Sarunas

Foto – Ģirts Raģelis

Satori diskusija: Kas notiek ar mūsdienu prozu?

Uz sarunu par mūsdienu prozas stāvokli Latvijā aicinājām rakstniekus Paulu Bankovski un Gunti Bereli, literatūrkritiķi un tulkotāju Ievu Kolmani, redaktori un kritiķi Bārbalu Simsoni, grāmatu blogeri un radioraidījuma vadītāju Spīganu Spektori. Diskusiju vadīja Ilmārs Šlāpins, foto – Ģirts Raģelis.

Ilmārs Šlāpins: Saistībā ar prozas lasījumiem ienāca prātā parunāt par to, kas notiek ar mūsdienu prozu. Kādi jauni prozas žanri rodas un kādi iet projām? Kāpēc tā notiek? Vai tas ir dabisks attīstības process vai arī bizness un mārketings? Kas mūsdienās tiek saprasts ar daiļliteratūru, un vai arī latviešu literatūrā šajā ziņā kaut kas mainās?

Ieva Kolmane: Es uzreiz ierosinu atteikties no vārda "daiļliteratūra". Tas ir terminoloģiski vecs un aizgājis apzīmējums.

Bārbala Simsone: Bet kā citādāk nošķirt?

Ieva Kolmane: Literatūra un nozaru literatūra.

Ilmārs Šlāpins: Kas ir nozaru literatūra?

Pauls Bankovskis: Te uzreiz rodas problēmas. Vismaz latviešu valodā šādā gadījumā ir jārunā arī par nedaiļliteratūru, un tas uzreiz izklausās apkaunojoši tai "nedaiļajai" literatūrai. Otra lieta – ne velti līdzi esmu paņēmis šo grāmatu. Būtībā tas ir Džona Obrija visa mūža darbs, bet tas nav nodrukāts tāds, kādu Obrijs to atstāja, – autore to ir sagraizījusi pa maziem gabaliņiem un sakārtojusi tādā hronoloģiskā secībā, kādā viņš tos būtu varējis rakstīt. Tas ir līdzīgi, kā mēs paņemtu visu, ko ir sarakstījis Rainis, atrastu kādu hronoloģisku piesaisti tam vai citam lugas fragmentam un saliktu krustu šķērsu kopā ar viņa dienasgrāmatām, pa stundām – te viņš ir rakstījis fragmentu no "Zelta zirga", te viņš ir rakstījis vēstuli: un tas viss ietu tādā secībā, kā viņš ir dzīvojis. Tad kas tas īsti ir? Kaut kas dokumentāls? Īsti vairs ne, jo tajā ir autores interpretācija. Man pašam ir bijusi darīšana ar cilvēku, kurš saka: "Nu, Zēbalda "Austerlics" jau nav nekāda daiļliteratūra, tā ir kaut kāda dokumentālā proza. Kas tas tāds vispār ir?!" Es tā neuzskatu. "Austerlics" jau nav nekas oriģināls. Prusta "Zudušo laiku meklējot" – tā ir dokumentālā proza vai kas? Tā nav jauna problēma, kas nesen būtu parādījusies. Drīzāk tā parādās tāpēc, ka rakstītpratēju un lasītpratēju daudzuma iespaidā vispār jebkāda veida literatūras ir radies ārkārtīgi daudz. Nekad vēl pasaulē rakstītpratēju un lasītpratēju procents nav bijis tik liels, un līdz ar to arī rakstnieku ir nebijis skaits. Visi kaut ko raksta, visi kaut ko sacer, visi grib baigi kaut ko izgudrot. Tad te nu mēs esam.

Guntis Berelis: Kur tad mēs esam?

Pauls Bankovskis: Te! Mēs spriežam – kaut kas ir mainījies, kaut kas nav labi…

Guntis Berelis: Manuprāt, visas tās problēmas sākas no vienas pavisam elementāras lietas. Es esmu ļoti sašutis par vārdu "daiļliteratūra" un to, ka tam nav antonīma.

Pauls Bankovskis: Tas ir tikai latviešu valodā.

Guntis Berelis: Man tas vārds izsauc alerģiju – tu saki, ka tā ir daiļliteratūra, un pēc tam uzraksti, ka tas ir tīrs mēsls.

Pauls Bankovskis: Vēl jau ir daiļproza, kas it kā mēģina kaut ko precizēt.

Bārbala Simsone: Un daiļdzeja? (Smejas.)

Guntis Berelis: Es gribēju teikt, ka tas ir viens no tiem neveiksmīgajiem jēdzieniem, kas radies 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma bezmaz vai izmisīgo centienu rezultātā. Tāpat kā šodien mēģina izgudrot datorterminus, tāpat arī radās "daiļliteratūra", kas ir absolūti nejēdzīgs apzīmējums. Manuprāt, mums jārunā vienkārši par prozu, un viss.

Bārbala Simsone: Proza var būt arī dokumentālā literatūra.

Guntis Berelis: Tādā gadījumā mēs varam visu, kas sarakstīts prozaiskā manierē, nosaukt kaut vai par lietišķo literatūru.

Pauls Bankovskis: To, kas neizskatās pēc dzejas, sauksim par prozu.

Guntis Berelis: Jā, kur ir pietiekami garas rindas.

Ilmārs Šlāpins: Bet dzejproza?

Pauls Bankovskis: Nu, tur Kārlis Vērdiņš jāsauc.

Ilmārs Šlāpins: Pirms kāda laika "Satori" iztulkojām un ielikām vienu ziņu, bet saskārāmies ar problēmu, ka vajag atrast vienu terminu latviski. Kāds cits latviešu medijs šo ziņu bija pārtulkojis, pārceļot terminu pa taisno, un tas izklausījās smieklīgi. Īsti vairs neatceros, kā bija viņiem, bet mēs ieviesām terminu "augstā literatūra". Pētījums bija par to, ka tiem, kas lasa nopietno romānu, izveidojas lielāka iecietība un atvērtība nekā tiem, kas lasa žanru literatūru – detektīvus, fantāzijas darbus.

Spīgana Spektore: Tas nozīmē, ka mēs uzreiz pieņemam – fantāzija nekādā ziņā nevar būt intelektuāla literatūra?

Ilmārs Šlāpins: Šīs ziņas autoriem bija priekšstats, ka tā ir zemāka literatūra.

Bārbala Simsone: Kurš tad saliek tos plauktiņus šādā secībā?

Guntis Berelis: Attieksme pret literatūru ir tik totāli subjektīva lieta, ka tā nevar darīt. Esmu stāstījis visiem – atkarībā no garastāvokļa es varu līst gan augstajos plauktos, gan lasīt totālās lubenes.

Pauls Bankovskis: Tas, ka žanru saprot kā kaut ko piezemētāku un mazvērtīgāku, manuprāt, ir veidojies vēsturiski. Tas, ko mēs vispārīgi saucam par žanru literatūru, vienalga, vai tās būtu lubenes vai vēlāko gadu kriminālromāni, radās tikai tajā brīdī, kad to varēja pietiekami ātri un lēti pavairot un izplatīt, savukārt cilvēkiem mākslīgā apgaismojuma dēļ radās iespēja to patērēt. Patērēt tādā veidā, ko mēs šobrīd uzskatām par normālu. Teiksim, tu nevis izlasi vienu grāmatu un tev ar to pietiek, bet tu izlasi vienu un uzreiz meklē nākamo. Ir ķēdveida smēķēšana un ir ķēdveida lasīšana, un patiesībā tas ir izveidojies ļoti, ļoti nesen, 19. gadsimtā. Pirms tam bija pilnīgi citādi lasīšanas un grāmatu patērēšanas ieradumi. Es domāju, ka šis nošķīrums ir veidojies vēsturiski – viens ir tas senais, smalkais gals, kur pa grāmatām krāmējas tikai atsevišķi zinātņu vīri vai garīdznieki, kamēr pārējie uz viņiem skatījās ar lielu apbrīnu. Tad pēkšņi panesās tā masveida lasīšana. Tā nav ne nelaime, ne laime, vienkārši tā tas vēsturiski ir noticis.

Ieva Kolmane: Es mazliet piebildīšu – no intensīvas lasīšanas notika pāreja uz ekstensīvu. Intensīvās lasīšanas ideja ir, ka visu mūžu tu lasi vienu grāmatu, nevis, ka tev ir nez cik grāmatu un tu viņas met ārā.

Pauls Bankovskis: Tieši tāpat mēs esam no intensīvās rakstīšanas pārgājuši uz ekstensīvo. Ja kādreiz rakstīja tikai maza daļa no lasītpratējiem un lielākā daļa tikai uzrakstīja vidusskolas noslēguma darbu, ar ko viņu rakstīšanas karjera arī beidzās, tad tagad rakstīšana spiestā veidā turpinās līdz pat kapa malai – cilvēki lasa to, ko citi viņiem ir atrakstījuši, un nemitīgi ir spiesti rakstīt pretim.

Spīgana Spektore: Bet tas jau nenozīmē, ka mums jāpieturas pie tādiem vēsturiskiem sadalījumiem, kas absolūti neatbilst mūsdienu realitātei.

Pauls Bankovskis: Ir baigi grūti no tiem atbrīvoties, tie velkas līdzi.

Bārbala Simsone: Tu pareizi teici – tas sadalījums nāk no lubu žurnālu fenomena: divdesmito, trīsdesmito gadu lētajiem, ātri pavairojamajiem žurnāliņiem. Rakstniekiem bija ātri jāproducē stāstiņi, ar kuriem aizpildīt katru nākamo numuru, un varbūt tas lētuma princips radās tieši tad, jo gan pirms tam, gan pēc tam žanru literatūra ir bijusi daudz kvalitatīvāka.

Guntis Berelis: Nav, nav tā. Tad, kad Servantess rakstīja "Donu Kihotu", viņš to bija iecerējis kā parodiju par milzīgo pasaules pārblīvētību ar bruņinieku romāniem. Tā nav jauna parādība. Es pilnīgi pieļauju, ka klasicisms ar savu ētisko ideālu, valstiskumu un vispārību uztaisīja pārtraukumu, bet masu literatūra sākās jau daudz agrāk.

Bārbala Simsone: Parodijas, protams, bija jau agrāk. Jau Ostina parodēja gotiskos romānus. Bet kas ir masu literatūra un kas ir ne-masu? Cik liela ir noteicošā masa, kas kādu darbu padara par masu literatūru?

Guntis Berelis: Ja visi lasītpratēji lasa bruņinieku romānus, tad tā ir masu literatūra. Starp citu, Servantesa laikā bija arī komiksi tiem, kas nemācēja lasīt.

Pauls Bankovskis: Nu jā, pirmie komiksi bija svēto rakstu skaidrojumi dažādos zīmētos tēlos.

Bārbala Simsone: Baznīcu vitrāžas bija pirmie komiksi.

Ilmārs Šlāpins: Jā, grafiskās noveles. Atgriežoties pie jautājuma par žanru literatūru – ir novērojams tāds fenomens kā cilvēki, kas lasa tikai viena žanra literatūru, un, vai tas būtu detektīvs, šausmu, fantāzijas vai romantiskais mīlas romāns, vai erotiskā literatūra, šajā žanrā iespējama gan kvalitatīva, gan mazāk kvalitatīva literatūra, bet, kas man šķiet raksturīgi, – tiem, kas izvēlas lasīt šī žanra literatūru, ir diezgan vienalga, cik kvalitatīvs darbs ir.

Guntis Berelis: Nē, tā nav.

Bārbala Simsone: Absolūti nav. Un es neesmu satikusi cilvēku, kurš lasītu tikai viena žanra literatūru, un es diezgan daudz satiekos ar lasošiem cilvēkiem.

Pauls Bankovskis: Ir tādi, kas vairāk aizraujas ar kaut ko vienu.

Spīgana Spektore: Ir žanri, kas ir tuvāki, bet pilnīgi noteikti nav tā, ka cilvēks lasa tikai viena žanra grāmatas.

Bārbala Simsone: Man liekas, ka tieši cilvēkam, kurš zina žanra labākos darbus, kaut kas nekvalitatīvs vairs neiet cauri.

Pauls Bankovskis: Žanriem vienmēr ir kaut kādi spēles noteikumi, kas nosaka to, ka šis vai tas sacerējums pieder konkrētajam žanram, bet, ja tas vienmēr būtu uzcepts pēc vienas receptes, neviens to nelasītu – interesantais rodas tajā, kā rakstnieks spēlējas noteikumos, vienlaikus mēģinot tos apiet, pārkāpt vai ieviest kaut ko jaunu. To rakstnieks var izdarīt visdažādākajos veidos. Pēc līdzības – nav tā, ka cilvēkam garšo kāds konkrēts produkts un tāpēc viņš ēd visu, kas no šī produkta ir pagatavots.

Ieva Kolmane: Ja mēs runājam par cilvēkiem, kas lasa tikai viena žanra literatūru, es varu iedomāties tikai vienu piemēru – Jehovas liecinieki. (Visi smejas.)

Guntis Berelis: Vai tu domā, ka Jehovas liecinieks mājās zem segas nelasa fantastiku?

Bārbala Simsone: Tas, ko viņi lasa, kaut kādā mērā jau ir fantastika.

Spīgana Spektore: Bet šie atsevišķie žanri jau ir ārkārtīgi plaši, piemēram, fantastikas un fantāzijas literatūrai ir tik daudz apakšžanru, ka ir grūti pat vispār runāt par vienu žanru.

Bārbala Simsone: Vispār žanriem ir ļoti grūti novilkt robežas. Es nezinu, vai to kokonu, kurā žanrs ir ietīstīts, ir radījis pats žanrs vai arī mēs to tur dzenam iekšā. Piemēram, Mārgaretu Atvudu visi vairās saukt par fantastiku, lai gan tā ir fantastika un vēl trakāk – reizēm tā ir šausmu literatūra. Mums liekas, ka ielikšana žanra robežās uzreiz kaut kā nonivelēs Atvudu, bet tā nav.

Guntis Berelis: Pārstāsti Atvudas romāna sižetu kādam profesionālam fantastam, un viņš pateiks: "Nu baigi sūdīgā rakstniece!" (Visi smejas.)

Bārbala Simsone: Atstāstot gandrīz jebkuru romānu, to var pasniegt kā nelasāmu.

Guntis Berelis: Man liekas, ka tas viss velkas līdzi no 19. gadsimta racionālisma, kur izdoma bija izspiesta ārpus godīgas literatūras robežām. Ja tā ir fantastika, mēs kā snobi to uzreiz norakstām – tā nemaz nevar būt laba.

Bārbala Simsone: Jā, pēc definīcijas – tikai žanra un nevis rakstības dēļ.

Pauls Bankovskis: Kur tā notiek?

Guntis Berelis: Visur.

Spīgana Spektore: "Augstajā" literatūrā, kas nav tikai dokumentāla, mēs tāpat runājam par izdomātiem varoņiem, situācijām. Kur ir tā robeža? Cik tālu mēs atļaujam izfantazēt kaut ko jaunu, un kur sākas "nu nē, šī ir fantāzija, tā nav intelektuāla literatūra".

Bārbala Simsone: Ja citādi nevar, to nosauc par maģisko reālismu, tikai, dievs nedod, lietot kādu no šiem žanra apzīmējumiem.

Spīgana Spektore: Jā, man arī nav skaidrs, kāpēc mēs varam lasīt simbolus un metaforas un tas mums šķiet ļoti inteliģenti, bet, kad ir vesela pasaule kā simbols, – nu nē, tas mums nepatīk.

Bārbala Simsone: Vai arī, ja tas ir žanra literatūras darbs, tam jābūt vismaz 150 gadu vecam.

Ilmārs Šlāpins: Man liekas, ka ir kaut kādas pazīmes, pēc kurām iespējams atšķirt, vai darbs ir rakstīts žanra nišā, apzināti vai neapzināti ievērojot noteikumus, un kurā brīdī un kāpēc tas izkāpj ārā – vai tāpēc, ka autors ir pārāk "liels" un neietilpst tajā nišā, vai tāpēc, ka viņš ir pārāk slikts un neprot ietilpt. Piemēram, Zeibots ar "Okeānisko Es" neielīda tajā nišā.

Bārbala Simsone: Vai viņš vispār pretendēja?

Pauls Bankovskis: Viņš neielīda tajā nišā, ko varētu dēvēt par latviešu žanru literatūru.

Guntis Berelis: Daudz labāks piemērs ir Perveņeckas "Gaetāno Krematoss". Tur ir tīrā fantastika iekšā, bet tajā pašā laikā tas ir velns zin' kas.

Ilmārs Šlāpins: Nu ja, tāpēc, ka neievēro žanra likumus.

Spīgana Spektore: Man šķiet, ka šis pats Atvudas piemērs ir ļoti labs. Viņa raksta klasiskas distopijas, klasisku fantastiku, bet mums par katru cenu vajag viņu iespiest kaut kādā citā – "augstās literatūras" – plauktā. Tur arī ir visa problēma "augstās" literatūras un žanru literatūras sadalījumā, ka mēs žanru literatūru automātiski uzskatām par kaut ko zemāku, un, tikko kā ir laba literatūra, mēs piepeši vairs nevaram atļauties to ielikt žanros.

Ilmārs Šlāpins: Man tā liekas ļoti loģiska attieksme.

Pauls Bankovskis: Kaut kādā ziņā to nosaka arī paša autora domu gājiens. Ja viņš ir apņēmības pilns uzrakstīt tradicionālu kriminālromānu, nekas vairāk viņam arī nesanāks. Ja viņa nodoms ir uzrakstīt tādu pašu latviešu literatūras izstrādājumu, kāds ir rakstīts pēdējos 50 gadus, tieši tāds tas arī būs.

Spīgana Spektore: Bet tā jau nav žanra problēma – tā ir autora problēma! Viņš mēģina kaut ko atdarināt!

Pauls Bankovskis: Es saku – jāsāk ar autoru, viņš ir galvenā problēma!

Bārbala Simsone: Bet kurš autors sāk ar uzstādījumu "Es tūlīt uzrakstīšu kaut ko tādu, kas jau kādreiz ir uzrakstīts"?!

Pauls Bankovskis: Manuprāt, tas bieži vien darbojas neapzinātā līmenī.

Guntis Berelis: Iesācējiem atdarināšana ir viens no mācīšanās veidiem.

Bārbala Simsone: Iesācējiem jā, bet mēs runājam par rakstniekiem.

Guntis Berelis: Bet ja viņš netiek ārā no iesācēja ādas?

Ilmārs Šlāpins: Ir taču rakstnieki, kas ir veiksmīgi pārdevuši savus pirmos 15 romānus.

Pauls Bankovskis: Tieši tā! Pamēģināja, sanāca – un aizgāja! Tie ne vienmēr ir iesācēji.

Guntis Berelis: Tur ir runa par mārketingu.

Ilmārs Šlāpins: Jā, tas ir otrs – izdevniecības taču bieži vien uzliek tās uzlīmes.

Pauls Bankovskis: Vairāk arī neko nevajag!

Ieva Kolmane: Paklau, man šķiet, ka mēs vārām to putru arvien biezāku. Mēs ņemam no visiem galiem reizē un visas klasifikācijas, kādas ir bijušas. Vispirms mēs mēģinājām nospraust žanru robežas un to, kā mēs kartējam literatūras lauku, tad mēs maisām iekšā jautājumu par to, kas ir vērtīgāks un kas ir nevērtīgāks. Tās ir divas lietas, par ko jārunā atsevišķi, jo, pirms mēs saprotam, kā kartēt lauku, mēs nevaram sākt vētīt. Par augsto un zemo literatūru arī ir spriests, un ir kļūda stāstīt, ka augstā literatūra būtu vērtīgāka par tā saucamo zemo literatūru, jo tās ir divas lietas, kas pilda atšķirīgas funkcijas.

Bārbala Simsone: Tādā gadījumā varbūt problēma ir terminoloģijā, jo "augsts" un "zems" automātiski nes konotāciju "labāks" un "sliktāks". Varbūt, ja vienu sauktu par zaļo un otru par gaiši oranžo literatūru, nebūtu nekādu problēmu.

Ieva Kolmane: Ja mums ir tas dalījums, sauksim to joprojām par augsto un zemo literatūru, tad viena pilda derīgas funkcijas, proti, tā saucamais "augstais gals" dod kaut ko jaunu, izgrūž no ierastajiem priekšstatiem un liek kaut ko pārvērtēt. "Zemais gals" lasītājam iedod stabilitāti – viņš var rēķināties, ka detektīvs ir tāds, kādam tam jābūt.

Bārbala Simsone: Pēc šāda principa daļa žanra darbu iet augstajā literatūrā.

Ieva Kolmane: Es tieši pie tā arī mēģinu nonākt. Mēs varam tās funkcijas deleģēt, piemēram, piemānīt detektīva lasītājus, izgrūžot viņus ārā no priekšstatiem un liekot domāt, ka tas ir tāds detektīvs, kāda vēl nav bijis. Eko "Rozes vārds" tieši to darīja.

Bārbala Simsone: Tieši tā, un "Fuko svārsts" galu galā arī.

