Horhe Luiss Borhess: Kosmogonijas (1)

2003. gada 26. novembrī, plkst. 0:00

Rubrika: Bibliotēka
(dzeja)

Septiņdesmito gadu vidū Buenasairesā iznāca argentīniešu rakstnieka Horhes Luisa Borhesa albums „Kosmogonijas” („Cosmogonias”). Tajā bija ievietoti seši viņa dzejoļi kopā ar argentīniešu mākslinieka Aldo Sesas ilustrācijām. Albūma ievadā, atsaucoties uz P. Valerī domu, H. L. Borhess rakstīja, ka kosmogonija ir fantastisks literārs žanrs un „ja vajadzētu noskaidrot pirmo mirkli laikā, tad mums nāktos nolaisties nemitīgas pagātnē atgriešanās dzelmē un atvarā, jo nav tāda mirkļa, kurš neietvertu sevī citu — iepriekšēju mirkli”. Dzejoļus, ar kuriem mēs jūs iepazīstinām, varētu uzskatīt par H. L. Borhesa poētiskās kosmogonijas konceptiem.

 

 

Likteņi

Dvēseles izraudzījās sev likteņus,
Un Džons Miltons teica: „Gribu būt akls,
Lai no savas tumsas dziedātu par citu
aklo - Samsonu, kam nācās sagraut templi.”
Jūda Iskariots ieteicās:

„Gribu
Būt neģēlības trīsdesmit sudraba graši,
Kuri, tāpat kā Kristus, izglābs pasauli.”
Uliss apliecināja: „Es būšu kuģis,
Klejojumi un dusmu loks.”
Bet Vara pavēstīja: „Es būšu cietums.”
Un Žanna d’Arka sacīja: „Es būšu uguns.”


Mēness

Milzums vientulības šai zeltā!
Mēness naktīs nav tas mēness,
Kuru reiz skatījis pirmais Ādams. Ilgus gadsimtus
Cilvēku nomods to pierietinājis
Ar senām raudām. Paskaties uz to! Tas ir tavs spogulis.


Kosmogonija

Nedz tumsa, nedz haoss. Tumsa
Izlūdzas sev acis, kuras redz, kā skaņa
Un klusums izlūdzas sev dzirdi,
Un spogulis formu, kuru aptver.
Nedz telpa, nedz laiks. Nedz arī
Dievība, kura jau iepriekš iecerējusi
Klusumu, kas pirms pašas pirmās
Laika nakts, kurai nebūs ne gala, ne malas.
Heraklīta Nevisuzinošā lielā upe
Nav sākusi vēl savu neizsīkstošo plūdumu,
Jo tek no pagātnes uz nākotni,
Jo tek no aizmirstības uz aizmirstību.
Kaut kas, kurš vairs necieš. Kaut kas, kurš lūdzas.
Pēc tam nāk vēsture vispārējā. Šobrīd.


Par to, kas nezin neko

Mēness nezin, ka viņš ir rāms un mirdzošs.
Un pat to, ka viņš ir mēness;
Smilts, ka viņa ir smilts. Nav tādas
lietas, kas zinātu, ka viņas forma ir vienīgā.
Ziloņkaula figūras ir pilnīgi svešas
Abstraktai šaha spēlei, tāpat kā roka,
Kura viņas pārvieto. Varbūt cilvēka liktenis
Ar īslaicīgiem priekiem un ilgstošām ciešanām
Ir darbarīks Tam Citam. Mēs to nezinām.
Nosaucot viņu par Dievu, mēs no tā neko neiegūstam.
Tikpat veltīgas ir arī bailes un šaubīšanās,
Un sakropļotā lūgšana, kuru mēs uzsākam.
Kādsloks ir raidījis šo bultu?
Kāds viņš es esmu? Kāda virsotne ir viņa mērķis?


Tuksnesis

Telpa bez laika.
Mēness ir smilšu krāsā.
Šobrīd, tieši šobrīd
Mirst Metauro un Tannenbergas ļaudis.


Ģenēze, IV, 8

Iesākumā bij tukšums.
Divi rokas izsvieda milzu akmeni.
Nebij pat kliedziena. Bij asins.
Bij pirmoreiz nāve.
Es vairs neatminos, vai biju Ābels vai Kains.

 

No spāņu valodas tulkojis Leons Briedis.

Pēdējie komentāri:

• Ervins 21.04.05 21:19

  Jauki palasities kaut ko paari staavosshu.Vismaz ir kaads ,kas paraada jaunas augstienes.

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma