Komentārs, Redakcijas sleja

Foto - Ģirts Raģelis

Ilmārs Šlāpins: Laimīgu Jauno gadu!

"Sliktākais no visiem gadiem," runājot par 2016. gadu, ir dzirdēts nu jau krietni bieži. Visdažādākie cilvēki to ir teikuši, domājot gan par savu personīgo dzīvi, gan par globāliem notikumiem. Racionālākie tam ir mēģinājuši rast loģiskus izskaidrojumus politikas, socioloģijas, pūļa psiholoģijas un citās zinātnēs. Mēs esam pieraduši uztvert progresu kā dabisku procesu un sagaidām, ka viss ar laiku kļūst tikai labāks, taču dabas likumos ierakstīts ne tikai cikliskums, bet arī nejaušību izraisītas novirzes. Cilvēks savas dzīves laikā neizbēgami saskaras ar novecošanas izraisītām fizioloģiskām pārmaiņām, kas liek atskatīties uz agrākiem gadiem kā uz "labākiem", atmiņas par "zelta laikmetu" bijušas raksturīgas vienmēr un visur, psiholoģiskā laika ritējums ar katru gadu paātrinās, un procesi, kas notiek apkārt, tiek uztverti kā pārāk strauji, bojāeju vēstoši un nekontrolējami.

Par to, cik bieži cilvēces vēsturē nākotne tikusi uzlūkota ar bažām un gaidīts drīzs pasaules gals, var stāstīt anekdotes, un tam nav sakara ar konkrētu reliģisku dogmu vai nacionālās kultūras īpatnībām. Pasaules stabilo, ierasto un patīkamo kārtību vienmēr ir apdraudējis drīzais "vērtību noriets", valstis ir gājušas bojā, valodas izzudušas, beigušās ietekmīgas impērijas, monarhijas, demokrātijas, miers ir bijis apdraudēts vienmēr. Man tuvais krievu dzejnieks Dmitrijs Prigovs reiz kādā savā dzejolī uzskaitīja visu to, kas viņa dzīves laikā ir beidzies, miris, gājis bojā, – un šis saraksts bija iespaidīgs.

Arī 2016. gadā ir miruši daudzi izcili cilvēki, kuru teiktais, darītais, sarakstītais vai nodziedātais ir bijis svarīgs miljoniem cilvēku: Deivids Bovijs, Ilmārs Blumbergs, Umberto Eko, Lī Hārpere, Prinss, Pits Andersons, ungāru rakstnieks Imre Kērtess, Leonards Koens, Džordžs Maikls un daudzi, daudzi citi. Arī tam ir prozaisks izskaidrojums – viņu nāvi mēs pamanījām tādēļ, ka viņi bija mums svarīgi. Daļa no viņiem ir uzaugusi un savu radošo attīstību piedzīvojusi ļoti spraigā pēckara periodā, kad populārā mūzika kļuva nozīmīga, literatūra kļuva globāla un filozofija kļuva populāra, tradicionālās mākslas nozares piedzīvoja radikālu lūzumu, kļūstot par svarīgu masu kultūras sastāvdaļu – personiski svarīgu daudziem cilvēkiem. Nu šai paaudzei pienācis kritisks vecums, kurā cilvēki, piedodiet par cinismu, mirst. Agrāk radošas personības nomira, pirms kļuva slavenas – vai arī krietnu laiku pēc tam. Par viņu nāvi mēs uzzinājām pēc mēneša, pusgada vai vairākiem gadiem. Tagad gan slava gan ziņas par nāvi mūs sasniedz vienā mirklī. Reiz kāds valdnieks jautāja, kas ir laimīga dzīve. "Tavs tēvs nomirst, tu nomirsti, tavs dēls nomirst," atbildēja kāds gudrais. "Vai tad tā ir saucama par laimi?" izbrīnījās valdnieks. "Jā," teica gudrais, "vai tu varbūt gribētu, lai secība ir pretēja?"

Reizēm mēs atrodam kādas vecas mājas pamatos iemūrētu pudeli ar vēstuli vai kādu aizlodētu kapsulu. Reizēm tas ir vienkārši uzraksts uz akmens vai kolonnas, kāds uzraksts, kas stāvējis tuksnesī vairākus tūkstošus gadu, bet mēs to atrodam un kāds zinātnieks ņem un izlasa, kas tur rakstīts. Un izrādās, ka tur ir rakstīts: "Es, [tāds un šitāds], esmu atstājis šo uzrakstu [lai mans vārds paliktu zināms mūžīgi mūžos vai vismaz kādu laiciņu]." Lielākā daļa no arheologu atrastajām seno rakstu zīmju paliekām satur tieši tādus, patiesībā nevienam nevajadzīgus uzrakstus. Augšējās un Lejas Ēģiptes valdnieka Ahtoja Uahkara pamācībās savam dēlam Merikaram teikts: "Cilvēku paaudzes aiziet... Uzraksti uz akmens saglabā tavu vārdu, Dievs zina to, kurš dara viņa dēļ."

