāte: Neaizstājams latviskums

    Tehnoloģiju laikmetā dzimušajai paaudzei piemīt jau iedzimta, iespējams, automātiska elektronisku sistēmu un ierīču uztvere, līdz ar to bieži vien pat pilnveidotākie gadžeti spēj piesaistīt uzmanību neilgu brīdi, uztverei nepieciešami arvien jauni, vērienīgāki iespaidi.



Kultūras Ministrija
vkkf