Guntis Berelis: Varbūt viss arī sākas, kad saplūst augstais un zemais.

Pauls Bankovskis: Turpinot šo piemēru, manuprāt, lielisks savstarpējās bagātināšanās piemērs mūsu pašu literatūras vēsturē ir "Grāfs Monte Kristo", kas droši vien būtu uzskatāms par zemo galu. To tulkoja Rainis, gan izlaizdams neinteresantās vietas, bet tajā pašā laikā nopelnīdams kaut kādu naudiņu, lai varētu nodarboties ar augstajām lietām.

Bārbala Simsone: Ā, tādā ziņā! Nu labi. (Smejas.)

Spīgana Spektore: Kamēr žanri netiek pretstatīti augstajai literatūrai, tikmēr es piekrītu. Ir zemā un augstā literatūra, un ir žanri atsevišķi – man tas ir pilnīgi pieņemami.

Bārbala Simsone: Sanāk tā, ka gan augstajā, gan zemajā galā ir žanra un bezžanra literatūra, ja vispār tāds fenomens ir iespējams.

Ilmārs Šlāpins: Zemā bezžanra literatūra. (Visi smejas.)

Ieva Kolmane: Vai tu zini kādu piemēru?

Bārbala Simsone: Nē, bet, ja mēs tik ļoti strikti dalām augstajā un zemajā literatūrā, tad pēc definīcijas sanāk, ka augstā ir bez žanra.

Guntis Berelis: Manuprāt, tie žanri drīzāk kalpo kā pazīšanās zīmes. Ja man pasaka: "Lūk, šī grāmata ir detektīvs!", īstenībā cilvēks grib teikt, ka tā ir lasāmviela, kurā iekļauti detektīvspēles noteikumi. Varbūt tas nemaz nav detektīvs. Tas pats "Rozes vārds" ir klasisks piemērs. Tā drīzāk ir pazīšanās zīme, nevis norāde uz konkrētās grāmatas kvalitāti.

Ilmārs Šlāpins: Bet tai brīdī, kad mēs varam pateikt, ka šajā grāmatā ir detektīvelementi vai pazīmes, mēs jau atsaucamies uz kaut kādu iepriekš esošu tradīciju un atzīstam, ka ir tāda detektīvliteratūra.

Spīgana Spektore: Bet to jau neviens nenoliedz.

Bārbala Simsone: Vēl vairāk – mēs pieņemam, ka visi zina, kāda ir detektīva formula.

Ilmārs Šlāpins: Vēl viens iedalījums, kuru – vismaz retrospektīvi – var pamanīt, ir: paliekoša literatūra un... (Domā.)

Bārbala Simsone: Zūdoša?

Ieva Kolmane: Gaistoša.

Ilmārs Šlāpins: ...gaistoša literatūra. Turklāt tas ne vienmēr ir saistīts ar augstu kvalitāti vai autora ģenialitāti, bet ar kaut kādiem citiem apstākļiem. Kāpēc vienas grāmatas zaudē savu nozīmību, bet citas to iegūst tikai pēc kāda laika?

Pauls Bankovskis: Tas ir saistīts ar daudzām dažādām nejaušībām.

Bārbala Simsone: Varbūt tās ir grāmatas, kas tiešām piedāvā kaut ko jaunu?

Pauls Bankovskis: Ne vienmēr. Gadās tā, ka tās neko nav piedāvājušas gadu desmitiem vai pat vēl ilgāk, bet tad pēkšņi grāmatu atrod vai jaunatklāj, un tā kļūst par kaut ko ārkārtīgi nozīmīgu.

Spīgana Spektore: Man šķiet, ka "Stouners" ir lielisks piemērs.

Bārbala Simsone: Bet "Stouners" tikai tagad ir uzpeldējis.

Spīgana Spektore: Jā, romāns faktiski ir rakstīts 50.–60. gados, bet tikai 2004. vai 2005 gadā Francijā Anna Gavalda to nejauši atrada un iztulkoja.

Ilmārs Šlāpins: Vai tas nav tas gadījums, kad viņa pati to ir uzrakstījusi, bet uzdod par atrastu? (Smejas.)

Bārbala Simsone: Tad viņai būtu jāraksta diezgan daudz, jo šim pašam autoram ir atrasti vēl pāris romāni. Es drīzāk domāju par tādu piemēru kā "Frankenšteins". Strikti ņemot, tā ir ļoti slikti uzrakstīta grāmata, bet – še tev, klasika! –, un tur vairs neko nevar izdarīt. Ārā no kanona to vairs neviens nedabūs.

Guntis Berelis: Es nedomāju, ka tā būtu slikti uzrakstīta grāmata, ja salīdzina ar to, kāda vispār bija 19. gadsimta proza.

Bārbala Simsone: Nu, Ostinai vismaz ir plūdums un tā.

Guntis Berelis: Nevaru spriest, neesmu lasījis.

Ilmārs Šlāpins: "Frankenšteins" tika uzrakstīts nedēļas laikā, vai ne?

Bārbala Simsone: Esmu dzirdējusi, ka pamatiņš tika uzmests vienas nakts laikā, jo tās bija sacīkstes. Bairons, Šellijs un viņa sacentās par šausmīgāko spoku stāstu.

Ieva Kolmane: Mēs tagad varētu saukt ļoti daudz piemēru, bet Ilmārs grib zināt, kāpēc tā ir. (Smejas.)

Guntis Berelis: Manuprāt, tas notiek tādos gadījumos, ja autors ir uzķēris kaut kādu arhetipisko būšanu. Tas pats "Grāfs Monte Kristo" – nepareizi notiesātais, izbēgušais varonis realizē cilvēku iekšējās tendences. "Frankenšteins" arī.

Pauls Bankovskis: Vai "Šveiks", piemēram.

Guntis Berelis: "Šveika" gadījumā tā drīzāk ir identificēšanās ar ironisku racionālismu.

Spīgana Spektore: Varētu pieņemt, ka izdzīvo tā literatūra, kas ir vairāk par idejām, nevis ļoti konkrētu problēmu.

Bārbala Simsone: Un kas attiecas uz maksimāli plašu cilvēku loku.

Ieva Kolmane: Problēmas jau mēdz arī atkārtoties.

Spīgana Spektore: Un tā literatūra arī mēdz uzpeldēt.

Bārbala Simsone: Piemēram, par to pašu "Grāfu Monte Kristo" – vai tiešām tas bija pirmais šāda veida romāns? Šaubos. Gan jau tas sižets kaut kur pirms tam bija.

Guntis Berelis: Noteikti.

Ieva Kolmane: Līdzvērtīgs jautājums būtu, kāpēc dažas sugas ir izdzīvojušas, bet citas izmirušas. Kā jau Pauls teica, tas ir vesels apstākļu kopums un diezgan labila, grūti prognozējama sistēma.

Pauls Bankovskis: Tieši tā! Iedomājies, cik daudz ir stāstu par autoriem, kuru labākā sacerējuma vienīgais eksemplārs ir gājis zudumā dažādu apstākļu dēļ. Mēs varam tikai minēt, kas tur bijis sarakstīts. Varbūt starp tām ir bijusi grāmata, kuru mēs tagad pieminētu kā vienīgo un īstāko. Tā ir izčibējusi, savukārt vesela kaudze nav izčibējusi.

Bārbala Simsone: Vai šie manuskripti maz ir reāli? Tikpat labi tie var būt arī fiktīvi.

Pauls Bankovskis: Es zinu, kā gandrīz pazuda Bisenieka jaunais "Fausta" atdzejojums, kas tomēr laimīgi atradās miskastē.

Bārbala Simsone: Vienīgais eksemplārs varbūt?

Pauls Bankovskis: Jā.

Bārbala Simsone: Leģenda!

Guntis Berelis: Kā tas notika?

Pauls Bankovskis: Manuskripts tika aizmirsts, taksometrā laikam. Tādi gadījumi notiek.

Ilmārs Šlāpins: Vēl līdzība ar literatūru un tās pārdošanu, manuprāt, ir ļoti uzskatāma popmūzikas tirgū, kas gan arī ir tāds laikā ierobežots fenomens, sācies 50. gadu beigās un faktiski mūsdienās jau beidzies. Tajā ir jāpārdod plate kā noteikts mūzikas žanra paraugs, un pārdevēji zina, ka ir pircēji, kas pirks, piemēram, tikai death metālu. Tāpēc ir vajadzīgas tās uzlīmes un plaukti, kur šo mūziku salikt. Kaut kādā ziņā izdevniecības un grāmatveikali arī ir ieinteresēti to šādi kārtot, bet vai šobrīd tas, līdzīgi kā mūzikā, nepazūd?

Pauls Bankovskis: Daļēji jā, jo ik pa brīdim parādās tādi brīnumi, ko nevar iebāzt konkrētā plauktā.

Ilmārs Šlāpins: Tā nebūtu galvenā problēma.

Bārbala Simsone: Tā pati sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Vēsturiskie romāni arī ir žanrs, kurā tiek radīti ļoti dažādi darbi. Gribi vai negribi, jūs visi esat iebāzti šajā kastītē. (Smejas.)

Pauls Bankovskis: Šajā plauktā mēs esam, grozies, kā gribi.

Bārbala Simsone: Bet katrs savā veidā arī raujaties no tā ārā.

Ilmārs Šlāpins: Te ir viens liels risks no mārketinga viedokļa – kāds pēkšņi uzrakstīs kaut ko pilnīgi citādāku, cilvēks uzķersies un nopirks, bet būs ļoti vīlies.

Bārbala Simsone: Man liekas, ka pāris autori jau to ir izdarījuši. Es nedomāju, ka lasītājs ir vīlies, bet tie darbi ir citādāki. Ingas Gailes romāns ir ļoti atšķirīgs. Man tas pilnīgi neiet vēsturiskā romāna rāmjos, savukārt Gunta romāns iet ļoti labi.

Pauls Bankovskis: Tas piemērs ar mūziku man ienāca prātā, arī šurp nākot. Kādreiz, kad cilvēki tiešām lielākoties gāja uz veikalu un fiziski meklēja mūziku plauktos, dalījums žanros bija pat ļoti svarīgs. Ja tev gribējās nopirkt foršu disko, tu nevēlējies iegrābties kaut kādā kantri.