Nojausma par to, ka "cilvēku paaudzes aiziet", parādās reizē ar priekšstatu par vēsturi, lai gan tiešā veidā tas nav saistīts. Nepieciešamība iemūžināt savu vārdu un piemiņu ir vienlīdz uztraukusi cilvēkus gan tajās civilizācijās, kas vēsturi uztvēra kā ciklisku atkārtošanos, gan tajās, kas skaitīja laikmetus lineāri. Viena no definīcijām, kas nošķir cilvēku no pārējās dzīvās dabas, ir tas, ka tikai cilvēks spēj apzināties savu mirstīgumu un īslaicīgumu (lai gan mums ir aizdomas, ka arī ziloņi, gulbji un delfīni spēj sērot par aizgājušajiem). Bet varbūt pie vainas ir cilvēka īpaši māņticīgā attieksme pašam pret savu vārdu? Zināms taču, ka uz vienu no vissarežģītākajiem jautājumiem "Kas tu esi?" pirmā atbilde, kas ienāk prātā, ir nosaukt savu vārdu un uzvārdu. Un mazā cilvēka vēlme sevi iemūžināt, vēlme paziņot kādam "tur augšā", ka "es eksistēju", ka "es arī esmu svarīgs", šī vēlme vienmēr grauž mūsu apziņas zemākos slāņus, liekot visu mūžu darīt kaut ko tādu, kam no praktiskā viedokļa nav īpašas nozīmes, – būvēt piramīdas, gleznot zvaigžņotās debesis, rakstīt romānus par pazudušo laiku, šērot un laikot feisbukā visādas viltus ziņas. Nu ja, bet brīdī, kad mēs saprotam, ka "lielos vilcienos" jau nekam nav īpašas nozīmes, tas viss sabrūk un iet bojā.

Nemirstīgajā franču filozofa un beletrista Voltēra romānā "Kandids" ir kāds varonis – Kandida skolotājs Pangloss –, kura dzīves filozofija bija vienkārša un balstījās priekšstatā par Dieva visvarenību. Ja Dievs ir visvarens, viņš var izdarīt visu un viņam nav nepieciešamības darīt kaut ko slikti vai nepareizi. Tātad Dieva radītais ir pilnīgs un mēs dzīvojam labākajā no iespējamajām pasaulēm. Tātad, viss, kas notiek, notiek vislabākajā iespējamajā veidā un nemaz nevar notikt citādi. Romāna varoņi piedzīvo dažādas nelaimes un postu, karu, slepkavības, izvarošanas, zemestrīces, vulkāna izvirdumus, nāvessoda izpildīšanu, taču Panglosa pārliecība no tā nemainās. Viss, kas notiek, notiek vislabākajā veidā. "Tas viss ir nepieciešams, un no atsevišķām nelaimēm veidojas vispārējā laime; un līdz ar to, jo vairāk notiek atsevišķo nelaimju, jo vispārīgi ir labāk." Voltērs šādi izsmēja Gotfrīda Leibnica filozofiju, un viss viņa romāns bija veltīts tam, lai parādītu, cik absurds un nejēdzīgs ir priekšstats par perfekto pasauli, ko vācu filozofs paudis 1710. gada darbā par Dieva teodiceju, cilvēka brīvību un ļaunuma izcelsmi. Tomēr pasaulē trīs gadsimtu laikā nekas daudz nav mainījies un jautājums par to, kāpēc kaut kas notiek nepareizi un slikti, paliek.

Atbildot tiem, kuru 2016. gadu sabojāja Breksits un Trampa uzvara, Stambulas konvencija, Asada–Putina koalīcija vai Zikas vīrusa epidēmija, var izmantot tos pašus Leibnica–Panglosa argumentus: tas notika, lai mēs mācītos no kļūdām. Visu šo procesu tiešais iespaids nav un nebūs tik slikts, lai to neatsvērtu viss labais, ko mēs iegūsim no jaunām zināšanām un pieredzes. Kaut kam labam ir jābeidzas, lai varētu sākties kaut kas labāks. Bet, ja tas, kas ir beidzies, bijis slikts, tad vēl jo labāk.

Aizgājušais gads mums ir ļoti daudz mācījis, un svarīgi būtu to neaizmirst, sākot jauno 2017. Laimīgu Jauno gadu!



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • E. F. Kuks  

    2017. gada 2. janvārī, plkst. 17:33

    Tīri labs gads, iznāca Birds In The Trap Sing McKnight un dancehall ieskaņas atkal kļuva aktuālas populārajā hip-hopā. 16/20

  • kvazikvazimodo  

    2016. gada 31. decembrī, plkst. 15:16

    pārpārpļavu hitlers nāca
    jēriņami ļipu raut
    kaķīšam ūsu plūkt
    safespeisu dedzināt

    krīvukrīvs aizkrāsnē
    ģenderīša nezināja
    svešķermenī iesadzima
    par zaķīti pāršuvās

    melnais tēs atsabēga
    mātes meitai palīgā
    balto tēvu parūņīti
    fröhliche weihnachten

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2016. gada 15. martā, plkst. 6:08

    Pauls Bankovskis: Zīlīte aiz loga rūts. In memoriam

    Es esmu "Zīlīte". Apciemošu jūs kā ziemu, tā arī vasaru reizi mēnesī. Neprasīšu cienastu kā citas zīlītes, manas pusmāsas dara, bet gluži otrādi, – atnesīšu jaukas bildes, pasakas, stāstus, dzejoļus.

  • 2016. gada 21. decembrī, plkst. 12:23

    Antropologu sarunas: Ziemassvētku vecīša dekonstrukcija

    Sarunu cikla "Antropologu Ziemassvētki" otrā sērija. Sociālantropologi Klāvs Sedlenieks un Anna Žabicka dekonstruē Ziemassvētku vecīti.

  • 2015. gada 17. jūnijā, plkst. 6:06

    Toms Treibergs: Klusi un mierīgi gadījumi ar Raini un Aspaziju

    Pār Latviju – it sevišķi Rīgu, pārklājies šķidrauts ar abu rakstnieku ģīmetnēm, un jāatzīst, ka tas, protams, kaut kādā mērā ir labi un ir nepieciešams zem tā paslīdēt.

  • 2015. gada 4. maijā, plkst. 6:05

    Māris Zanders: Mans 4. maijs (2)

    25 gadi. Iespējams, būtu laiks aprast ar domu, ka būt "normālam", "parastam" nav apkaunojoši, ka nav obligāti jābūt "īpašam" – īpaši skeptiskam vai īpaši cerīgam par nākotni, īpaši patriotiskam vai īpaši kritiskam.

  • 2015. gada 9. septembrī, plkst. 6:09

    J. K. Ihalainens: Es esmu parasts cilvēks

    Es esmu nenomaksāts aizdevums, un es pat netaisos atdod ne centa šajā gaismā man jāmirst atdod man šonakt atpakaļ manu tumsu šajā gaismā man jāmirst atdod man šonakt atpakaļ manu tumsu

  • 2013. gada 14. jūnijā, plkst. 7:06

    Liene Kāposta: Nāves hronists (13)

    Savācis materiālu, es atgriežos redakcijā, kur, drudžaini klabinot datora taustiņus, radu ziņas, ko cilvēki labprātāk nelasītu. Bet viņi lasa. Lai arī šausmīgi, pretīgi, drūmi un traģiski, šie notikumi tomēr ir ļoti aizraujoši.

  • 2013. gada 10. jūnijā, plkst. 7:06

    Jānis Taurens: Arhitektūras utopija: poēzija un īstenība (1)

    Manās rokās ir nonācis kāds dokuments, rakstīts latviešu valodā, tas ir bez virsraksta un sākas ar kādu citātu. Nosaukums, kuru esmu saglabājis kā šī raksta nosaukumu, ir mans izdomājums.

  • 2013. gada 13. maijā, plkst. 8:05

    Frederiks un Beatrise Butkeviči: Sapņi (1)

    Frederikam ir seši gadi. Viņš ir "Lego" fans. "Lego" kluči mājās ir visur - istabās uz grīdas un zem gultas, uz palodzēm, dažkārt arī vecāku apavos. Beatrisei ir astoņi gadi. Viņa ir pirmklasniece kādā Rīgas skolā. Sapņo par savu suni. Vai vismaz jūrascūciņu.



Kultūras Ministrija
vkkf