Spīgana Spektore: Tas joprojām ļoti labi strādā. Piemēram, man ir bijusi situācija, kad es sēžu mājās un man nav ko lasīt. Tad es saku savam līgavainim: "Es gribu lasīt fantastikas romānu, kurā ir labi uzbūvēta pasaule, daudzveidīgi varoņi un, vēlams, kāds no galvenajiem varoņiem ir sieviete. Pārējais mani neinteresē." Cilvēks pazūd uz 15 minūtēm pie grāmatplaukta. Pēc brīža iznirst un prasa: "Tu gribi mūsdienu fantastiku vai kaut ko klasiskāku?" Es saku, ka mūsdienu. Pēc 20 minūtēm man iedod vienu no labākajām grāmatām, ko es šogad esmu izlasījusi. Vienkārši tāpēc, ka man bija kaut kādi specifiski parametri, žanra rādītāji, kurus es tobrīd gribēju un varēju nosaukt.

Bārbala Simsone: Vietnē "Fabula.lv", kur var abonēt elektroniskās grāmatas, tās ir sadalītas pa žanriem. Jāsaka gan, ka pēc diezgan interesantiem principiem, un var tikai pabrīnīties par šo dalījumu, bet tik un tā – tu nevari atvērt visu, bet tikai žanrus un tad skatīties, vai tas, ko tu esi ieplānojis, ir šajā žanrā vai nav.

Ilmārs Šlāpins: Man šķiet, ka populārajā mūzikā žanru robežšķirtne tika sasniegta 90. gadu sākumā. Kādreiz bija trīs mūzikas žanri – rokenrols, kantri un blūzs – un visas grupas sadalījās pa tiem. Pēc tam bija kādi desmit, 80. gadu sākumā jau varēja būt ap divdesmit.

Ieva Kolmane: Aizgāja tā pati tendence, kas 19. gadsimta beigās sākās mākslā, – katrs nāk un grib pateikt, ka saucas citādi un ka viņa virziens ir jauns.

Ilmārs Šlāpins: Jā, un tad es pamanīju brīdi, kad mūzikā žanru bija vairāk nekā grupu. Katrai grupai bija albumi dažādos žanros. Tagad viņi spēlē tādu tehno, tagad IDM...

Bārbala Simsone: Ar literatūru jau brīžiem notiek tas pats – žanrs pludina, izdomā kaut ko jaunu, savij divus, trīs, pieliek vēl kaut ko no ceturtā.

Pauls Bankovskis: Pilnīgi patvaļa.

Spīgana Spektore: Man šķiet tieši otrādi. Manuprāt, mēs literatūrā diezgan stingri turamies pie žanriem. Vienīgais, kas notiek, – kādā brīdī autors paņem un uzraksta grāmatu, kas ir vairākos žanros, un tā arī saka: "Šī ir grāmata vairākos žanros."

Bārbala Simsone: Nē, tomēr ir tie saplūdušie fenomeni.

Ieva Kolmane: Jā, bet tas ir tāpēc, ka popmūzikā paši izdomāja savus žanru nosaukumus. Literatūrā nelaimīgie kritiķi ir tie, kam tas ir jāizdomā, un autori paši nesaka, kādā stilā viņi savu darbu ir sarakstījuši.

Bārbala Simsone: Brīžiem izdomā gan.

Pauls Bankovskis: Izdevējs jau pirmais prasa: "Kas tas ir? Ko tu tur esi uzrakstījis?"

Ieva Kolmane: Un tev ir ko teikt?

Pauls Bankovskis: Kaut kādai skaidrībai jābūt, un tad tu izdomā visādus brīnumus.

Ieva Kolmane: Etiķeti? Vai vienkārši aprakstu?

Bārbala Simsone: Piemēram, Kaijaks negribēja, lai viņa stāstus sauc par šausmu stāstiem, – paziņoja, ka tie esot "dullie stāsti".

Spīgana Spektore: Vai tas tomēr neceļas no tā, ka redaktors pasaka "šausmu stāsti" un rakstnieks domā: "Ā, atkal tā stulbā literatūra, kur nekā nav!" Tas rodas nevis tāpēc, ka autors cenšas izdomāt kaut ko jaunu, bet gan tāpēc, ka viņš negrib, lai viņam piekarina birku.

Bārbala Simsone: Taisnība, viņš mēģina izbēgt. Kritiķi tik un tā vēlāk piekarinās birku.

Ilmārs Šlāpins: Kā ir ar prozas apakšžanru iedalījumu? Agrāk bija skaidrība – romāns, stāsts, novele. Kas ar šo klasifikāciju ir noticis mūsdienās? Latvijā?

Guntis Berelis: Es esmu pilnīgi, pilnīgi pret to. Es esmu blāķiem lasījis literatūras teorijas grāmatas, un visas reducējas uz viselementārāko lietu – stāsts ir ļoti īss romāns, bet romāns ir ļoti garš stāsts. Un viss! Pārējais ir totālā matu skaldīšana. Visas tās milzīgās, teorētiskās virsbūves, kas tiek audzētas, lai attaisnotu to, ka ir stāsts, novele un romāns, ir izmisīgs mēģinājums atdzīvināt klasisko klasifikāciju. Mūsdienās, manuprāt, tā tik tiešām izsaka vairs tikai apjomu. Arī latviešu literatūrā bija tāds piemērs – Egīla Ventera "Melanholijas skaidrojošā vārdnīca", ko autors nosauca par romānu, bija pārdesmit lappušu garumā.

Pauls Bankovskis: Gunti, tu saki, ka tas ir neglābjami novecojis, bet es varētu ar tādiem pašiem panākumiem arī iebilst un teikt, ka patiesībā romāns ir vistīrākā fizioloģija. Vai jums ir kādreiz gadījies, ka kāds cilvēks pienāk klāt un saka: "Zini, man galvā ir vesels dzejoļu krājums, es tikai pats to nevaru uzrakstīt. Vai tu negribētu to izdarīt manā vietā?" Es neatceros dzirdējis šādu notikumu pat no dzejniekiem, savukārt cilvēki, kas nāk klāt un saka: "Zini, man ir padomā viens tāds stāstiņš vai pat romāns, tikai es pats īsti nezinu, no kura gala sākt. Varbūt tu varētu izdarīt to manā vietā?" – tādu lūgumu gan es esmu dzirdējis vairākkārt. Filozofam Danielam Denetam bija ideja, ka romāns vai pagarāks stāsts patiesībā ir cilvēka apziņas īpatnība, savā ziņā pat izrietoša no smadzeņu fizioloģijas un vistiešākajā veidā saistīta ar to, ka, atšķirībā no citiem zvēriņiem, mēs apzināmies, ka mums ir ļoti ierobežots laiks, kurā kārpīties un rušināties, un šo te laiku mēs vienmēr apzināti, neapzināti vai pusapzināti cenšamies pārvērst kaut kādā sakarīgā stāstiņā. Daži no mums nezin kāpēc ir tik čakli, ka sāk šo stāstiņu pierakstīt atkal un atkal dažādos veidos. Citi staigā apkārt, mēģinādami atrast, kurš to izdarīs viņu vietā. Vēl citi staigā apkārt, lasīdami, ko ir uzrakstījuši pirmie un otrie.

Ieva Kolmane: Ir vēl tas smadzeņu aspekts, ka par literatūru nemaz nav jārunā, jo īstenībā katrs no mums raksta savu dzīvesstāstu, kas ir jāsaliek daudzmaz sakarīgi kopā.

Spīgana Spektore: Ideja ļoti laba, bet kāds tam ir sakars ar stāstu un romānu?

Pauls Bankovskis: Tikai tāds, ka būtībā stāsts un romāns ir viens un tas pats – cik nu kuram garš tas sanāk.

Ieva Kolmane: Atšķirība ir tajā, ka cilvēki dažādi manipulē ar laiku, jo stāstīt stāstu nozīmē manipulēt ar laiku. Tas atkarīgs no tā, cik tu jūties komfortabli īsā stāstā, vai arī jūti, ka tev pietrūkst laika un jāstāsta vēl un vēl.

Pauls Bankovskis: Tas, cik tu jūties komfortabli to šodien pamest pusratā un rīt turpināt.

Ieva Kolmane: Arī. Īstenībā tas ir tāpat kā ar cilvēkiem – ir tādi, kas mēdz izteikties īsi, un tādi, kas neprot īsi izteikties. (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Es piedāvāju vēl dažus veidus, kā dalīt stāstos un romānos. Viens fizioloģisks motīvs varētu būt tāds, ka stāstu var izlasīt vienā piegājienā, bet romāns ir literatūras darbs, ko var arī pārtraukt un turpināt lasīt nākamajā dienā.

Bārbala Simsone: Pārtraukt var abus, arī stāstu.

Spīgana Spektore: Arī romānu var izlasīt vienā naktī.

Ilmārs Šlāpins: Cits kritērijs, ko es atcerējos, – par romānu var saukt tādu literāru darbu, kurā mēs redzam galvenā varoņa dzīvi no piedzimšanas līdz nomiršanai, pat ja tā nav aprakstīta no viena punkta līdz otram, bet grāmatā noticis kaut kas tāds, kas radikāli izmainījis viņa likteni.

Bārbala Simsone: Un stāsts? Nekas nenotiek un nekas nemainās?

Ilmārs Šlāpins: Notiek, bet mēs nezinām, kas ir pēc stāsta beigām un kas pirms tā sākuma.

Ieva Kolmane: Es atkal atceros tādu kritēriju, ka stāstā ir viena vai, labākajā gadījumā, divas sižeta līnijas, kamēr romānā ir jāuzbūvē pasaule.

Guntis Berelis: Arī stāstā ir jāuzbūvē pasaule, citādi nav jēgas. Tad tas jāmet miskastē.

Bārbala Simsone: Es vēl dzirdēju, ka romānā ir plaši tēlota laikmeta aina.

Guntis Berelis: ...bla, bla, bla.

Bārbala Simsone: Bla, bla, bla. (Smejas.) Romānā vienkārši var plaši izrakstīties par to laikmeta ainu. Stāstā autoram ir jābūt lakoniskam.

Spīgana Spektore: Man vislabākais šķiet kritērijs par sižeta līnijām, jo gan stāstā, gan romānā tiek būvēta pasaule, bet romānā tomēr sižeta līnijas ir ļoti sazarotas.

Guntis Berelis: Saliec piecus stāstus kopā – un sanāks romāns, ja?

Ilmārs Šlāpins: Vai mēs varam atcerēties kādu slavenu romānu, kur ir tikai viena sižeta līnija?

Bārbala Simsone: "Uliss".

Guntis Berelis: Nē, "Ulisā" nav. Ja vajag tikpat slavenu, tad kaut vai Kafka.

Ilmārs Šlāpins: Kurš tad viņam ir romāns?

Pauls Bankovskis: "Amerika".

Guntis Berelis: Jā, "Amerika" kaut vai.

Ilmārs Šlāpins: "Uz kraujas rudzu laukā"?

Bārbala Simsone: Dikenss.

Ieva Kolmane: Ir jābūt vienam varonim, kas ved cauri. Ir jābūt kādam, kam tu gribi iet līdzi. Nevar būt kā tajā Bunjuela filmā, kur tu seko kamerai un tā visu laiku aizved tevi mazu gabaliņu – pakavējies vienā kompānijā, tad pārlec uz citu.

Bārbala Simsone: Bet vai vispār vajadzīgs tāds strikts iedalījums?

Guntis Berelis: Es esmu pilnīgi pret. Tie jēdzieni jālieto tikai tāpēc, lai otrs saprastu, par ko es runāju.

Bārbala Simsone: Daudzi cilvēki no malas to starpību nemaz īsti nejūt. Stāsts vai romāns pasaka tikai apjomu, un garstāsts un īsromāns patiesībā turpat vien grozās.

Guntis Berelis: Ne velti 19. gadsimtā cītīgi rakstīja "novele, novele, novele", savukārt mūsdienās daudzi autori iebilst pret žanra apzīmējumiem.

Bārbala Simsone: Tā ir etiķešu karināšana.

Ilmārs Šlāpins: Novele bija jaunais žanrs, kurā rakstīt?

Guntis Berelis: Nezinu, paskaties kādā enciklopēdijā.

Ilmārs Šlāpins: Un vai romāns bija tas, kur ir mīlasstāsts centrā?

Pauls Bankovskis: Vēsturiski tas ir saistīts, bet tagad iedalījums, līdzīgi kā ar žanriem, ir kļuvis par atvieglojumu grāmattirgotājiem un birku, ko var pielikt pie plauktiņiem.

Spīgana Spektore: Kāpēc grāmattirgotājiem? Arī lasītājiem!

Pauls Bankovskis: Arī lasītājiem, bet ar iedalījumu stāstos un romānos arī ir notikusi kaut kāda pārvērtība. Pirmkārt, lielākā daļa pasaules grāmatizdevēju stāstu krājumus grib redzēt krietni vien mazāk nekā romānus, jo uzskata, ka tos pērk sliktāk, kamēr romāns ir tā īstā lieta, kas jāizdod. Otrs ir tas, ko patiesībā izkultivējuši ziemeļamerikāņi ar savu rakstniecības mācīšanu universitātēs un to paspārnē tapušajiem īsajiem stāstiem, kas pats par sevi ir specifisks žanrs, jo mācību procesā ir daudz vienkāršāk un ērtāk studentiem likt rakstīt īsos stāstus, nevis romānus. Tas ir kaut kas, ko var pārskatāmā laikā kontrolēt. Tādā veidā ir izveidojušās jau vairākas autoru paaudzes, kas nodarbojas ar šāda veida rakstniecību. Tas ir tas iemācītais īsais stāsts, kas kaut kādā ziņā ir ļoti vienveidīgs un pats par sevi specifisks žanrs.

Ilmārs Šlāpins: Dīvaini – kāpēc tas ir vienveidīgs?

Pauls Bankovskis: To ir ļoti grūti saprast, jo tur nav vienotu noteikumu, kā tas ir, runājot par tādiem žanriem kā, piemēram, detektīvromānu.

Ilmārs Šlāpins: Runājot par īsajiem stāstiem kā vienu no studentu uzdevumiem, es iedomājos par Literāro akadēmiju tepat Latvijā.

Guntis Berelis: Es šobrīd taisu tās meistardarbnīcas.

Ilmārs Šlāpins: Vai tā nav vienīgā vieta Latvijā, kas uztur īso stāstu tapināšanas tradīciju?

Guntis Berelis: Nē.

Pauls Bankovskis: Viens ir mācīt, otrs ir viņus iespiest, un tā, protams, ir problēma, jo īsais stāsts izveidojās līdz ar periodisko izdevumu iznākšanas sākumu. Tā bija ērta vieta, kur šādu lasāmvielu drukāt, radās pieprasījums, un tos sāka iespiest. Kaut kādā brīdī izrādījās, ka drukāts romāns turpinājumos nav nemaz tik ērta un parocīga lasāmviela, jo numuri mēdz pazust.

Ilmārs Šlāpins: Tas aizsāka avīžu abonēšanas tradīciju.

Guntis Berelis: Tam, kāpēc stāsts attīstījās, ir mazliet citi iemesli,. Es meistardarbnīcā lasīju lekciju par to, kas literatūru virza uz priekšu. Ir tāds ārkārtīgi spēcīgs spēks, kas attīsta īsprozu, un tā nosaukums ir "Redaktors prasa".

Pauls Bankovskis: Jā, preses izdevumā strādājošs redaktors. Tur jau ir tas āķis. Tagad savukārt ir pretēja kustība – tie preses izdevumi, kas kādreiz publicēja īsos stāstus, pamazām atsakās to darīt.

Guntis Berelis: Praktiski vienīgais ir "Domuzīme".

Pauls Bankovskis: Es pat nerunāju par Latvijas preses izdevumiem, arī angliski runājošajās un citās zemēs notiek tieši tas pats.

Guntis Berelis: Kā ar "The New Yorker"?

Pauls Bankovskis: Tie vēl aizvien drukā vienu un to pašu.

Ilmārs Šlāpins: Kāds jums bija uzdevums sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts"? Uzrakstīt romānu? Vai uzrakstīt kaut kādu grāmatu?

Guntis Berelis: Uzrakstīt romānu, un katram iedalīja desmitgadi.

Pauls Bankovskis: Vārds "romāns", šķiet, parādījās gan.

Bārbala Simsone: Citādi grāmata jau varēja būt arī dokumentāla.

Guntis Berelis: Reizē tā atkal ir bļitka, kas tiek piekārta klāt.

Ieva Kolmane: Mēs kaut kad droši vien vēl nonāksim pie tā trešā aspekta – komerciālas un nekomerciālas literatūras. Tā, kas var tirgū izdzīvot, un tā, kas nevar.

Ilmārs Šlāpins: Vai Latvijas tirgū nav zudusi jēga iedalīt literatūru komerciālajā un nekomerciālajā?

Pauls Bankovskis: Principā ir zudusi.

Guntis Berelis: Bestsellers ir tas, kas iznāk trīs tūkstošos eksemplāru.

Ieva Kolmane: Ir dzirdēts arī piectūkstoš.

Guntis Berelis: Un normāla grāmata iznāk tūkstoš eksemplāru lielā metienā.

Pauls Bankovskis: Cik trīs tūkstošus eksemplāru lielā metienā iznākušai grāmatai būtu jāmaksā, lai autors, kurš to ir rakstījis divus gadus, turpmākos divus gadus no ieņēmumiem varētu dzīvot? Tad tā būtu komerciāla literatūra. (Smejas.)

Guntis Berelis: Latvijā rakstīt detektīvu, kas kļūst par vietēja mēroga bestselleru, ir smieklīgi. Ā, nē, bestsellers kaut kādā mērā bija Otto Ozola "Latvieši visur".

Bārbala Simsone: Joņevs aizgāja.

Guntis Berelis: Jā. Stipri sen atpakaļ Daces Rukšānes pirmā grāmata "Romāniņš" bija 10 tūkstošos eksemplāru.

Bārbala Simsone: Jā, bet, ja Latvijā ir divi tūkstoši aktīvo lasītāju, par kādu bestselleru vispār var būt runa?

Pauls Bankovskis: Viņus nevar visus savākt vienkopus?

Bārbala Simsone: Un? (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Ieslēgt?

Bārbala Simsone: Un piespiest lasīt! (Visi smejas.)

Ieva Kolmane: Tie ir lasītāji vai pircēji?

Bārbala Simsone: Pircēji. Protams, es nepieskaitu bibliotēkas.

Ilmārs Šlāpins: Turpinot par Latviju – vēl jau ir arī bērnu un jauniešu literatūra. Un sieviešu.

Spīgana Spektore: Briesmīgs apzīmējums. Ja ir viens apzīmējums, ko es nevaru ciest, tad tā ir sieviešu literatūra.

Bārbala Simsone: Tad pēc loģikas ir jābūt arī vīriešu literatūrai!

Guntis Berelis: Jā, pilnīgi pareizi.

Ilmārs Šlāpins: Ir!

Bārbala Simsone: Kura tad tā būtu?

Spīgana Spektore: Tā, ko mēs saucam par sieviešu literatūru, būtu saucama par romantisko literatūru. Apzīmējums "sieviešu literatūra" ir katastrofāli briesmīgs apzīmējums.

Bārbala Simsone: Man šķiet, ka Latvijā to nemaz tik daudz nelieto.

Pauls Bankovskis: Tā arī to sauc – romantiskā literatūra.

Ilmārs Šlāpins: Bet "Grāfs Monte Kristo" nav romantiskā literatūra?

Bārbala Simsone: Ko dēvē par romantisku?

Pauls Bankovskis: Jā, tur ir tas āķis – ko iesākt neglābjamiem romantiķiem?

Guntis Berelis: Tur, manuprāt, drīzāk tiek definēts žanra centrs. Pēc tam tas kā tāds baloniņš uzpūšas un paliek uz malām arvien retinātāks, un tur, kur ir tas retinājums, žanri sāk pārklāties. Centru un spēles noteikumus var definēt gan romantiskajai literatūrai, gan detektīvam, gan šausmiķim.

Pauls Bankovskis: Jautājums bija – kas ir vīriešu literatūra?

Ilmārs Šlāpins: "Tūkstoš un viena lieta, ko jūs varat izdarīt ar nazi". (Visi smejas.) Bet patiesībā sieviešu literatūras žanru var viegli atpazīt pēc vāka. Nē?

Bārbala Simsone: Nevar, nē.

Guntis Berelis: Ieej kaut vai "Poļarisā" – un redzēsi: tā ir sieviešu literatūra, un tā ir vīriešu literatūra.

Spīgana Spektore: Pēdējais piemērs, man šķiet, ir Ferrantes "Labākā draudzene". Tai ir tik lubenisks vāks, ka otru tādu grūti atrast, bet tā nav romantiskā literatūra.

Ilmārs Šlāpins: Bet vākus var sadalīt. (Smejas.)

Bārbala Simsone: Vākus var, bet tad no vākiem jāizrauj laukā iekšiņas, jo vāki reizēm neatbilst nekādiem kritērijiem.

Pauls Bankovskis: Tie vienkārši ir izdevēja dvēseles spogulis.

Bārbala Simsone: Kad es pirmoreiz ieraudzīju Paula grāmatu "Trakie veči", domāju, ka tās ir skumjas bērnības atmiņas – uz vāka galīgi nelaimīgs, bāls puisītis.

Ilmārs Šlāpins: "Vanadziņa atgriešanās". (Visi smejas.)

Spīgana Spektore: Vāks vairāk liecina par mārketinga tendencēm, nevis saturu.

Bārbala Simsone: Jā, bet, ja bērnu literatūru vēl var nodalīt un par jauniešu literatūru vēl var runāt, tad sieviešu literatūra... Tad tiešām ir jābūt arī vīriešu literatūrai un atsevišķiem plauktiem grāmatnīcās ar aizkariņu pa vidu.

Ilmārs Šlāpins: Bet ir viedoklis, ka vīrieši nelasa.

Bārbala Simsone: Jā, tas ir vēl viens mīts.

Guntis Berelis: Dažādu vecumu literatūra ir pavisam noteikti. Piemēram, Ievas Melgalves gabalus taču nevar dot mazam bērnam – tā ir tīņu sākumposma literatūra.

Pauls Bankovskis: Ā, es domāju, ka ir runa par literatūru veciem cilvēkiem.

Bārbala Simsone: Jā, tad ir jābūt senioru literatūrai. (Smejas.)

Guntis Berelis: Vecumā Hese un Borhess neatkarīgi viens no otra pateica apmēram tādu domu – kamēr tu esi jauns, tikmēr tu atspēries lasi visu, kas nāk priekšā. Kad tev būs septiņdesmit, tu būsi izfiltrējis sešas, septiņas, desmit grāmatas, lasīsi tās un pārlasīsi.

Bārbala Simsone: Bet ir jau apzīmējums "romāns vidējai un vecākajai paaudzei". Latvijā ir vēl viens fenomens – "dzimtas stāsts".

Pauls Bankovskis: Citur pasaulē arī ir.

Bārbala Simsone: Jā, bet man šķiet, ka Latvijā mēs esam uz to baigi nokoncentrējušies. Katram daudzmaz lasošam vai rakstošam cilvēkam šķiet, ka viņš var uzrakstīt savas dzimtas stāstu. Izdevniecības ar tiem ir pārpludinātas.

Guntis Berelis: Iemesls tam ir baigi vienkāršs. Kāpēc patīk rakstīt, ir skaidrs, bet lasīt patīk tāpēc, ka viens no lasīšanas mērķiem ir identificēšanās.

Bārbala Simsone: Tieši tā! Zināt – kādam ir gājis tāpat kā manai vecmāmiņai.

Pauls Bankovskis: Dzīvesstāstu lasīšanai ir vēl tā pievilcība, ka, ņemot vērā mūsu skaitu un Latvijas izmēru, katrs lasītājs agri vai vēlu var uzdurties...

Bārbala Simsone: Tuviem radiniekiem! (Smejas.)

Pauls Bankovskis: Vai kaimiņa mazdēlam.

Ilmārs Šlāpins: Man liekas, ka biogrāfiskie un autobiogrāfiskie romāni ir žanrs, ko cilvēki mēdz lasīt vecumdienās, jo tur ir neapzināts sentiments – izlasīt, kā tu būtu varējis nodzīvot savu dzīvi.

Guntis Berelis: Neesmu pārliecināts. Biogrāfiskajos un autobiogrāfiskajos gabalos daudz jūtamāks ir racionālais elements un daudz mazāk ir izdomas. Cilvēks, paliekot vecāks un pieredzējušāks, kļūst arī pragmatiskāks attieksmē pret pasauli. Tāpēc racionālisms, kas ir dokumentālos tekstos, liekas pievilcīgs. Te ir vēl viena lieta, ko es jūtu pie sevis pēdējos desmit gadus. Varbūt tas ir profesionālais kretīnisms. Ir izlasīti tādi grāmatu blāķi, ka apziņā tie ir saplūduši kopā un literatūras spēles noteikumi ir lielākā vai mazākā mērā skaidri. Ir burtiski simtiem grāmatu, kuras es beidzamos desmit gados esmu iesācis lasīt, palasījis un sapratis: labi, forša grāmata, bet ir skaidrs, kā tā ir taisīta.

Bārbala Simsone: Bet kā tas attiecas uz biogrāfisko romānu? Tas joprojām rada kādu pārsteigumu? Reālās dzīves mežģi neļauj uzminēt, kas būs tālāk?

Guntis Berelis: Jā, kā tas attiecas?... (Domā.)

Pauls Bankovskis: Francijā īpaši iecienīts romānu žanrs ir tā saucamais "romāns ar atslēgu", kas ir it kā autobiogrāfisks, bet viegli nomaskēts, un tikai ar kaut kādiem mājieniem, piemēram, sākumā ieliktu citātu vai epigrammu, autors atklāj, ka patiesībā tas ir rakstīts par viņu.

Ieva Kolmane: Pretēji sākumā rakstītajam, ka visi varoņi ir izdomāti.

Pauls Bankovskis: Jā. Latvijā es īsti nevaru iedomāties piemēru.

Ilmārs Šlāpins: Man liekas, ka Anšlavam Eglītim bija daži romāni.

Pauls Bankovskis: Jā, varbūt kaut kas uz to pusi.

Bārbala Simsone: "Bille" kaut kādā mērā ir tāda.

Pauls Bankovskis: Nē, tur tomēr ir diezgan atklāti. Nav tā, ka būtu bijis noslēpums, ka tas ir autobiogrāfisks darbs.

Ieva Kolmane: Jebkurā gadījumā gan biogrāfijās, gan autobiogrāfijās notiek dzīves sakārtošana un pārvērpšana stāstā. Tāpēc tie arī ir racionāli darbi, jo ar laiku vairs netiek manipulēts, lielākā daļa notikumu sakārtoti hronoloģiski. Toties tiek manipulēts ar atmiņu – māksla atcerēties un aizmirst, izstāstīt un neizstāstīt. Ietērpjot vārdos dzīvesstāstu, tu tam notici.

Bārbala Simsone: Tas ir no rakstītāja viedokļa, bet no lasītāja skatpunkta savukārt tas ir paša dzīves kopsavilkuma izmēģinājums.

Ieva Kolmane: Jā, tas ir formāts un paraugs tam, kā tu kārto savu dzīvesstāstu.

Bārbala Simsone: Kā gatavojoties eksāmenam.

Ieva Kolmane: Tā kā mazi bērni noteiktā vecumā prasa, lai vecāki visu laiku lasa vienu pasaku, neizmainot nevienu vārdu. Tiek uzskatīts, ka tas ir treniņš, lai apgūtu stāstu veidošanas mehānismu. Tu trenējies, kā stāsts jāstāsta, jo vēlāk cilvēkam nav saprotams, kāpēc vienu un to pašu stāstu vajag atkārtot atkal un atkal bez jebkādām novirzēm.

Pauls Bankovskis: Es atceros pamatskolas laikā iecienīto izklaidi, kad skolasbiedriem atkal un atkal vajadzēja pārstāstīt vienu un to pašu filmu epizodes, noslīpējot līdz vēl lielākai pilnībai, nekā tas bija pašā filmā. Tu pieminēji Melāniju Vanagu – viņa pēc atgriešanās no izsūtījuma ar to vien nodarbojās. Viņas rokrakstu sējumiem ir vairākas versijas: pirmā tīrraksta versija, tad cits variants, ko atstāt Nacionālajai bibliotēkai, tad versija ar izvilkumiem, kuru, vēl pirms viņa bija aizgājusi uz "Karoga" redakciju ar manuskriptu, nelielā brošūriņā izdeva maza izdevniecība Talsos. Tad "Karoga" izdevniecībā sāka iznākt viņas grāmatas. Tur ir pāris teksti, kas ir izlasāmi un salīdzināmi četrās vai piecās redakcijās, un ir redzams, ka ar katru pārrakstīšanas reizi viņa ir centusies nonākt pie arvien lielākas un lielākas pilnības.

Guntis Berelis: Tajā, ko jūs teicāt par atkārtošanos, kaut kas ir. Kad es biju kādus divpadsmit, trīspadsmit gadus vecs, es vienu un to pašu grāmatu varēju lasīt reizes piecas vai desmit. Kāpēc es tā darīju?

Bārbala Simsone: Lai dabūtu tās pašas izjūtas?

Guntis Berelis: Nezinu. It kā es nezinātu, kas tur būs!

Bārbala Simsone: Bet vai grāmatu lasa, lai uzzinātu, kas tur būs?

Guntis Berelis: Zini, tajā vecumā jā.

Spīgana Spektore: Man šķiet, ka visos vecumos daudz ko lasa ne jau stāsta dēļ, jo ļoti daudzi stāsti ir zināmi. Tu sāc lasīt grāmatu un jau zini, kas notiks.

Bārbala Simsone: Katram ir savas pārlasāmās grāmatas.

Ilmārs Šlāpins: Tas varbūt ir tāds narkotiku efekts.

Ieva Kolmane: Ārons Smatss rakstīja par to, kāpēc cilvēki, pat zinot, ka filmas beigās galvenais varonis iet bojā, tik un tā iet un skatās atkal. Ir arī tā anekdote, kur blondīnei uzdod jautājumu: "Ja tu jau redzēji filmu, kāpēc tu skaties to atkal?" un viņa atbild: "Varbūt šoreiz galvenais varonis neaizies bojā." Ir tas jocīgais vārds "suspense", ko nevar latviski pateikt. Tā līmviela, kas tevi tur iekšā stāstā, mobilizē uzmanību un liek lasīt līdz rītam.

Ilmārs Šlāpins: Tur gan ir svarīgi nezināt, ar ko stāsts beigsies.

Ieva Kolmane: Nav! Tu vari arī otrreiz to pašu filmu skatīties.

Pauls Bankovskis: Ļoti bieži tā ir paredzamības un neparedzamības kombinācija – ir kāda daļa, par kuru tu zini, kas notiks, bet ir kāda daļa, par kuru nezini. Filmā varonis, kuram puse jau ir norauta, otram varonim saka: "Tu tagad bēdz, es viņus aizturēšu." Ir apmēram skaidrs, kas ar pirmo varoni notiks, bet līdz galam tomēr ne, un pastāv muļķīga cerība, ka, par spīti tam, ka viņam puse jau ir norauta, varbūt viss beigsies labi.

Ieva Kolmane: Suspensa sāls slēpjas faktā, ka tu neko nevari ietekmēt. Līdzīgi kā futbola fani, kas sēž tribīnēs, nezinot, kāds būs spēles iznākums, un nespējot neko ietekmēt. Tu esi te, tu esi klāt, un viss notiek, bet tu neko nevari darīt. Tas ir tas īpatnējais, puspakārtais, suspensīvais stāvoklis.

Spīgana Spektore: Pirmkārt, grāmatas pārlasot, jau zināmajā stāstā var meklēt dziļākus līmeņus un katru reizi atrast kaut ko jaunu. Man bija piemērs ar Patrika Rotfusa "Vēja vārdu", kas ir grāmata, ko es absolūti dievinu. Es piereģistrējos fanu grupā, kur nemitīgi notiek grāmatas apspriešana, un sapratu, ka no grāmatas esmu izlasījusi apmēram desmito daļu. Nākamreiz lasot, uz to grāmatu jau var skatīties citādāk. Pārlasot grāmatas, var arī piepeši ieraudzīt, ka, piemēram, autore jau trešajā grāmatā ir ielikusi mājienu par to, kas notiks astotajā. Tas ir liels kaifs atrast šādus pavedienus.

Bārbala Simsone: Patiesībā pirmajai grāmatai tu skrien cauri sižeta dēļ, bet pēc tam jau lasi izjūtu dēļ. Es katru gadu pārlasu "Gredzenu pavēlnieku", un tā nekad nav viena un tā pati grāmata.

Ilmārs Šlāpins: Domājot par to, kā es pusaudža gados esmu lasījis grāmatas, spilgti atceros vienu pavisam konkrētu mehānismu – grāmatu kā vizualizācijas palīglīdzekli. Es lasīju, lai spilgtāk iztēlotos, piemēram, indiāņus, kas gaida briedi, vai grāfu Monte Kristo, kas cieš kamerā un skrāpē sienu. Man bija svarīga vizualizācija, un erotiskās ainas. Tu lasi to grāmatu vēl un vēlreiz tieši tās erotiskās ainas dēļ.

Pauls Bankovskis: Jā, un ko tu ar to gribēji teikt?

Ilmārs Šlāpins: Grāmata kalpo kā vizualizācijas palīglīdzeklis. Es nevis meklēju dziļākus slāņus, noslēpumus un iešifrētus vēstījumus, vai izbaudu valodas daiļumu, bet lasīšana man aizvieto filmu.

Bārbala Simsone: Tas viens otru neizslēdz.

Pauls Bankovskis: Tas viens otru neizslēdz, bet tas, ko tu saki, apliecina, ka rakstīšana ir viens no spēcīgākajiem varas instrumentiem. Uzrakstīt var pašu velnu un likt lasītājam to iztēloties. Es domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudziem patīk kaut ko rakstīt un citiem lasīt.

Bārbala Simsone: Abpusēja manipulācija.

Ilmārs Šlāpins: Vai tu domā, ka rakstnieks izjūt varu pār lasītāju?

Pauls Bankovskis: Pār lasītāju ne. Rakstot autors varbūt par lasītāju vispār nelauza galvu. Bet, atšķirībā no kinorežisora, kam tur ir jāiesaista vesels bars dīkdieņu, kuriem jādod ēst un jāmaksā nauda, rakstnieks vienkārši sēž, un, ja viņam vajag zibeni, te tas ir.

Ilmārs Šlāpins: Nē, tas ir pašam jāuzraksta. (Visi smejas.) Man viens režisors stāstīja, kāpēc viņš nodarbojas ar režiju teātrī. Viņam nekas neesot jādara – aizej, apsēdies tumšā zālē, un tavā priekšā visi skraida un tev rāda kaut ko. (Visi smejas.) Un tu vienkārši izbaudi. Tā ir iespēja vienatnē noskatīties teātra izrādi. Bet par to, kāpēc vēl cilvēki raksta, es iedomājos tajā brīdī, kad mēs runājām par biogrāfisko, it īpaši autobiogrāfisko, prozu – vecumdienās uzrakstīt savu dzīvi ir lielisks paņēmiens, kā pašam sev to noviltot. Tajā brīdī, kad tev uzbruka, tu nevis muki projām, bet gan kāvies. Tu to pārraksti vairākas reizes, izrediģē...

Bārbala Simsone: ...un pats tam notici!

Ilmārs Šlāpins: Un esi nodzīvojis daudz varonīgāku dzīvi nekā pirms tam.

Pauls Bankovskis: Tajā laikā, kad neviens vēl neko nepierakstīja un cilvēki bija spiesti atcerēties garus tekstus no galvas, viņi, daudzreiz to atkārtojot, pamazām iegaumēja un nodeva nākamajām paaudzēm. Nevis autors bija baigi svarīgs, bet gan tas, kurš atceras.

Ieva Kolmane: Tad jau jebkurš biogrāfisks, vēl jo vairāk autobiogrāfisks, romāns ir ļoti relatīvi dokumentāls.

Guntis Berelis: Protams! Pirmām kārtām ļoti strīdīga lieta ir valodas attiecības ar realitāti. Ir visa veida cenzori gan iekšpusē, gan ārpusē. Tas, ko tu redzi, ir subjektīvs, ja mēs pieņemam, ka vispār pastāv tāda objektīva realitāte. Ja katru no mums izsūtītu otrā istabā un liktu uzrakstīt šīs istabas aprakstu, tur būtu seši dažādi apraksti, sešas dažādas istabas.

Bārbala Simsone: Jā, bet tad tavs pieņēmums, ka cilvēki vecumdienās vairāk grib lasīt kaut ko uz faktiem balstītu, nevis iedomātu, izplēn.

Guntis Berelis: Nē, nevajag absolutizēt. Memuāros tomēr ir mēģinājumi tuvināties lietiskajai pasaulei. Ja memuāru autors raksta par Janku, tad viņš arī raksta savus priekšstatus par Janku.

Ilmārs Šlāpins: Bet lasītājs jau nelasa ar domu: "Interesanti, kā par Janku būs uzrakstījis...

Pauls Bankovskis: ...Berelis."

Ilmārs Šlāpins: Jā. Viņu interesē, kāds tas Janka bija un ko viņš darīja.

Guntis Berelis: Nē. Ja tā ir autobiogrāfija, tad to lasa aiz intereses par personību, un notikumi pat atbīdās fonā. Ja tā ir biogrāfija, tad to, iespējams, lasa notikuma un dzeltenuma dēļ. Jo dzeltenais mums visiem ļoti patīk.

Ilmārs Šlāpins: Nez, vai ir tādi fanu pulciņi, kas lasa vairākas Napoleona biogrāfijas un salīdzina, kā kurš viņa dzīvi ir iztēlojies? Vai par izsūtīšanām – izlasa visus darbus un salīdzina.

Pauls Bankovskis: Ir, ir. Cilvēki, kas paši bijuši izsūtīti. Es domāju, ka viņiem tā ir ļoti svarīga lieta, kur viņi iedziļinās un salīdzina savu pieredzi ar to, kā ir aprakstīts, un, pat ja paši neraksta, domā par to, kā vajadzētu aprakstīt un kā būtu pareizi.

Guntis Berelis: Bet tur tā lieta – literatūru nav iespējams sašaurināt līdz divu, trīs teikumu definīcijai tā, lai tā definīcija aptvertu visus literatūras rakstīšanas, lasīšanas, uztveres, interpretācijas aspektus.

Ieva Kolmane: Viena tāda ir: literatūra ir viss, kas norisinās attiecību trīsstūrī autors-darbs-lasītājs.

Guntis Berelis: Literatūra ir viss, kas norisinās attiecību trīsstūrī autors-valoda-realitāte.

Ilmārs Šlāpins: Un ja neviens nelasa? Vai tā arī ir literatūra?

Guntis Berelis: Kāpēc gan ne? Gan jau kāds izlasīs.

Ilmārs Šlāpins: Vēl jautājums – par ko liecina tā proza, kas jau gadu desmitiem tiek lasīta "Prozas lasījumos" Latvijā? Vai jūs esat pievērsuši tam uzmanību?

Pauls Bankovskis: Ilgu laiku tā neko labu neliecināja. Tā liecināja par to, ka tie, kas ir rakstnieki, neko daudz neraksta un bieži vien uzraksta kaut ko pēdējā brīdī pirms pašiem lasījumiem. To ļoti ilgi varēja just, un tikai pēdējo gadu laikā man radies iespaids, ka tas mazdrusciņ gājis mazumā. Tas, manuprāt, ir labi. Cilvēki nevis pēdējā brīdī kaut ko uzgrūž tieši "Prozas lasījumiem", bet gan ir rakstījuši arī pārējā laikā, līdz ar to viņiem ir ko nolasīt.

Guntis Berelis: Vienmēr ir rakstīts arī pārējā laikā. Vai tad citādi iznāktu grāmatas?

Pauls Bankovskis: Ilgu laiku neiznāca arī pārāk daudz grāmatu.

Guntis Berelis: Tu runā tieši par stāstiem.

Pauls Bankovskis: Ne tikai par stāstiem, bet latviešu prozu vispār. 90. gados bija ļoti švaki, un ir jau aizmirsies, cik daudz bija tādu rakstnieku, kas gadiem neko nav rakstījuši, un tad pēkšņi nāk "Prozas lasījumi" kā kaut kāds brīnums, un viņiem vispār nav ko lasīt.

Guntis Berelis: Tādi ir, bet kāpēc jāuzskata, ka tas ir vairākums?

Pauls Bankovskis: Ļoti ilgi bija iespaids, ka tas ir vairākums. Paskaties, cik Rakstnieku savienībā biedru!

Guntis Berelis: Pāri diviem simtiem.

Pauls Bankovskis: Un cik no viņiem pēdējo gadu laikā ir iznākusi kāda grāmata?

Guntis Berelis: Pasarg' dievs! (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Ja trīs gadu laikā nav iznākusi grāmata, vajadzētu slēgt ārā.

Guntis Berelis: Tu jau nezini, bet Bārbala zina tās grāmatas, kas, paldies dievam, nav iznākušas. (Visi smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Bet žanru vai stāstu un romānu nozīmē? Kas ir mainījies "Prozas lasījumos"?

Ieva Kolmane: Es nopriecājos brīdī, kad uzradās puiši, piemēram, Gundars Ignats. Kad sāka drusku atšķaidīt to, kā lai pasaka, piepacelto un bezgala valodiski krāšņo izteiksmi un parādījās kaut kas tuvāk pie zemes.

Spīgana Spektore: Man šķiet, ka daudz sieviešu tā raksta.

Ieva Kolmane: Nevajag atkal šķirot, kā sievietes raksta un kā vīrieši.

Spīgana Spektore: Vienkārši teksts sākās ar to, ka literatūrā parādījās vairāk vīriešu.

Ieva Kolmane: Nē, es teicu, ka parādījās puiši, kas raksta. (Smejas.)

Bārbala Simsone: Un puiši nav vīrieši?

Ieva Kolmane: Es nemāku īsti atrast pareizos vārdus, jo tas nav reālistiskāk, bet tas ir ar drusciņ citu attieksmi pret to, par ko tu stāsti.

Spīgana Spektore: Neizcakinātāk.

Ilmārs Šlāpins: Tas ir tas, ko Snips sarunā ar mani teica: ka vīrieši vairāk raksta par to, ko viņi ir pieredzējuši, savukārt sievietes izfantazē viskautko.

Bārbala Simsone: Nu, nu, nu.

Pauls Bankovskis: Kādam jau vajag pateikt, kā ir.

Ilmārs Šlāpins: Nu ja. (Visi smejas.)

Guntis Berelis: Bet klausies – pasaulē spicākie fantasti, manuprāt, 90 procenti ir tēviņi.

Ilmārs Šlāpins: Tas jau bija tajos laikos, kad sievietes vispār nerakstīja.

Bārbala Simsone: Tā ir arī mūsdienās.

Ieva Kolmane: Es varu pateikt, kā man pietrūkst mūsu prozā – veselīga humora.

Ilmārs Šlāpins: Ir neveselīgs?

Ieva Kolmane: Prozā tikai neveselīgs.

Bārbala Simsone: Humora vispār nav, man šķiet.

Spīgana Spektore: Tikai pēdējā laikā sāk parādīties.

Ieva Kolmane: Vēl ļoti maz ir absurda un nonsensa, kas pie mums nezin kāpēc neiet.

Spīgana Spektore: Man vienmēr ir bijis iespaids, ka latviešu literatūrā tā ir ļoti par daudz.

Ieva Kolmane: Absurds varbūt arī parādās, bet nonsensa gan nav.

Guntis Berelis: Kas tad būtu tāds? Nu labi, Egīls Venters varbūt.

Pauls Bankovskis: Bērziņš ar Gūtenmorgenu.

Ieva Kolmane: Es saku, tikai uz pirkstiem skaitāmus piemērus var atrast. Zeibots dažās izpausmēs.

Pauls Bankovskis: Vai tad nav visi piemēri uz pirkstiem skaitāmi? Vai tad erotika arī nepieklibo?

Ieva Kolmane: Tagad mēs katrs varētu teikt, kā mums trūkst.

Spīgana Spektore: Erotikā drusku pietrūkst terminu un apzīmējumu.

Bārbala Simsone: Lai valodnieku komisija akadēmijā ķeras klāt!

Pauls Bankovskis: Ir vajadzīgs erotikas Gliks vai Stenders!



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Vladis Spāre > Anda Baklāne  

    2016. gada 8. decembrī, plkst. 10:46

    Anda!
    Man diskusija neriebās, kāpēc lai man tā riebtos? Man vispār patīk cilvēku sarunas kā tādas, pat tad, ja tās aiziet pa pieskari, kā tas notika šajā gadījumā. Vērtēju šo diskusiju kā jauku papļāpāšanu pie galda (visi smejas). Trūka vien vīna pudeles.
    Satori ar savu neierobežoto apjomu var ko tādu to atļauties. Drukāta žurnāla redaktoram būtu trīs reizes jāapsver, vai tik šķidru pļāpāšanu ir vērts nest uz tipogrāfiju. Paradokss, par ko ir vērts padomāt: neierobežots apjoms gandrīz nenovēršami noved pie zemas kvalitātes vārdu plūdiem. Ierobežots apjoms, piemēram, 64 žurnāla lappuses piespiež redaktoru nopietni domāt par to, kas ir drukāšanas vērts un kas nav.
    Literatūra kā grāmatās nodrukāta vārda māksla tiešām mūsdienās nav sabiedrības uzmanības centrā, bet neatrodas arī nekādā norietā. Intelektuālais noriets vērojams pašmāju digitālajos kultūrai veltītajos medijos, turklāt tieši manis minēto iemeslu dēļ - neierobežotā apjoma dēļ, kas paver ceļu gan kvalitatīviem, gan neaprakstāmi vājiem tekstiem. Satori pat atļaujas drukāt klajus grafomānus literatūras sadaļā, kā es atzīmēju kādā nesenā diskusijā. Kādi tam iemesli, to prasiet Ilmāram Šlāpinam. Personīgi domāju, ka darīšana ar totālu neizvēlīgumu, relatīvismu un klaju pofigismu dzen budisma stilā.
    Neviens nevar klonēt ne Dostojevska ne Edgara Po poētiku - turklāt vēl paziņojot, ka "šī poētika ir sevi izsmēlusi". Klonēt var aitu Dolliju, bet ne Dostojevska poētiku. Pilnīgi piekrītu Jums, ka nav iespējams noteikt, kur kāda poētika beidzas un kur cita sākas -- kultūras kaleidoskops rāda arvien jaunas šķautnes līdztekus vecajām.
    Jūs man jautājat: "Pasakiet pats, vai Jūs gribat vērot, kas notiek, mēģināt to aprakstīt, vai drīzāk nolikt pie vietas, sniegt vērtējumu?"
    Esmu prozaiķis, neesmu ne literatūras kritiķis, ne literatūrzinātnieks, kura uzdevums ir padziļināti analizēt literāros procesus. Bet kā bijušais žurnāla "Avots" un citu kultūras izdevumu, kā arī daudzu grāmatu redaktors savu profesionālo viedokli, kā redzat, šad tad izsaku, lai satori veidotāji neaizmirst, ka viņi tomēr veido kultūras portālu, nevis montāžas ceha sienas avīzi.


  • Arturs Prieditis  

    2016. gada 8. decembrī, plkst. 9:26

    Skat: http://pietiek.com/raksti/postcilveku_sanacija

  • E. F. Kuks > A.P.  

    2016. gada 7. decembrī, plkst. 22:30

    Nevar saprast, vai jūs esat īsts cilvēks vai interneta radīts troļļošanas algoritms.

  • Anda Baklane 1 > Vladis Spāre  

    2016. gada 7. decembrī, plkst. 15:42

    Jums taisnība, diskusija jau pirmajā teikumā novirzījās no temata un tā īsti nekad pie tā neatgriezās! Šis man arī šķita amzanti.

    Tomēr - man šķiet, ka diskusija Jums riebtos arī tad, ja būtu par tēmu. Pasakiet pats, vai Jūs gribat vērot, kas notiek, mēģināt to aprakstīt, vai drīzāk nolikt pie vietas, sniegt vērtējumu?

    KAS notiek? Varbūt literatūra kā grāmatās nodrukāta vārda māksla tiešām ir kaut kādā špengleriskā norieta fāzē, kļūst mazāk centrāla kā kultūras forma. Ja tā būtu, tur neko nepalīdzētu Dostojevska klonēšana - "šī poētika ir sevi izsmēlusi", kā kaut kur nesen rakstīja ļaunais Ostups.

    Es gan nedomāju, ka tik strikti var pateikt, kur kāda poētika beidzas un cita sākas, jo kultūras vielmaiņa jau ir sarežģīta... Tomēr, lai kā arī būtu, neko nedod tāda matu plēšana, veču ārdīšanās. Veči vienmēr ārdās, jauna paaudze vienmēr izgudro divriteni, un neviens no šiem skatu punktiem nav īpaši piemērots, lai aptvertu, kas notiek.. Jāskatās tomēr uz šo jezgu panorāmiski..

  • Arturs Prieditis > visiem  

    2016. gada 7. decembrī, plkst. 14:39

    Pasaulē ir lietas, par kurām nevar būt cūkošanās ar "viedokļu plurālismu". Arī par daiļliteratūras jēdziena vajadzibu vai nevajadzību nevar būt "katram savs" viedoklis. Diskusija par to ir iespējama vienīgi debilā vidē. Šajā gadījumā (vajag-nevajag) jau pats jautājums liecina par debilitāti.

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu.

    Kaķītis

Iesakām

  • 2012. gada 24. septembrī, plkst. 8:09

    Ivars Ījabs: Tas, kā viņu, – voluntārisms (6)

    Rainiskais "latvijiešu" apzīmējums vairumam acīmredzot šķiet esam pretrunā ar "latviešiem" kā Egila Levita un Sarmītes Ēlertes "valstsnāciju", lai gan, loģiski ņemot, tur nekādas pretrunas nav un nevar būt.

  • 2013. gada 12. decembrī, plkst. 8:12

    Inga Tropa: Kā nosargāt baltumu sevī? (2)

    Sarunā Inga stāsta par savu jaunāko izrādi, gremdējas bērnības atmiņās un vairākas reizes intervijas laikā uzdod sev jautājumu: "Kā nosargāt sevī baltumu?"

  • 2016. gada 1. novembrī, plkst. 6:23

    Atis Rozentāls: Lielā, melnā roka (1)

    Riskēšu apgalvot, ka Aika Karapetjana iestudētā Šarla Guno opera "Fausts" Latvijas Nacionālās operas un baleta repertuārā būs ilgdzīvotāja. Gan tā dēļ, kas tajā ir, gan tā dēļ, kā šajā iestudējumā nav.

  • 2015. gada 7. jūlijā, plkst. 6:07

    Pauls Bankovskis: I want to believe* (5)

    Pacienti tagad pie ārstiem bieži vien ierodoties, lai apstiprinātu pašu uzstādītas un bieži vien visādos kaktu blogos sasmeltā informācijā balstītas diagnozes.

  • 2014. gada 8. janvārī, plkst. 7:01

    Luīze Lismane: Viņa pārziemo visu šo gadsimtu istabā (1)

    pārāk daudz sajūtu nevar izstāstīt nevar atainot nevar ierāmēt tāpēc tās sakrājas rindās un kaudzēs kaut kur starp orgānu mūriem dažreiz pie plaušām jūtams smagums dažreiz pietūkst kājas un vēlāk notirpstot dur kā ar tūkstoš nakšu adatām

  • 2012. gada 19. decembrī, plkst. 1:12

    Nauris Lukševics: Paradīze (26)

    Daudzdzīvokļu ēku rajonā nebija daudz māju, betona nami gadu gaitā bija noplukuši, saulē izbalējuši un vējā apdrupuši. Desmitiem stāvu augstumā stiepās bezgalīgie krātiņi, kuros sēdošie cilvēki pamazām kļuva agresīvi.

  • 2016. gada 29. decembrī, plkst. 5:39

    Kristīne Briede: 108 mākslas dienas Indijā

    Stāšts par Koči-Muziris Laikmetīgās mākslas biennāli un latviešu mākslinieku dalību tajā.

  • 2016. gada 14. oktobrī, plkst. 14:28

    Lakstīgalas vārdnīca: Māris Rungulis

    Šonedēļ piedāvājam Māra Runguļa garstāsta fragmentu "Sikspārnis" no Starptautiskajiem bērnu literatūras lasījumi.



Kultūras Ministrija
vkkf